Kārtīs lasa likteni kā atvērtā grāmatā

Katrīna. Ne jau vētra, arī cariene ne. Viņa ir tepat blakus, sieviete vecumā starp 20 un 30 gadiem. Tas nav viņas īstais vārds. Taču pirms vienošanās par to, ka šis raksts taps, norunājam, ka manas sarunbiedrenes vārds būs izdomāts.

Katrīna. Ne jau vētra, arī cariene ne. Viņa ir tepat blakus, sieviete vecumā starp 20 un 30 gadiem. Tas nav viņas īstais vārds. Taču pirms vienošanās par to, ka šis raksts taps, norunājam, ka manas sarunbiedrenes vārds būs izdomāts.
Liekas, šis pseidonīms - Katrīna - viņai piestāv. Raksturo mazliet skarbu un reizē maigu, sievišķīgu būtību. Katrīna ir cilvēks, kas nesalūst nekādos dzīves pārbaudījumos. Turklāt - viņa spēj uzņemties un nenomest nastu pat tad, ja tā ir par lielu sievietes trauslajiem pleciem. Varbūt tā ir tikai padošanās liktenim? Varbūt.
Manto vecmāmuļas acis un spējas
Slaida tumšmate zaļām acīm. Liekas, viņai ir spēcīgs un reizē pakļāvīgs raksturs, tāpat kā balss intonācija. Solis turp, solis atpakaļ, divi uz priekšu, atkal atpakaļ... Maigi, kā kaķim spēlējoties ar peli, viņa runā un stāsta par to, ko saka izliktās taro kārtis. Katrīna pieskaras manam liktenim kā ar kaķa ķepu, kas ir mīksta, silta, bet slēpj asus nagus. Es klausos un domāju, ka viņa ir ļoti līdzīga savai vecmammai - slavenai gaišreģei, kāršu licējai, kas nu jau viņsaulē. Katrīna pēc horoskopa ir Vēzis. Tāpat kā vecmammas mamma. Arī viņa pratusi palīdzēt cilvēkiem, ārstējusi. Jā, kārtis, kuras zīlēšanā izmanto Katrīna, ir vecmammas dāvinātas. Divas nedēļas pirms viņas aiziešanas mūžībā. Toreiz kārtis bijušas gluži jaunas, ne reizi vēl nelietotas, tagad izskatās lietotas, daudzu likteņu apbružātas, iezīmētas. Katrīna liek man tās paturēt rokās, iedot tām savu siltumu, sabužināt, pārcilāt. Kārtīm esot jāsajūt cilvēks. Es sildu tās un ieminos par Katrīnas vecmammu. Viņas neesot jau trīs gadus, Katrīnas mammas - septiņus gadus. Liekas, ka pagājis daudz īsāks laika sprīdis un vēl nesen viņas satiktas. Atceros, Katrīnas vecmāmuļa ieveda mani savā dārzā un stāstīja par dzīvi. Par to, ka pēc meitas nāves nav gribējusi vairs dzīvot, bet ģimenes ārsts apvārdojis, pratis iesēt sirdī vēlmi vēl nepadoties, dzīvot.
"Vecmamma man uzdāvināja šīs kārtis vēl iesaiņojumā. Teica, ka es jau arī protot to pašu, ko viņa. Vecmamma zināja, ka protu, kaut nebija man neko speciāli mācījusi. Es tikai vēroju, kā darbojās viņa, kā cilvēkam stāstīja un skaidroja, ko kārtis saka," stāsta viņa.
Redz izvēlīgos un pieticīgos
Katrīna kāršu valodu lasīt iemācījusies viegli. Tāpat kā mazi bērni iemācās runāt. Kad viņai bijis 20 gadu, sākusi reizēm zīlēt, vispirms draudzenēm. "Pēc tā, kā cilvēks izraugās kārtis pēc zīlnieka aicinājuma, var pateikt, kāds viņš ir - izvēlīgs vai ne. To man vecmamma iemācīja. Cits čubinās, pārdomā, vai izraudzītā kārts būs īstā vai ne. Cits atkal pieņem visu dzīvē, kā ir. Kārtis jāņem un jāpārcilā tikai ar labo roku sirds virzienā," stāsta Katrīna. Noskaidroju, ka es neesmu izvēlīga, likteni pieņemu tādu, kāds tas ir.
