Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Kā es atklāju Ameriku

Prologs. Ūdens bija slapjš. Pieķērusies draudzīgi noskaņotas milzu zivs spurai, es peldēju pretī gaismai. Nodomāju, nezin, kas tā ir par zivi. Vajadzētu būt delfīnam.

Prologs
Ūdens bija slapjš. Pieķērusies draudzīgi noskaņotas milzu zivs spurai, es peldēju pretī gaismai. Nodomāju, nezin, kas tā ir par zivi. Vajadzētu būt delfīnam. Bet ūdens nav sāļš. Tātad šī nav jūra. Tātad tai ir jābūt saldūdens zivij. Un tad man gribējās zināt, kur es esmu, kas ir aiz muguras. Es paraudzījos atpakaļ. Bija melna tumsa. Tajā brīdī zivs spura izslīdēja no tvēriena un es kritu bezdibenī. Pamodos. Biju izkritusi no gultas.
Es nopirku viņu
Mūsu kantorī bija ikdienišķa noskaņa. Nekas nevēstīja par apvērsumu, kas tuvojas manā dzīvē. Kā vienmēr dienu sākām ar kafijas vārīšanu, tērgāšanu par politiku, paziņu aprunāšanu un pārējo, kas piederas iestādei, kur gandrīz tikai sievieši vien grozās.
Tie mūsu kantora daži nīkuļi, kas valkā bikses, pīpē un citādāk kārto mazās vajadzības, patiesībā tikai domā, ka ir vīrieši. Ja nu viņi ar kaut ko atšķiras no dāmām, tad ar saviem pliekanajiem jociņiem. Ik pārdienas grāmatvedis Vasilijs Taporkins man atgādina: "Tev, Gudrīt, laikam tikai reizi mūžā sekss ir bijis. Vai tu vispār zini, cik pozās šis prieks ir iespējams?" Un kad es dusmojos vai sarkstu, dzirdot šitās rupjības, viņš zviedz kā zirgs. Viss kantoris rīb. Un meitieši blēj līdzi.
Tādos brīžos jūtos tik vientuļa. Kā Amerika, pret kuru sazvērējušās visas musulmaņu valstis. Pagaidām vēl spēju aizvainojumu norīt un nodrošināt mierīgu līdzāspastāvēšanu.
Galu galā ir jau arī īsti vīrieši pasaulē. Piemēram, Džeimss Bonds, ASV prezidents Džordžs Bušs, Ridžs Foresters no "Hameleonu rotaļām" vai arī mūsu pašu pilsētas mērs. Arī policijas šefs nav zemē metams. Bet vietējais "zivju puisis" (kā mēs, meitieši, kantorī viņu saucam) Ābrams Ēriksons vispār ir vīrieša ideāls. Katra mēneša otrajā ceturdienā viņš piebrauc savā "golfiņā" pie mūsu kantora, uzsvilpj (signalizē) un mēs (ne tikai es, bet arī pārējās meitenes) peldam viņam pretim pa straumei kā tādas plekstes. Nu ir viņš smuks, smaidīgs un runīgs! Vienmēr man iekniebj sānā un saka: "Gudrīt, tu arvien jaunāka un smukāka paliec!"
Ai! Pati nesaprotu, kā tas nākas, bet nespēju Ābramam atteikt. Vienmēr no viņa nopērku kādu karpu. Tā bija arī šodien. Es un vēl divas kolēģes nopirkām katra pa zivij.
Zivs pazūd
Zivis spirinājās polietilēna maisiņos. Lai viņu dejā nebūtu jāskatās (tas ir pārāk satraucoši), visas atstājām pirkumus pie kantora ārdurvīm koridorā. Nu tajā, kas no ķēķa puses. Līdz pusdienlaikam bija atlikusi pusstunda, nolēmu, ka tad arī pie reizes aiznesīšu zivi mājās. Domās jau jutu ceptas karpas smaržu. Pirkstiņus var aplaizīt! Un atkal ieslīgu rakstu darbos pie sava uzskaitvedes darbgalda. Pa vidam manīju, ka kantorī bija ienākusi vēl viena andelētāja - Saida Simtniece (gredzeni vien nošķindēja), kas šad tad te ienāk pārdot uzpirktos mazlietotos apģērbus. Bet man tobrīd galva kūpēja no skaitļiem. Gribējās vēl paspēt kaut ko padarīt līdz pusdienām. Tā arī galvu nepacēlu, lai paraudzītos uz preci. Tikai nevaļīga atņēmu sveicienu, sakot: "Čau!"
