Katrai valstij ir savs skaistums un lepnums

2000 gadus Dievmāte Marija ir parādījusies vīzijās, to ir redzējuši tūkstošiem cilvēku attālās vietās - Portugālē, Dienvidamerikā, Vjetnamā, Krievijā. Bet visiespaidīgākā tās parādīšanās notikusi Francijas Pirenejos - Lurdā.

(Sākums 24.augustā, 21.septembrī)
2000 gadus Dievmāte Marija ir parādījusies vīzijās, to ir redzējuši tūkstošiem cilvēku attālās vietās - Portugālē, Dienvidamerikā, Vjetnamā, Krievijā. Bet visiespaidīgākā tās parādīšanās notikusi Francijas Pirenejos - Lurdā.
Jau sen vēlējos nokļūt Lurdas svētvietā. Par to daudz lasīts presē, tāpēc izvēlējos ceļojuma maršrutu, kurā ietilpa Lurdas apmeklējums. Šeit gribējās pabūt ilgāk, lai visu pamatīgi apskatītu, iepazītu un izjustu.
Saņemot Lurdas pilsētas karti, sākām apskati. Jau no rīta skaļruņos dzirdējām dievkalpojumu, tad ievērojām gājienu - daudzos invalīdu ratiņus ar zilām kulbām. Tā slimos veda uz dziedinātavu pie avota.
Atveseļošanās ledainā ūdenī
Slimajiem peldvietā palīdz iegremdēties īpaši izbūvētos peldbaseinos ar ledusaukstu ūdeni no Bernadetas svētavota. Tie, kuri sadūšojas uz šo ledaino peldi, cer uz Dieva dotu brīnumainu atveseļošanos. Tas gan ir strīdīgākais viedoklis par Lurdas svētvietu un modina emocijas gan ticīgajiem, gan skeptiķiem. Neapšaubāmi, pat visbargākie pretinieki atzīst, ka ir notikušas brīnumainas atveseļošanās. 1885.gadā svētnīcas garīdzniecības pārstāvji pat izveidoja īpašu medicīnisko padomi, lai rūpīgi pārbaudītu un izanalizētu gadījumus, kad cilvēki it kā atguvuši veselību, pateicoties Lurdas svētavotam.
Apskatām labiekārtotos centrus, kuri celti par ļaužu savāktajiem un baznīcas dāvātajiem ziedojumiem. Katram centram dots kāda svētā vārds.
Cilvēkiem ratiņos te ir ērti, plaši gaiteņi, platas durvis un gaišas telpas. Lai arī ēkās ir vairāki lifti, autobusam katrā stāvā - līdz pat septītajam - ir piebrauktuve.
Trīs reizes dienā aprūpējamos apkalpotāji ved uz dievkalpojumu. Slimnieki un svētceļnieki Lurdā ierodas arvien lielākā skaitā. Uz svētā ūdens vannām ļaudis stāv rindā - atsevišķi nodalījums ir sievietēm, atsevišķi - vīriešiem. Ne visi slimie izvēlas gremdēšanos svētajā ūdenī, jo tas ir ļoti auksts. Gar mūri ierīkoti ūdenskrāni. Cits tur mazgā seju, cits ielej ūdeni, lai paņemtu uz mājām. Liela daļa izārstēto paliekot līdz mūža galam dzīvot Lurdā, lai kļūtu par brīvprātīgajiem slimnieku aprūpētājiem.
Izgājām Krusta ceļu Espelugas kalnā. Lija lietus, grandēja pērkons, bet mēs gājām uz augšu. Gar taku zālājā izveidots Pestītāja ciešanu attēlojums skulpturālajos ansambļos. 1958.gadā 14 skulpturālajiem ansambļiem pievienots 15., simbolizējot augšāmcelšanos.