Viņa saka, ka nevarot kārtis izlikt tā, lai saņemtu atbildes "uz vēlēšanos" - par visiem jau iepriekš izdomātiem jautājumiem. "Kārtis pasaka to, kas cilvēkam būtu jāzina, par ko viņš ir jābrīdina. Reizēm tas ir kaut kas labs, reizēm - slikts, reizēm - tukšs pārdzīvojums, kur neko nevar ne mainīt, ne labot, un par to pat nav vērts pārdzīvot. Ir gadījies, ka cilvēkam ir jāsaka kaut kas ļoti slikts. Tas man nepatīk, jo pēc tam jūtos nelāgi, neprotu atbrīvoties no iekšēja smaguma, kas sēž manī pašā ilgi. Vecmamma prata pateikt un nolikt pateikto malā. Es vēl tā neprotu," saka Katrīna.
Viņa ielūkojas manās kārtīs. Izrādās, man esot gaidāms dažs tukšs pārdzīvojums saistībā ar gaišmati sievieti, kreņķi un prieks no vairākiem dažāda vecuma kungiem. Patiesībā, kad Katrīna tā stāsta, es zinu, kādi konkrētie cilvēki stāv aiz katras pieminētās kārts. Jā, arī vairāk darba būšot. Katrīna min apstākļus, un es jau saprotu, par ko ir runa. No pusvārdiem, no aprautiem teikumiem, ko saklausu, domās pati šķetinu vaļā savus dzīves mezglus, pārdomājot, ko sasiet vēl stingrāk, ko atraisīt. Vai man to visu patiešām vajag zināt jau iepriekš? Varbūt es pati zemapziņā to visu jau zināju?
Zīlniece septītajā paaudzē
Atkal atceramies Katrīnas vecmammu. Kad viņa mazmeitai likusi kārtis, teiktais piepildījies ilgstošā laika posmā. Taču, kad zīlējusi viņas mamma, pareģotais piepildījies uzreiz. Reiz mamma izzīlējusi Katrīnai, ka viņai draud nāves briesmas no kāda tumšmataina vīrieša. Meitene pārmetusi, ka mamma laikam negrib, lai viņa dotos uz diskotēku. Viņa toreiz uzskatījusi pareģoto par pabaidīšanu, sak", lai uzmanītos no svešiem vīriešiem. Taču patiesi Katrīnai nācās aci pret aci sastapties ar nāves briesmām - ar slepkavu. Un tikai par mata tiesu viņa pati paglābās no nāves, taču redzēja, kā tā paņem savā varā citas dzīvības. Redzēja un neko nespēja ne labot, ne mainīt.
Vecmammas pirmais pareģojums Katrīnai bijis saistībā ar mīlestību. Toreiz meitenei paticis kāds puisis, abi draudzējušies un Katrīna domājusi, ka tas - uz visu mūžu. Vecmamma iebildusi, jo kārtis rādījušas - tā ir īslaicīga aizraušanās, kas pāries. Tā arī noticis.
Katrīnai spējas lasīt likteni kārtīs pārmantotas jau septītajā paaudzē. Viņa šajā pēctecībā esot pēdējais, noslēdzošais posms. Vairāk neviens šo likteni nepārmantos. Tā īsti savas īpašās spējas Katrīna apjautīšot, kad viņai būs aptuveni 40 gadu. Tā Katrīnai pareģojusi vecmāmuļas tuva draudzene - arī lauku sieviņa ar sevišķām spējām, jo prot ar Dieva vārdiem aizrunāt ūdeni, prot ieskatīties cilvēka dvēselē un ārstēt. Katrīna pie viņas devusies pēc palīdzības, kad vecmamma pēc slimības jau vairākas dienas slimnīcā nenāca pie samaņas. "Es jautāju, kā viņai ir, lūdzu palīdzību. Un lūdzu, lai palīdz man, ja vecmamma tomēr aizietu viņsaulē. Lūdzu, lai izdara tā, lai es nepārņemu viņas spējas," stāsta Katrīna. Vecmāmuļas draudzene teikusi, ka tur neko nevar mainīt. Vecmāmiņa ir ceļā uz viņsauli, un Katrīna - viņas mantiniece. "Iedeva man svētītu ūdeni, lai tajā nomazgāju vecmammas seju un rokas, lai viņai kļūtu vieglāk. Es tā izdarīju. Un viņa aizgāja mūžībā," stāsta mazmeita.
