Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Kāpēc viņa atlidoja?

Diena bija balta. Beidzot uzsnidzis sniegs. Pēteris atvēra šķūņa durvis un iegāja tumsā. Aukstā, stindzinošā. Ienāca prātā, ka tā pēc nāves jūtas cilvēka dvēsele visumā...

Diena bija balta. Beidzot uzsnidzis sniegs. Pēteris atvēra šķūņa durvis un iegāja tumsā. Aukstā, stindzinošā. Ienāca prātā, ka tā pēc nāves jūtas cilvēka dvēsele visumā... Viena un nosalusi. Un tur, visumā, dvēsele sasaltu ragā, ja vien necerētu satikt vēl kādu būtni, garu. Lai mīlētu un ciestu, nicinātu un apbrīnotu, kautos un draudzētos. Pēteris nopūtās.
Kad pārņem vēlēšanās izrauties no vientulības, cilvēks ir gatavs uz visu. Kaut vai sajukt prātā, lai rastu... izdomātu draugu. Šodien Pēterim bija 40.dzimšanas diena. Un nebija neviena paša, ar ko saskandināt... nu kaut vai šņabja, ja ne šampanieša glāzes.
Ai! Atkal jau alkohols. It kā gana nepatikšanu nebūtu bijis dzeršanas dēļ. Darbu Rīgā pazaudējis. Vēlāk arī sievu un bērnus. Un jebkādus ienākumus. Ņerga. It kā nebūtu vīrietis. Dusmas. Aklas dusmas pret sevi un tukšums.
Pēteris kā sastindzis lūkojās tumsā. Ko viņš te meklēja, ko gribēja saskatīt? Šurp bija atnācis bez mērķa. Vai tiešām? Varbūt pameklēt kādu striķa galu? Ha... Pēteris skaļi iesmējās. Ak, tad tik tālu gan, jau tādas domas nāk prātā. "Nē, nenāk!" Pēteris pateica cieti un skaļi, it kā pamodinādams sevi. Dzīvam uz zemes būt ir labāk, nekā vientuļam maldīties visumā, jo... Annas tur nav. Arī viņa, paldies Dievam, pagaidām ir sveika un vesela, dzīva. Kaut arī šobrīd nav kopā ar Pēteri, bet ar viņa labāko draugu Aldi. Un bērni arī droši vien tagad Aldi sauc par tēti. Pēteris sažņaudza pirkstus dūrē līdz sāpēm. Tad atkal palaida plaukstu brīvi vaļā. "Nekas. Anna. Toties dzīva," atkal skaļi un pat optimistiski noteica Pēteris.
Varbūt jāiededz ceplis? Jāsasilda tumsa te, šķūnī. Jāizkarsē, jāizkvēpina. Lai sāktos jauna dzīve. No nulles. Bez alkohola, bez sievietēm, bez... Pēteris ir podnieks, bet ar amatu nav nodarbojies gadu. Vismaz. Kā Anna ar bērniem aizgāja, tā Pēterī apdzisa vēlēšanās... gāzt un taisīt jaunus podus. Nav jau arī nekādas jēgas. Ne velna nevar pārdot, pat maizei nenopelnīt. Eh. Labi, ka pagrabā vēl ir un kādam laikam pietiks kartupeļu. Pieliekamajā ir sālīta gaļa, sīpoli, ķiploki, milti balti kā sniegs. Anna no tādiem prata cept zeltainas pankūkas. Tik gardas. Var ēst ar medu, ar aveņu ievārījumu. Bet bērniem garšo ar cukuru. Bērni. Pēteris tikko jaušami pasmaidīja. "Pankūkas jāuzcep," noteica Pēteris. Un sajuta mutē to maigo garšu. Tā tik būs dzimumdienas kūka!
Pēkšņi viņš saklausīja tādu kā atbildi, kā smieklu vai kliedzienu. Pēteris satrūkās. Kas tas bija? Balss skanēja no šķūņa. Vai kāds viņu grib izjokot? Prātā iezibējās doma, ka tā ir Anna. Gribētos gan, ja? Pēteris rūgti pasmaidīja. Nē, balss bija savāda, ne tāda kā cilvēkam.
Sasprindzinot redzi, Pēteris sāka pētīt telpu šķūnī. Pēc pirmā žilbuma, no balti apsnigušās dienas ieejot tumsā, acis pamazām kļuva redzīgākas. Tumsa nemaz nebija tik melna. Tai bija toņi un pat krāsas. Pēteris spēra pirmos nedrošos un pēc tam arvien drošākus soļus. Un tur, vistālākajā šķūņa stūrī, viņam uz pleca nokrita balta spalviņa. Nē, nolaidās - lēni un līgani. Kā dūja. Pēteris palūkojās augstāk. Nekā. Vēl augstāk. "Ak," viņš pārsteigts noelsās, "cik skaista."
Pūce. Balta. Neredzēts skaistums. No brīnumiem Pēterim sejā uzplauka sen nebijis gaišs un bērnišķīgs smaids. "Tad, lūk, kāda ir mana dzimšanas dienas dāvana," galvu sajūsmā grozot, viņš izdvesa. Dieva dāvana. Ja vēl varētu noķert, paturēt rokās, samīļot. Bet pārāk augstu un neaizsniedzama bija brīnišķīgā būtne. Pie pašas jumta kores.
