Kad labā roka nezina, ko kreisā dara

Sludinājums avīzē: “Naktī no 11. uz 12.septembri N pagastā ceļa posmā no “Garpēteriem” līdz “Sarmiņiem” pazudusi kreisās rokas plaukstas protēze. Atradējam atlīdzība garantēta. Zvanīt t... ”.

Sludinājums avīzē: "Naktī no 11. uz 12.septembri N pagastā ceļa posmā no "Garpēteriem" līdz "Sarmiņiem" pazudusi kreisās rokas plaukstas protēze. Atradējam atlīdzība garantēta. Zvanīt t... ."
"Garpēteru" saimniece Elza:
- Es saprotu, kāpēc jūs to meklēšanu sākat no manām mājām. Bija, bija gan Hermanis, gan viņa roka tajā sestdienā mūsmājās.
Tovakar svinējām mana vīra Laimoņa septiņdesmit gadu jubileju. Pulka ļaužu bija sanācis. Reiz tik ilgi nodzīvots, tad gribējās vienkop saaicināt visus vēl dzīvus esošos radiņus, tuvākus un tālākus kaimiņus, ar ko visu šo laiku labi sadzīvots, un kur nu bez Hermaņa - viņš jau mums tāds kā savs runasvīrs. Kas tad tostus sauks un dvēseli pacels, ja ne Hermanis? Viņš jau vienmēr ir tas omas uzturētājs.
Tovakar pāri par piecdesmit cilvēku bija sanākuši. Pat tie patālie radi, kurus vai desmit gadus nebijām redzējuši.
Visiem bija līdzi kaut kas uz galda liekams, lai gan tur jau tā nekā netrūka. Sievas jau dienu iepriekš nāca man talkā cienastu sarūpēt. Vārījām un šmorējām cauru nakti. Sestdien no rīta vecais pilnu somu ar pudelēm atnesa - vai tad nu sausā svinēsi! Un tad jau katrs nācējs vēl pa pudelei līdz atnesa.
Tā ap pusnakti visi jau bijām krietni jautrā prātā. Hermanis vēl tādu traki smieklīgu padarīšanu ierosināja, kā jaunības dienās - dancojot noturēt starp deguniem iespiestu sērkociņkastīti. Kādreiz jau tas likās krietni amizanti un viegli izdarāms, i smiekli tad mazāk nāca. Redzot, ka nekas prātīgs nesanāks, viņš tagad spēlei izdomāja jaunus noteikumus - lai ilgāk tā dancošana sanāktu - ja sērkociņkastīte izkrita, to drīkstēja atkal pacelt un turpināt. Uzvarētājs būs tas pāris, kuram mazāk reižu kastīte nokritīs uz grīdas.
Tad pusnaktī vīrieši Laimoni uzšūpoja gaisā, bet mājās gan neviens neposās. Izdzertais degvīns arī vēl nebija tā īsti pa pieri iedevis - visi turējās štīmē. Hermanis vēl visas sievietes izdancināja - viņam tāda savdabīga dancošanas maniere - tāda teatrāla, interesanta - gandrīz vai kā uz skatuves. Ar visādiem līkločiem un tango soļiem. Tad jau viņa melnais cimds vēl bija - to zinu droši. Varētu būt krietni uz rīta pusi, kad Ženija Hermani vedināja mājās. Kopā ar viņiem aizgāja arī Sirmuļu pāris un Kažociņ Vilis ar Almu.
Svētdien dienā gan visi bija aicināti vēl uz pusdienām, bet sanāca jau tikai tepat palikušie - tālākie radi. Kad pēcpusdienā visi jau bija aizbraukuši, trauki novākti un māja sakārtota, neko lieku nemanīju. Pat prātā nenāca, ka protēze tā vienkārši var noskrūvēties. Manā mājā tai it kā vairs nav kur būt- visus kaktus esmu nokopusi. Varam jau pārmeklēt vēl pagalmu un dārza stūri, bet Hermanis jau vairāk pa istabu vien grozījās.
Varbūt pārjautājiet "Liepkalnu" saimniekiem - viņi tomēr visi kopā aizgāja. Varbūt ko pa ceļam manīja.
"Liepkalnu" saimniece Sirmuļu Emīlija:
- Hermanim roka pazudusi!? Tas nu gan neticami... Viņš jau to cimdu vienmēr tā pulēja un spodrināja. "Garpēteros" vēl mani pamatīgi izdancināja, un droši zinu, ka tad cimds viņam vēl bija.