Sastopas ar liktenīgu nenovēršamību
Viņa zina, ka to, ko un kā cilvēkiem spējusi palīdzēt vecmāmuļa, nevar iemācīties. Tas ir iedzimts talants, jo nepietiek tikai zināt, ko katra kārts nozīmē. Ir jāredz liktenis kopumā. Dažreiz Katrīna sajūtot ar septīto prātu, ka kārts saka vienu, bet patiesība un cilvēkam sakāmais ir pavisam kas cits. Katrīna atzīst, ka viņai nepatīk šis talants. Viņa varbūt pat gribētu izvairīties no šā sloga. Taču nesanāk. Viņa atceras, ka pēc vecmammas nāves viņu uzmeklējusi kāda atbraucēja no tālienes. Tā bija savāda tikšanās. Viešņa bija nepiekāpīga kā liktenis. Esot bijusi vecmammas dzīvesvietā, tur uzzinājusi, ka viņas vairs nav, taujājusi pēc talanta mantinieces. Ļaudis pastāstījuši par mazmeitu, teikuši, kur dzīvo un strādā.
"Sieviete pieklauvēja pie manām durvīm, lūdza, lai izlieku kārtis. Teicu, ka to nedaru. Taču viņa iebilda, ka neies projām, kamēr es nepalīdzēšu viņai. Man tik ļoti to negribējās darīt, bet tomēr nācās. Tā bija valdonīga sieviete, negāja projām, teica, ka tik tālu ir braukusi. Pēc tam naktī sapnī pirmo un vienīgo reizi pēc vecmammas aiziešanas viņsaulē es redzēju viņu. Vecmamma sēdēja parastajā vietā - krēslā savā mājā, viņa bija dusmīga un vaicāja, kāpēc es tā darot. Es nedrīkstot atteikt cilvēkam palīdzību," stāsta Katrīna.
Viņa cenšas atvairīt domu par 40 gadu vecumu. Kad vecmamma bija to sasniegusi, viņa apjauta sevī ne tikai kāršu licējas, bet arī gaišreģes spējas. Katrīnai vēl tādu spēju nav. Taču piepildās zīmīgi sapņi. Turklāt realitātē pēc tam viss mats matā notiek kā sapnī. Viņai ir bail. Viņai gribas izdzīvot, izjust priekos un bēdās pašai savu dzīvi, domas un jūtas nesajaucot ar svešiem likteņiem. Un vienlaikus sirdī ir bažas: kāda būs šī dzīve? Ne mamma, ne vecmamma kā sievietes nav bijušas īsti laimīgas. Ir palicis kaut kas nepiepildīts, pilnībā neizdzīvots, neizmīlēts.
"Tā nedrīkst domāt. Ir jādomā, ka viss būs skaisti un labi. Ar domām mēs piesaistām likteni. Es mācos domāt, ka manā personiskajā dzīvē viss būs lieliski," saka Katrīna. Viņa tic, ka pasaulē mēdz būt tāda mīlestība, ko cilvēki viens pret otru sirdī glabā līdz mūža galam. Taču Katrīna arī zina, ka ar varu noturēt mīlamo cilvēku nevar, ja viņa sirdī nav pretmīlas. "Ir jālaiž projām. Citādi mokas vien būs. Buršanās, piebarošana laimi nenesīs," domā viņa. Gadoties, ka ģimenes izirst un veidojas jaunas. Reizēm tas esot uz labu. Situācijas mēdzot būt tik dažādas. Arī smagos brīžos vajagot domāt gaišas domas.
"Katram pasaulē ir savs vienīgais cilvēks, bet reizēm to satikt ir grūti. Mums katram ir kaut kas lemts. To mēs nezinām. Tas nemaz nav labi - ieskatīties savā nākotnē. Taču reizēm sāp tik ļoti, ka vajag ieskatīties, lai sagatavotos kādai sarežģītai situācijai," saka Katrīna.