"Nu tikpat lepna un viltīga kā sieviete, kā Anna," nodomāja vīrietis. Un šī doma likās tik smieklīga, tik mīļa. Pats no sevis dzima vārds pūcei. Anna! Nu, protams. Un tad viņš sāka runāties ar Annu-pūci. Viņš pateica viņai visu, ko domā. Par nodevību. Par bērniem. Par sāpēm. Un par cerībām. Par to, ka ņemtu Annu atpakaļ. Ja vien viņa nāktu. Pēteris sākšot jaunu dzīvi. Viņš vairs neielūkošoties glāzītē. Viņš runāja ilgi. Bija sajūta, ka vārdi lido augšup. Un, tavu brīnumu, tie nekrīt lejā. Tie... aiziet debesīs.
Pūce klausījās. Uzmanīgi. Kā māte. Pēterim tas ienāca prātā. Mamma bija mirusi. Viņam pietrūka mātes, kurai klēpī varēja ielikt galvu un izraudāties. Nu bija sajūta, ka viņš atkal to dara.
Runājoties bija pagājušas vairākas stundas. Pēteris jutās spara pilns, kad atkal izgāja ārā. Tumsa nu bija līdzsvarā ar balto sniegu un dienas gaismu. Viņam gribējās darboties - saskaldīt malku, iekurt pavardu virtuvē, uzcept pankūkas un izkurināt pirti. Viņš atkal juta veselīgu izsalkumu un vēlēšanos nomazgāties tik baltam, kādu radījis Dievs. Pēteris pat uzdziedāja. Un balss neskanēja spocīgi. Tā bija gaišu cerību pārņemta cilvēka balss.
Kad ārā jau bija tumsa, Pēteris ar lukturi rokās iegāja šķūnī. Uzmanīgi viņš lūkojās stūrī, kur iepriekš bija redzējis pūci. Tās tur nebija. Viņš lūkojās citur. Lūkojās visur. Viņas nebija nekur. Vīrieti pārņēma vilšanās. "Tikpat neuzticīga kā Anna," noteica viņš.
Bet varbūt viņš tikšanos ar balto putnu ir nosapņojis? Nevar būt. Pēteris jutās esam pie pilnas saprašanas. Lai nu kā, bet to viņš nekad nav zaudējis. Bet... Annu pazaudēja. Pūci arī. Kāpēc viņa atlidoja? Kāpēc aizlidoja? Ārā bija melna nakts, bet Pēterim nenāca miegs. Gribējās strādāt. Gribējās radīt. Viņš iejauca mālu. Iedarbināja virpu. Un iekūra cepli. Tonakt tapa vēl neredzēti skaisti podi. Zeltaini, balti, melni, zaļi, zili un sārti. Tumsa sakarsa un gailēja kaislē.
Tikai ap sešiem rītā, kad amatnieks iecerēto bija pabeidzis un uguns ceplī nodzisusi, viņš sajuta nogurumu. Pēteris gāja gulēt, pirmo reizi pa gariem gadiem gultai uzklājot no skapja plaukta ņemtus baltus palagus. Jutās to pelnījis. Viņš gulēja līdz pusdienlaikam. Un pamodās mundrs.
Pēc brokastu tējas viņš gāja uz šķūni. Pētera elpa bija karsta, dzīvesprieka pilna. No tās nāca garaiņi kā no kūpošas tējkannas. Viņš gāja dienas gaismā skatīties, kādi ir iznākuši podi. Tie bija lieliski. Patiešām. Nakts melnumā redzētais nebija vīzija. Par tādiem podiem nebūtu jākaunas pat Rīgā, tos droši var pārdot mākslas salonos, rādīt izstādēs. Pēteris jūsmoja par savu veikumu. Sen viņš nebija to darījis. Un piepeši skanēja balss. Tā nepārsteidza. Varbūt tāpēc, ka likās - tā skan no iekšienes, no pašiem dvēseles dziļumiem. Kā sveiciens, kā sasaukšanās.
Ai, atkal balta spalviņa pazibēja gaisā. Pēteris palūkojās augšup. Un ieraudzīja balto pūci. Viņš taču bija par to aizmirsis. Bija aizrāvies ar saviem podiem. Un izdzēsis no domām brīnumaino putnu. Varbūt tāpēc, lai neilgotos to ieraudzīt atkal. "Draudzenīt, kā klājas? Tu atkal esi te. Tu esi īsts eņģelis," čukstēja Pēteris.
Tā pagāja septiņas dienas un septiņas naktis. Dienā pūce atpūtās nakšņojot, nē, dienojot šķūnī, bet Pēteris - mājās. Naktī abi strādāja. Pūce lidoja medībās, bet Pēteris iekūra cepli, lai ugunī norūdītu jaunos podus. Nākamās septiņas dienas viņš gādāja par podu pārdošanu. Vispirms dažus aizveda uz rajona centra veikalu. Tur tos paņēma un iztirgoja dienas laikā. Pēc tam Pēterim bija nauda, lai pašus labākos un skaistākos traukus vestu uz Rīgu. Tos paņēma mākslas salonā. Un tavu brīnumu! Pārdeva! Un atkal dienas laikā.
