Kaķis

Rīta ausma ilgi un nesteidzīgi pinas loga aizkarā. Bez steigas un negribīgi aust gaisma. Aiz loga iečivinās kāds putniņš.

Rīta ausma ilgi un nesteidzīgi pinas loga aizkarā. Bez steigas un negribīgi aust gaisma. Aiz loga iečivinās kāds putniņš. Tā nav nakts dziedātāja lakstīgala, tās laiks ir pagājis. Tagad pelēcīgo dziesminieci pārņēmušas rūpes par jauno paaudzi, un tikai reizēm atskan īss, aprāvies trellis. Nāk jauna diena. Citiem varbūt šis pats dienas piedzimšanas brīdis ir steidzīgs un nemanāms?
Kamēr pati biju jaunības un brieduma gados, vai varēja ienākt prātā, ka kādreiz miegs būs izgulēts, ka saldais Sīmanis mani pametīs uz visiem laikiem un būs pielabināms tikai ar miega zāļu ripiņu? Tagad ne viena vien svece kā vienīgais sarunbiedrs kliedējusi nakts melnuma vientulību. Caur šo sveces trīsuļojošo liesmu esmu izdomājusies par dzīvajiem un mirušajiem: gan par saviem senčiem, gan tām paaudzēm, kas nāks pēc manis, un tā arī neviens nav man atbildējis, vai es vienmēr runāju pareizi, vai domas varbūt jau kļuvušas aplamas? Vientulība pieperinājusi telpu ar atmiņu smagumu, nolauzusi cerību pumpurus un piesējusi manā dvēselē sēklas, no kurām tad dīgs ķēmīgi radījumi, kas manos trauslajos nakts sapņos bijušos notikumus ieliek arī greizo spoguļu valstībā. Tagad es jau šaubos, vai esmu pareizi dzīvojusi, vai tikai izlikusies dzīvojam, vai manām dienām ir bijis paliekošs saturs, kāpēc daudzas no tām sakritušas vēja ziedu vālos, kas nesmaržo un nereibina.
Mana pēdējā svece mājās ir izdegusi, parafīna smārds vējo gaisā, un ir laiks domāt nevis par pagātni, bet par gaidāmo. Varbūt tur, aprūpes namā, nebūs pelnu pelēcīgu dienu un vientuļas sveces sabiedrība naktīs? Visticamāk, ka sveces vairs netiks degtas, jo tas var būt arī bīstami... tur sava kārtība, un man nu tai būs jāpakļaujas. Manas patstāvības dienas ir beigušās. Mantas, kuras es ņemšu līdzi, saliktas istabas vidū, saiņi sapakoti jau pirms vairākām dienām. Mīkstais krēsls, radio, stāvlampa, fotoalbumi, sienas pulkstenis, televizors un grāmatas. Daudz grāmatu. Daži mīļi trauciņi un lielais svečturis, kuru man dāvināja uz septiņdesmito dzimšanas dienu.
Sākumā es albumu gribēju sadedzināt, lai pēc manis pa pasauli nemētājas bijušās dzīves atspulgi, tad pārdomāju. Vecās mēbeles un krāmus gan es pametu tāpat kā novalkātās skrandas. Visu līdzi tikai jaunu, tīru un ar smagām atmiņām neaplipušu. Lēnām saģērbjos, tik lēnām, ka pašai par to kauns. Kur palicis spēks, mundrums un enerģija? Kāpēc gadi tā izrīkojas ar cilvēkiem? Pa mazumiņam vien viss pazudis uz neatgriešanos. Tāpat pazuduši arī vecie draugi: citi nomiruši, citi vienkārši vairs nav satikti - vecums ir skāris visus.
