Kā Sprīdītis meklē un atrod sapņu zemi

Mārīte Rezgoriņa kopš 13 gadu vecuma zināja, ka būs pirmsskolas izglītības iestādes skolotāja.

Mārīte Rezgoriņa kopš 13 gadu vecuma zināja, ka būs pirmsskolas izglītības iestādes skolotāja. Tagad viņa strādā Alūksnes "Sprīdītī" un ir apmierināta ar savu izvēli.
Turpat ir Mārītes bijusī bērnudārza audzinātāja un arī draudzenes, kas tagad ir kolēģes.
Liekas saprotami, ka par mācību iestādes izvēli šaubās, beidzot vidusskolu. Kā var tik nekļūdīgi zināt, kāds darbs ir īstais?
Mācījos internātskolā, kur bija ļoti labi pedagogi. Man patika palīdzēt 1.klases skolotājai un organizēt dažādus pasākumus mazākajiem bērniem. Droši vien tāpēc pedagogi mudināja izvēlēties šo profesiju. Pati secināju, ka man piemērots pirmsskolas skolotājas darbs. Sekmes mācībās bija labas, tāpēc Rīgas Pedagoģiskajā skolā mani uzņēma bez iestājpārbaudījumiem. Alūksnē bija Latvijas Universitātes filiāle, kur ieguvu augstāko izglītību.
Bērni šajā vecumā ir mazi cilvēki, kas vēlas izzināt pasauli. Man patīk neskaitāmie "kāpēc". Tie neļauj apstāties, liek pilnveidoties. Ja kaut ko nezinu atbildēt, tad tā arī pasaku. Meklējam atbildi kopā. Aicinām palīgā vecākus, meklējam daiļliteratūrā un enciklopēdijā. Tātad arī es ar katru dienu kļūstu gudrāka. Turklāt nedrīkst aizmirst, ka viņi grib būt mīlēti un mīlēt. Katrs bērns ir atvērts mīlestībai. Bet vai visi pieaugušie prot viņus mīlēt? Tieši no tā būs atkarīgs, vai viņi mīlēs mūs, kad kļūs pieauguši.
Pirms tam strādājāt Ziemeru pamatskolas sagatavošanas grupā. Vai ir jūtamas atšķirības piecus un sešus gadus veco bērnu sagatavošanā skolai "Sprīdītī"?
Atšķirības ir. Skolā viss ir pakārtots mācību stundu ritmam. Šeit vairāk domā par pirmsskolas vecuma bērnu ārpusstundu aktivitātēm. Protams, viņus tāpat māca rakstīt, lasīt un rēķināt, arī zīmēt, veidot. Ir lielākas iespējas pieļaut atkāpes, doties laukā spēlēties laukumā, kur ir šūpoles, mājiņa un ceļa zīmes. Piemēram, rotaļu nodarbība var turpināties stundu, jo pēc 45 minūtēm to nepārtrauks zvans. Bērni jūtas brīvāk un ir atraisītāki, bet skolā jāņem vērā, ka blakus ir cita klase, kur varbūt tobrīd nepieciešams klusums.
Tiesa, savas priekšrocības ir grupu veidošanai skolās. Tad skolotāji redz, kā bērni būs sagatavoti mācībām 1.klasē. Pirmsskolas izglītības skolotājiem veidojas ciešāka sadarbība ar sākumskolas skolotājiem. Tagad nezinām, pie kuras skolotājas mācīsies "Sprīdīša" bērni.
Katram darbam ir sava garoza. Kāda tā ir šajā profesijā?
Dažreiz ir rūgti dzirdēt, ka skolā secina - bērnudārzā iemāca tikai ātri apģērbties un paēst. Tas aizvaino. Acīmredzot aizmirst, ka visi bērni nevar izcili mācīties. Lai cik labi strādātu un censtos iemācīt sagatavošanas grupā, ir tādi, kas zināšanas neņem pretī. Bet tā nekad nav, ka neko neiemācās. Ja kāds slikti apgūst valodu vai matemātiku, tad viņš varbūt ir labs rokdarbnieks. Spēku dod to vecāku uzslavas, kam bērni labi mācās skolā.
Esmu dzirdējusi, ka kopā ar bērniem esat sagatavojusi jaukus darbus konkursam.
Man patīk lasīt bērniem pasakas, tur varu ielikt visas emocijas. Viņi savukārt mirdzošām acīm klausās. Piedalījāmies konkursā "Mans mīļākais tēls latviešu pasakās". Gatavojām aplikācijas, konstrukcijas un zīmējumus. Kopā ar kolēģi veidojām arī dienasgrāmatu, par ko ieguvām labas atsauksmes. Tagad līdzīgi iesaistīsimies konkursā "Mani sapņi". Šogad "Sprīdīša" dzimšanas dienai iestudēsim "Īkstīti", izrādē audzinātājas iejutīsies lomās. Bērni dziedās un dejos, bet es būšu teicēja.
