Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Katra diena reiz kļūst vēsturiska

Šodien Latvijas pilsoņi paudīs savu izvēli par labu vai par sliktu Eiropas Savienībai.

Šodien Latvijas pilsoņi paudīs savu izvēli par labu vai par sliktu Eiropas Savienībai (ES). Bez šaubām, tā būs vēsturiska izvēle, un diena, 20.septembris, kad tā tiks izdarīta, arī kļūs vēsturiska, turklāt ne tikai mums, mazai nācijai, bet, iespējams, arī visai lielajai Eiropai.
Esam palikuši pēdējie to valstu desmitniekā, kam šogad jāizšķiras par dalību ES. Tas, ka esam beidzamie, ir simboliski. Tas nozīmē, ka neesam steigušies «ratiem pa priekšu»; tas nozīmē apdomīgumu, visu "par" un "pret" izsvēršanu, arī pārējo kandidātvalstu pieredzes un argumentu izvērtēšanu. Ne visiem lemts būt pirmajiem. Ja ar humoru atceramies kādreiz populārā krievu superspiega Štirlica gudrību – svarīga ir tieši pēdējā frāze, jo tā visdziļāk iespiežas atmiņā. Jācer, ka Latvijas sacītie vārdi referendumā nepaliks tautas atmiņā kā muļķība. Ikviens esam jau pavēruši muti, lai katrs sev un kopā visai tautai izšķirošos vārdus pateiktu. Kamēr vēl tie kūņojas mūsos, cīnīdamies ar šaubām, prāta apsvērumiem, emocijām un sirdsapziņu, retrospektīvi pavērosim, kā referendumos balsojušas to valstu tautas, kas savu liktenīgo nākotnes izvēli jau izdarījušas pirms mums. Un pie reizes mazliet ielūkosimies ES pagātnē.
Visās valstīs, kas paudušas vēlmi nākamajā gadā kļūt par ES dalībniecēm, šā, 2003., gada laikā notiek referendumi. Tādēļ arī saprotams, ka it visur, kur šāgada pagājušajos mēnešos vajadzējis būt, gan oficiālo, gan (īpaši!) privāto sarunu temats bija nemainīgs: gaidāmais vai notikušais referendums. Liktenīgi sagadījās dažu mēnešu laikā pabūt gan vairākās valstīs, kur referendumam bija teju, teju jānotiek (Slovākijā, Polijā, Lietuvā, Igaunijā), gan tādās, kur tautas balss jāvārdu sacījusi pirms vairākiem gadiem (Vācijā, Somijā un Zviedrijā), gan arī tur, kur tauta ir bijusi pret pievienošanos ES (Šveicē).
Starp citu, Šveice nav pati trūcīgākā valstiņa pasaulē, kurai nebūtu nekā cita kā vien nacionālais lepnums un pašapziņa. Tas ir, šī kalnu valsts nav tāda kā Latvija, un, visticamāk, tieši savas neizmērojamās bagātības dēļ tā var atļauties (pagaidām!) dzīvot nosacīti izolēti no ES. Tāpat kā cita ļoti bagāta valsts – Norvēģija. Taču tās tikai formāli vēl nav iesaistījušās aliansē: faktiski šīs valstis ir tik ļoti «Eiropā iekšā», ka par kaut kādu ekonomisko patstāvību runāt ir vismaz neapdomīgi; vienīgais, piemēram, Šveices pilsoņi var atļauties traktēt savu neatkarību no ES apmēram tā, ka «ne ar vienu nav jādalās savos materiālajos labumos». To tiešām tikai retais spēj atļauties!
Liktenīgi un mazliet amizanti bija staigāt pa Šveices pilsētas Cīrihes ielām, jo tieši tur 1946. gada 19. septembrī Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils izteica tam laikam fantastisku ideju. Tikko bija beidzies asiņainākais slaktiņš cilvēces vēsturē. Valstis, apvijušas sev dzeloņstiepļu žogus, bija nolīdušas savrup, lai aizlaizītu postošā kara rētas. Toreiz Čērčila paustā ideja bija – Eiropas Savienotās Valstis.
Kaut arī šī iecere šķita utopiska, jau pēc nepilna pusotra gada, 1948. gada 1. janvārī, stājās spēkā muitas konvencija starp Beļģiju, Nīderlandi un Luksemburgu (Beniluksa valstu konvencija). Tā paša gada 17. martā Lielbritānija, Francija un Beniluksa valstis nodibināja Rietumu Savienības līguma (Briseles Līguma) organizāciju, bet 16. aprīlī tika izveidota Eiropas Ekonomiskās sadarbības organizācija (OEEC) Maršala plāna palīdzības koordinēšanai, savukārt maija sākumā Hāgā notika Eiropas kongress. Tajā tika pieņemta rezolūcija, kas aicināja izveidot vienotu, demokrātisku Eiropu, pieņemt Cilvēktiesību hartu un nodibināt Eiropas tiesu šīs hartas ieviešanai, kā arī nodibināt Eiropas Asambleju, lai sagatavotu Eiropas valstu politisko un ekonomisko integrāciju.
