Kā meža kuilis mednieku no malkas grēdas gāza...

Turpinās no 14.maija.

(Turpinās no 14.maija)
Humors un satīra ar manu veco, bet vispār jau pareizi, neesmu taču nekāds memmes dēliņš, un, ja jau puika stāv uz abām kājām un bise rokās, tad jau lidojums uz zemi kopā ar malkas šķilām, mana tēta izpratnē un skatījumā, tāds ikdienišķs pasākums vien ir.
Izrādās, ka tētis visu šo laiku, kamēr es sēdēju uz malkas grēdas, ir dežūrējis istabā pie loga un, kad nofiksējis prožektora zibšņus un šāvienus, steidzies pie manis. Kamēr bakstījies ar durvju atvēršanu un aizvēršanu, faktu, ka es esmu noripojis uz zemes kopā ar malkas šķilām, nav ievērojis.
Tiešām - kur ir kuilis?!
Abi ar tēti, mutes atplētuši, stāvam pie sabrukušās malkas grēdas, klausāmies. Nedaudz jūtu atgriežamies adrenalīnu. Klusums.
2.20. Abi reizē izdzirdam tādu kā klakšķēšanu vai dobju klabināšanu, kauls pret kaulu, zobs pret zobu! Nu kaut kas tāds, ziniet, pirmatnēji dzīvniecisks, kas neko labu nesola, skaņa nepatīkama, nikna! Un tā nāk tepat no nekoptās pļavas puses.
Ejam skaņas virzienā, tētis spīdina lukturīti, es esmu pārlādējis bisi - atkal vienā stobrā brenneks, otrā - renkuļi. Tepat jau ir! Uz taciņas absolūti nekustīgi guļ mūsu Ferdinands, kustas tikai viņa žokļi un zobi, sizdamies un rīvēdamies viens pret otru, tie arī rada šīs asinis stindzinošās skaņas. Jā, tiešām, es nebiju kļūdījies kuiļa parametru novērtēšanā, viņš, maigi izsakoties, ir nopietni liels. Kolektīvo medību laikā, kā arī pēc tam, man nav bijusi izdevība nošaut meža kuili, kuram ilkņu garums ir 26 centimetri.
Tā nedrīkst!
Sliktākais ir tas, ka abi, katrs uzskatīdams sevi par zināma līmeņa spečuku, stāvēdami pie gulošā un ilkņus nikni klabinošā kuiļa, mierīgi pārrunājam tēmu - kā tālāk rīkoties! Vēl nopietnāk - pienāk mammucis. Ai, ai, vai, vai, kā tad tā un kā tad šitā, ko nu darīt, kur nu likt, kur nest un kā rīkoties?!
Līdz šai dienai es nevaru sev piedot, ka tajā naktī pieļāvu kļūdu - pakļāvu nopietnam riskam tēti un mammu. Jo man vajadzēja darīt un reaģēt citādāk, es taču esmu mednieks jau trīs gadus, zinu arī par visiem riskiem, kas gaidāmi no ievainotiem zvēriem, par dažādākām ievainojuma pazīmēm un iespējamām agresivitātes izpausmēm. Bet nekā. Laikam ripošana no malkas grēdas ir ietekmējusi arī smadzeņu darbību. Paskaidrošu, kāpēc mūsu trīsvienības sanāksme varēja beigties neprognozējami slikti.
Ferdinands, kā noskaidrojas pie dīrāšanas, ķidāšanas un apstrādes, ir nokritis, pateicoties tikai vienam vienīgam renkulim, kam ir laime un izdevība iestrēgt dzīvnieka mugurkaulā, sadragājot pāris skriemeļus, traumējot muguras smadzenes un dodot sāpju atvieglojumu paralīzes veidā. Pārējie svina gabali, ko mana bise sūtīja kuilim sveicienu veidā, bija aizlidojuši pienā. Es biju pūdelējis ar pirmo šāvienu, ar nopietno lodi brenneku, es biju pūdelējis arī ar otro šāvienu, ar renkuļiem (izņemot to vienu, iestrēgušo mugurkaulā). Iemeslu sapratu vēlāk - biju uztraukumā aizmirsis, ka, šaujot tumsā un pielietojot prožektoru, man ir tendence nošaut garām.
Šāda situācija, kad zvēram ir ievainots mugurkauls, pieļauj iespēju medījumam jebkurā brīdī atdzīvoties uz pilnu klapi, jo paralīze lopam var pazust "kā ar roku" noņemta, un viņš ir gatavs kaujai, gatavs sevis aizstāvībai. Kā sacīt jāsaka, līdz pēdējai asins lāsei. Ievainotais dzīvnieks ir spējīgs aktīvi, agresīvi un ar neaprakstāmu spēku pretoties.
To taču man vajadzēja apjēgt un rīkoties. Bet nekā, es vienā mierā filozofēju ar tēti un mammu! Pļāpājam turpat blakus paralizētajam, vismaz 180 - 200 kilogramus smagajam meža zvēram, zvēram, kurš vienā mirklī varēja būt uz kājām un... Labi, ka nekas tamlīdzīgs nenotika.
