Kate

Piesardzīgi pavērusi aizkara malu, Kate paskatījās pagalmā. Caur tikko saplaukušo ceriņkrūmu zariem vēl labi varēja saskatīt kaimiņmāju - tās nesen nokrāsoto ārsienu un nupat vēl vakar nomainītos aizkarus.

Piesardzīgi pavērusi aizkara malu, Kate paskatījās pagalmā. Caur tikko saplaukušo ceriņkrūmu zariem vēl labi varēja saskatīt kaimiņmāju - tās nesen nokrāsoto ārsienu un nupat vēl vakar nomainītos aizkarus. Izdomājuši arī - jau tā māja izskatās balta kā tikko dēta vistas ola, vēl vajadzēja sniegbaltus aizkarus piekārt! Brīnums, ka vēl jumtu nepārkrāsoja... Tad nu gan būtu pat zvirbulim jāsmejas!
Nervozi saraustījusi jakas stūrus, Kate pieliecās tuvāk logam. Labi, ka atkal pavasaris - ar lapu zaļumu krūmos, aiz kura nu varēja aizslēpties. Vieglie aizkari nebija nekāds drošais aizsegs. Gan jau ziemā, līdz ko Kate nostājās pie loga, kaimiņi tūlīt nodomāja, ka viņa bāž savu degunu svešā sētā.
Bet paši, ja Kates istabā ieslēgta gaisma? Pie sava loga kā pie televizora var sēdēt un skaitīt, cik reižu viņa pār istabu pārgājusi un cikos elektrību izslēgusi. Kate gan zināja, ka šie gaismu dedzina cauras naktis, un izskatās, ka to vien dara, kā dienu no dienas istabas platumu soļiem mēra. Nez, ko tik daudz var staigāt? Varbūt kāda nervu kaite piemetusies?
Kādu brīdi uzmanīgi vērojusi blakus māju un nepamanījusi tur nekādu aizdomīgu sakustēšanos, Kate pārcēlās pie loga mājas pretējā pusē - vēl bija jātiek skaidrībā, kas notiek otrpus sētai.
Bet tur, kā jau parasti darbdienu rītos, logiem aizkari bija glīti atvilkti un pagalms rādījās tukšs un kluss. Pat suns visai slinki gulēja svaigi krāsotās būdas priekšā. Kāda gan tur būda - īsta pils - ar lodziņiem un aizkariem, it kā tam krancim ko tādu vajadzētu. Tāpat viņš vairāk uzturējās pie būdas, nevis tās izpolsterētajā salonā. Jā, Kate jau bija noskaidrojusi, kā tur iekšā izskatās - tāds notikums jau nevarēja palikt nepamanīts. Ar bārkstīm apšūts matracītis, ar tapetēm izlīmētas sienas. Ha! Suņa būdā. Tas jau nekas, ka Hercogs vārdā.
Joprojām nevienu cilvēku tuvumā nemanīdama, atviegloti nopūtusies, Kate piegāja pie spoguļa un, jau nez kuro reizi piešķiebusi jaunās cepures plato malu un sakārtojusi šallīti, joprojām piesardzīgi atvēra ārdurvis.
Kā rāda ilgo gadu pieredze, nepamanītai no mājas iziet nav ko domāt. Tūlīt visi kaimiņi saskrien sētmalēs un, tēlodami laipnos un sirsnīgos, dod smaidīgas labdienas. It kā Katei to vajadzētu. Tā tikai viņu slimīgā ziņkārība - redzēt, kā nu viņa šodien izskatīsies. Vai kāda jauna grumba nav parādījusies.
Un pasarg" dievs, ja kāda paziņa atnāk ciemos pie Kates! Tad tik sākas apkārt rosība. Visu tuvāko četru māju pagalmos tūlīt tiek purināti tepiķu un galdsedziņu putekļi, slaucītas durvju priekšas un kāpnes vai pilnīgi nevajadzīgi un nervozi staigāts šurpu turpu uz vārtiņu pusi - pie pastkastēm - it kā kuru katru brīdi tur būt jāpienāk kurjera sūtījumam.
Kādu acumirkli pakavējoties uz lieveņa, Kate vēl neuzkrītoši vēroja pretējas mājas pagalmu, bet, neviena klātbūtni nemanīdama, ātrā solītī izgāja uz ielas. Arī tur viss bija neierasti kluss. Un labi, ka tā.