Kolēģes jau bija izkūpējušas, tas ir - devušās pusdienot, kad atjēdzos arī es. Saģērbos, gāju projām un gribēju paķert savu zivi, bet... tās tur nebija! Sākumā domāju, ka kāds mani izjoko. Protams, Vasilijam tas vien prātā! Pārskaitusies sagaidīju visus kolēģus, atgriežamies no pusdienām.
Sāku skaidrot attiecības ar Vasiliju - viss velti. Ne viņš, ne citi neatzinās zādzībā (tas ir - manis kaitināšanā). "Zivs ir aizpeldējusi. Redzi, Gudrīt, pat zivis no tevis bēg, par vīriešiem nemaz nerunājot. Tu pati viņus aizbaidi, jo esi tik pareiza, ka tas nav izturams," zākājās Vasilijs.
Es sāku "dienesta izmeklēšanu". Visi pēc kārtas atskaitījās, kur, ar ko gāja, ko ēda pusdienās. Noskaidroju, ka Vasilijs pusdienojis beķerejā. Turklāt viens (ha, nu kā tad tā!). Pie speķa pīrāgiem klāt dzēris alu. Neviens cits no kolēģiem arī neoda pēc ceptas zivs vai zupiņā savārītas karpas. Izrādījās, ka tieši Vasilijs bijis tas, kas, pirmais pusdienās iedams, pamanījis, ka triju zivju maisiņu vietā ir vairs tikai divi. Viens labums no tā bija. Sapratu, ka kantorī zagļu nav.
Kamēr viņu meklējām
Un tad kolēģe Aļģe Mergailiene atcerējās, ka Saida kantorī ienākusi pa ķēķa durvīm, vēl jautājusi, kur mēs zivis dabūjām. Pa ķēķa durvīm viņa arī izgāja. Tā. Tātad viņa. Kā nav kauna! Par to sāka brēkt viss kantoris. Ir jādodas pie Saidas un jāpajautā, kā viņai nav kauna šitā darīt! Ir jāpārbauda, ko viņa ēd pusdienās! To nolēmām kolektīva kopsapulcē.
Kolēģi arī gribēja, lai mēs pie kantora ārdurvīm pieliekam uzrakstu, ka andelmaņiem te turpmāk aizliegts ienākt, jo pretējā gadījumā būs darīšana ar policiju. Taču es biju pret. Tad jau jaukais "zivju puisis" Ābrams arī nekad vairs neiekniebs man sānos. To nevar pieļaut! Ierunājos par cilvēktiesībām un tamlīdzīgām lietām. Visi sabijās un kļuva politiski klusāki.
Un tad - tavu brīnumu - Vasilijs pieteicās mani pavadīt šajā nepatīkamajā uzdevumā. Pat piedāvājās mani aizvest pie Saidas savā mašīnā. Sāku sarunā ar kolēģiem skaidrot, kur dzīvo Saida. Izrādījās, ka neviens tā īsti nezina. Tomēr mēs ar Vasiliju devāmies ceļā.
Jāteic, viņš gan nekādi nespēja iedarbināt savu žigulīti. Raudzījos uz viņu, un smiekli man nāca. Nu ko viņš man piekasās! Pašam sen bija laiks apņemt sievu. Re, pliks pauris veidojas, bet iedomājas no sevis sazin kādu kavalieri. Sametās man viņa žēl. Uzliku roku uz pleca un nomutēju Vasiliju uz vaiga. Viņš gluži vai apstulba. "Gudrīt, tu ko, kas tev?!" murmināja viņš. Bet es nomutēju vēl uz otra vaiga, kaut Vasilijs centās izrauties no manām skavām.
"Nu ko tu lauzies kā tāda jaunkundze," teicu es, "nekautrējies, tu esi tik labs. Šitās pāris bučiņas nenozīmē pilnīgi neko. No tā mums bērniņš nebūs. Un jāprec mani tev arī nav," smējos es.