Tā sāka veidoties Eiropas valstu kopiena, kuru nu sauc mums tik pazīstamajā vārdkopā "Eiropas Savienība".
Vēl pēc dažiem gadiem vairākas valstis, pārliecinājušās par ekonomiskās sadarbības lietderību politisku mērķu vārdā un konkretizējušas kopienas robežas, 1955. gada 8. decembrī apstiprināja organizācijas simboliku – zilu karogu ar 12 zeltītām zvaigznēm.
Sekoja vairākus gadu desmitus ilgs Eiropas Kopienas attīstības ceļa posms, kas Latvijai un daudzām citām Austrumeiropas valstīm gāja secen. Kā pa mucas spraugu varējām vērot vien šo Eiropas valstu labklājības atblāzmu, tādēļ jo vairāk kārodami pēc līdzīgas labklājības.
Pagājušā gadsimta astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā krasi iezīmējās divi diametrāli pretēji procesi: pa visām vīlēm juka toreizējā PSRS, toties jo lielāku tieksmi saliedēties pauda Rietumvalstis.
Varenu impulsu šiem procesiem deva 1989. gada 9. novembra notikumi Vācijā, kad tika sagrauts Berlīnes mūris un bijusī Vācijas Demokrātiskā Republika atvēra savas ārējās robežas. 1990. gada 3. oktobrī tika pasludināta Vācijas atkalapvienošanās. Īsi pirms tam pieteikumus iestāties EK iesniedza Kipra un Malta. Un Eiropas apvienošanās process sākās ar jaunu sparu. 1992. gada 20. maijā pieteikumu iestāties Eiropas Kopienā iesniedza Šveice, pirms pusotra mēneša to bija izdarījusi Somija, bet pēc vairākām nedēļām – Zviedrija.
1995. gada 1. janvārī Somija, Zviedrija un arī Austrija pievienojās ES, bet tā paša gada rudenī arī trīs Baltijas valstis – Latvija, Lietuva un Igaunija – iesniedza pieteikumu iestāties ES. Pirms tam to bija paguvušas izdarīt bijušās «sociālisma nometnes» valstis Austrumeiropā – Polija, Čehija, Slovākija, Ungārija…
*
Kaut kā nemanāmi bija notikusi savāda metamorfoze. Kamēr ES kandidātvalstu valdības lēni grieza birokrātijas riteni, lai pacietīgi īstenotu savu tautu pausto vēlmi «atgriezties Eiropā», šajā nodarbē valdības nemanāmi bija distancējušās no savām tautām. Turklāt tik lielā mērā, ka ne tikai Latvijā, bet arī itin visās pārējās kandidātvalstīs daļa sabiedrības sāka apšaubīt ES «labos nolūkus» un, šķiet, tieši «izdevīgāko pievienošanās noteikumu» meklējumu procesā sāka saskatīt kaut kādu savas ekonomiskās un politiskās suverenitātes «apdraudējumu». Tādēļ arī ar tik lielu, neviltotu satraukumu visās kandidātvalstīs, kur to paredzēja likumi, tika gaidīts referendums. Jo «kaut kā neviļus» visās kandidātvalstīs iedzīvotāji bija sadalījušies eiroskeptiķos un eirooptimistos. Viņu argumenti bija atšķirīgi, taču kopumā visās deviņās kandidātvalstīs, kur izvēle jau izdarīta, bija uzvarējis veselais saprāts un ticība nākotnei. Atskatīsimies, kā šī izvēle notika.
*
Kipra ir izņēmums, jo šajā valstī nebija nepieciešama tautas nobalsošana. Tur tauta pietiekami uzticas saviem parlamentāriešiem, kas arī izlēma par pievienošanos ES.
*
Maltā referendums notika šā gada 8. martā. Saskaņā ar likumu lēmums referendumā tika pieņemts ar vienkāršu balsu vairākumu, bet rezultāts nav parlamentam saistošs. Visas tautas nobalsošanā piedalījās 91,13 procenti balsstiesīgo maltiešu: 53 procenti balsoja "par", bet "pret" – 46,35 procenti.
*
Slovēnijā referendums notika 23. martā. Arī šajā valstī referenduma lēmums tika pieņemts ar vienkāršu balsu vairākumu un balsojuma rezultāts bija saistošs parlamentam. Slovēnijā referendumā piedalījās apmēram 60 procenti balsstiesīgo iedzīvotāju, no viņiem 89,61 procents bija par, bet 10,29 procenti pret iestāšanos ES.
*
