Kalni - bauda dvēselei un miesai

Ko latvietim izsaka tādas valsts nosaukums kā Slovākija? Tie, kas nav tur bijuši, visticamāk, Slovākiju jauks ar Slovēniju, jo vārdi ir ļoti līdzīgi.

Ko latvietim izsaka tādas valsts nosaukums kā Slovākija? Tie, kas nav tur bijuši, visticamāk, Slovākiju jauks ar Slovēniju, jo vārdi ir ļoti līdzīgi. Slovākija ir pavisam jauna valsts, kas pasaules kartē parādījusies tikai pirms desmit gadiem, kad atdalījās no Čehijas.
Te nu aina kļūst skaidrāka, jo kas gan nezina Čehoslovākiju. Par primitīvākajiem iemesliem, kādēļ čehi un slovāki vairs nevēlējās kopīgu valsti, stāsta katram tūristam kā teiku. Čehi esot apgalvojuši, ka beidzot slovākiem būs jāsāk strādāt pašiem, savukārt slovāki - ka slinkajiem čehiem tā arī vajadzēja. Kā bija patiesībā, grūti spriest. Varbūt valstu sadalīšanās deviņdesmito gadu sākumā vienkārši bija modē? Lai nu kā, bet neapmierināto iedzīvotāju neesot un tūristu plūsmas, atļaušos apgalvot, ir tikpat lielas gan uz vienu, gan otru valsti.
Vai 1.maija tusiņš?
Slovākija pēdējā laikā kļūst par vienu no iecienītākajiem latviešu tūrisma maršrutiem. Tas arī saprotami, jo, pirmkārt, salīdzinoši tā ir lēta zeme, turklāt tikai pēc diennakts brauciena nonāc pavisam citā pasaulē, ko dēvē par Tatriem (vienīgā kalnu grēda Austrumeiropā), kas ir arī mūsu brauciena mērķis. Dīvainas sajūtas jau pārņem, tuvojoties Polijas un Slovākijas robežai, un atliek tikai noelsties un pamāt ar roku mākonim, kas atrodas vienā līmenī ar autobusu. Jā, nekas nespēj tā valdzināt kā kalni. Un nav jau nekāds brīnums, ja pašu zemē augstākais kalns ir Gaiziņš. Sajūsmu drusku noplacina kavēšanās pie robežpunkta kalnu pārejā. Jāstāv rindā, jo ir 1.maijs un daudzi poļi brauc pavadīt brīvdienas kalnos. Kad rindu esam izstāvējuši, robežsargs savāc mūsu pases un pazūd uz trīs stundām! Var tikai minēt, kādēļ tā. Paklīst baumas, ka šī robežas pāreja kalnos esot "tranzīta" ceļš narkotiku tirgoņiem no Baltkrievijas un Ukrainas. Iespējams, ka nākas ciest tikai tādēļ, ka dažiem no mūsu grupas ir krieviski uzvārdi. Bet varbūt iemesls ir vēl banālāks - robežsargiem ir 1.maija tusiņš.
Viesnīcā nokļūstam nevis pulksten 21.00, kā plānots, bet 24.00. Ir tumšs, un nav spēka apjēgt, ka atrodamies vienas no augstākās augsto Tatru virsotnes - Lomnicas - pakājē. Tieši tādēļ otrā rītā esam pārsteigti par brīnišķīgo ainavu ap viesnīcu. Veicot tikai pārsimts metru, jau nonākam pie pacēlāja. Tie ir mazi vagoniņi, ar kuriem pēc 20 minūtēm esam jau 1952 metru augstumā. Te nu paveras vienreizēja ainava: sniegbaltas virsotnes, dzidrs kalnu ezers un izteikti svaigs gaiss. Tālumā pamanām slēpotājus, jo arī maijā dažās trasēs augstajos Tatros vēl var slēpot. Ir tāda nerealitātes sajūta, īsti nespēju noticēt, vai tiešām te atrodos, tādēļ naski salasu pelēkos akmentiņus, lai kaut mazu daļiņu no Tatriem paņemtu sev līdzi.
Uzmundrinājumam - Tatru tēja
Līdz pašai virsotnei - Lomnicas smailei - virs 2632 metriem nenokļūstam vienkārša iemesla dēļ. Uz pacēlāju ir milzīga rinda. Žēl. Ar kājām šajā virsotnē nokļūstot tikai alpīnisti. Gide mierina, ka no mākoņiem tītās virsotnes neko daudz saskatīt tāpat nevarēšot. Varbūt.
Atpakaļ dodamies nevis ar pacēlāju, bet kājām. Lai arī sākumā šķiet, ka tas tikai tāds nieks, tagad pārliecināmies, ka pastaiga ir patiešām ekstrēms pasākums. Kalnu takas ir šauras, kājas slīd gan uz akmeņiem, gan ledus, brīžiem ir jāpieturas pie mazajām pundurpriedītēm. Fakts, ka nevar aizrauties ar jūsmošanu par skaisto dabu, ūdenskritumiem un, muti atplētis, brīnīties, galvenais ir jāskatās, kur liec kājas. Taču nevar noliegt, ka staigāšana sagādā īpašu baudu. Tas ir kā izaicinājums, kuru tu pieņem, jo lejā tik un tā ir jātiek.
Gide stāsta, kalnu taku garums Lomnicas apkārtnē esot apmēram 300 kilometri. Ir latviešu grupas, kas katru gadu brauc staigāt pa kalniem, katrreiz izvēloties citu maršrutu. Interesanti, ka gan slovāki, gan poļi kalnus iekaro kopā ar ģimenēm, līdzi ņemot pat zīdaiņus.
Kad ir iestājies spēku izsīkums, kalnu hatā, kā dēvē kafejnīcu - nelielu guļbūves namiņu, baudām Tatru tēju. Nezinu, vai vainīga pašiedvesma, bet tēja patiešām uzmundrina. Tā ir garšīga, nedaudz skābena. Tēju vārot no dažādām zālītēm, kas aug kalnos. Katrā ziņā veikalā neko tamlīdzīgu nevar iegādāties.
Nedaudz tālāk atrodas nākamā hata, kur pusdienojam. Par apetīti nudien nevaram sūdzēties. Tā diena kalnos pagājusi, nenoliedzami, viegli nebija, taču neaizmirstami. Turklāt kā par brīnumu, gandrīz nemaz vairs nesāp arī kājas. Izrādās, kalni dziedē ne tikai dvēseli, bet arī miesu.
Stalaktīti - iedvesmas avots
Otrā dienā izbaudām tūristu tradicionālos maršrutus: Demanovas stalaktītu alas, Bešenovas termālos baseinus un Oravas pili. Visi šie objekti atrodas netālu cits no cita pilsētas Popradas apkārtnē. Fonā aiz autobusa loga visu laiku var priecāties par Tatriem.
Īsti šos Slovākijas jaukumus traucē izjust milzīgā apmeklētāju plūsma. Taču slovāki ir manīgi ļautiņi un ātri spēj reaģēt. Stalaktītu alās iekšā laiž lielas interesentu grupas, gluži vai jāspiežas citam virsū, lai saklausītu, ko stāsta gids, vai arī jāmetas skriešus, lai panāktu pārējos, jo nemitīgi stingrā balsī atkārto, ka nedrīkst atpalikt no grupas. Taču slovāku domu gājiens ir pilnīgi saprotams: kādēļ gan tā nedarīt, ja šādus brīnumus brauks skatīties tik un tā. Apbrīnojami, ko spēj radīt daba! Piemēram, stalaktīti - minerālu veidojumi, kas rodas alās, iztvaikojot pilošam, mineralizētam ūdenim. Interesanti, ka tiem ir visdažādākās formas: tie kā milzīgas lāstekas nokarājas no alas griestiem. Visvairāk mani aizkustina stalaktīti, ka atgādina mazus rūķīšus. Un nav jābrīnās, ka stalaktīti bieži kalpojuši par iedvesmas avotu māksliniekiem un mūziķiem.
Neiekarojamā skaistule
Vēl viens dabas fenomens - termālie baseini. No pazemes šeit izplūst 70 grādu karsts ūdens. Baseinos, kas atrodas zem klajas debess, to, protams, atdzesē līdz normālai temperatūrai. Vislielākais kaifs esot plunčāties karstajos ūdeņos ziemā - tā relaksējoties slēpotāji. Īpaši sajūsmā neesmu, iespējams, vainīga drūzma, jo baseini ir cilvēku pārpildīti. Arī ārā nav pārāk auksti.
Pēdējais mūsu apskates objekts mani tiešām apbur - tā ir Oravas pils, kas gluži vai uzaugusi uz klintīm. Joprojām neesot atklāts, kā pili bija iespējams uzcelt uz klints, turklāt pirms apmēram desmit gadsimtiem. Gluži vai jāsāk ticēt, ka tā nokritusi no gaisa. Tīkotāju tādai skaistulei neesot trūcis, tikai nevienam ienaidniekam nevienos laikos tā arī neizdevies pili iekarot. Klausos vietējās gides teiktajā un domāju, ka nevienā Latvijas pilī vai muižā neesmu dzirdējusi tik sausu stāstījumu, turklāt par tik neatkārtojamu vēstures pieminekli. Acīmredzot vai nu cilvēki šeit ir pieraduši pie skaistumu, vai arī pie mums pilīs strādā patiesi unikāli cilvēki. Tomēr ne sausie teksti, ne drūzma populārajos tūrisma objektos nespēj sabojāt ceļojuma iespaidus, gluži otrādi - varu apgalvot, ka šajā skaistajā zemē, kuru māte Daba tik devīgi apveltījusi, var iemīlēties. Braucot projām, ir tik žēl šķirties, īpaši - no baltajām un sniegotajām kalnu galotnēm.