Viņa lūdz, lai es uz sirds pusi pārceļu kārtis deviņas reizes... Mani gaidot negaidīts un pārsteidzīgs ceļš. Mierinās gaišmatis un nauda. Būs arī strīds, kreņķi. Viss - kā jau dzīvē. Sīkas raizes, dvēseles satricinājumi, kas līdzinās vētrai ūdens glāzē. Vārdu sakot - provinces dzīves ainiņas un es kā personāžs tajās.
Silda atmiņas par dzimtas sievietēm
Katrīna man izlikusi taro kāršu mazo komplektu. Vecmammai bijis lielais. Tas atdots viņai līdzi. Ar vecmammas lietotajām kārtīm neviens cits nedrīkstot darboties. Pēdējo reizi Katrīna viņu apciemojusi un runājusies ar viņu Lieldienās. Katrīna rāda man fotogrāfijas, kas tapušas šajos svētkos. Pie galda vecmammas mājās mazmeita sēž viņai blakus. Abas ir līdzīgas, sevišķi - acis. Nākamo reizi vecmāmuļu Katrīna satikusi jau slimnīcā, tad viņa mazmeitai vairs nespēja atbildēt ne uz vienu jautājumu. Taču neatbildēti ir palikuši daudzi.
Katrīna saka, ka liktenī kāršu licēju parasti lūdz ieskatīties tie, kam sirdī ir kāds pārdzīvojums. Tā arī man tagad. Katrīna saka - cilvēki meklē skaidrību. Un tā nomierina. Reizēm gadoties, ka cilvēkam dzīvē it kā viss ir kārtībā. It kā aiz gara laika, pat mazliet vieglprātīgi šis cilvēks lūdz izlikt kārtis. Un tad mēdz gadīties, ka tās pasaka kaut ko nelāgu. Vai tas ir sods par likteņa izaicināšanu? Kārtis cilvēkam pačukst priekšā, kas būs, un palīdz tam sagatavoties. Kārtis pasaka to, ko cilvēks ir gatavs dzirdēt. Ne vairāk un ne mazāk. Vai Katrīna pati ir gatava būs starpniece starp kāršu teikto un cilvēku, kam jāsaņem atbildes? Reizēm viņai kārtis nemaz negriboties ņemt rokās, jo tas nozīmējot rūpes, kas ir svešas, bet tajā brīdī zīlniece piedalās šajās rūpēs, viņai ir jāuzņemas tās.
"Jau biju pieaugusi, kad man izstāstīja, kā es pieteicu sevi pasaulē. Es vecākiem biju neplānots bērns. Lielā mērā tam, ka es piedzimu, ir jāpateicas manai vecvecmammai. Viņa teica, ka man ir jābūt, viņa piesolījās manai mammai - savai mazmeitai - nākt auklēt mani. Tā arī noticis. Kā es esot ieraudājusies, kā vecvecmamma stiepusi roku mani auklēt, mierināt. Es atceros viņu. Varbūt ne sejas vaibstus, bet klātbūtni. Tā bija vēl ilgi pēc tam, kad auklētāja pati bija jau viņsaulē. Viņas tamborētie cimdiņi, vecvecmammas brilles, kurām es biju aplauzusi kājas, tāpēc tām bija pieliktas gumijiņas. Man nav nevienas fotogrāfijas ar vecvecmammu," stāsta Katrīna, šķetinot vaļā vismīļākās atmiņas par vismīļākajiem cilvēkiem. Vecvecmamma esot devusi Katrīnai vārdu. Tādu pašu, kāds pirms septiņām paaudzēm šajā dzimtā ir bijis sievietei, kas pratusi lasīt cilvēku likteņu grāmatā.
Katrīna saka, ka kāršu likšana un likteņa izzināšana ir pretrunā ar ticību Dievam. Taču viņas dzimtas sievietes allaž bijušas ticīgas. Kā tas savienojams? Katrīna meklē atbildi arī uz šo jautājumu. Viņa uzskata, ka ar kāršu likšanu nedrīkst izmantot ziņkārības apmierināšanai. Tieši šā iemesla dēļ pati zīlniece nekad nedrīkst likt kārtis sev.

Citu datumu laikraksti