Ungārijā, kur tautas nobalsošana notika šā gada 12. aprīlī, referendumā bija jāpiedalās vismaz 25 procentiem balsstiesīgo un jautājums bija jāizlemj ar vienkāršu balsu vairākumu. Rezultāts bija šāds: referendumā piedalījās 45,62 procenti balsstiesīgo, 83,76 balsoja "par", bet "pret" - 16,24 procenti.
*
Nākamā valsts, kur referendumā tautai bija jāizšķiras par savu nākotni, bija Lietuva. 10. un 11. maijā mūsu samērā mierīgo dienvidu kaimiņu asinīs adrenalīna līmenis bija pats augstākais. Īpaši naktī, kad tika gaidīti un paziņoti balsojuma rezultāti, kā arī 12. maija rītā, kad pie Lietuvas parlamenta ēkas kāds sirmgalvis uz akordeona nospēlēja bijušās PSRS un Lietuvas valsts himnu. Tā viņš «apraka» Lietuvas pagātni vienā valstu savienībā un sveica iestāšanos jaunā. Uzreiz pēc tam skanēja Bēthovena «Oda priekam» – ES himna –, un gaisā uzvijās Lietuvas un ES karogi.
Pārsteidzoši lielā vēlētāju līdzdalība un vienprātība Lietuvā rīkotajā referendumā (tajā piedalījās 63,3 procenti balsstiesīgo iedzīvotāju, 91,04 procents balsoja "par" un tikai 8,96 procenti – "pret") par labu ES mudina iedziļināties kaimiņu pieredzē. Ir ļoti vilinoši gūt tik pārliecinošus rezultātus. Tomēr, spriežot pēc vairāku Lietuvas vadošo politiķu izteikumiem un sarunām ar vēlētājiem, starp referendumu rīkošanas teoriju un praksi nebūt ne vienmēr liekama vienlīdzības zīme.
Plašā aģitēšanas un informēšanas kampaņa neesot bijusi ne jauna, ne ar kaut ko īpaši oriģināla. Dažkārt tā tikusi pat pamatīgi kritizēta. Piemēram, pārmests, ka kampaņas rīkotāji pārāk aizrāvušies ar pragmatiskām detaļām un momentiem, lieki un sīkumaini skaidrojot, kas par cik daudz būs labāk, ko kurš par katru savu soli varēs saņemt, cik kas maksās, ja Lietuva kļūs par ES dalībvalsti. Pārlieku konkrētā, detalizētā, pragmatiskā informācija bija sadrumstalota, tā apgrūtināja iegūt kopēju priekšstatu.
Drīz Lietuvas politiķi saprata, ka sabiedrība jāuzrunā ne tikai sausu skaitļu un argumentu valodā, bet arī emociju līmenī. Bažas viesa tas, ka lielu Lietuvas iedzīvotāju daļu neapmierināja cenas, vispārējā ekonomiskā situācija valstī, par ko, protams, tika vainota un tādēļ negatīvi vērtēta valdība. Īsi pirms referenduma tā bija devusi vairākus ieganstus tādām domām, tādēļ bija pamats bažīties, ka balsotāji, daudz nešķirojot un nenodalot, referendumu varētu izmantot pavisam citam nolūkam – lai paustu neapmierinātību ar valdību.
Tādēļ apmēram divas nedēļas pirms referenduma rīkotāji sāka gatavot sabiedrību tam, ka balsojums varētu arī izgāzties. Dažkārt pat apzināti kāpinot emocionālo spriedzi, sabiedrība tika «katram gadījumam» gatavota, lai tā cilvēku daļa, kurai pret Lietuvas dalību ES nebija izteikti negatīva attieksme, saprastu, ka kritiskā situācijā tieši no viņiem varētu būt atkarīgs referenduma un tātad visas valsts liktenis.
Par Lietuvā notikušā referenduma rezultātiem runāts daudz. Gan tos vēl pētīs un vētīs. Taču referendums Lietuvā apliecināja, ka sabiedrība balstās uz stipriem pilsoniskuma pamatiem; ka šajā valstī ir maz vienaldzīgo; ka sabiedrība ir gatava paust savu viedokli un aktīvi iestāties par savu izvēli valsts, savu bērnu nākotnes vārdā.
Starp citu, atbilstoši Lietuvas likumiem referendumā bija jāpiedalās vismaz 50 procentiem balsstiesīgo un vismaz 25 procentiem bija jābalso "par". Referenduma rezultāti ir parlamentam saistoši.
*
16. un 17. maijā referendums notika vēl vienā valstī – Slovākijā. Sagadījās, ka tur uzturējos tikai nepilnas divas nedēļas pirms referenduma, tas ir, laikā, kad iedzīvotāju prātos un mutēs visbiežāk skanēja pārdomas par ES.
