Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Kad sapņi piepildās

Nav nekāds jaunums, ka daudzi latvieši aizbrauc uz ārzemēm laimi meklēt, neatgriežoties dzimtenē. Apeniete Anda Sutugova pirms trīs gadiem atgriezās uz palikšanu. Viņas sapņi piepildās – viena izaudzinājusi labu un kārtīgu dēlu, iepazinusies ar īsto vīrieti, dzīvo lauku mājā un hobijs viņai ir arī  darbs.
- Kā izlēmi braukt atpakaļ?
- Sešus gadus nodzīvoju Ziemeļīrijā. Jau aizbraucot zināju, ka kaut kad atgriezīšos mājās. Nedevos uz turieni sava prieka, bet finansiālu apsvērumu dēļ. Braukt atpakaļ mani pamudināja mans draugs, dzīvesbiedrs Jānis. Arī viņš bija atbraucis pie manis uz Īriju, lai pamēģinātu strādāt, bet viņam tur nepatika. Tā mēs pusotru gadu pavadījām katrs savā valstī. Pateicoties Jānim, braucu atpakaļ – ja es nebūtu viņu satikusi, diez vai tik ātri atgrieztos.
- Kas bija grūtākais aizbraucot?
- Latvijā atstāt dēlu, kuram toreiz bija 16 gadu. Tas bija smags laiks. Sākumā arī Īrijā negāja tik labi ar darbiem, bet vienmēr mēģināju sūtīt naudu Haraldam, lai vismaz viņam viss būtu. Pirmā mēneša laikā nokritos svarā par 11 kilogramiem! Kā smejos tagad – daudzu sieviešu sapnis! Paldies Haraldam, ka viņš vienmēr bijis patstāvīgs, ka pabeidza vidusskolu bez manas klātbūtnes. Viņam bija iespēja iet dzīvot pie manas māsas, bet viņš toreiz atteicās – gribēja visu pats izdarīt.
- Vai dēls tev pievienojās Īrijā?
- Viņš daudz strādājis un dzīvojis ārzemēs, bet jau otro mēnesi arī ir atgriezies uz palikšanu. Pēc skolas absolvēšanas viņš mēģināja vēl dzīvot tepat, bet viss negāja, kā iecerēts, un Haralds atbrauca pie manis uz Īriju. Abi strādājām vienā viesnīcā. Es uzticējos savam dēlam arī tad, kad ieteicu viņu darbā. Man ir dzīvē bijusi pieredze, kad sanācis vilties cilvēkā, ko iesaku darba devējam, tāpēc nedaudz baidījos. Bet Haralds uzreiz sevi pierādīja. Paldies, ka viņš ir tik strādīgs un izpalīdzīgs!
- Kā izdevās izaudzināt tik apzinīgu dēlu?
- Mans dzīves lielākais sapnis bija, lai mans dēls izaug par labu cilvēku. Un tā ir noticis - esmu laimīga! Es viņam vienmēr esmu bijusi ne tikai mamma, bet arī draugs. Man šķiet, tāpēc viņš ir izaudzis par labu cilvēku, jo starp mums vienmēr valdījusi uzticība. Nekad neesmu uzspiedusi viņam savu viedokli, bet esmu izteikusi savas domas – viņam ir bijušas izvēles iespējas, un pagaidām tās ir izdarītas pareizās. Man vairs nav jāuztraucas. Es neteiktu, ka man bija grūti audzināt dēlu vienai – protams, bija savi smagie mirkļi, bet viss vienmēr ir nokārtojies. Visu izdarījām. Mani dēls pārsteidza ar skaistu baltu “Mercedes” – tagad man ir sapņu mašīna! Un tas - pateicoties Haraldam! Viņš vienmēr ir zinājis, kā mani iepriecināt. Atceros, kad strādāju veikalā Alūksnē un Haralds mani mājās gaidīja – viņš reizēm man uztaisīja kādu sviestmaizīti ar norādi “mammai”. Šie ir tie siltuma un mīlestības mirkļi. Tas liek saprast, ka visu dzīvē esmu izdarījusi pareizi.
- Kāda bija tava bērnība?
- Uz Api atceļojām 1986.gadā - mamma meklēja labākas darba iespējas, un mūsu ceļi atveda uz šejieni. Es arī tagad vairākas reizes gadā dodos uz savām bērnības takām – mans tētis dus  Mazsalacas kapsētā. Tur dzīvo arī daži radi, kurus patīkami apciemot. Mēs ģimenē bijām septiņi bērni, līdz ar to reizēm bija spiedīgi apstākļi - mamma nevarēja atļauties mums visu nopirkt. Mēs esam liela ģimene.
- Stiprās ģimenes saiknes vēl saglabājušās?
