Kā meža kuilis mednieku no malkas grēdas gāza...

Bija pagājuši trīs gadi, kopš es biju nominēts par mednieku.

Bija pagājuši trīs gadi, kopš es biju nominēts par mednieku. Tas nozīmēja, ka vesels gads pirms tam bija nostaigāts "par suni" jeb, citiem vārdiem sakot, biju pildījis dzinēja pienākumus vienu medību sezonu, pēc tam nokārtojis praktisko un teorētisko medību eksāmenu, saņēmis atļauju iegādāties medību ieroci, esmu to iegādājies, reģistrējis un sācis piedalīties medībās.
Šie trīs medību gadi pagāja, kā jau tas pienākas kārtīgos mednieku kolektīvos - ar visiem dzinējiem un visiem medniekiem, ļoti raibi un ļoti interesanti, ļoti pamācoši un arī ļoti veiksmīgi.
Gribu izstāstīt piedzīvojumu, kurš radās burtiski "uz sitiena", turpinājās savā izpausmē arī "uz sitiena", bet beidzās "uz kritiena".
Stāstiņa sākumā es lielījos, un lielības stūrakmens bija tāds - lai lasītāji saprastu un uztvertu mani kā profesionālu mednieku - galu galā trīs gadus medījis, piedalījies kolektīvajās medībās, darījis to, darījis to un vēl nezin ko..., vārdu sakot, "profiņš"!
Katrs īsts medību vīrs pateiks, ka esmu pārliecināts, droši vien pateiks savā pārdomātā nopietnībā, ka medībās viņš piedalās tikai tāpēc, lai regulētu pareizu floras un faunas attīstību, piebarotu zvērus un, ja sākas diskusija par to, ka mednieki vai nu ir, vai nav slepkavas, pieminēs tādus piemērus, kas skar lopu bendēšanu gaļas kombinātos, liellopu un cūkgaļas desu, stroganovu, karbonāžu, kotlešu, šašliku un visādu citādu ēšanu.
Tāpat viņš pieminēs tādas plikas patiesības, kas aiziet tālā pagātnē, kad mednieku sievas kurināja uguni, raka ēdamās saknes, sita ar sprunguļiem no kokiem riekstus un banānus, gaidīja savās alās mīļotos vīrus ar kārtīgiem medījumiem. Droši vien, ka bieži arī nesagaidīja ne medījumus, ne savus mīļotos medniekus...
Vēl mūsdienu kārtīgs mednieks varētu pieminēt arī tādus argumentus, piemēram, lai varētu staipīt likumīgi savu medību ieroci un likumīgi medīt atļautajās teritorijās, viņš katru gadu godīgi maksā nodevas, ko VAS "Latvijas meži" izlieto visādām nopietnām vajadzībām, kas skar medību zvēru populācijas saglabāšanu un atjaunošanu, floras un faunas izpēti un tās garantētu attīstību. Tas nekas, ka Latvijā ļoti plānveidīgi parādās arvien jaunas kailcirtes, kuras tikpat "plānveidīgi" tiek atjaunotas un kurās tikpat "plānveidīgi" negrib ne uzturēties, ne arī cauri skriet neviens sevi cienošs meža zvērs.
Gaide - kas tā tāda?
Uzskatīju sevi par daudzmaz profesionālu mednieku, jo trīs gadu laikā man tiešām bija krituši nopietni trofeju (pārnadžu) zvēri, tajā pašā laikā atzīšos godīgi - es ne reizi nebiju izmantojis iespēju un aizbraucis ne uz sloku, ne uz pīļu medībām. Mūsu kolektīvā tāds medības nebija aktuālas. Tikpat neaktuālas bija medības uz gaidi tādiem lielākiem zvēriem kā meža cūkām, staltbriežiem un stirnbukiem.
Es ļoti labi zinu, ka daudzi veči tagad nikni iebļausies - ko tu muldi? Atzīstos un pieņemu iebildumus. Tauta, bet tā bija! Kā es varu muldēt par to, ka trīs gadus biju nopietni gājis uz medībām, ka ir sasniegti zināmi medību rezultāti, bet ka neesmu bijis individuālajās sloku, pīļu, cūku un citās medībās uz gaidi???
Jā, es biju dzirdējis, es biju lasījis, un es biju arī līdzi pārdzīvojis mednieku būšanām, kas saistījās ar medībām uz gaidi, bet tikai teorētiski.
Dēls, brauc nu šurp...
Un tad pienāca brīdis, kad atskanēja viens vienkāršs telefona zvans, kas salauza manu kolektīvā mednieka pieredzi un garu.
Tas vienkāršais telefona zvans bija no mana tēta - vecais uzzvana un pajautā, protams, par dzīvi, kā iet? Kā pašam, sievai, bērniem? Vai visi dzīvi, veseli? Vai dēlam (tas ir, man) darba daudz? Nu un kā tad tagad ar jahti, vai tad ir ar ko palielīties?