Protams, arī tur nevaldīja vienprātība, iedzīvotāju viedokļi atšķīrās pat ļoti krasi. Jāatgriežas mazliet pagātnē, lai izprastu sabiedrības vairākuma nostāju: pirms apmēram desmit gadiem Slovākija atdalījās no bijušās Čehoslovākijas. Vairāki Slovākijas pilsētās un laukos sastaptie ļaudis uz manu jautājumu par pievienošanos ES atbildēja ar pretjautājumu: kādēļ esot bijis jāatdalās no Čehijas? Kāds tā arī sacīja: «Kāda velna pēc viena politiskā iznireļa ambīciju dēļ tikām gan pie «valstiskas neatkarības», taču iemantojām arī ekonomisko pagrimumu, kurā nepārtraukti slīgām arvien dziļāk visus aizvadītos gadus!?» Šie vārdi apliecināja vairuma noskaņu, ka parastie slovāki pārsvarā ir par pievienošanos ES, jo bija «gana pamēģinājuši», cik grūti ir saimniekot atrauti. Starp citu, deviņdesmito gadu sākumā iesniegumu par pievienošanos ES parakstīja tai laikā vienota valsts – Čehoslovākija…
Lai gan manas uzturēšanās laikā Slovākijā līdz referendumam bija atlikusi vien pusotra nedēļa, ne ielās, ne presē nemanīja pārlieku daudz reklāmas un aģitācijas par ES. Tikai daži plakāti, kas nesaistīja garāmgājēju uzmanību, tikai pāris TV klipu… Atbilstoši likumam Slovākijā referendumā bija jāpiedalās vismaz 50% balsstiesīgo, vismaz pusei no viņiem jābalso "par". Pozitīvs rezultāts ir saistošs parlamentam, bet negatīvu rezultātu parlaments pēc trīs gadiem varētu atcelt ar trīs piektdaļām balsu. Referenduma rezultāti bija pozitīvi un pārliecinoši: tajā piedalījās 52,15 procenti balsstiesīgo (92,46 procenti "par", 6,20 procenti "pret").
*
Par Poliju ir atsevišķs stāsts… Kā sacīja kāds nosvērts Latvijas uzņēmējs, viņā tieši poļu un lietuviešu pozitīvais balsojums viesis pārliecību, ka jābalso par ES, jo tieši šajās abās valstīs ir visdziļākās, senākās un patriotiskākās valstiskuma saknes. Ja reiz arī poļi un lietuvieši redzot sava valstiskuma attīstības iespējas Eiropas Savienībā, tad tas esot gana pārliecinoši.
Protams, arī Polijā referenduma priekšvakars nebija gluži kluss un remdens. Krakovas vecpilsētas laukumā mīmi, skrandainos džinsos tērpti jaunieši un solīdi ģērbti ļaudis cits caur citu sludināja pretējus uzskatus. «Neļaujies, lai tevi apēd!» šādas lapeles ikvienam garāmgājējam rokās spieda ES pretinieki. Zemnieki laukos šķita apjukuši: viņiem vienkārši esot tik ļoti sagrozīta galva, ka viņi īsti vairs nesaprotot, kā labāk, – iestāties ES vai ne.
Tomēr kopumā valstī, neņemot vērā daudzviet izlīmētos plakātus, valdīja miers un pat tāda kā apnikuma uzdvesta apātija.
Arī manu kolēģi Jāni Kovaļevski, uzturoties Polijā un tās galvaspilsētā tieši referenduma laikā, 7. un 8. jūnijā, esot izbrīnījis miers un poļu nosvērtība. Ne īpaši izgreznotas vai sapostas ielas, ne īpaša gaisotne, ne arī paši iedzīvotāji – nekas neliecināja, ka šajās dienās izšķiras valsts un tautas liktenis. Vienīgi pāris vēl nenovāktu plakātu, kas aicina balsot par vai pret iestāšanos ES jeb «ūnijā», kā to sauc poļi, vēstījis par notiekošo. Vēlāk kļuva skaidrs, ka tauta devās uz vēlēšanu iecirkņiem, lai atdotu savu balsi par bērnu un mazbērnu nākotni. Vai paši pagūšot izjust valsts labklājības celšanos, poļi neesot bijuši pārliecināti.
Vēl dažas dienas pirms referenduma par iestāšanos ES Polijas lielākie plašsaziņas līdzekļi norādīja, ka šis notikums būs nozīmīgākais valsts pēcpadomju perioda vēsturē. Tika uzsvērts, ka tieši šis balsojums izšķirs, cik tālredzīgi un atbildīgi pret savu valsti ir Polijas pilsoņi, – pārliecināti, ka viņu pienākums ir iet un balsot, vai aprobežoti un slinki mietpilsoņi.
Referendums Polijai solījās būt īpaši grūts tādēļ, ka 1997. gadā tika grozīta valsts konstitūcija, paredzot, ka turpmāk tautas nobalsošanu vai referendumu uzskatīs par notikušu tikai tad, ja tajā piedalīsies vismaz puse balsstiesīgo. Līdzīgi kā citās ES kandidātvalstīs, arī Polijā lielākās bažas par referenduma iznākumu sagādāja vēlētāju aktivitāte, jo no socioloģiskajām aptaujām bija skaidrs, ka 76% iedzīvotāju, kas gatavojas balsot, ir par Polijas pievienošanos ES. Taču vēlēt devās tikai 59% balsstiesīgo, no kuriem 77% teica jāvārdu ES.
