Kā mežābele rūgtā

Santas Mežābeles katrs romāns ir daļiņa dzīves.

Santas Mežābeles katrs romāns ir daļiņa dzīves
Santas Mežābeles vārds daudziem nav svešs. Viņiem patīk sērijā "Lata romāns" izdotie autores darbi, kas stāsta par mīlestību un naidu, par sarežģītām savstarpējām attiecībām un noziegumiem. Tā nav zinātniskā fantāzija, bet dzīvē vērotais un pārdzīvotais.
Tiesa, Santa Mežābele nav rakstnieces īstais vārds. Pseidonīms izveidojies pats no sevis. "Mans vārds ir Antoņina, bet visi draugi sauc saīsināti – Anta. Mazmeitai kaimiņos dzīvoja Santa, tāpēc arī mani viņa tā iesauca. Lai gan viņai ir jau 17 gadu, vienalga – sauc mani tikai par Santu," atklāj S.Mežābele. Savukārt uzvārds izraudzīts, atceroties dzīves rūgtos brīžus. Daudzdzīvokļu mājas pagalmā auga mežābele, kopēja, bet nevienam nevajadzīga. Tomēr pavasaros tā skaisti ziedēja, nu gluži kā Raimonda Paula dziesmā. "Domāju, ka mana dzīve nav nekāda saldā, tāpēc izvēlējos tās vārdu," saka S.Mežābele.
Sāk rakstīt pensijas vecumā
Tikšanās laikā lasītāji rakstniecei parasti jautā, kāpēc viņa sākusi rakstīt romānus jau cienījamā vecumā. Viņa nav ne žurnāliste, ne rakstniece, bet strādājusi par skolotāju un skolas direktori. Vīrs padomju varas gados strādāja milicijā, tāpēc rakstniece labi zina, kā tā strādāja un kādi bija miliči. "Uz priekšu, meitenes!" bija viņas pirmā konkursa grāmata. Konkursa noteikumi prasīja, lai autors stāstītu par sevi. "Pēc dabas esmu kautrīga, tāpēc atradu tēmu, kuru citi rakstnieki nav daudz cilājuši. Humoristiskā veidā stāstīju, kā esmu augusi nabadzīgā daudzbērnu ģimenē, kā strādāju skolā un kā man veicās," atklāj S.Mežābele.
Ar ironiju viņa atbild uz jautājumu, kur radies talants. Tad tiek atklāts, ka vidusskolā jaunietes pirmā loma bijusi Lācis, bet skolas žetonu vakarā viņa atveidojusi direktori Gunāra Priedes lugā "Palmas zaļo vienmēr". Acīmredzot skolotāji bija pamanījuši Antoņinas organizatores talantu.
Pirmklasniekiem liek novilkt bikses
Romānu autori veidojusi pati dzīve veidoja. Viņai bija jābūt gan psiholoģei saskarē ar grūti audzināmiem pusaudžiem, gan internātā dzīvojošajiem vecāku vietā. "Vecmāmiņas tā arī teica, ka varu bērnus paņemt aiz auss par nepaklausību. Tas nozīmē, ka vairāk paļāvās uz skolu. Tagad ir citādi – par šādu rīcību direktors var zaudēt darbu," salīdzina S.Mežābele. Protams, viņa nevienu necentās fiziski ietekmēt, bet reiz gadījās kuriozs. Kad direktore pa logu ieraudzīja, ka mazie pirmklasnieki uz dibena slidinās pa dubļaina grāvja nogāzi, no kuras pēc tam izlec uz lielceļa, viņa sūtīja vecāko klašu zēnus atvest mazos. "Viņi tikko bija sākuši skolas gaitas, tāpēc baidījos, ka slapjā apģērbā varētu saaukstēties. Saku – velciet nost bikses, domājot, ka tās pie radiatoriem varēs izžāvēt. Taču viņi saprata, ka gaidāms pēriens. Visi novilka bikšeles un pagrieza dibenus," ar smaidu atceras rakstniece. Protams, skolotāja nedrīkstēja izrādīt, ka ir pārprasta. Lai gan sods bija tikai simbolisks, tas palicis atmiņā visiem notikuma dalībniekiem.
Pārāk mīksta sirds nav vajadzīga
S.Mežābele bijusi tiesas piesēdētāja. Romānos nav izmantots neviens tiesas process vai tajā atklātie fakti tieši tādi, kādi tie bijuši. Tomēr atsevišķas situācijas ir rosinājušas iztēli, meklējot atbildi, kāpēc tā notika. "Vēl dzīvi ir cilvēki, kas šajos notikumos iesaistīti. Turklāt romāns nav biogrāfija," savu nostāju pamato rakstniece. Atmiņā palicis gadījums, kad skolotājas bijušais audzēknis atgriezās no armijas un aicināja kaimiņus kopā zvejot zivis. Turklāt solot, ka viņš nelietos alkoholu un vadīs automašīnu. Tomēr notika citādi. Pie stūres vajadzēja sēsties kaimiņa dēlam, kurš izraisīja ceļu satiksmes negadījumu. Tajā bojā gāja viņa tēvs. "Liekas, vēl nebija notikušas bēres, kad tiesāja vainīgo. Māte tiesas zālē zaudēja samaņu, jo viņa bija zaudējusi vīru un dēls bija apsūdzētais. Abas ar otru piesēdētāju aicinājām tiesnesi nespriest bargu sodu, bet viņa atbildēja, ka tik mīkstsirdīgas piesēdētājas nav vajadzīgas," stāsta autore.