No "Garpēteriem" mājās nākot, viņš gan arī nekādos krūmos nelīda un taisni pa ceļa vidu gāja. Vēl Ženija uz viņu dusmojās, ka ejot plātīdamies un klaigādams. Ha, it kā kāds te kaut ko apkārt dzirdētu! Abās pusēs pļavas. Hermanim bija traki jautrs noskaņojums - viņš mūs visādi smīdināja un ik pa brīdim apcēla savu kundzi. Tā pavisam sadusmojās un dikti puktīga palika. Tas atkal Hermanim uzdzina asumu, un beigās abi ar Kažociņ Vili sadomāja ienākt vēl mūsmājās. Ženija ar Maigu abas tīri dusmīgas aizgāja katra uz savu pusi.
Te manējais izvilka no bufetes sen noglabātu konjaciņu un visi trīs vēl ilgi par politiku strīdējās. Pati biju tā piekususi, ka iekritu gultā un aizmigu. Kad svētdien pusdienlaikā Rūdi modināju, tad viņš pat nemācēja teikt, cikos Hermanis ar Vili aizgājuši. Laikam jau pagalmā akas grodus varējis saredzēt - tad jau pie gaismiņas.
Jā, te esot Hermanim melnais cimds vēl bija vietā. Skaidri atceros viņu pie galda sēžam. Ar roku viņš vēl šlipsi turēja, kad liecās Vilim uz pleca uzsist. Vēl nodomāju - kaut mans Rūdis vēl vecumdienās gribētu tā štrami uzcirsties! Uzvalkā saģērbies - uzreiz jaunāks un staltāks izskatās!
Vēl jau gan var pārjautāt Kažociņ Vilim - gan jau abi reizē mājās gāja - tie jau nešķirami draugi.
"Žubīšu" saimnieks Kažociņ Vilis:
- Tā nu gan bija gara nakts... Nevarētu teikt, ka izdzerts bija daudz - vairāk jau gan laikam apēsts. Bet dulluma galvā bija gana. Pie visa jau vainīgs Hermanis - tam nereibst. Nu, ja nebūtu Rūdis pasaucis pie sevis, tad jau arī svētdien tā dūša nebūtu tik slābana.
Gana ilgi pie viņa nosēdējām. Kad gājām prom, jau labi varēja redzēt taku zem kājām. Tikai ar to iešanu bija tā pašvakāk. Kad tikām uz ceļa, mūs vēl panāca Hermaņa dēls Hugo. Viņš tikai tagad no "Garpēteriem" mājās nāca. Nebūtu viņi mani stutējuši, kas zin", kā vēl būtu. Tie abi tad mani arī atveda līdz mājām. Maiga izlikās, ka nedzird to troksni, ko mēs par visiem sacēlām. Svētdien tik strostēja, ka esam ilgi un skaļi virtuvē smējušies un prātojuši, kā ledusskapi pārtaisīt par dzērienu automātu, kur, iemetot monētu, aliņš ietekot krūzē. Es pats no tā visa neko neatceros.
Hermaņa roka? Kā tad tā vispār var nebūt? Skaidrs, ka bija!
Ženija, Hermaņa sieva:
- Ko gan es viņam tur daudz pārmetīšu? Tāds viņš ir bijis jau no sākta gala. Visādu ēverģēlību un kumēdiņu pilns. Arī to rokas pazušanu gribas pieskaitīt pie viņa pigoriem.
Pirmajā brīdī, kad vēlā svētdienas pēcpusdienā pamanīju tukšo krekla piedurkni, domāju, - viņš mani āzē - re, tas par to, ka pameti mani pusceļā!
Pats, vēl pusmiegā būdams, Hermanis pat neattapa, par ko es runāju. Kaut ko nesakarīgu vervelēja pretim. Kad sāka taustīt savu piedurkni, tad gan tā kā drusku pieklusa un sāka diezgan uzspēlēti brīnīties. Kā jau izbijis aktieris. Tikai vēlāk, kad redzēju, cik viņš vērīgi ielūkojas virtuvē aiz galda, koridorā un mājas pagalmā, sapratu, ka joki vis nav.
Vēl gan līdz šim tā nebija noticis, ka protēze pati no sevis noskrūvējas, tāpēc man bija grūti tam noticēt. Tikai paša Hermaņa augošais uztraukums liecināja par fakta nopietnību.
Zvanīju dēlam, jo naktī dzirdēju, kā viņš krietni uz rīta pusi tēvu atvadīja mājās. Arī Hugo protēzes pazušana nepatīkami pārsteidza - tā tomēr nebija maza nauda, kas savulaik par roku tika samaksāta.
Ne pie kāds skaidrības netikdami - kurā brīdī tad īsti protēze pazudusi, sapratām, ka meklēšana jāsāk no "Garpēteru" mājām. Lai arī jau bija krietna pievakare, Hugo tomēr nolēma turp aizbraukt - pats savām acīm visu apskatīt. Pa telefonu jau tādas lietas nevarēja nokārtot.
Pirmdien viņš meklēšanu turpināja kopā ar tēvu.
Hugo, Hermaņa dēls:
- Svētdienas vakarā jau vairs nekāda lielā darīšana nevarēja sanākt - ātri vien tumšs palika. "Garpēteros" pa visiem kopā apstaigājām dārza stūrus un ceļa malas, vēl ieskatījāmies malkas šķūnī un pagrabā - tā vismaz Laimonis atcerējās, ka vedis manu tēvu tur jaunos plauktus skatīties. Vairāk jau arī nebija kur meklēt. Suns visādu labumu saēdies, it kā nemaz no būdas neesot ārā līdis. Vai nu gluži to plastmasas gabalu kaut kur prom stieptu, ja arī būtu atradis.
Vakarā sazvanīju priekšnieku un atprasījos uz vienu dienu no darba - teicu, vecajam ķibele gadījusies. Tad nu pirmdien kopā ar tēvu vēlreiz izstaigājām visu to ceļu, pa kuru viņš svētdienas naktī mājās gājis. "Liepkalnos" un "Žubītēs" gan Rūdi, gan Vili biju jau iepriekš sazvanījis un viņi teicās esam visu pārmeklējuši. Bet labāk jau pašam visu pārbaudīt - kas zina, cik kurš acīgs meklētājs.
Ceļmalas tā rūpīgi pārmeklējām sākot no "Liepkalniem", reiz jau Sirmuļu Emīlija pārliecinoši apgalvoja, ka viņu mājās tēvam cimds vēl bijis pie vietas. To māju suns tiek turēts pie ķēdes, tāpat kā "Žubītēs". Kādi trīs kilometri jau vien no "Garpēteriem" līdz mūsmājām sanāk.
Tā arī visu dienu nostaigājām, neko neatraduši.
Pašā vakarā māte ierunājās, ka vajagot pazvanīt iecirkņa inspektoram - varbūt viņš ar mācīta suņa palīdzību varētu ko atrast. Policijai tak tādi esot.
Nu tad es arī zvanīju.
Viktors, iecirkņa inspektors:
- Jā, nu visādi jau dzīvē gadās. Neko tādu man meklēt vēl nebija nācies. Bet tā kā Hugo ir mans bijušais klasesbiedrs un Hermanis jau arī visiem labi pazīstams, palīdzību atteikt nevarēju.
Vispirms jau gan vēlreiz pats apstaigāju visas šīs augšminētās mājas un aptaujāju visas iesaistītās personas, bet meklētais priekšmets tā arī neatradās.
Tā kā no svētdienas nakts bija pagājušas jau divas dienas, un visi pagalmi un ceļa malas nostaigātas neskaitāmiem gājējiem, nekādu īpašu pēdu, ko atpazīt policijas sunim, tur vairs nevarēja būt.
Vienīgais, ko varēju ieteikt kā risinājumu šajā situācijā bija - ievietot sludinājumu rajona laikrakstā. Ja jau tās protēzes nekur nebija, visticamāk kāds viņu vienkārši bija pacēlis un aiznesis uz mājām. Kāpēc gan lai tas kāds protēzi neatdotu atpakaļ īpašniekam? Glabāt kā relikviju diez vai ir vērts.
Hermanis:
- Ko gan vēl man te piebilst? Tik daudz klapatas dēļ vienas vaļīgas vītnes! Pirmo reizi šitādi brīnumi notiek! Kauns pa visu pagastu! Toties - visiem būs ko vēl ilgi pieminēt un atcerēties.
Bet vispār jau - kam negadās? Kurš var apgalvot, ka ar viņu gan nekas tāds nenotiktu?
Labi, ka Viktors izdomāja to sludinājumu ielikt. Re, jau nākamajā dienā mana protēze bija mājās. Sveika un vesela. Pat ne druskas apbružāta. Labi, ka tādi acīgi cilvēki, kas pa mašīnas logu braucot ko tādu varēja saskatīt. Dīvaini tikai, ka atraduši turpat aiz "Garpēteriem". Ko tad Sirmuļu Emīlija tur stāsta par manu šlipsi? Es esot turējis un vēl nez ko... Laikam jau tik ļoti pieradusi manu melno cimdu pie šlipses redzēt, ka tā jau kā dekoratīva piespraude pie ancūga zīmējas!
Bet labi vien bija, ka tā notika. Citādi - mūžs būtu pagājis, i nezinātu, kā tas īsti ir, - tā, kā tajos latviešu tautas sakāmvārdos, - kad labā roka nezina, ko kreisā dara...
Varētu jau vēl kaut ko pārbaudīt, ja vien nebūtu pārāk sarežģīti, bet palasi vien - ņemt kājas pār pleciem; runāt tā, ka ausis svilst; turēt muti kā laidara vārtus... Kurš kārtīgs latvietis ko tādu var izdarīt? Kaut gan, kas zi" - dzīve mēdz visādus pigorus izspēlēt. Sasparošos un.