- Tagad gan esam palikuši seši, jo mamma ar tēti jau miruši. Diemžēl pirms trīs gadiem negaidīti aizsaulē aizgāja arī brālis. Tas bija smagi... Viņam bija vājāks raksturs, bija visklusākais no mums visiem, nekad nesūdzējās. Tas bija skumju pilns brīdis mums visiem. Mēs tagad turamies kopā – vienmēr svinam svētkus un visi dzīvojam Latvijā. Šādi dzīves sitieni liek novērtēt pilnīgi visu, tas mūs vēl vairāk satuvināja. Ir jāatrod laiks, ko veltīt otram.
- Vienmēr esi bijusi radoša?
- Es teiktu, ka esmu praktiska, nevis radoša. Man ir paveicies – mans hobijs ir mans darbs. Adīt iemācījos, sēžot mammai aiz muguras – viņa adīja, es skatījos. Dīvainākais ir tas, ka skolas laikā man nepatika rokdarbi. Tajos laikos arī nebija tāds dziju piedāvājums kā tagad veikalos – man nācās izārdīt vecu džemperi, lai uzadītu skolā cimdus vai zeķes.
- Kad saprati, ka rokdarbus var arī tirgot?
- Pirms devos uz Īriju, adījām ar māsām zeķes. Mēs visas esam rokdarbnieces un bijām pieadījušas pilnu lādi. Domājām – ko tālāk? Izdomājām aizbraukt uz mūsu pirmo tirdziņu, kas bija Mālupē. Tur bijām kādi pieci tirgotāji. Sataisījām kafiju termosā, sagatavojām maizītes un devāmies piedzīvojumā. Mums patika tā tirgus atmosfēra - izpirka visas zeķes. Tas bija liels stimuls.
- Vai ir viegli regulāri būt tirdziņos un tirgoties?
- Lai es varētu tirdziņos piedalīties, man viss bija jānokārto oficiāli. Varu teikt – tas nav tik sarežģīti, kā varētu šķist. Esmu mājražotāja, sociālajā tīklā “Facebook.com” izveidoju savu lapu “Andikas home made and handicrafts”, lai savus rokdarbus varētu tirgot arī internetā. Dzīvojot ārzemēs, zināju, ka gribu kaut ko pati radīt un darīt to oficiāli. Mani iedrošināja māsa, kura jau sen ir pašnodarbinātā. Uz tirdziņu jābrauc, vairāk domājot par atmosfēru, nevis par to, cik es nopelnīšu. Labās emocijas, ko var iegūt tajā vidē, ir kolosālas!
- Vai vienmēr ir noskaņojums radīt ko jaunu?
- Ir dienas, kad man ir laiks adīt, bet jūtu, ka nav omas. Tad adīklis jāliek nost, jo adījums var atšķirties – tas nīgrā garastāvoklī ir stingrāks. Man patīk, ka manis noadītā šalle ir gaisīga un ar labām domām darināta.
- Tavi adījumi ir pieprasīti?
- Es nekad nebūtu domājusi, ka būs tik daudz interesentu. Savu produkciju nepārdodu par dārgu naudu, par to esmu saņēmusi arī pārmetumus no citām rokdarbniecēm. Bet es adīju, adu un adīšu – tas ir mans hobijs. Es nevēlos, lai rokdarbi krātos kumodē, tāpēc tirgoju tos par adekvātu cenu. Man ir svarīgi, lai arī cilvēki, kuriem nav tik veiksmīgs finansiālais stāvoklis, varētu atļauties sev kaut ko šādu. Es esmu priecīga, ja klients ir priecīgs. Neesmu materiāliste, bet, protams, ar savu darbu patīkami arī nopelnīt.
- Tev ir vēl kāds hobijs, izņemot rokdarbus?
- Jā, es gatavoju dažādus sīrupus – lietoju tos pati un dāvinu tuviniekiem. Viss sākās ar priežu pumpuru tēju. Izlasīju, ka tāda ir, un radās interese pamēģināt. Salasīju pumpurus un kādā vakarā, kad dēlam bija aizsmacis kakls, pagatavoju tēju. Nākamajā rītā viņš pamodās vesels! Tagad Haralds katru gadu man atgādina, lai neaizmirstu salasīt ziemai priežu pumpurus. Bet šī tēja ir rūgta un ne visiem tāda patīk. Sāku domāt, kā uzlabot un izveidot ko saldāku. Uzzināju, ka priežu čiekurus var vārīt sīrupā. Kad sāku dzīvot savā “mazajā paradīzē”, zālītes pašas pie manis atnāca, jo daba ir aiz manas mājas  durvīm - radās ideja, ka pašas gatavotos sīrupus es varētu dāvināt saviem mīļajiem uz Ziemassvētkiem. Mēs esam kupla ģimene, un tas ir ne tikai mīļi, bet arī praktiski. Visu laiku mēģinu ko jaunu. Pati lasu arī tējas, esmu iestādījusi arī garšvielas, jo vēlos veidot garšvielu maisījumus.
- Kas ir “mazā paradīze”?