Nez kāpēc kaimiņiem vienmēr bija mode pētīt, kurp viņa dodas, un pēc tam savā starpā sačukstēties. Ne reizi vien Kate bija manījusi, kā viņi tur, abpus sētas stāvēdami, galvas pieliekuši sarunājas. Hm, it kā viņa tāpat nesaprastu, par ko viņi tur apspriežas.
Tā jau ir - ja cilvēkiem nav ko darīt, tad viss darbs ir citu aprunāšana. Un aiz lielas bezdarbības jau fantāzija arī rosās. Vajag tikai sīku aizmetni atrast un no katra knišļa var lielu gaisa balonu uzpūst! Kaut reiz to varētu ar likumu aizliegt! Kate pati pieteiktos tādā kārtības policijā un ātri vien prēmijas sapelnītos. Ah, cik viņa tad prasmīgi darbotos!
Uzsāktais ātrais solis laikam tomēr bija par strauju - sajutusi kreisajā paribē pazīstamos dūrienus, Kate palēnināja soli. Jā, gadi liek sevi manīt. Kaut gan - nebija jau nemaz tik sen, kad vēl abas ar māsu itin saticīgi dzīvoja sāns pie sāna, pabeidza skolu, apglabāja māti... Jā, ja nebūtu tas Rūdis savulaik visu pajaucis, tad varbūt vēl tagad abas dzīvotu kā māsas, bet nu jau gadiem viena no otras vārdu nebija dzirdējušas.
Tā īsti nebija skaidrs, pie kuras no māsām Rūdis nāca, kura no abām viņam bija sirdij tuvāka. Ja nesa ziedus, tad sniedza tos gan Almai, gan Katei. Ja cienastā bija konfektes, tad našķojās visi kopā. Tāpat arī ar vīnu - vienmēr dzēra trijatā.
Reiz Kate bija vedinājusi Rūdi uz dančiem, bet viņš bija atzinies, ka nav dejotājs, un viņam labāk patīkot tā mierīgi mājās pačubināties, kaut ko pastrādāt. Viņš labāk iešot malciņu paskaldīt... Tad Kate pieteicās par pagaļu krāmētāju, bet Rūdis atbildēja - tas neesot sieviešu darbs, lai labāk uzcepot pankūkas. Priecīga par radušos iespēju izpatikt vīrietim Kate bija metusies pie plīts un jau pēc pusstundas aicināja Rūdi uz siltām vakariņām.
Kad jau abi sāns pie sāna bija apsēdušies pie galda, un Kate tā mīlīgi puisim uzsmaidījusi, un viņš tā kā labvēlīgi atbildējis, istabā ienākusi Alma un nolikusi uz galda ķiršu ievārījuma burciņu: - Re, taisni viena kā priekš šīs svētku reizes pagrabā aizķērusies...
Rūdis bija tā paskatījies uz Almu, ka šaubu vairs nevarēja būt - Kate viņu neinteresēja nemaz.
Ai, kā toreiz viņai sirds sāpēja! Kā Kate raudāja un gribēja pat galu darīt! Lai māsu nesāpinātu, Alma toreiz lūdza Rūdim pie viņām vairs nenākt. Un viņš, ne vārda neiebildis, bija noklausījies Almas sakāmo un vairāk šajās mājās netika redzēts...
Tomēr tas nelīdzēja abu māsu nesaskaņām - nu par strīdu iemesliem bija katrs sīkums. Kate necieta vecākās māsas lēnprātību un ārējo mieru, rāmo skatienu un atturīgo raksturu, jo pati bija straujāka un vārdos tiešāka. Kate bija radusi par visu interesēties un izteikt savas domas, turpretim Alma aizrādīja māsai nevaldāmo tieksmi citus aprunāt. Un tā arvien biežāk dusmās tikai izteikta doma, ka viņām jādzīvo atsevišķi.
Vēl itin labi Kate atceras pēdējo vārdu apmaiņu ar māsu, kad tā, rāmi un it kā pie sevis smaidīdama, teica: - Es aiziešu, Katiņ, ja tev tā šķiet labāk. Lai gan - kurš tad stāvēs tev blakus un glābs tevi no visām ķibelēm? Tu jau pati neapjaut, kā sarežģī savu dzīvi. Pārāk šaurā pasaulītē tu dzīvo. Kāpēc tu visur redzi tikai slikto?
- Es neko tādu nedaru - ar manu muti runā taisna tiesa,- toreiz atcirta Kate.
- Un kādam ir jārunā par visām šīm nejēdzībām, kas notiek apkārt! Es saku to, ko redzu! - viņa spiedza.