Arī mednieku ētika prasa ievērot zināmus principus. Zvērs nav vainīgs, ka tiek medīts, zvērs nav vainīgs, ja nevar nomirt uzreiz pēc veiksmīga vai neveiksmīga mednieka šāviena. Zvēram nav jāmokās. Tāpēc Ferdinandam pēdējais elpas vilciens beidzas ar šāvienu galvā.
Medības de jure: fināls
Lieki būtu stāstīt, ka meža kuilis ir tik smags, ka mēs divatā ar tēti to nevaram pakustināt un ievilkt malkas šķūnītī, kur ir elektrība, lai ķertos pie apstrādes. Tāpēc sākam rīkoties turpat pļavā. Mamma aiziet uz māju un piezvana meža kungam. Vīrs ir izbrīnīts un arī nedaudz skaudīgs, jo viņa mednieka mūžā tāds matadors vēl nebija kritis.
9.47. Esmu nomazgājis rokas, mamma sasmērējusi ar kaut kādu dziedinošu smēri nobrāzumus, kas iegūti, varonīgi ripojot no malkas grēdas. Tuvākie plāni - gulta un miegs.
Ferdinanda vairs nav
Nu ko, katram savs dzīves ceļš ejams. Kā zvēram, tā cilvēkam, katram sava likteņa melodija un ironija. Droši vien man tā ļoti gribējās domāt un cerēt, ka Ferdinands ir reinkarnējies citā statusā, mierīgi vēro dzīves ritējumu ar citām acīm un citu saprašanu un savos sapņos redz kaut ko sev galīgi nesaprotamu, bet kaut kur kaut kad manītu. Redz, ka nakts klusumā viens divkājains radījums ar skaļu blīkšķi, troksni un rībēšanu ripo un veļas zemē no kalna, kas atgādina malkas grēdu.
Tomēr arī tā nav taisnība!
Nu kā tad Ferdinanda vairs nav? Ir vecais meža lops, ir! Paskat, nepagāja ne 20 gadi un viņš ir pieteicis sevi šajā stāstiņā.
Nobeigums
Manam tētim, sargājot savus kartupeļu gabalus, ar Ferdinanda aiziešanu citos medību laukos, nekas nav beidzies. Melnie un rukšķošie meža iemītnieki tāpat nāk ciemos, tāpat pārstaigā kartupeļu un kukurūzas laukus, tāpat nogaršo un mēģina izdomāt, kuram laukam dot priekšroku un pielikt pilnu vēderu ar kaut ko garšīgu.
Mēs ar brāli pēc divām nedēļām problēmu atrisinam.
No dzīvoklī esošā radioaparāta aizvelkam vadiņu līdz kartupeļu lauka malā vientuļi augošajam bērzam (netālu no sabrukušās malkas grēdas). Tur tiek uzstutēts skaļrunis.
Tajos gados vienīgā radiostacija, kas varēja raidīt visu diennakti visā plašās savienības teritorijā, bija radio "Majak", kas pēc 24.00 un līdz pat 6.00 atskaņoja tikai dziesmas.
Manu sencīšu māju apkaimē turpmāk skan "Majaks", protams, skan tikai naktīs, un meža zvēriņi var baudīt tā laika populārākās melodijas, piemēram, "Listja žoltije nad gorodom kružatsja...".
Nakts koncerts beidzas, kā jau minēju, 6.00. Mamma dzen uz ganībām govis, bet pāri lauku māju plašajām ārēm skan nesatricināmais "Sojuz ņerušimij respublik svobodnih..." .
To dzird un klausās visi, visi tie, kuri vēl nav aizmiguši, visi tie, kuri tikko mostas. Arī bijušā Ferdinanda bijušie kolēģi, radi un draugi.
No brīža, kad tiek uzstādīts skaļrunis, māju tuvumā zvēri nerādās, viņu iemītās takas, sapostītie dārzi un visādi citādi nedarbi apaug ar zāli.
Skumīgi, garlaicīgi...
P.S. Vēl ilgi pēc šīm medībām paziņas šad tad pavilka mani uz zoba kā vīru, kuru meža kuilis no malkas grēdas gāzis.

Citu datumu laikraksti

  • Ar varu neprotu lauzties aizslēgtās durvīs

    Brīvos brīžos strautiņiete Tija Āboliņa sapņo par ģimenes lauku māju un paklausīgiem bērniem. Ģimene - vīrs Sarmis un bērni Annija un Roberts - ir...

  • Piedalās atceres konferencē

    Vācijā notika starptautiska konference, veltīta Bībeles tulkotāja latviešu valodā E.Glika 300. nāves gadadienas atcerei.Vācijā notika starptautiska...

  • Deputāti atklāj savus ienākumus

    Alūksnes pilsētas domes deputāte, Alūksnes vidusskolas direktore Vija Puzule deklarācijā norādījusi, ka domē pērn nopelnījusi 7807,81 latu.Alūksnes...