Tagad es gaidu, kad man atbrauks pakaļ. Kas te būs pēc manis, tā vairs nav mana darīšana. Māja un viss, kas palicis, ir pārdots kaimiņienei, kas mani uzraudzījusi un aprūpējusi jau vairākus gadus. Par to arī atlaidu kādus simtus lētāk. Dāvināt māju, kā viņa varbūt cerēja, es negribēju. Vai tad man lieks tas mazumiņš nebaltai dienai? Nebūšu tagad tur nekāda nabadze, kam jāgaida tikai pensijas paliekas, tie piecpadsmit procenti, ko atstāj kā kabatas naudu. Man būs vēl savam gardumiņam un saldumiņam. Bagāts dara kā grib, nabags, kā var. Es būšu vēl itin bagāta un neatkarīga. Ar daudz ko dzīvē nācies samierināties, samierināšos arī ar jauno dzīvi, jo nav laikam citas izejas. Tā nu es sēdu savā mīkstajā krēslā, saģērbusies un pēc sliktā nakts miega arī tāda kā apdullusi. Varbūt asinsspiediens palēcies, varbūt cukurs asinīs par zemu? Brokastis gan negribas, nav jau arī nekā garšīga, kas varētu patikt. Esmu gardēde, tas pēdējā laikā mans vienīgais prieks.
Tagad visam jāsākas it kā no jauna. Drīz aizvedīs mani uz pirmspēdējo dzīves vilciena pieturu, tur, kur tādu vecīšu kā es pilna māja, un arī man būs savs kaktiņš. Jādzīvo vien būs, cik Dievs nolēmis - varbūt gadus, varbūt tikai dienas... Kaut tik nomirt varētu viegli!
Mājā viss vēl klusu, esmu agri piecēlusies un nu sēdu kā pasažiere uz perona, savu vilcienu gaidot. Viss ir klusu. Pat kaķis Minka šorīt kavējas un pie loga neskrāpējas. Dīvaini, bet kaķis, ar kuru esmu kopā vadījusi savas dienas, man kļuvis mīļāks par tiem cilvēkiem, ar kuriem esmu bijusi saistīta pat radnieciskām saitēm. Laikam jau tāpēc Minkam esmu tā pieķērusies, ka dzīvnieks vienmēr ir mani bez vārdiem sapratis, nav strīdējies pretī, ieritinoties blakus līkumā, malis savu kaķa dzirnavu malienu, un uzticīgi skatījies manās acīs, pa reizei uzmetot savu kūkumu un kā vislabāko dāvanu pie kājām pa reizei noliekot paša noķertu peli...
Ja man nebūtu šā dzīvnieka, es justos slikti. Ar Minku ir izrunāts viss, kas spiedis dvēseli. Kāpēc šorīt kaķis kavējas? Vai viņš varbūt ir nojautis, ka šķiršanās nebūs viegla ne man, ne viņam un aizgājis medīt uz tālajiem laukiem? Kāpēc gan es domāju par kaķi, ja būtu jādomā daudz svarīgākas lietas? Kaimiņiene solījās Minku paturēt un dot mūža maizi, bet tik labi, kā viņam bija ar mani, pie Grietas nebūs. Kaķis meklēs mani un pa savam kaķa prātam skums. Es iedomājos, kā viņš tur aiz loga aukstumā drebēs, apsnigs ar sniega pārslām, bet logs uz kaķīša ņaudieniem neatvērsies.
Grieta jau kaķus patiesībā necieš. Mincītis paliks par klaidoni, varbūt viņu saplosīs klaiņojoši suņi? Par to domājot, man sāp sirds, it kā man būtu jāšķiras no tuva cilvēka, ko es tīšām pametu likteņa varā. Vai tiešām esmu tāda kaķu vecene? Kamēr biju vēl spēka gados, es tā kaķiem nepieķēros: padzirdīju, pabaroju un "skic!"izliku aiz durvīm, kaķa gaitas nevēroju.
Jā, vecums nenāk viens! Tā saka arī Grieta, kurai arī vairs nav nekādi jaunie gadi. Lai gaida savu vecumu, tad redzēs, cik tas grūts! Vecums pienāk visiem, kas nenomirst jaunībā. Nav viegli nest vecuma nastu, to noliekot visbeidzot pie kapsētas vārtiem. Vecums ir grūts ne jau sāpju vai slimību dēļ vien, bet gan vientulības dēļ, savu greizo domu dēļ. Vienlaikus tu gan gribi, gan negribi nevienu cilvēku savā tuvumā. Tie vienkārši reizēm krīt uz nerviem. Ne viņi runā to, ko tu gribētu, ne viņi saprot tavas rūpes. Katrs maļ savu maļamo: es un man...par sevi tik vien.