Kad nobrieduši cēloņi, atrodas iemesls
Viņa secina, ka katram notikumam ir cēloņi un iemesli. Direktores nevēlēšanās pieņemt kompromisu bija iemesls, kāpēc viņa vairākus gadus pirms pensijas strādāja tālu no dzimtās puses Zemgalē. "Elejas vidusskolā bija ļoti jauki. Vienīgā nelaime – kad pārnācu no darba mājās, tur bija tukšums. Neliela istabiņa un virtuve, bet mājas tālu – Balvu rajona Viļakā. Tad radās doma pierakstīt savu dzīvi," atklāj S.Mežābele. Cēloņi šim lēmumam bija brieduši sen, bet iemeslu deva kāds gadījums. "Tumšā rudens pievakarē gāju ciemos cauri visai Elejai. Apdzīvotajai vietai ir it kā divi centri, starp kuriem tuvumā nav māju, bet abās ceļa pusēs ir lieli grāvji. Šajā vietā bija apstājusies vieglā automašīna, kurā sēdēja trīs iereibuši vīrieši. Tumsā viņi nevarēja novērtēt, cik veca esmu, tāpēc sekoja un aizbrauca man priekšā mašīnu, turklāt vairākas reizes," situāciju attēlo rakstniece.
Beidzot S.Mežābele apstājās, pagriezās pret viņiem un teica, ka nebrauks, bet aizies kājām. Acīmredzot vīrieši izdarīja atbilstošus secinājumus, jo vairs nesekoja. Tajā vakarā radās doma aprakstīt situāciju un veidot romānu par šo sievieti. "Tas bija piektdienas vakars. Sestdien aizgāju uz bibliotēku un "Latvijas Avīzē" izlasīju aicinājumu rakstīt romānus. Tā tas sākās," atklāj rakstniece. Tiesa, romānu viņa tomēr nerakstīja par šo situāciju.
Nav prototips lustīgai sievietei
Sākot rakstīt kriminālromānu, S.Mežābele zina tā beigas. Visu pārējo nākas izdomāt, kā un kāpēc tas notika. Izdevējam labāk patīk "Naktī uz svētdienu", bet lasītājiem - "Viena lustīga sieviete". "Pazinu romāna varones prototipu. Viņa man teica, ka pazaudējusi bērnus. Es nevarēju saprast, kā iespējams pazaudēt bērnus," atzīst S.Mežābele. Šajā romānā apkopots gan dzirdētais par akā iemestu un izglābtu bērnu, gan pazīstamā ģimenē, kurā audzina svešu bērnu, gūtas atziņas. Taču parasti cilvēki domā, ka viņa pati ir lustīgā sieviete, par kuru stāstīts grāmatā. "Kad tagad pārlasu romānu, pati brīnos, kā varēju tā uzrakstīt. Dažreiz pat raudu. Vienmēr, kad rakstu romānu, priecājos un raudu kopā ar tā varoņiem. Nevaru citādi, jo ir vajadzīga izpratne un iejūtība," spriež rakstniece.
Pēc depresijas atkal raksta
Tomēr viņa atzīstas, ka viss nebūt nebija tik vienkārši kā tagad varētu likties. S.Mežābele ir pārdzīvojusi smagu depresiju, kad bojā gāja dēls un ar neārstējamu slimību nomira vīrs. Tad viņa ilgu laiku nerakstīja, bet pēc tam tapa psiholoģiska drāma par jaunieti, kurš izdara pašnāvību. Skumjos brīžos tiek lasīts Ārijas Elksnes dzejas krājums "Es visu mūžu mīlējusi esmu". Tā dod spēku dzīvot, atzīstot, ka nevajag dzist, bet dzīvot starā. Pagājušajā gadā S.Mežābele atsāka rakstīt. Novadniece viņai veltījusi dzejoli, kurā raksta: "Mēs visi tā kā baltas sveces esam, bet katrs protam izdegt savādāk."
S.Mežābele uzsver, ka sērijā "Lata romāns" iespiestos darbus pamatīgi vērtē žūrija. Tā no vairāk nekā 50 romāniem iespiešanai izvēlas dažus, kuros ir raita, literāra valoda un grods sižets. Tāpēc autore reizēm jūtas nedaudz aizvainota, ka šie darbi atzīti vien lata vērtībā. Patiesība ir tāda, ka tā "Latvijas Avīze" turpina pirmās brīvvalsts gados sākto tradīciju – dot iespēju iegādāties romānus mazturīgiem lasītājiem. To vērtību apliecina lielā interese un vēlme lasīt šīs grāmatas.
***
Fakti
Santas Mežābeles romāni:
"Tēva priede" – 2000.gads, "Uz priekšu, meitenes!" – 2002.gads, "Naktī uz svētdienu" – 2002.gads, "Viena lustīga sieviete" – 2004.gads, "Rītausmā te rēja lapsa" 2007.gads.