Papildu problēmas poļi sev sagādāja ar visai neierasto referenduma norises kārtību, jo balsot varēja noteiktā vēlēšanu iecirknī, iepriekš reģistrējoties pašvaldībā, kur tika izsniegta īpaša vēlēšanu karte. Paši gan viņi izvairījās komentēt referenduma norises kārtību. Taču faktiski šāda sistēma atgādina policejiskas valsts uzskaites modeli, kurā iespējams izkontrolēt, kas piedalījies referendumā un kas ne.
Manu kolēģi un citus novērotājus no Latvijas Polijā izbrīnījis tas, ka pirmās dienas provizoriskos vēlēšanu rezultātus vajadzēja gaidīt gandrīz līdz pusnaktij, taču otrās dienas rezultāti ar gavilēm tika paziņoti jau pēc pulksten 20, tikko slēdza iecirkņus. Turklāt nacionālajā televīzijā provizorisko referenduma rezultātu paziņošanas laikā saulainā fonā tika rādīti līksmojošu cilvēku pūļi dažādās Polijas pilsētās, kaut gan Varšavā tolaik jau sāka krēslot. «Negribētos apšaubīt Polijas referenduma rezultātus, taču šie fakti izbrīnīja ne vienu vien uzmanīgu vērotāju,» bilda J.Kovaļevskis. Rezultāti bija šādi: pavisam balsoja 58,85 procenti balsstiesīgo, no viņiem 77,45 procenti – "par", 22,55 procenti – "pret".
*
Attiecībā uz Čehiju, kur referendums notika 15. un 16. jūnijā, lielā mērā būtu sakāms tas pats, kas par Slovākiju: arī liela daļa čehu līdz galam nesaprot, kādēļ savā laikā bijis jāsašķeļ Čehoslovākija. Tiesa, čehi, būdami «rietumnieciskāki» un arī vairāk apveltīti ar dabas resursiem, Slovākijas atdalīšanos uztvēra pozitīvi, jo no tā brīža nav bijis jādalās ar nabadzīgāko «brāli». Tomēr kopumā vairums čehu pauda atbalstu valsts pievienošanai ES. Daudzi alus krodziņu apmeklētāji to populāri skaidroja apmēram tā: «Re nu, viss nostājas savās vietās: atkal būsim kopā ar Slovākiju. Bet ES mēs jau tā faktiski esam iekšā… Prāga ir īstenais Eiropas centrs, starp citu, no Prāgas arī latviski skan raidstacijas «Brīvā Eiropa» raidījumi!»
Tāds, protams, bija čehu «neoficiālais», alus putu piepaceltais viedoklis. Patiesībā arī viņi nervozēja pirms referenduma. Saskaņā ar Čehijas likumiem tās lēmums tiek pieņemts ar vienkāršu balsu vairākumu. Pozitīvs rezultāts aizvieto parlamenta lēmumu. Negatīva rezultāta gadījumā pēc diviem gadiem būtu iespējams atkārtots referendums, taču tas nebūs vajadzīgs, jo referendumā piedalījās 55,21 procents balsstiesīgo, no viņiem 77,33 procenti balsoja par un tikai 22,67 procenti pret iestāšanos ES.
*
Visbeidzot nupat, svētdien, notika referendums Igaunijā. Mēs Latvijā to bijām gaidījuši pat vairāk nekā ikvienu no iepriekšējiem. Jo igauņu piemērs ļoti lielā mērā ietekmētu balsojumu arī mūsu valstī. Tā to apgalvo eksperti.
Taču ekspertiem ne vienmēr mēdz būt simtprocentīga taisnība, jo, raugi, arī Igaunijā vēl pavisam nesen viņi tika prognozējuši eiroskeptiķu pārsvaru. Taču balsojuma rezultāts referendumā apliecinājis šādas prognozes kļūdīgumu. Igaunijas referendumā par valsts iestāšanos ES 66,92 procenti dalībnieku balsojuši par un 33,08 procenti pret. Referendumā piedalījās 63,4 procenti Igaunijas balsstiesīgo iedzīvotāju. Kā sacīja Igaunijas prezidents Arnolds Rītels, igauņi izdarījuši «rūpīgi izsvērtu» izvēli. Šim secinājumam vienīgi jāpievienojas: ja reiz lēnīgie ziemeļu kaimiņi kaut ko izdomā un dara, tad dara gana pamatoti. Igauņi nav no tiem, kas būtu pieļāvuši lielas vēsturiskas aplamības. Lēni un apdomīgi viņi novēlēja arī mums būt aktīviem balsotājiem un pievienoties ES.
*
Latvija… Latvijā viss notiek šodien. Mēs savu vārdu sacīsim pēdējie šajā, vislielākajā Eiropas Savienības paplašināšanās kārtā. Teikšu atklāti: ļoti ceru, ka mūsu sacītais vārds vēstures atmiņā nepaliks kā neapdomīgs…