Pēteris bija lepns. Viņam likās, ka ir atracis podu - pilnu ar zeltu. Pats sevī atracis. Viņš sapirka konfektes un brauca ciemos pie Annas un bērniem. Tikšanās pārspēja viņa cerības. Bērni no prieka spiedza. Anna raudāja, bet viņas Aldis sabozies bolīja acis. "Vai nāksi atpakaļ?" Pēteris jautāja. Un Anna neteica "nē". Klusēja, smaidīja un raudāja atkal. Viņa teica, ka Pēteris labi izskatoties, kā no jauna piedzimis. Izskatoties tikpat stiprs un iedvesmojošs kā pirms 15 gadiem. Kad viņi ar Annu satikās pirmoreiz.
Pēteris mājās atbrauca cerību pilns. Viņš steidzās pie pūces, lai pastāstītu, cik labi viņam tagad klājas. Un viņa atkal klausījās. Acis mirkšķinādama. Nesūdzoties, ka nāk miegs un ka Pēteris viņai traucē atpūsties. "Cik tu esi skaista, cik neparasta," prātoja viņš. Patiesībā šī pūce bija neredzēti skaista. Īsts dārgums. Un neviens visā pasaulē to nezina. Vai tas ir pareizi? Ja nu Pētera šķūnī uz dzīvi ir apmeties kāds rets, varbūt pat vienīgais eksemplārs? Vai Pēterim ir tiesības klusēt? Viņš iedomājās, cik jauki būtu skatīties televīzijā vai lasīt laikrakstā reportāžu no amatnieka Pētera Kalniņa darbnīcas, kurā īsi pirms Ziemassvētkiem uz dzīvi apmetusies pūce, kas pārstāv pasaulē izmirstošu sugu.
Pūce ir īpaša un Pēteris arī. Viņa taču ir izvēlējusies tieši Pēteri. Ne jau Aldi, Jāni vai Kārli... Pēteris metās pie telefona, lai piezvanītu pazīstamam ornitologam un paaicinātu ciemos. Tas garlaikoti noklausījās stāstījumu, tomēr piekrita atbraukt. Un kā viņš gavilēja, kad ieraudzīja balto pūci Pētera šķūnī. Drebošiem pirkstiem ornitologs tvēra digitālo fotokameru, lai iemūžinātu skaisto putnu.
Tas patiešām esot rets putns. Latvijā tāds redzēts pirmo reizi. Nākamajā dienā viņš atkal bija klāt, nu jau ar kolēģi. Avīzēs vīdēja neparastā putna fotoattēli līdzās sensacionālai ziņai, ka noticis neticamais. Latvijā ziemo retas šķirnes pūce, kas radusi pie dienvidu maigā klimta, tai te nevajadzētu būt. Bet viņa ir šeit. Nezināmu iemeslu dēļ. Riskējot iet bojā, spēkā pieņemoties ziemas salam. Un tā kņadā pagāja nedēļa.
Ornitologi un putnu vērotāji nāca un gāja. Pēterim tie jau bija apnikuši. Ne viņš, ne pūce nepaguva dienā atpūsties, lai naktī varētu strādāt. Pēteris jutās nelaimīgs. Izsities no radošā darba ritma. Jau nedēļu ceplī nebija iekurta uguns.
Un tad viennakt pūce bija aizlidojusi un vairs neatgriezās. Pēteris izmisis gaidīja. Arī ornitologi, kas nākamajā dienā ieradās pie Pētera mājās, te palika diennakti. Klimta ārā, centās sasaukt putnu. Velti. Kad viesi bija projām, Pēteris visu nakti staigāja ap māju, gar mežmalu. Viņš cerēja ieraudzīt savu pūci. Cerēja, ka tā sajutīs viņa soļus, sirdspukstus un nožēlu. "Kāpēc es biju tāds muļķis, kāpēc viņiem pastāstīju par tevi. Piedod," čukstēja Pēteris. Un vārdi sasaluši bira zemē kā asaras, kas pārvērtušās lāstekās.
Pret rītu bez spēka viņš pārnāca mājās un iekrita gultā ar visām āra drēbēm. Pēteris redzēja sapni. Bija diena. Viņš lidoja. Viņš to spēja. Un tas bija tikpat dabiski kā elpot, runāt, staigāt. Uz kurieni viņš lidoja? Pēteris to nezināja, bet neizprotams spēks viņam lika traukties noteiktā virzienā. Uz veco baznīcu. Pareizticīgo dievnamu, kas tā arī nav atjaunots pēc pamestības padomju gados.
Pēteris nolaidās un iegāja iekšā pa durvīm. Kā cilvēks. Gaiss bija auksts, bet viņam nesala. Sirds bija līksma. Balta pūka lēni nolaidās, un Pēteris to notvēra plaukstā. Viņš paraudzījās augšup. Pūce. Balta. Tātad te viņa ir paslēpusies. Un vēl viena. Arī balta pūce. Pēteris pasmaidīja. Re, ligzdu vīs. Tātad suga nezudīs. Viņš nevienam to neteiks. Nevienam visā pasaulē.
Pēteris pamodās. Bija diena. Ne jau gaisma viņu pamodināja. No blakus istabas skanēja bērnu balsis. Un no virtuves plūda ceptu pankūku smarža. Anna ienāca istabā un teica: "Celies, šovakar gaidīsim Ziemassvētkus. Mums daudz kas vēl jāpaspēj.