Lietus mitējās, kad izgājām kalna otrā pusē. Devāmies uz pašu svētāko vietu Lurdā - Dievmātes valstību upes ieskautā teritorijā, kurā ietilpst galvenās Lurdas baznīcas un svētnīcas. Tajā ir 1876.gadā celtā bazilika ar 21 altāri. Teritorijas dominante ir bazilikas smaile. Tā paceļas augstu pāri trim atsevišķām baznīcām. Pa slīpajām rampām, kas ved no apakšējā līmeņa, nokļuvām pie baznīcām. Pirmā baznīca (celta 1876.gadā), kas veltīta Jaunavas Marijas nevainīgajai ieņemšanai, ar laiku nav vairs varējusi uzņemt visu baznīcēnu pieplūdumu. Tāpēc 1958.gadā turpat pazemē uzcelta, atzīmējot Dievmātes parādīšanās simtgadi, otra gigantiska baznīca ar platību 1,2 hektāri, saukta par pāvesta Pija X pazemes baznīcu. Šajā dievnamā var ietilpt līdz 20 000 cilvēku.
Bernadetas noslēpumainā vīzija
19.gadsimta vidū, 1858.gada 11.februārī, trūcīga dzirnavnieka meita - 14 gadu vecā Bernadeta Subirū Gavdepo upes krastā, kas tek cauri nelielai noslēgtai apdzīvotai vietai Pireneju piekājē, Lurdas pilsētiņai, kādas stāvas klints grotā piedzīvoja vīziju. Viņai parādījās baltās drānas tērpta sieviete. Turpmākajos sešos mēnešos šajā nelielajā alā meitene redzēja mistisko tēlu vēl 18 reižu.
Sākumā Bernadeta nesaprata, kas ir šī parādība, un nodēvēja to par "Aquero", kas vietējā izloksnē nozīmē "tā". Vairākos gadījumos parādība uzrunāja Bernadetu. Kādu reizi tā, piemēram, lika meitenei atklāt avotu alas dziļumā. Un drīz vien ļaudis ticēja, ka avota ūdenim, kuru mūsdienās ar sūkni nogādā īpašā peldvietā, ir dziedinošas īpašības.
Ziņa par Bernadetas noslēpumainajām vīzijām izplatījās zibens ātrumā un drīz vien kļuva zināma visiem pilsētiņas iedzīvotājiem. Vietējā policija un varasvīri, satraukti par viņas redzējumu izraisīto nemieru pilsētā, izjautāja Bernadetu. Viņi nespēja satricināt meitenes ticību tam, ko viņa redzējusi. Pat vietējās draudzes priesteris tēvs Pēramāls sākumā negribēja ticēt meitenes stāstītajam. Priestera attieksme mainījās, kad mistiskais tēls pēkšņi parādījās Bernadetai un uzrunāja to ar vārdiem: "Es esmu Nevainīgā Ieņemšana."
Pēramālu šie vārdi dziļi satricināja. Tie sasaucās ar vispārpieņemto nostādni, ka Marija - Jēzus māte - bija piedzimusi brīva no iedzimtā grēka: tā nebija frāze, kuru varētu izdomāt vienkāršas izcelsmes neskolots bērns. Pēramālam šie vārdi tieši norādīja uz Vissvētāko Dievmāti. Šajā brīdī viņš kļuva par dedzīgāko Bernadetas atbalstītāju.
Četrus gadus vēlāk vietējā Tarbas bīskapa norīkotā izmeklēšana apstiprināja Pēramāla uzskatu, ka Bernadetai patiešām bija parādījusies Marija. Pēc šī oficiālā apstiprinājuma Lurdas slava un popularitāte sāka strauji palielināties, īpaši kopš 1866.gada, kad pabeidza dzelzceļa līnijas būvi. Nu tūkstošiem svētceļotāju, vairums - smagi slimi vai nespējīgi, ieradās pilsētā ar vilcienu.