Alma tad bija aplikusi viņai roku ap pleciem un pievilkusi sev klāt - kā apskaujot un mierinot, un rāmā balsī teikusi:
- Mīļā māsiņ - tu pat neapjaut, cik nevietā garš ir tavs ziņkārīgais deguns un cik asa mēle aiz mēlnesības... Neko savos piecdesmit gados tu neesi iemācījusies... Neviens no mums nav Dievs, lai otru tiesātu.
Piesarkusi no aizvainojuma un sakaitināta līdz baltkvēlei, Kate toreiz ar varu bija māsu izstūmusi pa mājas durvīm un kliegusi: "Negribu tevi vairs redzēt! Pazūdi no manām acīm! Tevis dēļ mana dzīve kā veca koka sile!"
Tas notika pirms divdesmit gadiem...
Uz brīdi apstājusi atvilkt elpu, Kate pamanīja pretimnācēju. Anna smaidīdama sveicināja viņu jau pa lielu gabalu: - Kur tad nu, kaimiņien, tā iedama?
"Re, re, atkal jau viņai viss jāzina," pie sevis pukojās Kate, bet tad tīri laipni atbildēja:
- Tāpat jāpastaigā kāds līkums. Es skatos - tu gan nāc ar pilnām somām. Laikam jau tirgū būsi bijusi.
- Jā, šodien gadatirgus. Stādiem, dēstiem un sēklām pilni plaukti. Tikai tagad Kate saprata apkārtējā klusuma īsto iemeslu - kā gan viņa to bija varējusi aizmirst!
- Tad jau nu gan tu esi vareni sapirkusies. Savam sunim jau ar kādu gardu kosmosu nopirki. Šis jau tagad kā princis savā pilī dzīvo.
- Jā, atļāvos gan. Vēl kādu krāsu bundžu nopirku - logiem vecais krāsojums nolupis. Vīrs, kā par brīnumu, ar loterijas biļeti pieci simti lati laimējis - tad nu sadomājām mazus svētkus sarīkot. Varbūt tu arī gribi vakarā pie mums atnākt?
- Tad jau gan jums prieki. Paldies, aiziešu gan, - bez īpašas sajūsmas Kate novilka.
Kas gan viņai tur būtu par ko līksmot, ja pašai ne reizi loterijās nav veicies. Pat ne mazākais nieks nav gadījies. Nez kur nu šie liks tik daudz naudas...
Aiz nākamā ielas stūra satiktā Velta bija pirmā pretimnācēja, kam šo svaigo jaunumu pavēstīt, un nu abas varēja apspriest Annas lielo laimestu. Sajuzdamās lielā notikuma vēstnieces un viszinātājas lomā, Kate, pašai sev nemanot, ļāva vaļu fantāzijai - jā, Anna teikusies, ka māju pārkrāsošot...
Velta izbrīnā sasita plaukstas un izsaucās: - Mīļā pasaulīt! Viņai tak bankai parāds jāatdod! Un pašai kaut kāda operācija taisāma. Kāda tur mājas krāsošana!
Vēl brīdi trinušas mēli ap Annas veselību un ģimenes problēmām, abas izšķīrās, bet nu Kate ātrā riksī steidza uz tirgus pusi - varbūt vēl kādam varēs jaunumus izstāstīt. Par Annu, par laimestu, par māju, par banku un parādu...
Pēc pusstundas Kates stāstāmais pats no sevis jau bija izaudzis līdz īstai drāmai - Anna par savu laimēto naudu pārkrāsošot māju, jo kas zina, kā vēlāk būšot - varbūt vajadzēšot to pārdot, - visādi jau var būt pēc audzēja operācijas... Kāda tur parādu atdošana! Ja jau ar vienu kāju kapā...
Kad Kate pēc pāris stundām atgriezās no tirgus, viņas somā bija vien diļļu, redīsu un salātu sēklu paciņas. Viņa jutās nogurusi, bet... apmierināta. Ar tik daudziem cilvēkiem viņa bija parunājusies un vēl pavēstījusi par Annas lielo laimestu... Kaut gan - kāds tur laimests, ja cilvēkam jau biļete uz viņsauli... Nabaga Anna... Kur viņai tāda nelaime? Tīri vai jāraud, ka cilvēkam četrdesmit gados jau dzīve galā...
