Kā Brigaderes Sprīdītis spītīgi iekaro pasauli

Alūksniete Anna Celmiņa šoruden svinēs astoņdesmit gadu jubileju. Viņa pārliecinoši saka, ka to nejūt.

Alūksniete Anna Celmiņa šoruden svinēs astoņdesmit gadu jubileju. Viņa pārliecinoši saka, ka to nejūt. Tikai dažreiz par ievērojamo gadu skaitli atgādina veselība. Annai patīk viss skaistais, kas spēj iepriecināt ikviena sirdi - ziedi, daba, rokdarbi un labi cilvēki.
Pie viņas kā mazi dadzīši līp bērni, kam Anna dāvā mīlestību. Viņa ieviesusi skaistu tradīciju - kopā ar dzimtsarakstu nodaļu 1963.gadā sāka rīkot Bērnības svētkus Alūksnē.
Visu mūžu krājot gudrības un dzīves pieredzi, Anna tikai pēc daudziem gadiem apjautusi, ko agrāk darījusi nepareizi. Viņa apliecina, ka horoskopā par Skorpiona zīmi rakstītais esot patiesība - reizumis viņa nodara sev ļaunu vairāk nekā citiem. "Vienmēr cenšos domāt, vai ar to, ko es daru, saku vai rakstu, ar ko visu mūžu bijusi saskare, kādam nenodaru pāri," laikrakstam stāsta Anna Celmiņa.
Sāk ģimenes tradīciju
Annas dzīvesstāsts sācies Sēlijā (kādreizējā Jēkabpils apriņķī), Viršu pagastā, kura tagad vairs nav. "Es ar to vienmēr lepojos, tagad Sēlijas vārdu augstu godā tur. Vecmāmiņa man mācīja, ka neesmu ne no Zemgales, ne no kāda cita novada, bet gan esmu sēliete," saka Anna. Vecākiem bijuši divi bērni - Anna un septiņus gadus jaunāks dēls Arvīds. Apsaimniekojuši 16 hektārus zemes.
Anna izstāsta, ka pati vainojama, kā tikusi pie sava vārda. Tēvs, kā vairums vīriešu, pirmo gaidījis dēlu, taču piedzimusi meita. Vārda meklējumi izpalikuši, tāpēc Anna tikusi pie mātes vārda un reizē ģimenē iedibinājusi jaunu tradīciju - brāli nosauca tēva vārdā. Anna pēc daudziem gadiem nejūt sevī vēlēšanos ciemoties dzimtajā pusē, vēlreiz izstaigāt bērnības dienu takas, atmiņās iztēloties ainu, kā nopostītas vecāku mājas. "Man tas būtu pārāk sāpīgi," saka Anna, bet viņas balss tobrīd aizžņaudzas sāpēs par pārdzīvoto.
Atsāka pēc pārtraukuma
Bērnība Annai nav bijusi viegla, jo daudz slimojusi. Gada lielāko daļu, īpaši ziemā, slimības dēļ pavadījusi mājās un kavējusi mācības. Taču Anna bijusi neatlaidīga un nav vēlējusies atpalikt no pārējiem. "Nezinu, kā tas man izdevās. Man bija laba atmiņa. Fizkultūrā man liedza piedalīties, taču arī tur negribēju būt pēdējā," atmiņās kavējas Anna. Pamatskolu absolvējusi kā teicamniece, tikai sportā bijis četrinieks.
"Man dzīvē viss ir bijis otrādi. Ne īsti manam raksturam atbilstoši," saka Anna. Skolas gados iemīļojusi Poruka "Pērļu zvejnieku" un Cibiņu, bet pēc rakstura vairāk esot līdzinājusies Brigaderes Sprīdītim, kuram patika dzīvot brīnumu pasaulē, bet kurš agri saprata, ka pašam dzīves ceļi jāizstaigā un viss jānopelna.
Mamma slimojusi, tēvu pazaudējusi kara laikā, tomēr Anna izlēmusi, ka jāmācās tālāk. Kad Zasas vidusskolā 1945.gadā atvēra pirmo 8.klasi, Annai neesot bijis dūšas pamest mācības. Viņai tik ļoti gribējies mācīties. "Man tad bija jau divdesmit gadi. Pirmajā vidusskolas izlaidumā bija dažāda vecuma jaunieši. Daudziem maniem klasesbiedriem kara dēļ mācībās bija pārtraukums, man tas bija visgarākais," apgalvo Anna.
Anna ir neizpratnē, ka tagad daļa jauniešu neapzinās zināšanu nozīmi. Vidusskolas 12.klasi Anna absolvēja ar zelta medaļu 26 gadu vecumā. To kā vēsturisku liecību un lielu dārgumu Anna glabā vēl šodien. Viņa zina stāstīt, ka līdz pagājušajam gadam savā skolā ir vienīgā, kas saņēmusi zelta medaļu.
Aizbrauca ar sviestu
Dzīves apstākļi nav bijuši viegli, jo nācies smagi cīnīties, lai pilnveidotos un iegūtu labu izglītību. Annu mudināja, lai nākot strādāt uz kolhoza kantori, taču viņai tas neesot bijis pa prātam. Anna bijusi spītīga un izlēmusi, ka saņems stipendiju, lai varētu studēt Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē. Viņa kopš bērnības bija sapņojusi, ka strādās par skolotāju, mācīs latviešu valodu, tāda bijusi arī viņas skolotāju vēlēšanās.