Lurda sadalās atšķirīgās daļās
Drīz vien Lurda sadalījās divās atšķirīgās - garīgi šķīstajā un pasaulīgajā daļā, kuras viena otru papildināja. Garīgo pilsētas daļu, pazīstamu kā Dievmātes valstība, veido zemes gabals ap grotu. Dzelzs margas iezīmē ieeju šajā svētnīcā. To izdaiļo zālieni, koki un statujas un mirdzošie upes ūdeņi. Virs grotas slejas milzīga, krāšņa, balta bazilika.
Tālāk uz austrumiem - aiz Dievmātes valstības robežām - atrodas pasaulīgā Lurda. Tur ir vairāk nekā 400 viesnīcu, daudz bāru, kafejnīcu un restorānu, neskaitāmie veikali dižojas ar raibo suvenīru klāstu - no rožukroņiem līdz pat rakstāmgalda piederumiem ar Dievmātes Marijas simboliku.
Pašu Bernadetu, kura dzīves laikā smagi slimoja, šķiet, neuztrauca veselības atgūšanas problēmas. Pēc viņas brīnumu gada viņa pavadīja Lurdā vēl astoņus gadus. 1866.gadā viņa devās uz sieviešu klosteri Neverā, kas atrodas Francijas ziemeļos. Tur viņa dzīvoja līdz pat savai nāvei 1879.gadā, nošķirta no ārpasaules uzbāzīgajiem skatieniem, ar lielu garīgu spēku paciešot fiziskas mokas. 35 gadu vecumā Bernadeta mira. Viņa nevarēja iedomāties, kādi ļaužu pūļi no visām pasaules malām ik gadu saplūdīs viņas dzimtajā ciemā. 1933.gada 8.decembrī viņa tika pasludināta par svētu. 16.aprīlis ir noteikts par Svētās Bernadetas dienu.
Izstaigājuši Lurdas Dievmātes valstību, devāmies uz Bernadetas vecāku dzīvojamo māju - muzeju. Telpās redzējām ļoti nabadzīgas sadzīves lietas - pie sienām daudz pateicības atklātnīšu par izveseļošanos Lurdā. Ir abu vecāku attēli, ģimenes glezna, priesteru attēli, skulptūriņas.
Virs Lurdas pilsētas paceļas cietoksnis - pils uz klints. No tās sargtorņa paveras grandiozs skats uz ieeju un kalnu panorāmu apkārt Lurdai. Vēsturē pilij bija svarīga stratēģiska nozīme un kā kara objekts tā izturēja daudzus aplenkumus un uzbrukumus. Tagad pilī ir Pireneju muzejs, kurā apkopota tautas māksla, tradīcijas un informācija par Lurdas attīstību. Lurdas pilsētiņā 19.gadsimta vidū dzīvoja tikai vairāk nekā 4000 iedzīvotāju.
Tulūzā nami celti no rozā ķieģeļiem
Tulūza, saukta, "Ville rose", ir ceturtā lielākā Francijas pilsēta (359 000 iedzīvotāju). Šādu nosaukumu pilsēta ieguvusi tādēļ, ka tās nami celti no rozā ķieģeļiem. Pilsēta saista ar dienvidniecisko atmosfēru un nevērīgo lielpilsētas rosmi, tā atrodas Garonas upes krastā.
Vietām satiksme ir ļoti intensīva, tomēr vecpilsēta iekārtota kā kājāmgājēju paradīze. Tā apbur ar glītajiem pilsoņu namiem, agrīnās tirdzniecības buržuāzijas pili un centrālo laukumu.
Jau 12.gadsimtā grāfs piešķīra pilsoņiem plašu autonomiju, tie paši valdīja savā pilsētā. Augstākais varas orgāns bija vēlētie kapituli (rātskungi).
1444.gadā tur tika ievēlēts pirmais parlaments ārpus Parīzes. 1229.gadā dibinātā universitāte ir otrā lielākā augstskola Francijā. Tulūza ir aviācijas un kosmosa kuģu galvaspilsēta Eiropā. Ar Tulūzas vārdu saistās ne tikai raķete "Ariane", arī "Caravelle" un "Concorde". Ārpilsētā izvietojušies nākotnes rūpniecības - mikroelektronikas, robottehnikas, biotehnoloģijas - pētniecības centri un ražotnes.
