Kā augļi nobriest dzīves atziņas

“Viņa man ir samtene starp puķēm un kamene starp bitēm, lapsene starp spindelēm un altene dzejnieču korī. Viņas balsi nav iespējams sajaukt ne ar vienas citas dzejnieces balsi,” tā par Alūksnes novadnieci Liju Brīdaku teicis viņas amata brālis Jānis Peters. Alūksniešiem viņa ir īpaša jau tāpēc vien, ka dzīvojusi Jaunlaicenē un Alūksnē. Turklāt ne vienu vien dzejoli veltījusi Malienai un malēniešiem, kuri pamatoti lepojas ar dzejnieci un rakstnieci.

- Savulaik rakstījāt, ka bānītis jūs aizveda tik tālu, ka vairs netiekat atpakaļ. Tomēr sākums dabas  vērojumiem un  asociatīvai tēlainībai droši vien ir tepat – kādreizējā Majorskolā Jaunlaicenē un zaļajā, skaistajā Alūksnē.
-  Jāatzīst, man nepatīk stāstīt par sevi. Daudz labprātāk klausos, ko stāsta citi. Pašizteikšanās tieksmi, kas vairāk vai mazāk piemīt katram, varu apmierināt, rakstot dzejoļus. Arī prozā iespējams ievērpt pa kādam savas biogrāfijas faktam un pārdzīvojumam. Tiesa gan, ka no Jaunlaicenes man līdzi nāk emocijas. Dzīvojām Majorskolā lielā istabā, jo mamma bija skolotāja. Sestdienās vienmēr skolēniem pusdienās bija skābu kāpostu zupa un pankūkas. Man lielākais prieks bija sēsties pie garā kopējā galda. Žēl, ka padomju varas gados ēku aizlaida postā. Tur piedzima mana māsa Māra, un kopš tā brīža sākās manas bērnības atmiņas. Esmu četrus gadus vecāka. Garām skolai veda ceļš. Tā pretējā pusē bija veca apse, kuras saknes virszemē man atgādināja teiksmainu milzeni no pasakas. Alūksnē mūsu mājiņa bija pilsētas nomalē. Aiz pilsētas bija plašas ganības, kur dzina govis ganīt. Pēc kārtas bērniem bija jāiet ganos, arī man. No turienes man ir dabas vērojumi, bet varbūt vēl vairāk ir gūts no grāmatām.
- No Alūksnes aizbraucāt uz galvaspilsētu, bet tagad atkal vairāk dzīvojat Līgatnē. Kāpēc?
- Tāda saraustīta esmu bijusi vienmēr. Jau uz ganu celma stāvēdama, ar sapņiem rāvos uz Rīgu. Taču patiesībā pilsētas poēzija mani nemaz tik ļoti nevilina. Es neesmu Čaks. Tagad varu baudīt lielpilsētas kultūras labumus un jau nākamajā dienā būt dabas vidē. Līgatne ir tādi civilizēti lauki. Tiesa, jūtos sadalīta, jo, dzīvojot divās vietās, bieži kaut ko pazaudēju un nevaru atrast. Tas ir apgrūtinoši, bet laikam tas man ir nolemts – būt mūžīgi ceļā tiešā un pārnestā nozīmē.
- Kā aizbraucāt jaunībā studēt? Droši vien prieka un lielu cerību pārpilna. Vai tagad vēl ir saikne ar dzimto pusi?
- Kad es studēju, mani modināja ļoti agri - pirms pulksten 3.00, jo vajadzēja iet uz bānīti. Nepieradušai tas bija grūti. Es neko nevarēju ieēst. Turklāt trakākais sākās, kad Gulbenes stacijā bija jāgaida četras stundas, kamēr iet vilciens uz Rīgu. Līdzi bija smags čemodāns ar lauku labumiem, tāpēc nekur aiziet nevarēju. Tā bija bezgalīga nīkšana. Lai gan naktī biju maz gulējusi, arī miegs nenāca. Vēl tagad ne tikai atceros, bet sajūtu šīs garās stundas. Tiesa, daudz es nebraukāju. Vecāki sūtīja paciņas un sarakstījāmies. Mamma vienmēr ielika kaut ko garšīgu. Kad arī māsa – Māra Svīre – pabeidza Alūksnes vidusskolu, mamma atstāja māju un nopirka nelielu mājiņu Ķemeros. Tagad man tur vairs nav neviena tuva cilvēka. Arī skolotāji aizgājuši uz debesu skolām.
- Nesen iznākusi jūsu eseju grāmata “Gadskārtu sarunas”. Pirms tās jau bijušas vairāk nekā 20 gan dzejas, gan prozas grāmatas. Tās lasa un mīl. Kas un kā ir mainījies gadu gaitā?