Citu datumu laikraksti

  • Velk bluķi un dedzina grēkus

    Mālupes pagastā kultūras darbinieki ceturtdien organizēja nebijušu pasākumu - bluķa vilkšanu pa pagasta iestādēm, lai aizdzītu visus ļaunos...

  • Skatlogus rotā savam un klientu priekam

    Iestājoties krēslai, pilsētas ielās iedegas laternas, arī veikalu skatlogos sāk mirdzēt sveču liesmiņas un daudzkrāsainas lampiņas.Iestājoties...

  • Iepazīst mazpulka radošo darbu

    Ziemeru 29.mazpulka dalībnieku projekti guvuši atzinību ne tikai Alūksnes rajonā, bet ir pazīstami arī valstī. Ar viņu veikumu pamatskolā un pagastā...

  • Varēs vizināties zirga pajūgā

    Jātnieku sporta klubs Jaunannas pagasta zemnieku saimniecībā “Arāji” rīko jautras izdarības, atrakcijas un vizināšanos kamanās.Jātnieku sporta klubs...

  • Uz pasākumu aicina bērnus

    Alūksnes atpūtas un izklaides vietā “Klondaika” 21.decembrī notiks Ziemassvētku sarīkojums, uz to aicina 50 bērnus no maznodrošinātām...

  • Konkursā izcīna godalgotu vietu

    Ojāra Vācieša Gaujienas vidusskolas 10.klases skolniece Ilze Dandena ir ieguvusi 2.vietu zīmējumu un domrakstu konkursā “Sports manā skolā...