Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Kādas nakts brīnums

Malva nemierīgi sagrozījās, atvēra acis un laimīgi nopūtās. Pulkstenis rādīja tikai otro stundu, un tas nozīmēja, ka vēl varēja pagulēt.
Iepriekšējā vakarā Malva bija mājās pārradusies vēlu. Viņa strādāja frizētavā, un visa daiļā dzimuma pārstāves vasarā gribēja būt skaistas. Jau slīgstot miegā, viņa pēkšņi ieraudzīja, ka mātes dāvātā Ķīnas roze blāvajā rīta gaismā dīvaini iezaigojas. Vēlāk bija dzirdami klusi soļi. Netālu tupēja kaķis. Viņš nekādu uzmanību nepievērsa, Malva nomierinājās un, aicinādama miegu, pievēra acis. Staigāšana atkārtojās. Viņa atpazina māti. Malva piecēlās un piegāja pie loga. Arī mātes soļi aiz sienas apstājās, un viņa dzirdēja atveramies virtuves logu. “Sveiki, sveiki, mani mīļie radiņi,” Malva skaidri dzirdēja mātes balsi un, mazliet satrūkusies, pieliecās tuvāk rūtij un brīnumā tik vien varēja pateikt, kā: “Ak!” Pagalmā majestātiski ienāca septiņas irbes. Apmetušas nelielu loku ap saimniecības ēkām, tad krusteniski vēl ap pagalmu, tās ciešā lokā nostājās pie virtuves loga. Malva ieknieba rokā, lai pārliecinātos, ka viņa neguļ. Irbes stāvēja un sarunājās ar māti, kura, apsējusi priekšautu, iznāca pagalmā ar cienastu. Māte aicināja, tieši aicināja sargāt šo māju, galvenais jau Malvu, protams, viņas vīru. Lūdza viņus brīdināt par slimībām, un viņu klātbūtni jutīšot Džeris. Vēl brīdi parunājušās, irbes cienīgi pazuda mežā. Viņa jau gribēja mātei ko jautāt par brīnumaino parādību un pateikt, ka ar rīta darbiem tiks galā pati, kad atjēdzās - mātes nemaz nav. Pirms pusgada viņa bija atstājusi šo posta pasauli.
Viņa nodrebinājās un atgūlās no jauna. Atkal soļi. Nu jau skaidri varēja dzirdēt šķindam traukus. Varbūt tomēr piecelties un paskatīties: ja nu vīrs no reisa agrāk atgriezies. Viņai tā gribējās sajust Vitauta stipro plecu. Viņa alka tuvības. Lai nu nesaka tās sievas, ka nekā nevajag. Malva bija pārliecinājusies, ka viņu laulības dzīvē mīlēšanās atvasarā ienesa vēl lielāku uguni. Malva nopūtās, jo skaidri zināja, ka Vitauts neatbrauks. Ļoti iespējams, ka viņa savā dzimšanas dienā sēdēs viena. Nu gluži viena jau nebūs. Atbrauks draudzenes, māsīca ar savu ģimeni. Krustdēls ar sievu iebrauks, tikai vīra nebūs mājās. Tāds nu reiz bija viņa maizes darbs. Malva ieklausījās. Apkārt bija klusums. Ja kāds būtu atmūķējis durvis, viņa būtu dzirdējusi un Džeris to nekad nepieļautu - ārdītos kā traks, nevis izstiepies mierīgi gulētu gaitenī, sprieda Malva. Būs vien mātes gars. Taisnība tiem, kuri par šādām lietām stāstīja. Toreiz, klausīdamās kolēģē, Malva negribēja ticēt un pasmējās par naivajiem spriedelējumiem. Tagad to piedzīvoja pati un nolēma, ka māja tomēr jāiesvēta. Būs jāparunā ar draudzes ganu, viņa cieši nolēma, pirms vēl miegs no jauna noglāstīja plakstus.