"Viņi gribēja mani paturēt darbā skolā, lai es mācītos neklātienē, bet biju ietiepīga un darīju pa savam," apgalvo Anna. Uz Rīgu Anna aizbraukusi ar pieciem rubļiem un puslitra burciņu, kurā ir sviests. "Septembrī vēl stipendiju nemaksāja, jo to atskaitīja kā maksu par mācībām. Tas notika divas reizes gadā, arī februārī. 400 latu gadā bija jāmaksā, tāpēc materiālie apstākļi bija smagi," apgalvo Anna.
Nevēlējās būt sliktāka
Līdztekus studijām Anna strādājusi, lai gan nav bijis viegli savienot darbu ar mācībām. Lekcijas neesot varējusi kavēt, viss stingri atzīmēts. "Tad, kad citi gāja gulēt vai ko citu darīt, es gāju uz darbu," atminas Anna. Arī tad viņai izteikts piedāvājums pāriet mācīties neklātienē, taču Anna bijusi apņēmības pilna turpināt iesākto un paveikt līdz galam. Viņa nevēlējās būt sliktāka par citiem.
1951.gada pavasarī, kad bija jāpabeidz mācības pirmajā kursā, nomira Annas mamma. "Es atbraucu atpakaļ uz Rīgu, kad ieskaites jau bija sākušās, tuvojās eksāmeni. Nevaru aptvert, kā spēju nokārtot eksāmenus. Es nedrīkstēju dabūt nevienu trijnieku, tad man būtu jāatsakās no stipendijas. Man bija tikai viens četrinieks vairāk, nekā drīkstēja būt, lai atbrīvotu no mācību maksas," uzsver viņa. Pa vasaru Anna braukusi uz mājām, lai nopelnītu naudu - pļāvusi citiem sienu.
Saplēsās ar sekretāru
Paralēli studijām Annai radusies iespēja strādāt laikrakstā "Padomju Jaunatne" par žurnālisti. Anna bijusi uzcītīga darbiniece, noliktā mēneša vietā varējusi strādāt ne tikai nākamo mēnesi, bet arī ziemas brīvdienās. Viņai neesot bijis nekāda priekšstata par žurnālista darbu, tikai to, ka jāvāc materiāli. Bijusi kautrīga. "Rakstīt man patika no agras bērnības. Ejot ganos, ņēmu līdzi burtnīcas. Man patika arī zīmēt, lai gan neuzskatu, ka man ir šāds talants," domā Anna. Taču viņa no avīzes sūtīta uz laukiem komandējumos un uzkrājusi pieredzi.
"Diezgan ātri visu apguvu. Tagad par to tikai brīnos," apgalvo A.Celmiņa.
Pēc studijām universitātē Anna nokļuva Gaujienas rajonā, kura centrs - Jaunpiebalga. Žurnālistes aicinājums bija spēcīgāks nekā skolotājas, tāpēc Anna sākusi strādāt avīzes redakcijā. Skolā viņa nav strādājusi nevienu dienu, izņemot praksi.
"Gaujienas rajonā guvu pirmo rūdījumu, tur pirmo reizi saplēsos ar partijas komitejas sekretāru. Viņš man lika pastāstīt, kā klājas redakcijai. Es lepni atbildēju, ka nevienā literatūras darbā, ko esmu lasījusi, neviens nav cildināts par aprunāšanu," atceras Anna.
Profesijai paliek uzticīga
Ar Alūksni Annas dzīve saistīta kopš 1959.gada decembra, kad viņa atbraukusi no Kandavas rajona. Alūksnē A.Celmiņa uzsāka darbu laikraksta "Padomju Alūksne" redakcijā. "1963.gadā Alūksnes rajonu likvidēja, tāpēc četrus gadus, kā es smejos, atrados Gulbenes okupācijā," stāsta Anna, kas šo laiku nostrādājusi pilsētas bibliotēkā un rakstījusi publikācijas laikrakstam "Dzirkstele". Tomēr 1968.gada pavasarī Anna atgriezās žurnālistes profesijā, jo atjaunoja Alūksnes rajonu un izveidoja avīzi "Oktobra karogs" (vēlāk "Malienas Ziņas") .
Viņa ilgus gadus vadījusi vēstuļu nodaļu un literāro pielikumu "Ezerlāse". Iemīļotajam darbam viņa palika uzticīga vēl desmit gadus pēc tam, kad bija devusies pelnītā atpūtā. Viņa lepojas ar saviem audzēkņiem žurnālistikā - Ramonu Ratsepu, Viesturu Serdānu, Māri Melgalvi, Ati Videmani un citiem. Viņu joprojām kaitina padomju gados raksturīgie pasūtījuma raksti, no kā nevarēja izvairīties, bet sirdi silda labi vārdi, ko viņai joprojām velta par labu darbu.