Minka šorīt nenāk, arī Grieta sāk staigāt pa savu mājas galu. Viņa droši vien ir priecīga, ka beidzot būs te visam saimniece. Cerēja jau varbūt, ka atdāvināšu par kopšanu to māju...Taču vai nav dzirdēts - kā māja atdāvināta, tā vairs nekādu tiesību, var tevi, vecu kraķi, izmest kaut uz ceļa, un neviens likums neaizstāvēs. Un cik tu, cilvēk, vari zināt, vai liktenis ilgu mūžu šai saulē nolicis? Kad kāds sāk uz tavu nāvi gaidīt, tad tā iespītējas un nenāk ne saucama. Cik par to nav lasīts grāmatās un vērots apkārtnē: Minnīte kaimiņos vai līdz simtam sadzīvoja, kaut visi gaidīja vai divdesmit gadus, lai beidzot viņas acis slēdzas. Sagulēja uz gultas, vai Dieviņ, cik ilgi, bet nemira un nemira. Piecus krājkasē noliktos tūkstošus radi tā arī nedabūja. Naudu reformēja, un tāds sīkums vien bērēm palika. Ko līdzēja krāt un taupīt?
Beidzot pagalmā dzirdu mašīnas troksni. Atbraukuši. Māsas dēls Juris, kā solījies, ir klāt. Varbūt arī viņš gribēja to manu māju sev? Vai nu ne? Tomēr nebija pelnījis! Dzērājiem un vieglas dzīves kārotājiem neko nedošu. Mani tikai pensijas dienās apciemojis, savu īsto dabu parādījis - tādam piga...
Kur viņš tā kavējas? Laikam taču pie Grietas iegājis. Ka tikai nesadzeras bez laika un pa godam mani aizvizina! Un kur tas kaķis kavējas? Vai tiešām vairs ar savu Minku netikšos? Gards kumosiņš uz atvadām sataupīts, bet no kaķa nekā. Ārprāts! Kā es tā varu: kaķis un kaķis! Kam es varu teikt, kā man visvairāk žēl?
Aplaižu skatienu istabai: kumode, skapis un plaukts ar grāmatām, dīvāns, uz kura pārlaista ne viena vien priecīga un bēdīga nakts... Grietai tagad tas viss! Tās ir manām atmiņām aplipušas lietas. Visa mana dzīve. Saliks jau varbūt šodien visu to mantību pa savam, izmetīs, ko par krāmu atzīs... lai jau! Atpakaļceļa man nebūs, visi tilti ir nodedzināti. Noskrapst beidzot durvis. Juris, Grieta un viņas puika - Osvalds - klāt gan!
"Esam ieradušies uz tiem taviem Jurģiem! Tu pati tā gribēji, bet varbūt esi pārdomājusi?" tā Juris, ne labrītu nepadevis. Arī Grieta tāda kā sapiktojusies, steidzīga un lūpas sakniebusi. Es neesmu pārdomājusi. Es nojaušu gan, par ko Grieta tāda īgna. Taču jau par to mājas nopirkšanu, gribēja jau pa savam. Tagad sapūcējusies kā lietus mākonis, ne labrītu padod, nekā... Tikai Osvaldiņš kā cilvēks padod labrītu un pat apņem mani ap pleciem. Tas ir tik mīļi, ka asaras no šā pieskāriena sariešas acīs. Zēns vēl nav samaitājies pasaules mantkārības tīklos. Esmu novērojusi, ka Osvalds ir labsirdīgs. Ir gan brīnums - kā tie palīgskolas bērni izaug mīlīgāki un iejūtīgāki nekā parasto skolu zeperi? Laikam jau tāpēc, ka naivāki un citādāki - ar īpašām vajadzībām, kā tagad saka. Vai kāds saprot īstās viņu vajadzības?