Vecpilsētā ir viduslaiku un renesanses laikmeta ielas ar hoteļiem, bagāto pilsoņu pilīm. Zem arkādēm izvietojušies veikali, kafejnīcas, restorāni. Zem laukuma izbūvēta plaša pazemes garāža. Aiz rātsnama atrodas aizsargtornis, tajā izvietojies tūrisma birojs.
Tulūzas jakobīnu klosteris un dominikāņu baznīca ir vislabāk saglabājies ansamblis Francijā. 1974.gadā baznīca tika rūpīgi restaurēta un tagad priecē apmeklētājus.
Aristokrātisko Tulūzas pili no 1555. līdz 1558.gadam cēlis tirgotājs Pierre d" Assezat. Tagad šajā ēkā atrodas 1323.gadā trubadūru dibinātā akadēmija - vecākā literatūras akadēmija Eiropā.
Ar viltību pārtrauc pils aplenkumu
Ceļā uz vienu no lielākajiem Eiropas viduslaiku cietokšņiem - Karkasoni - gids pastāsta par Renlešato ciemu, kurā dzīvojis ļoti nabadzīgs mācītājs, kurš pēkšņi pāris gados ticis pie milzīgas bagātības. Baznīcā viņš bija atradis latīņu valodā rakstītus pergamenta tīstokļus, divos no tiem bijuši cipari. Šī apdzīvotā vieta kādreiz bijusi vestgotu kara nometne, viņi 410.gadā izlaupīja Romu. Runāja, ka laupījums esot ietvēris arī Zālamana dārgumus. Mācītājs mira 1917.gadā, savas bagātības avotu tā arī neatklājis. Vai dārgumus viņš bija atradis baznīcā vai ārpus tās sienām - palicis noslēpums.
Karkasones vēsture saistīta ar 12.gadsimtā pāvesta Innocentija III organizētajiem krusta kariem pret albigiešiem - ķeceru kustības dalībniekiem, kuri uzskatīja, ka pasauli radījis sātans, un noliedza baznīcu. Albigieši cieta sakāvi, jo iejaucās Francijas karalis Ludviķis VIII.
Apmeklētājs, kurš pirmo reizi nokļūst Karkasones citadelē, ir pārsteigts, atklājot, ka tās iekšpusē ir dzīva pilsēta. Veco Narbonas tiltu veido divi torņi - dvīņi, tas ir sevišķi izturīgs. Abi torņi labi saglabājušies vēl no viduslaikiem, sienu biezums - 4 metri. Pie vārtiem franču jauneklis, tērpies viduslaiku drānās, piedāvā ielūgumus uz bruņinieku turnīra izrādi Karkasones cietokšņa laukumā.
Virs vārtiem ir sievietes skulptūra. Leģenda stāsta, ka viņa bijusi saraciniešu cara Balaka sieva. Kad karalis Kārlis Lielais uzsāka Karkasones cietokšņa blokādi, viņš nolēma pilsētas iedzīvotājus nomērdēt badā. Aplenkums ilga piecus gadus. Dāma izgatavoja vairākas lielas lelles, uzģērba tām karavīru formas tērpus un novietoja gar cietokšņa valni. Tad viņa šāva ar bultām pa ienaidnieka nometni, parādot, ka aizstāvju ir daudz. Tad viņa izbaroja pēdējai cūkai graudus. Kad tā bija pieēdusies, sieviete cūku nometa no torņa. Cūkas vēders no trieciena pret zemi pārplīsa, no tā izbira daudz graudu - pierādījums, ka cietoksnī graudus pat izbaro cūkām. Izbrīnījies Kārlis Lielais nolēma izbeigt aplenkumu. Dāma bija sajūsmā par savu izdomu un sāka pūst taurē, kaitinot imperatoru. Viņa ieroču nesējs teica: "Ser, Karkasa jūs sauc!" Tā esot cēlies Karkasones nosaukums.