- Grāmatas ir kļuvušas ļoti dārgas. Visi grib dzīvot no to izdošanas – izdevniecības, veikali, tāpēc autors paliek pēdējais un vismazāk ievērotais. Ja sanāk nauda, tad rakstniekam arī kaut ko atmet. Atceros, ka kādreiz bija ilgi jāgaida rindā, lai varētu izdot grāmatu. Toties bija līgums, kas paredzēja pienācīgu atlīdzību. Neesmu pieradusi strādāt ar sponsoriem, bet tagad saka – ja jums ir sponsors, tad uzreiz izdosim. Vai arī vajadzīgs Kultūrkapitāla fonda atbalsts. Tās ir tādas nepatīkamas sarunas. Mana pēdējā grāmata „Gadskārtu sarunas” iznāca izdevniecībā „Zvaigzne ABC”. Tā izdod mācību grāmatas, kuras nevar nepirkt, tāpēc ir bagātāka. Lai gan arī tā autoram nemaksā daudz, šī atlīdzība vismaz nav pazemojoša.
- Šī grāmata ir neparasta,  jūs saviem cienītājiem atklājaties jaunā žanrā – sirsnīgos un atklātos dialogos ar ziediem, skudrām, zvaigznēm, tauriņiem, putniem... Katra saruna ir emocionāli piepildīta un atziņām bagāta. Ko pati varat teikt par šo grāmatu salīdzinājumā ar citām?
- „Gadskārtu sarunās” es runājos ar visu, kas ir man apkārt: ar akmeni, ar brillēm.... Mainījusies ir izteiksmes forma. Bet tas nav nekāds noslēpums, ka man labāk patīk rakstīt dzejoļus, nevis prozu. Tas ir vienkāršāk. Ja neizdodas, var aizmest vai atstāt un pēc gadiem saprast, kā dzejoli palabot. Iesākt vienmēr ir viegli, bet tikt līdz galam ir grūti. Tiesa, jaunībā man vienā gadā iznāca gan pirmais dzejolis “Audēja”, gan pirmais stāsts “Es neesmu tevī vīlies...”. Tad prozu uz ilgiem gadiem atliku malā, jo tā prasa piesēdēt, tātad ļoti daudz laika. Turklāt ir vajadzīgs miers, lai var sakopot domas. Vakaros ejot gulēt, esmu pabeigusi kādu nodaļu, bet man nav ne jausmas, kā sākt nākamo nodaļu un kas tajā būs. Par to ir jādomā vēl un vēl. Laikam arī naktī domas turpina strādāt, jo otrā dienā zinu, kā turpināt. Tomēr manī ir ielikts maz no prozas rakstīšanai nepieciešamā. Es sevi izjūtu kā dzejnieci. Dzejoļi rodas paši no sevis, ja ir iekšējs spriegums vai pārdzīvojums. Ikdienā dzejoļi nenāk, jo tad ir īsas domas par to, kur jāiet, kas jādara... Dzejolim vajag noskaņojumu, vienatnību. Tā nav vientulība, es vientuļa nejūtos nekad. Protams, vislabāk, ja ir nelaimīga mīlestība, bet tā man vairs nav dienas kārtībā.
- Tomēr jums ir ne mazums stāstu, romānu, arī scenāriju...
- Ir tā, ka sevišķi gados pēc Atmodas vajadzēja no kaut kā dzīvot. Tad „Lauku Avīze” mani mudināja rakstīt romānus. Sākumā par tiem arī labi maksāja. Par pirmās grāmatas honorāru varēja uzlikt mājai jumtu. Tā tie romāni tapa. Arī tagad vienu esmu iesākusi, bet visu laiku ir dažādi pasūtījumi, kas jāizpilda ātri. Pašreiz es palīdzu Akvelīnai Līvmanei sakārtot grāmatu. Viņa raksta dzejoļus un miniatūras, arī parakstus savām teātra un citām fotogrāfijām. Sākumā bija doma, ka es varētu rakstīt grāmatu par viņu, bet Akvelīna Līvmane pati to var. Viņa jau ir izteikusies tik daudzās intervijās, ka vēlreiz stundām ilgi izjautāt nav vajadzības. Arī man bija intervija ar viņu žurnālā „Mistērija”. Tagad vienkārši saliku intervijas, kā man likās labi.
- Par ko būs stāstīts jūsu iesāktajā romānā?  
- Mana romāna sižeta pamatā ir Lilijas Dzenes stāsts par latviešu meiteni ar garu bizi, kuru pie Brīvības pieminekļa sastapa ārzemju latvietis. Uzplauka mīlestība, un viņš meiteni aizveda sev līdzi uz Ameriku. Būs stāstīts arī par meitenes māti, kura šķiras no vīra, par tēva jauno dzīvi... Tik tālu esmu tikusi, bet man ir lielas grūtības stāstīt par meitenes dzīvi Amerikā. Pati tur neesmu bijusi, taču man ir bijušas vairākas tikšanās ar meitenēm, kuras pārcēlušās uz turieni. Laikam tomēr mazliet baidos, tāpēc nevaru sākt rakstīt par to. Baidos kaut ko ne tā attēlot. Protams, dzīve Amerikā nav tik jauka, kā domā – princis aizved uz savu pili, un viss notiek kā pasakā. Rakstot romānus, mani nodarbina cilvēku likteņi un attiecības, dzīves dramaturģija. Bieži vien ir grūti samierināties ar likteņa pavērsieniem, bet tie padara mūsu dzīvi interesantu. Dzīve mums ir liela mācība, kurā jāiziet visam cauri.