Vai esat spēlējusi teātri? Skolotājai ir jābūt aktiera prasmēm?
Es dziedu, piedalos kora, ansambļa un folkloras kopas mēģinājumos un pasākumos Ziemeru pagastā. Daudz braucam uzstāties citur. Dažkārt pārģērbjamies maskās, tad iznāk arī teātri spēlēt. Skolotājam ir jābūt ne tikai aktierim, bet arī mammai, kad jāsamīļo un jānoslauka asara. Un jābūt draugam, kas uzklausa. Man visgrūtāk ir pieņemt, ja bērns grupā ienāk raudot. Tas nozīmē, ka kaut kas nav kārtībā. Cenšos izrunāties ar vecākiem, lai saprastu cēloņus un noskaidrot, vai vaina nav manī. Bet vairāk ir tādu rītu, kad mani audzēkņi durvis ver smaidoši un pēc skaļa "Labrīt!" steidz stāstīt kādu jaunumu.
Vai atceraties savu bērnudārza laiku?
Noteikti nebiju labākais bērns bērnudārzā. Man vajadzēja kaut kur uzkāpt un visu apskatīt, tāpēc ceļgali vienmēr bija sadauzīti. Vēl tagad nezinu, kas ir labāk - mierīgs vai kustīgs un zinātkārs bērns. Man tuvāks liekas otrais variants. Kaut gan arī mierīgi bērni var daudz sasniegt. Pati esmu sabiedriska, tāpēc mājās nevaru nodzīvot ilgāk par nedēļu.
Kādas ir attiecības ar meitām?
Viņām ir grūtais tīņu vecums - 13 un 14 gadu. Dažreiz viņas ir greizsirdīgas uz "maniem" mazajiem bērniem darbā, kad stāstu par tiem. Man patīk gatavot ēst, bet viņas mani jau pārspēj. Kad vēlāk pārbraucu no mēģinājuma, sagaida ar siltām vakariņām. Brīvdienās cenšos viņas un vīru palutināt, tāpēc pagatavoju kaut ko sevišķi garšīgu. Ir dārzs un ziedi, bet es labprātāk uzadu kādu džemperi vai lasu grāmatas. Vīrs ir kaislīgs makšķernieks, jaunākā meita vēlas viņam piebiedroties. Bet man ir žēl zivtiņu, kas nokļūst uz āķa.
Vai ticat horoskopiem? Cik atbilstošs tas ir?
Kad horoskopā ir rakstīts kaut kas slikts, tad nospriežu, ka tas uz mani neattiecas, turpretim labajam ticu. Esmu Strēlnieks. Tas ir neatlaidīgs, arī nedaudz ietiepīgs un šauj precīzi mērķī. Reizēm ir pat pārāk godīgs. Liekas, ka man savu taisnību vajadzētu paturēt pie sevis, jo tās dēļ nākas ciest. Uzticību! Es šo īpašību cilvēkos vērtēju visaugstāk. Kad biju maza, daudz lasīju. Dzīvoju līdzi grāfa Monte Kristo pārdzīvojumiem Ifas cietumā un domāju par atriebību kopā ar viņu, tomēr es nemēdzu atriebties. Tikai jaunībā liekas, ka pašam vienmēr ir taisnība.
Bērni un arī pieaugušie bieži dara cits citam pāri. Ko darīt vājākajam - paciest un pagriezt otru ausi vai sist pretī?
Nevar sist pretī. Ir jāpasaka, ka nepatīk tāda rīcība. Un jābrīdina, ka rīkosies tāpat, ja otrs nepārtrauks sist. Bērniem to ir grūti saprast, jo instinktīvi gribas uzreiz atdarīt. Tieši tā rodas konflikti. Sevišķi uztrauc, ka mazie neatšķir filmās un datorspēlēs redzēto no situācijas dzīvē. Asinis šķīst, bet meitenes priecājas. Viņas domā, ka nogalinātais var atkal piecelties. Cenšamies nežēlībai likt kaut ko pretī. Pasakās ļaunais tiek sodīts nevis fiziski, bet ar gudrību. Diemžēl rodas pretruna, jo televizorā bērni redz vienu, mēs stāstām citu. Viņi nevar saprast, kam ticēt. Arī pieaugušie nereti saskaras ar šo dilemmu. Manuprāt vajag pagriezt otru ausi. Ja visiem sitīsi pretī, tad pats cietīsi visvairāk. Lai gan nevar arī ļaut nepārtraukti sevi sist.
Vajag arī piedot sitējam...
Es ātru sadusmojos un ātri piedodu. Tāpat kā bērni. Viņi nodara pāri, bet pēc brīža viens otru samīļo. Bērni ir skaidrāki, turpretim pieaugušie dažreiz ilgi tur naidu. Tiesa, es ne pret vienu ļaunumu neesmu jutusi. Ir bijis sarūgtinājums, kas ar laiku pāriet. Tad lūdzu Dievu, lai man palīdz tikt vaļā no dusmām. Un izdodas!

Citu datumu laikraksti