Citu datumu laikraksti

  • Lasītājs jautā

    Kad jāiesniedz dokumenti par kaušanas prēmiju?Kad jāiesniedz dokumenti par kaušanas prēmiju? Dokumentus var iesniegt līdz 10.oktobrim par lopiem,...

  • Truškopības nozare draud iznīkt

    Latvijā izplatās slimība, kas apdraud truškopības nozari, ja netiks veikti nekādi aizsardzības pasākumi.Latvijā izplatās slimība, kas apdraud...

  • Rajona iedzīvotājus aicina uz konferenci

    Ikviens Alūksnes rajona iedzīvotājs ir aicināts piedalīties konferencē - diskusijā “Mazas pilsētas lieliem soļiem Eiropā” un iesaistīties arī darba...

  • Procentu likmes var kāpt

    Vai gaidāms procentu likmju pieaugums ārvalstu valūtās izsniegtajiem kredītiem? Kā pret to nodrošināties?Vai gaidāms procentu likmju pieaugums...

  • Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī

    Jāni Āboltiņu dzīvīte šūpo jau 85 gadus. Gana daudz solījusi, ņēmusi, bet arī devusi.Jāni Āboltiņu dzīvīte šūpo jau 85 gadus. Gana daudz solījusi,...

  • Lasītājs jautā

    Vai saimnieki, kas nav paspējuši laikā pieteikties uz bioloģiskās lauksaimniecības/bioloģiski augstvērtīgo pļavu platību maksājumiem, to varēs...

  • Apkopoti pusgada rezultāti

    Valsts ieņēmumu dienesta Vidzemes reģionālās iestādes Alūksnes nodaļa 2004.gada sešos mēnešos kopbudžetā ir iekasējusi 2 462 930 latus - par 260 040...

  • Vecais un jaunais perspektīvais

    Ikviens kādreiz ir iedomājies, vai izvēlēties jauno, nezināmo vai palikt uzticīgam vecajam un labi pazīstamajam.Ikviens kādreiz ir iedomājies, vai...

  • Noslēdz līgumu par Eiropas fondu līdzfinansējumu

    Jaunalūksnes pagasta zemnieku saimniecības “Tvaikonītis” īpašnieks Igors Dorofejevs ir viens no pirmajiem, kas šonedēļ paraksta līgumu par Eiropas...