Citu datumu laikraksti

  • Pensijas diviem gadiem?

    Šobrīd norit parakstu vākšana par grozījumiem valsts pensiju likumā, kas sola pensionāriem gandrīz trīskāršot minimālās pensijas.Šobrīd norit...

  • Sporto dabā ar velosipēdu!

    Līdz 6.maijam aicinām 1. līdz 12.klases skolēnus sagatavot pašu izveidota tuvējās apkārtnes velomaršruta aprakstu, ietverot tajā informāciju un...

  • Maksāsim par gāzes vadu

    Daudzdzīvokļu namu apsaimniekotājs SIA „Alūksnes nami” informē, ka ar maiju to daudzdzīvokļu māju iedzīvotājiem, kurās ir sašķidrinātās gāzes apgādes...

  • Ar smaidu

    Avārija ar lidojošu zupas katlu Minsterē kāds 33 gadus vecs velobraucējs iekļuvis negadījumā – viņu ar vieglo automašīnu notriecis 79 gadus vecs...

  • Pirms sacensībām pēc miljarda

    Pagājušajā nedēļā vieglu humora dzirksti pasaulē šķīlis Krievijas laikraksts “Moskovskij korespondent”, publiskajā telpā palaižot pīli par Vladimira...

  • Trinot piena karotes

    Nedēļā, kad daļa sabiedrības atzīmēja pagājušā gadsimta lielkomunista Ļeņina dzimšanas dienu, bet vēl daļa turpināja gaidīt vienu no lielākajiem gada...

  • Kokles skan – neaprakstāmi

    Koklētāju ansambļa „Saulīte” dalībniecēm svētki saistās ar īpašām sajūtām.Koklētāju ansambļa "Saulīte" dalībniecēm svētki saistās ar īpašām...

  • Lūdzu, apskauj mani!

    Fizisks kontakts cilvēkā attīsta jūtīgumu, kas dzīvē piešķir daudz privilēģiju.Fizisks kontakts cilvēkā attīsta jūtīgumu, kas dzīvē piešķir daudz...

  • Kļūdu labojums

    23.aprīļa laikrakstā 5.lappusē publicētajā rakstā “Projekts beidzas Vidzemes sētā” ir kļūda. Mirdza Korne ir Pededzes  pagasta padomes...