Pievakari Kate sagaidīja sēžot pie istabas loga un gar aizkara malu vērojot, kā kaimiņu mājas pagalmā pamazām pulcējas Annas saaicinātie ciemiņi. Visi izskatījās tīri priecīgi. Tikai Katei nez kāpēc negribējās turp doties. Kāda iekšēja sajūta teica - sēdi nu mājās...
- Un kāpēc gan man tur būtu jāiet, ja visu itin labi var redzēt tāpat? - sprieda viņa.
Tad Annas sētā ienāca Liene, viena no pēdējām, ar kurām šodien Kate bija runājusies, un raudādama metās Annai ap kaklu...
Lai arī sarunu Kate nedzirdēja, viņa juta, kā pakrūtē kāpj nelabums, kā savāds smagums spiež sirdi, kā kaut kur iekšienē briest nebijis satraukums - kā nez ko sliktu vēstīdams... Redzot Annu ar roku norādām uz viņas mājas pusi un vedinot Lieni kaut kur doties, Kate sabijās ne pa jokam. No satraukuma sirds it kā kaklā sāka pukstēt un šķita - tūlīt tā izkāps vispār uz palodzes. Kate saprata, ka viņai tūlīt nepieciešams atgulties...
Tomēr līdz gultai viņa netika. Kājas pēkšņi bija kļuvušas tik nespēcīgas, ka lika augumam saļimt turpat pie krēsla. Šīs dienas steiga un nervozēšana bija izsūkusi visus Kates spēkus.
Kad pēc brīža pie durvīm kāds sparīgi klauvēja, viņai nebija spēka izteikt ne vārda... Un nebija neviena, kas atslēdz durvis. Kate parasti tās turēja aizslēgtas. Nejuzdama neko ap sevi, saprazdama, ka aizrit viņas mūža pēdējās minūtes, Kate domās piesauca māsu. Tik ļoti vēl pirms aiziešanas gribējās Almai palūgt piedošanu. Kate jau sen to bija gribējusi izdarīt, tikai vēl arvien nevarēja sadūšoties un pāriet pāri ielai, lai nospiestu zvana pogu pie pretējās mājas vārtiņiem...
Divdesmit gadus viņa bija vērojusi māsas dzīvi gar aizkara malu - redzējusi, kā pie Almas uz dzīvi pārceļas Rūdis, kā izveidojas viņu saimniecība, kā sētā tiek iedzīta mašīna, un kā viņi itin bieži kaut kur kopā dodas...
Kāpēc gan Katei tas nebija lemts? Viņas taču abas bija vienas mātes meitas - māsas...
Bet ko nu vairs. Aizvērusi acis, Kate gaidīja savu aiziešanu...
Kā eņģeļa spārnu pieskārienu viņa sajuta siltas plaukstas glāstu uz pieres. Šķiet, dzirdēja satrauktas balsis, bet nebija spēka tās nosaukt vārdā. Nez kāpēc likās, ka tā ir Almas balss, kas atskan blakus...
Tad viņu kaut kur nesa.. Jeb varbūt viņa lidoja... Varbūt tieši tāda ir aiziešana? Bez sāpēm un bez domām. Klusa pakļaušanās liktenim.
Kad Kate atvēra acis, pirmais ko viņa redzēja, bija Almas smaidošais skatiens: - Ar atgriešanos, māsiņ! Tādi kā mēs tik ātri neaiziet!
Tomēr Katei nebija spēka ne pasmaidīt, ne sarunāties. Viņai gribējās klusumu. Mieru, kurā nav jādomā par atmaksu un piedošanu. Par nevietā pateiktiem vārdiem.
- Anna tev ir piedevusi, - blakus skanēja Almas balss. - Viņa nedusmojas. Bet nu gan tev vajadzētu saprast, ka Dievs redz, ko cilvēks dara...
Kate sajuta māsas roku sakārtojam viņas segu un plaukstu, kura silti apņēma vēsos pirkstus.
- Es visu šo laiku glabāju mūsu mājas atslēgu, - čukstēja Alma. - Un visu laiku esmu vērojusi, kā tev klājas. Ja vien tu tik lepni neietu man garām, mēs jau sen tev būtu palīdzējuši. Un Anna nemirs, viņai tikai zoba sakne jāizoperē.
Kā grēku atlaišanu saņēmusi, Kate nopūtās. Un aizvēra acis. Bija tik labi - atkal sajust mīļa cilvēka mierinošu tuvumu. Ja vien varētu laiku pagriezt atpakaļ.