Tad laikam no bailēm Vasilijs iedarbināja savu auto ar tādu sparu, ka tas vai gaisā palēcās. Un nīgri caur zobiem teica: "Nedomā, ka mani jāžēlo tāpēc, ka esmu viens. Tu neko nesaproti. Tas tagad ir moderni. Man meiču ir tik daudz kā malkas. Katru nakti cita."
Es, protams, viņam nenoticēju, taču Vasilija rupjība mani kartējo reizi sāpināja. Gluži kā Ameriku daudzie terora akti.
Un visi paēda
Saidas māju mēs atradām stundas laikā. Uz ielas bērni parādīja, kur viņa dzīvo. Tuvojoties mājoklim, redzēju, ka ārdurvis ir vaļā un no tām nāk pazīstama smarža. Protams, tā smaržot var tikai cepta karpa.
Dusmas manī auga augumā ar katru brīdi. Biju gatava sākt kaut vai atomkaru. Biju gatava nežēlīgi bombardēt Irāku. Vasilija aizrādījums, lai saglabāju mieru, mani satracināja vēl vairāk. Iegāju tieši virtuvē. Saida stāvēja pie plīts. "Sveika," teicu es un turpināju, "kas tad labs mums būs pusdienās?" Saida pasmaidīja, viņas vaigi bija sārti kā rozes. "Karpa būs pusdienās," viņa atbildēja. "Vai mana karpa?" cieti un mazliet histēriski jautāju es.
Un tad Saida kļuva dusmīga. Ko es iedomājoties! Karpu nopircis viņas vīrs Zarabs Simtnieks. Pircis esot "no rokas". Zivi piedāvājis Ābrams Ēriksons. "Viņš mums katru dienu piedāvā, mēs arī pērkam," sarunā iesaistījās Saidas kungs. Viņš sāka pārmest, ka es tikai gribot celt neslavu viņu ģimenei. Un tad Saida aizvainoti teica: "Mīļā miera labad vari ņemt to cepeti, ja tev nav žēl bez pusdienām atstāt manu vīru un piecus bērnus." Un tad virtuvē ietecēja visi pieci - cits par citu mazāki. Saida norādīja uz katru un sauca vārdā - Ibragims, Meibla, Angelīna, Dārta un pastarītis Georgs. Sirds man saļima. Visas dusmas izčākstēja. Saida aicināja pie galda, un es nespēju atteikt. Arī Vasilijs mums piebiedrojās. Atnāca vēl kaimiņi.
Vārdu sakot, pie viena galda sapulcējāmies apmēram 20 cilvēku. Arī Ābrams atnāca, kas, kā izrādījās, dzīvo turpat kaimiņos. Mēs mielojāmies ar karpu vai stundu, klāt piekozdami maizi un piedzerdami ūdeni. Un smējāmies, un jokojām. Pēc pusdienām es saimnieci tencināju un mēs visi šķīrāmies kā draugi.
"Savāda tu esi, Gudrīt. Ne velti tev tāds vārds," atceļā uz darbu pēc karpas ēšanas sacīja Vasilijs. Un viņš uzaicināja mani vakarā uz naktsklubu, uz satikšanos. Ak, es, protams, biju sajūsmā, kaut to neizrādīju. Lai gan es neticu, ka mums kaut kas nopietns var sanākt. Tomēr - patīkami.
Epilogs
Biju apskāvusi Ābramu. Tik saldi. Acis man bija ciet. Viņš mani bučoja. Vēl saldāk kļuva ap sirdi. Atvēru acis. Izrādās - mani bučo Vasilijs. Pagrūdu viņu nost. Izberzēju acis. Skatos - manā priekšā stāv Saida. Rokās viņai ir vīstoklis - tāds kā mazulis. Viņa to sniedz man un smaida. Es saudzīgi paņemu, patinu vaļā. Bet tur ir zivs. Mana karpa. Un cilvēka valodā viņa man saka: "Gudrīt, kaut Amerika nesāktu karu ar Irāku!" To teikdama, viņa izlaiž garu. Es apraudu zivi, un uz tās birst manas asaras. Tik melnas kā nafta. Es pamodos un ilgi nekustīgi gulēju, skatoties pulkstenī pie sienas. Domāju, vai tiešām rīt sāksies karš un vai tas attiecas arī uz mani...

Citu datumu laikraksti