- Mūsu mājas Apē. Es dzīvoju lauku mājā, dzirdu Rīgas – Veclaicenes šoseju un esmu ļoti tuvu dabai. Tā ir svētlaime! Man noteikti nepietrūkst pilsētas burzmas. Es tur jūtos kā Dieva ausī. Redz, sapnis ir piepildījies, un mums ar Jāni ir sava māja pie dabas krūts.
- Kā iepazinies ar Jāni?
- Pateicoties jaunākajai māsai Līgai. Braucu atvaļinājumā no Īrijas un, ciemojoties pie māsas, iepazinos ar Jāni. Es domāju, ka tādi vīrieši, kāds ir viņš, vairs neeksistē... Viņš ir 12 gadus jaunāks, bet to nejūtam, jo mūsu dvēseles ir vienaudzes. Kad iepazināmies, domāju – kādreiz kāda sieviete būs ar viņu ļoti laimīga. Un tā sieviete izrādījos es pati!
- Kāds viņš ir?
- Kārtīgs vīrietis. Viņš nedēļu strādā Rīgā un nedēļu ir mājās - ir labi, jo neatliek laika nekādiem lielajiem strīdiem. Dzīvojam ļoti harmoniski. Pusotru gadu mēs līdzīgi dzīvojām iepriekš – es biju Īrijā, viņš bija Latvijā. Kopš satiku Jāni, beidzot varu būt sievišķīga sieviete, jo man vairs nav jādomā par saimnieciskām lietām. Viņš vienmēr visu izdarīs. Man patīk pļaut zāli – lielāko daļu platības pļauju pati. Bet malkas gādāšana, zāģēšana, mašīnu remonti un citi darbi – tos visus dara mans vīrietis. Protams, ja man vajag kaut ko nozāģēt, es protu darboties arī ar motorzāģi, jo dzīve mani iemācīja un piespieda to darīt. Bet tagad beidzot man nav jālauza galva par tādām lietām.
- Tavuprāt, kas ir vīrišķība?
- Ja sieviete var nostāties, paslēpties aiz lielās, platās vīrieša muguras un justies sievišķīga. Ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Es nekad neesmu bijusi sieviete, kura vēlas, lai viņu uztur vīrietis. Bet, ja vajadzība spiestu, tad vīrietim jāvar nopelnīt tā, lai pietiek gan pašam, gan sievai. Arī tā ir vīrišķība. Man dzīvē ir bijusi pieredze, kad man finansiāli jāatbalsta vīrietis viņa neizdarības dēļ. Tas ir mokoši. Tad sieviete pazaudē savu sievišķību. Jo vīrišķīgāks vīrietis, jo sievišķīgāka sieviete.
- Dzīvē tev ir bijuši arī grūtie brīži...
- Bija periods Īrijā, kad paliku bez darba un domāju – kā man neiet, kā man neveicas. Bet bija izpalīdzīgi latvieši, kuri man piedāvāja iespējas, lai man viss pamazām nokārtotos... Tad sāku censties domāt – nevis kā man neiet, bet, redz, kā man veicas! Mana pieredze rāda: ja tu dari, tad darbi paši pie tevis atnāk. Es nesaprotu tos cilvēkus, kuri saka, ka nav darba. Tā nevar būt! Jo tu vairāk dari, jo tev vairāk darbu piedāvā un tev ir iespēja izvēlēties. Iespēja nopelnīt un dzīvot ir. Protams, viss atkarīgs no katra individuālajiem mērķiem un prioritātēm.
- Kas ir svarīgākais tavā dzīvē?
- Ģimene - mans dēls, mans dzīvesdraugs, manas māsas un brāļi. Nav nekā svarīgāka par to! Man ir arī fantastiska draudzene jau 23 gadus – mēs vienmēr esam viena otrai bijušas. Tās ir manas dzīves lielākās vērtības. Manuprāt, mums katram vissvarīgākā īpašība ir cilvēcība. Vienkārši. Labais vairo labo. Es kopju savu apkārtni, jo man ir svarīgi dzīvot tīrā vidē. Mums ir fantastiska daba! Reizēm šķiet, ka cilvēks to visu par maz novērtē. Tā kā dzīvoju laukos, būtu grēks neņemt to, ko daba man dod.
- Ja tev ļautu mainīt vienu lietu vai notikumu pasaulē, kas tas būtu?
- Es mainītu to, lai iedzīvotājiem nav jāziedo nauda smagi slimajiem, bet lai valsts šādiem cilvēkiem palīdzētu, lai cilvēkam ir iespēja dzīvot. Tas glābtu daudzas dzīvības. Ja mums ir veselība, tad pārējais ir sakārtojams un atrisināms, ja vien ir vēlēšanās.
- Ko tu iesaki līdzcilvēkiem?
- Tiem, kuri runā sliktu par mūsu zemi Latviju, iesaku paskatīties apkārt - zeme un vide ir tāda, kādu mēs paši to veidojam. Dosim viens otram iespēju. Un vēl: visi sapņi dzīvē var piepildīties – nekad nevajag pārstāt sapņot. 


Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Anda Sutugova.
Dzimusi: 1973.gada 20.septembrī Rūjienā.
Ģimene: dēls Haralds (26 gadi), dzīvesbiedrs Jānis (strādā Rīgā), vecākie brāļi Ainārs, Andis, Agnis, jaunākās māsas Vineta un Līga.
Nodarbošanās: pašnodarbināta persona – mājražotāja, darina dažādus rokdarbus.
Dzīves moto: “Nedari otram to, ko nevēlies, lai nodara tev!”


Anda Sutugova iesaka

Sīrups imunitātei
Priežu čiekuri jālasa jau tagad, kad tie vēl mazi. Kilogramu čiekuru 10 minūtes karstā ūdenī noblanšē, uzvāra 2 litrus ūdens ar 2 kilogramiem cukura. Kad sāk vārīties, liek čiekurus katlā un 3 stundas vāra. Iesaku katru rītu iedzert pa karotītei. Arī pašus čiekurus var ēst, jo, stāvot sīrupā, tie paliek mīksti. Var arī tos likt klāt pie tējas. Priežu čiekuri ir labākais līdzeklis cīņai pret klepu, kakla sāpēm un bronhītu.
* Ja ir zems asinsspiediens, nevajadzētu dzert piparmētras un melisas tējas.
* Āboliņu ziedu sīrups ir mans iecienītākais – āboliņam ir enerģija. Ja zūd spēki, vajag padzert āboliņu tēju vai šādu sīrupu.
* Ceriņziedu sīrups šķīdina apkaļķojumu asinsvados.
* Smaržīgo vijolīšu ziedu nektārs nervoziem bērniem nodrošina mierīgu miegu.
* Nātre ir labākais asins tīrītājs un ārstniecības augs, kas veicina asinsriti.
* Pelašķus lieto pret plaušu, kuņģa, aknu, nieru un pūšļa kaitēm.

Citu datumu laikraksti

  • Top jauna “cepure”

    Top jauna “cepure”

    Gaujienas tauta nama ēka, kas ir viena no Gaujienas muižas ansambļa ēkām un šogad svin 180 gadu jubileju, piedzīvo pēdējā laika ievērojamākos...

  • Bērni tiksies ikgadējos svētkos

    Trešdien, 30.maijā, jau septīto reizi notiks Apes novada svētki bērniem, kuriem šoreiz mainīta būtība un dots nosaukums „Apes novada skolu un...

  • Alūksnes ģimnāzisti iestāda Lutera koku 2

    Alūksnes ģimnāzisti iestāda Lutera koku

    Pie Alūksnes evaņģēliski luteriskās baznīcas 18.maijā Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas skolēni un pedagogi iestādīja īpašu koku – miecvielu...

  • Sliktās prakses piemērs

    Šodienai vēlējāmies sagatavot publikāciju par SIA “Pilsētvides serviss” jaunizveidoto laukumu Alūksnē, kur iedzīvotāji par maksu varēs nodot...

  • Liela interese par skolēnu vasaras nometnēm

    Vasara ir laiks, ko visvairāk gaida skolēni, jo ir brīvība no mācībām trīs mēnešu garumā. Ne katram ir iespēja savas atvases aizsūtīt lauku darbos...

  • Kurš pirmais sāks mazināt birokrātiju?

    Aizvadītās nedēļas nogalē Daugavpilī notika Latvijas Pašvaldību savienības 29.kongress, kas šogad bija veltīts problēmai, ar ko valsts un pašvaldības...

  • Ģimnāzisti konkursā  “Enkurs 2018” izcīna 2.vietu 2

    Ģimnāzisti konkursā “Enkurs 2018” izcīna 2.vietu

    Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas skolēnu komanda parādījusi atzīstamu sniegumu jūrniecības konkursā vidusskolēniem “Enkurs 2018”, iegūstot...

  • Mātes diena – ģimenes svētki 2

    Mātes diena – ģimenes svētki

    Turpinās no 1.lappusesMātes diena alūksnietei Tatjanai Krutinai (30) ir ģimenes svētki, tādēļ šo dienu viņa pavadīs, darot ko interesantu kopā ar...

  • Iestāda simtgades ozolu 4

    Iestāda simtgades ozolu

    Jaunannas pagastā 4.maijā, Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas gadadienā, parkā pie tautas nama pulcējās dažādu paaudžu jaunannieši, lai...