Pulkstenis nozvanīja precīzi sešos. Pēc stundas viņai jau vajadzēja būt darbā. Gaišās debesis un spožie saules stari solīja skaistu dienu. Pēc darba Malva gribēja aizbraukt pie māsīcas Aijas. Apkurināmajā siltumnīcā jau bija prāvi gurķi, drīz būs arī tomāti. Pietiks tirgum un pašiem. Aija prata rīkoties. No lauku labumiem tika arī Malvai. Iegājusi virtuvē, Malva vispirms vērīgi apskatījās apkārt, pat trauku bufetē ielūkojās. Tomēr nekas neliecināja, ka kāds būtu saimniekojis. Sirds dziļumos gribējās ticēt, ka mamma bija atnākusi apskatīties, kā meita dzīvo. Uzlikusi vārīties kafijai ūdeni, sagatavojusi siermaizītes, Malva sameklēja vēl vienu kafijas tasīti. Kā mēdz teikt - katram gadījumam. Negribējās atzīties, ka gribējās sev blakus vīru, jo viņa prombūtnes laikā jutās vientuļi. Kad mamma bija vēl dzīva, tad to tā nejuta. Abām bija allaž kaut kas pārrunājams. Katrs stūrītis virtuvē atgādināja par nelaiķi.
Pirmais vīrs Leons arī viņu bija bildinājis virtuvē. Māte toreiz vārīja galertu. Nosējusi lielo priekšautu, piegāja pie puiša un ilgi viņā nolūkojās. Leons nosarkušiem vaigiem knibinājās ap piedurkni. “Puis,” māte teica, “liec aprocei mieru, nocel no plīts katlu un mierīgi parunāsimies.” Leons bija veicīgi izpildījis norādījumu un atkāpies pie Malvas. Tālākās sarunas risinājās pie galda. Māte neslēpa, ka nākamais znots viņai nepatika, tāpēc brīdināja abus labāk no kopā dzīvošanas atturēties. „Jūs neesat radīti viens otram. Es paredzu sūru mūžu,” tā māte bija teikusi. Bet Malva ietiepās un pateica, ka no Leona nešķirsies. Mīlestība plauka.
Ūdens jau sen mutuļoja. Laika pietika tieši tik daudz, lai izdzertu kafiju. Maizi viņa ietina līdzi. Piesējusi suni, viņa ievēroja, ka jasmīni jau raisās vaļā. Tieši tāpat bija, kad mani satika Vitauts, atcerējās Malva. Pamājusi sunim, viņa izsteidzās uz ielas. Pieturai jau tuvojās autobuss. Mājās viņa atgriezās vēlu, mundra, ar lauku labumiem piebāztu somu. Paēdusi pati un pabarojusi suni un kaķi, Malva nokopa galdu un iegāja viesistabā, ieslēdza televizoru. Rādīja seriālu. Malva daudz uzmanības nepievērsa. Ierīkojusies ērtāk atpūtas krēslā, viņa ļāvās atmiņām.
Kāzas ar Leonu bija noritējušas jautri, lai gan jaunais vīrs atļāvās piedzerties tik tālu, ka pats saviem spēkiem nebija varējis tikt līdz gultai. Viņš jau dzēra arī agrāk, taču Malva cerēja, ka, ģimenes cilvēks būdams, tā vairs nedarīs, tāpat arī nemedīs meitenes. Malva ļoti ticēja, ka viņa Leonam ir īstā un vienīgā. Sākumā jau tā bija. Pasaulē nāca Jānītis. Bet mājās viņu no slimnīcas neviens vairs negaidīja. Mātei izrādījās taisnība. Vīrs nāca un gāja, kad vien ienāca prātā. Abi bija ļoti nesaderīgi. Bieži iztika tikai ar viņas algu, labi, ja maizei pietika, bet viņš prasīja pudelei. Tikai darbs bija Malvas mierinājums. Viņa centās būt mīļa, vēl cerēja uz brīnumu. Asaras izraudāja vienatnē un baidījās nosalt kā stāds dzīves salnās. Tad pienāca vakars, kuru Malva nekad neaizmirsīs. Nodevusi dēlēnu mātes ziņā, Malva saklāja galdu viņiem vien. Vīrs atnāca agrāk, parasti viņš nemēdza tā darīt. Malva bija patīkami pārsteigta un, pagājusies pretī, liegi viņam ap kaklu aplika rokas. Izrādījās, ka tas Leonu tikai satracināja: “Muļķe, vai tu nesaproti, ka es tevi nemīlu, man jau sen ir cita sieviete!” To teicis, viņš bija spēji pagrūdis Malvu un izsteidzies ārā.