Citu datumu laikraksti

  • Arnis

    Šis stāsts ir par cilvēku, kuru daudzi pilsētiņas iedzīvotāji uzskatīja par dīvaini, jo dzīvoja viņš viens, viņa uzskati un rīcība krasi izcēlās...

  • Negadījumā cieš motocikla vadītājs

    26.oktobrī Liepnā ceļu satiksmes negadījumā cietis motocikla “IŽ” vadītājs. Viņš ar kājas traumu nogādāts Alūksnes slimnīcā.26.oktobrī Liepnā ceļu...

  • Kaps jāizrok vismaz stundu pirms ceremonijas

    Ir veiktas izmaiņas Alūksnes pilsētas domes saistošajos noteikumos “Kapu izveidošanas un uzturēšanas noteikumi”.Ir veiktas izmaiņas Alūksnes pilsētas...

  • Vajag mācēt neturēt ļaunu prātu

    No Mirdzas Plūšas plūst dzīvesspēks un vēlme katru rītu ieraudzīt sauli. Tas nekas, ka ķermeni skārusi ļauna slimība. Uzņēmīgā anneniete M.Plūša...

  • Vai liķieris ārstam ir korupcija?

    Sabiedrībā iestājies drūmo rudens vakaru un iesnu laiks. Kārtējo reizi Latvijas klimats pierāda, ka cilvēka imūnsistēma nav šķērslis dažādām...

  • Veic izmaiņas vidusskolas nolikumā

    Lai uzlabotu un precizētu Alūksnes vidusskolas nolikumu, pilsētas domes oktobra sēdē lēma par izmaiņām tajā. Nolikumā minēts, ka vidusskolas skolēnu...