"Nu tad aiziet!" Juris ķeras pie mantām. Arī Grieta, zodu pakaklei piespiedusi, tusnī gar televizoru, to ārā stiepdama. Tas aprūpes namā būs galvenā bagātība. Rāda labi, krāsains, ar lielu ekrānu. Ilgi krāju, kamēr sanāca vajadzīgā summa. Kam to novēlēšu? Kas par domām? Varbūt līdz manai aizejamai stundiņai jau būs sabojājies.
Visas mantas jau ārā. Tikai rokassoma ar dokumentiem un spieķis palikuši man. Vai tiešām Minka nenāks, lai nedarītu grūtu šo pēdējo mirkli? Pagalmā mašīnā man vieta atvēlēta priekšā kā kundzei. Vēl pārlaižu skatienu pagalmam, viss ierastais paliks citiem. Neviena asara par to nenobirst: šai pasaulē mēs esam tikai viesi, un jo ātrāk mēs to saprotam, jo labāk. Tad manta nespiež sirdi. Ko es tā lēni raušos mašīnā? Pārāk lēni, jo vēl nemaz tik nespēcīga neesmu. Es ceru, ka redzēšu savu Minku, kas nāks atsveicināties... Nav!...
Pēkšņi pieskrien Osvaldiņš, kaķi klēpī saņēmis:"Jūs tak viņu gribat vēl redzēt," viņš saka un ieliek runci man klēpī.
"Kas vēl nebūs! Tur nav nekāds kaķu nams! Met viņu no mašīnas laukā!" Juris stingri saka, bet tad es saslienos un aizcērtu mašīnas durvis: "Brauc! Es tev par kaķa vešanu labi samaksāšu. Kur es to zvēru likšu, tā būs mana darīšana." Glaužu runci pie vaiga, un viņa melnajā spalvā iebirst dažas manas asaras, tādas kā prieka asaras. Tak beidzot es varu paraudāt, un kas par to, ka ne jau cilvēku, bet šā runča dēļ. Nedzirdu, vai Grieta saka kādu vārdu vai klusē, Osvaldiņš gan māj ar roku. Atsmaidu pretī. Tas par to kaķa sagādāšanu. Juris, laikam no dusmām par kaķi, uzdod tādu gāzi, ka salecos uz priekšu: "Dullais!" man pasprūk. Pats laikam arī atjēdz, ka bez pamata apskaities. Man tas ir pa prātam, labāk lai klusē.
Mans kluso sarunu biedrs ir Minka, kas mani pavada vismaz līdz jaunās mājvietas durvīm. Tad jau redzēs! Dzīvošana būšot pirmajā stāvā divvietīgā istabiņā, un, ja palaimēsies... varbūt Minku uzņems kopā ar mani. Labākā peļu iznīcināšana ir bioloģiskā metode. Viņš ir medīgs kaķis, ar sauso barību nesamaitāts. Varbūt viss vēl beigsies mums abiem par labu. Cik labi, ka kaķis padarīja manu aizbraukšanu tik vieglu! Nu viņš sēž klēpī, un liekas, ka murrā. Ne ar vienu cilvēku blakus es nejustos tik droša. Esmu tiešām kaķu vecene.
Aprūpes namā ar to runci nemaz neiet tik labi: ne vadītājs, ne medmāsa viņu negrib redzēt. Lai laižot vien vaļā vai vedot atpakaļ. Kaķa klātbūtne neesot paredzēta. Vai esot potēts pret trakumsērgu? Kad atsaku, ka ir pat dokumenti, tikai jāpaprasa Osvaldiņam, lai atved, plauktiņā palika, kļūst tādi kā pielaidīgāki, jo laikam jau cerēja, ka jaunā vietā kaķis nepaliks. Nav jau vairs nekāds jaunais kaķēns, kas viegli pierod pie jaunas mītnes.
"Ja gudrs būs, paliks kaut šķūnīša pažobelē, kažoks ir silts," es pie sevis nospriežu un zinu, ka mans Minka ir gudrs un es viņam esmu saimniece un barotāja.