Citu datumu laikraksti

  • Glezna

    Varbūt starp paziņām atrodas kāda, kas labprāt gleznas paņemtu?3. Varbūt starp paziņām atrodas kāda, kas labprāt gleznas paņemtu? * * * Terēzei...

  • Konferencē runā par situāciju invaliditātes profilaksē

    Nacionālajā rehabilitācijas centrā "Vaivari" notika konference "Ģimenes ārstu un pašvaldību sadarbība invaliditātes profilaksē".Nacionālajā...

  • Nevis sapnis, bet nepieciešamība

    Gan plašā sabiedrībā, gan finansistu un uzņēmēju vidū pēdējā laikā risinās kaislīgas diskusijas un cīņas par jautājumu - vai Latvijai jābūt vienotā...

  • Glezna

    2. Varbūt tieši šis vakars beidzot dos iespēju pacelties kādu pakāpienu uz augšu pa uzņēmuma ieņemamo amatu "trepītēm"?2. Varbūt tieši šis vakars...

  • Nākotni saskata Eiropas Savienībā

    Ārlietu ministrija aicināja reģionālo avīžu žurnālistus uz informatīvu semināru par Eiropas Savienību.Ārlietu ministrija aicināja reģionālo avīžu...

  • Vista apelsīnu - vīnogu mērcē

    Iesakām kārumniekiem pagatavot kaut ko neparastāku un krāsaināku - veselīgu un gardu, vieglu vistas gaļas maltīti.Iesakām kārumniekiem pagatavot kaut...