Nu ko te lieki pļāpāt! Jūtu, vecajam kaut kas aiz ādas! Šādus jautājumus, citu aiz cita virknēdams, simts gadus šis nav uzdevis, un vispār mans tētuks ir tāds, kuru cienītu katrs dēls. To es saku tāpēc, ka mans tētis, nostrādādams visu savu mūžu mežstrādnieka, "mežakaķa" traktorista un arī meža strādnieku šofera - izvadātāja amatos, nekad nebija piekritis turēt rokās plinti un iet medībās. Tātad te kaut kas būs, kaut kam ir jābūt ļoti interesantam, un es esmu pilns uzmanības!
Jā, te jau ir - vecais, apjautājies par mūsu labskanību ģimenē un visām pārējām lietām, ķeras vērsim pie ragiem un noliek mani kā profesionālu mednieku uz lāpstiņām!
Teksts apmēram šāds: "Dēls, tu tagad, cik es zinu, esi atvaļinājumā. Apsveicu, atpūsties vajag! Bet vai tu, mīļais mans, zini, ka vakarnakt meža cūkas izrija (tā ir tēta valoda) aizvakar stādītos kartupeļus "Riekstūzī"? Un vispār, kāda velna pēc tu staipi līdzi to dzelzs gabalu, ar ko pastāvīgi lielies un saukā par savu lepno bokseni, ja tu ne velna nevari saglābt mūsu tupeņus?" Nu tā - tieši pierē, johaidī!
Protams, manī uzvilnīja. Uzvilnīja tāpēc, ka es nezināju problēmu konkrētībā, bet tajā pašā laikā jutu, ka mans vecais buks ir kunga prātā, bet nav tādā prātā, lai kaut ko muldētu ārpus rāmjiem!
Un te jau tētis izrunā savu sāpi: "Zini, mazo vecīt (tas atkal man), ja vari, ņem plinti, brauc šurp, tie melnie lopi ir apnikuši! Cik ilgi mēs ar mammi pa naktīm sargāsim to nolādēto kartupeļu pleķi! Ir jau piegriezies! Ja esi mednieks un plinte tev plecā - brauc un bliez nost tos kartupeļu lauku bendes un ārdītājus..."
Nu ko, komanda ir saņemta, tēti es sapratu pilnībā, atlika to pasākumu realizēt dzīvē. Uz priekšu!
Grūti mācībās - viegli kaujā
Uz priekšu - tas nozīmēja ļoti konkrētas darbības no manas puses. Protams, es vispirms konsultējos ar saviem medību kolēģiem!
Pirmkārt - mani uztrauca tehniskas lietas.
Es nekad nebiju šāvis tumsā ar prožektoru, bet tas medībās uz gaidi, kad paliek tumšs, bija ļoti aktuāli. Jāpiebilst, ka prožektoru medībām man uzdāvināja kolēģi uz dzimumdienu (12 rubļi, leišu ražojums). Tas bija labi noglabāts manā medību skapī. Protams, es to aparātu izvilku no skapja, saliku iekšā baterijas un sāku pielāgot savai "boksenei". Prožektors derēja kā uzliets, spīdinu istabas vienā sienā, spīdinu otrā sienā, viss ir it kā skaidrs, atliek nospiest mēlīti un lodei jābūt tur, kur nomērķēts un tur, kur rāda gaismas stars.
Izmēģinājuma šāvienus ar prožektoru izdarīju netālu no Cēsīm esošajā grants karjerā pēc vienpadsmitiem naktī (ātrāk nebija jēgas, jo maija beigās naktis vispār ir ļoti gaišas). No pārbaudes šāvieniem sapratu, ka man ir tendence "ņemt" pa virsu - tas tāpēc, ka īsti pareizi ar aci "nefiksēju" bisei planku, tāpēc nospriedu - lai šāviens būtu precīzs, man sevi ir jāpiespiež šāviena brīdī stobru nolaist bišķīt zemāk. Tā es tur noblīkšķināju kādas 12 vai 15 reizes, rezultāti mani pilnībā apmierināja.
Šī nakts piešaušana nebeidzās tāpat vien - līdz pilsētai attālums bija tikai kādi nieka divi kilometri, vakars bija ļoti kluss un arī sabiedrība ļoti uzmanīga un ziņotspējīga. Vārdu sakot - mani "sasēja" milicija un "družiņņiki" ceļa galā, izbraucot no karjera uz šosejas. Izrādījās, ka veči esot kaut ko nopietnu ķēruši un es viņiem ar savu šaušanu esmu sajaucis gaisu. Mājā es tiku tikai 2.30, jo milicijas puišiem bija nepieciešams noskaidrot manu personību... Sieva ar mani no rīta negribēja lāga runāt (tajā laikā mobilo sakaru nebija un iespējas viņu brīdināt par radušos problēmu ar kārtības sargātājiem arī nebija).
Medības de jure: sākums
Neko darīt, jādarbojas tālāk! Tā es arī darīju. Pulksten astoņos no rīta manējais piezvana vietējam (kur dzīvoja mani senči) meža kungam un nozīmē problēmu loku - piesaku medības šādā variantā: jāmedī tur un tur, tad un tad, licence numur tāda un tāda, izsniedzis tas un tas, drīkst nomedīt to un to!