Teikšu kā ir: iedzīvojos jaunajā vietā ātri, tieši pateicoties Minkam: nekur projām viņš neaizgāja, tupēja pie āra durvīm katru rītu un gaidīja manu iznākšanu, tad paberzēja muguru gar manām kājām, gudrām acīm pavērās manējās, ieņaudējās savā kaķa valodā, kā paldies teikdams. Es jau drīz sapratu, ka mēs paliksim kopā līdz galam, līdz manam pēdējam zvanam. Rūpes par kaķi neļaus man sašļukt, vajadzēs staigāt pa āru, iet uz satikšanos ar murrājošo draugu un gādāt par viņa kažoka spožumu. Es vēl ilgi nepalikšu mazkustīga, jo man ir par ko rūpēties. Kustības vecam cilvēkam ir kā pati dzīvība. Ne velti saka: gribi nomirt - guli.
Pēc laika mani visi sauca par kaķu māti, paglāsta mana drauga muguru, parunājas ar Minku arī viens otrs no personāla, un visi, liekas, ir mierā, ka aprūpes namā ir savs peļu junkurs.
Kad pie manis ciemos atbrauc Osvaldiņš, pārrunājam notikumus manās bijušajās mājās. Es kļūstu par Grietas dēla sponsoru, kad viņš pēc palīgskolas beigšanas nolemj mācīties par galdnieku. Vai man tā sava nauda jāapēd? Baro te labi, un lieks svars ir ļaunākais, kas vecam cilvēkam kaitē. Domāju, ka Minka bija veicis svētīgu darbu arī zēna labā. Es esmu iemantojusi tikpat kā dēlu, kas ar sirdi un dvēseli un ne naudas dēļ pie manis tagad braukā. Es saprotu, ka arī viņam trūkst mīlestības, un kaķis arī to jūt, glaužoties pie ciemiņa kājām. Kad es aiziešu, kaķim būs kur palikt. Osvaldam ir laba sirds, jo tikai labi cilvēki mīl dzīvniekus. Izmācīsies par galdnieku, apņems labu sievu, pieminēs arī mani ar labu vārdu. Likšu viņam uzlikt man kapos pieminekli ar kaķa attēlu. Lai cilvēki, garām staigādami, domā, ko vien grib. Gan jau sapratīs, ka ne jau kaķis tur aprakts, bet Kalniņu Līzbete, kam Minka bija vairāk vērts nekā cilvēki.
Kad es savu ideju izstāstu Osvaldam, viņš apņemas vēl man dzīvai esot to pieminekli pasūtīt, lai redzu savas atdusas vietas izskatu. "Es tur kapos uztaisīšu pamatīgu solu, lai kopā ar savu ģimeni varu apsēsties un tevi pieminēt. Taču nemisti gan vēl ilgi, lai mana sieva, kuru es vēl nepazīstu, arī tevi iepazīst. Norunāts? Dzīvo vēl ilgi."
Es apņemos viņam paklausīt - dzīvot ilgi un būt laimīga. Patiesībā esmu laimīga, jo man ir ko gaidīt un par ko rūpēties. Tagad manas dienas nevis velkas, bet iet raitā solī, un es pati esmu desmit reizes kustīgāka un smaidīgāka, nekā biju, atnākot uz šo jauno mājvietu. Es iesaku citiem arī par kaut ko rūpēties, un tam nemaz nav jābūt kaķim.

Citu datumu laikraksti

  • Jābūt iedvesmai, lai kaut ko paveiktu

    Katrs cilvēks ir kā milzīga dārgumu lāde, kurā katru gadu tiek iebērta jauna riekšava dzīves gudrības, kurā dalīties, ar ko lepoties.Katrs cilvēks ir...

  • Autobuss kursēs arī trešdienās

    Laikrakstam “Alūksnes Ziņas” satraukti pasažieri stāstīja, ka trešdien, 30.jūnijā, veltīgi pieturās gaidīja autobusu Alūksne - Mārkalne -...

  • Aicina pieteikties bērnu žūrijā

    Alūksnes pilsētas bibliotēka trešo reizi saņēmusi Kultūrkapitāla fonda atbalstu lasīšanas veicināšanas mērķprogrammā “Bērnu žūrija”.Alūksnes pilsētas...