Citu datumu laikraksti

  • Afiša

    30.oktobrī 16.00 RPIVA Alūksnes filiālē (Pils ielā 21) – Zigrīdas Ilenānes gleznu izstādes atklāšana. 31.oktobrī 18.00 Liepnas evaņģēliski...

  • Mēness kalendārs

    29.oktobrī – jauns Mēness Skorpiona zīmē. Emocijas vēl joprojām saasinātas, taču trešdiena, kopumā ņemot, veiksmīga.  Nevajadzētu sevi pārāk noslogot...

  • Gatavojas ar pilnu atdevi

    Līdz konkursa „Mis un Misters Alūksne 2008” norisei atlicis tieši mēnesis. Apmēram tik daudz laika 16 šāgada konkursanti jau veltījuši, tam...

  • Izstāde ar Ojāra Vācieša portretiem

    Alūksne Jau otro nedēļu Alūksnes muzejā skatāma Vilhelma Mihailovska fotogrāfiju izstāde „Ojārs. Atgriešanās”. Muzeja izstāžu organizatore Līva...

  • „Simone” veido siltumtrašu shēmas

    Akciju sabiedrības „Simone” padomes sēdē apsprieda siltumtrašu shēmu sagatavošanā paveikto, zviedru kredīta atmaksu un citas aktualitātes. Padomes...

  • Aicina pievienoties Atstarotāju policijai

    Veikalā “Maxima” Alūksnē kopš piektdienas pēcpusdienas par brīvu dala atstarotājus. Šī akcija iekļauta atstarotāju kampaņā, kuras mērķis ir vēlreiz...

  • Pulkstenis jāpagriež par stundu atpakaļ

    Latvija 26.oktobrī pulksten 4.00 (naktī no sestdienas uz svētdienu) Latvijā notiks pāreja atpakaļ no vasaras laika, kad pulksteņa rādītāji būs...

  • Invalīdiem būs kopsapulce

    Alūksne Rajona invalīdu biedrība rīko ikgadējo kopsapulci, kas notiks 28.oktobrī pulksten 10.00 Alūksnes tautas namā. Biedrības vadītāja Anna...

  • Veicinās ziedojumu piesaisti

    Alūksne Novada fonds 28.oktobrī pulksten 16.00 Alūksnes sociālās palīdzības centrā rīko semināru par ziedošanas iespējām un ziedojumu piesaisti.Par...