Citu datumu laikraksti

  • Pirmsskolas izglītības iestāde svinēs 40. dzimšanas dienu

    Alsviķu pagasta pirmsskolas izglītības iestāde “Saulīte” gatavojas 40 gadu jubilejai, to svinēs 3.jūnijā. “Dzimšanas dienas gaidīšana sākās jau...

  • Jūnijs būs silts un saulains

    Jūnijā Latvijā lielākoties gaidāms saulains un sauss laiks, kopumā mēneša vidējā gaisa temperatūra gaidāma līdz vienam grādam virs normas.Jūnijā...

  • Kļūdu labojums

    Laikraksta “Alūksnes Ziņas” 21.maija numurā rakstā “Gatavojas Keggi Velo” pasākumam ir neprecizitāte.Laikraksta "Alūksnes Ziņas" 21.maija numurā...

  • Ar ložmetēju frontes pirmajās līnijās

    Septiņdesmit deviņus gadus vecais alūksnietis Roberts Lapiņš ir visjaunākais kara veterāns, kas dzīvo Alūksnes rajonā. 1995.gadā rajonā bija 249 kara...

  • Pansionāta iemītniekiem būs dāvana

    Akciju sabiedrība “Grindex” šogad rīko akciju “Pavasarīgs uzmanības apliecinājums Latvijas pansionātiem”. Tās laikā visiem Latvijas pansionātiem...

  • Pārbauda prokurora rīcību

    Ģenerālprokuratūras preses sekretāre Dzintra Vītoliņa laikrakstam “Alūksnes Ziņas” informē, ka vēl joprojām notiek pārbaude par Alūksnes prokuratūras...