Licenci jau biju dabūjis iepriekš, atlika pieteikt medības un tās realizēt. Atzīšos godīgi, tagad vairs neatceros, kā tajā laikā tiku pie licences, varu tikai piebilst, ka tad strādāju valsts institūcijā un, protams, šis apstāklis ne licences iegūšanā, ne medību organizēšanā neradīja kreņķus un problēmas.
Nu, esmu piereģistrēts medībām, man tiek dota svētība. Tā izpaužas šādi: meža kungs paziņo - pats nejaktēšu (tas ir, medībās nepiedalīšos), bet, ja kas krīt, zvani! Ne spalvas!
Uz priekšu vecīt - medī!
Tā es arī darīju - plinte rokās un es jau esmu pie sencīšiem.
Medības de fakto:
cerību sākums
Vecais mani komandē, komandē ļoti nopietni, laikam saprot, ka te nebūs nekādi joki, dēls ir atbraucis darīt nopietnas lietas.
Izstāstīšu par medību vietas situāciju. Tā ir šāda: lauku māja, tāda ļoti pasena, divstāvīga, apšūta ar dēļiem, vairākas verandas ar septiņdesmitajos gados uzklātu šīfera jumtu, divas kūtis, siena šķūnis, divi malkas šķūnīši, rija, divi pagrabi, viena aka (astoņi grodi). 200 metru attālumā ļoti liels sovhoza šķūnis, kur tajos gados glabājās tikai ķimikālijas. Ļoti liela un skaista lauku saimniecība. Apkārt lejas un pakalniņi, ozoli, bērzi un bērzu birztaliņas, augļu koku dārzi, ogu krūmāju rindas. Māju ieskauj kartupeļu un visādu citādu dārzeņu dārziņi un labību lauciņi. Tā ir izvietojusies nelielas un vasarā nekad neizžūstošas upītes ielokā.
Idille, citādāk to nenosaukt! Vienīgais, kas to ģeogrāfisko idilli traucēja un kas nu nekādi "nejūdzās" kopā ar Latvijas dabas ainavu tās tiešākajā izpratnē, bija sovhoza šķūnis un sovhoza lauks, kurā sasēta kukurūza.
Mednieki mani sapratīs, jo visiem "plintētājiem" ir zināms, ka meža cūčiem gardēdības izpratnē tuvāk ir pieņemams kukurūzas mielasts un tikai pēc tam kartupeļu galds.
Es arī nebiju īsti drošs, kā tad notiks tās medības - kur tad man galu galā būs jāatrod "nomešanās" vieta un jāsēž uz gaidi? To es sapratu no vietējās meža sardzes, sovhoza agronoma un ciema veča kopīgi sastādītā un parakstītā sovhoza lauku postījumu akta (par to, ka meža zvēri, tas ir, meža cūkas - nikni, regulāri, neatlaidīgi un par visām varītēm cenšas graut PSRS lauksaimniecības politiku), ka man savu medību vietu vajadzēja iekārtot uzbrukuma objekta vidū, lai varētu veiksmīgi atvairīties no dažādākiem subjektiem, kuriem ir "zobs" uz kukurūzas lauku.
Ar manām medību interesēm un medību lietām visvairāk saistījās tie kartupeļu lauki, kas atradās apkārt sencīšu mājai un bija viņu īpašums, tāpēc loģiski, ka te un vienīgi te bija mans medību objekts un, iespējams, arī medību triumfs.
Tikai to visu vajadzēja tā ļoti prātīgi sakārtot, izdomāt, kas un kā. Un, protams, šajos jautājumos es pilnībā paļāvos uz savu tēti. Tas nekas, ka viņš nebija mednieks, bet es biju! Vecajam bija dzīves pieredze, vecais bija jau no apzinīgās bērnības dzīvojis laukos un vandījies pa mežiem, bet es trīs gadus biju specializējies kolektīvajās medībās. Mums abiem ļoti labi sapasēja gatavojoties medībām uz gaidi kā de jure, tā de fakto!
Turpinājums sekos.

Citu datumu laikraksti

  • Var pieteikt dziesmas

    Alūksnes rajona padome saņēmusi vēstuli no Latvijas Televīzijas Mūzikas redakcijas, kurā izteikta pateicība par ieguldīto darbu mazo vokālistu...

  • Konkursā gūst pieredzi

    Pagājušās nedēļas beigās Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas sporta dejotāji viesojās Igaunijā.Pagājušās nedēļas beigās Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas...

  • Ugunsdzēsējiem būs svētki

    Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Alūksnes brigāde 13.maijā rīko ugunsdzēsēju depo atklāšanas pasākumu. Par to informē Alūksnes brigādes...