Bija satumsis, tumšie mākoņi solīja lietu. Malva piecēlās un aizvēra logu. Tad, nogriezusi klusāk televizoru, paņēma grāmatu un atkal ieritinājās krēslā. Taču lasīšana nevedās. Atkal un atkal viņa atgriezās pagātnē.
Laikam viņa bija toreiz kliegusi, ar dūrēm situsi pa sienu, jo gluži iztrūkusies iesteidzās māte. Viņa bija mierinājusi meitu: pati taču zinot, kāds ir Leons, lai nebendējot nervus, gan vēl īstais nākšot. “Viņš nav no tiem, kurš apstājas pie vienas - tāda daba. Noslauki asaras, izgulies, es rīt pie dienas sazināšos ar tavu krustmāti. Varēsi tur kopā ar Jānīti kādu nedēļu paciemoties.” Pie mātes māsas Maijas viņa nodzīvoja trīs nedēļas un atgriezās manāmi atžirgusi. Pēc pāris mēnešiem viņu laulību izšķīra. Rudenī Malva aizbrauca uz Rīgu mācīties par frizieri. Viņā bija atgriezusies senākā rosība. Negribējās noziedēt.
Reiz viņa bija nokavējusi autobusu, bet nākamo gaidīt negribēja. Bija piektdienas vakars, un nākamajā dienā - balle. Dejas telpās - tikai lietus gadījumā. Tas nozīmēja, ka varēs izpriecāties līdz nebēdai. Malva nolēma stopot. Pirmās mašīnas aizdrāzās garām kā vēja plēstas. Tad nāca lielā fūre. Viņa, nezaudēdama cerību, bija pacēlusi roku, un, pašai par brīnumu, lielā apstājās! No kabīnes izliecās smaidīgs puisis un apvaicājās, kur viņai jātiek. Izrādījās, ka viņš brauc tieši uz Mikāniem - pa ceļam uz mājām gribot apciemot savu brālēnu. Palīdzējis iekāpt, viņš no jauna ierūcināja mašīnu, un brauciens varēja sākties. Viņi iepazinās. Vitauts, tā sauca puisi, stāstīja, ka esot tālbraucējs un šodien pēc ilgāka laika atgriežoties mājās. Malvu bija pārņēmis sen neizjusts miers un paļāvība. Viņa pat nemanīja, kā bija visu savu dzīvi uzticējusi šim simpātiskajam vīrietim. Pie mājas abi apmainījās adresēm, bet Malvai sirds tā dīvaini kūleņoja, kad viņš atvadoties bija saņēmis viņas roku savās un ilgi lūkojies acīs. Vismaz viņai tā bija licies. Savādu trīsu pārņemta, Malva bija iegājusi mājās. Māte laikam kaut ko nojauta, jo, nogrozījusi galvu, noteica: “Valdies, meit, ka atkal nav jāraud.” Lai! Malvai bija vienalga! Balles vakarā viņi bija kopā un vairs nešķīrās. Ziedēja visa daba, un viņi saplūda kopā zem kāda ziedoša ceriņu krūma turpat mājas pagalmā. Nākamajā dienā Vitauts Malvu bildināja. ◆
(Turpmāk - vēl!)

Citu datumu laikraksti

  • Trauksme, kuras varēja nebūt... 2

    Trauksme, kuras varēja nebūt...  11

    “Man nav saprotams, kā var dienas vidū paņemt no bērnudārza kliedzošu bērnu un aizvest! Kā jutās bērnudārza bērni, audzinātājas un galu galā – kā...

  • Atzīmē Starptautisko invalīdu dienu

    Atzīmē Starptautisko invalīdu dienu

    Otrdien Alūksnē atzīmēja Starptautisko invalīdu dienu, uz kuru bija sapulcējušies ne tikai Alūksnes invalīdu biedrības biedri, bet arī pārstāvji no...

  • Svin Dimanta kāzas 4

    Svin Dimanta kāzas

    Kalncempieši Rita un Arvīds Āboltiņi 17.novembrī svinēja 60. kāzu gadadienu. Āboltiņi nodzīvojuši skaistu un saticīgu mūžu, kopā plecu pie pleca...