Citu datumu laikraksti

  • Upe

    - Tā nav lieta! - atrauc puisis, - Vai strādnieku nelīgsi?10. - Tā nav lieta! - atrauc puisis, - Vai strādnieku nelīgsi? - Kur man strādnieku līgt,...

  • Autoskolas ceļ nepamatotu paniku

    Izplatot informāciju par izmaiņām Satiksmes ministrijas noteikumos par braukšanas eksāmena pieņemšanas kārtību, presē izskanējusi autoskolu...

  • Policija saskaras ar grūtībām

    Saeima šodien lemj par Saeimas Juridiskās komisijas sagatavoto grozījumu administratīvo pārkāpumu kodeksā nodošanu komisijām.Saeima šodien lemj par...

  • Upe

    Tirgus diena ataust saulaina, tās gaisma pamazām izdzenā Dārtas bēdas. Viņa gurdiem soļiem iet uz pilsētu, lai nolūkotu un pirktu zirgu.9. Tirgus...

  • Pededzes pagastā nav ārsta un aptiekas

    Pededzes pagasta iedzīvotājiem jau pāris gadus nav sava ģimenes ārsta.Pededzes pagasta iedzīvotājiem jau pāris gadus nav sava ģimenes ārsta. "Kādreiz...

  • Par spīti neveiksmēm turpina audzēt vēžus

    Mārkalnes pagasta "Robežnieki" ir viena no nedaudzām zemnieku saimniecībām Latvijā, kas audzē vēžu mazuļus.Mārkalnes pagasta "Robežnieki" ir viena no...