13.gadsimtā citadele kļuva par karalisko robežpilsētu. Francijas karaļi darīja visu, lai tā būtu neieņemama.
Brīnījos par daudzajiem torņiem, gan apaļiem, gan četrstūrainiem. Katram ir nosaukums un savs uzdevums. Piemēram, Justīciju tornis viduslaikos kalpoja kā inkvizīcijas tiesas kanceleja. Ādas maisos tajā glabājās sodāmo ķeceru dokumenti un apsūdzības. Inkvizīcijas tornis ir ar diviem logiem, starp tiem ir 2 metrus plats un 2 metrus augsts kamīns, kurā sakarsēja spīdzināšanas instrumentus. Inkvizīcijas zāles centrā stāv akmens stabs ar ķēdi sodāmā piesaistīšanai. Bīskaps pats vadījis šīs specifiskās tiesas.
Tālāk braucām uz lielāko romiešu tiltu pār Gāras upi - Garda tiltu. Kad romieši valdīja senajā Gallijā (tas ir, Francijā) no 58.gada pirms mūsu ēras līdz 486.gadam mūsu ērā, viņi ierīkoja pilsētās ūdensvadus. Lai pārvadītu tos pāri ielejām un upēm, būvēja akveduktus. Garda tilts ir viens no lielākajiem - 49 metrus augsts. 2000 gadus vecajam tiltam ir trīs arkāžu rindas: pirmā ir 142 metrus gara, vidējā sastāv no 11 arkām - 242 metri un trešā rinda 35 arkas 272 garumā. Tilta augšpusē ir ūdens rene, pa kuru avota ūdeni pie Uzes novadīja līdz Nimes pilsētai.
Arlas "seju" veido romiešu celtnes: arēna un amfiteātris, okerkrāsas māju sienas un sarkanie jumti. Gleznotājs Vinsents van Gogs šeit dzīvoja gadu, viņa vārdā nosaukts centrs, kas atklāts vecajā slimnīcā, mākslinieks tur ārstējies vairākus mēnešus. Kafejnīca, kuru viņš apmeklējis, Langlua tilts, gleznainā strūklaka ir attēloti viņa gleznās.
Aviņona - "ūdeņu" valdniece
Agri no rīta esam Aviņonā - kādreizējā pāvestu rezidencē. Vecpilsētu apņem 4,8 kilometrus garš mūris ar astoņiem vārtiem un 39 torņiem, Ronas upes krastā uz 58 metru augstas klints atrodas gotikas stilā celtā pāvesta pils un katedrāle. Pils pakājē ir Francijas vispazīstamākais tilts - Svētā Benezeta tilts, uz tā - romānikas stilā celtā un vēlāk restaurētā Svētā Nikolasa kapela.
Vietā, kur tagad atrodas Aviņona, klinšu pakājē Ronas upes krastā pirms 2000 gadiem dzīvoja kavari tauta. Viņi bija drosmīgi karavīri un zvejnieki, kas cēla šo pilsētu ar nosaukumu "ūdeņu valdniece".
Uz Svētā Benezeta tilta gide stāstīja leģendu. Jauneklis Benezē bija gans. Kādā dienā viņš izdzirdēja debesu balsi, kura lika viņam iet uz Aviņonu, uzcelt tiltu pār straujo Ronas upi. Pa ceļam jauneklis satika eņģeli, kurš veda viņu pie bīskapa. Bīskaps bija sagatavojis pārbaudījumu - pacelt akmeni, ko var veikt 30 vīri. Pēkšņi jauneklis sajuta pasakainu spēku, viegli pacēla akmeni un nometa to upes krastā, sakot: "Šis akmens būs pirmais tilta pamatnē." Ļaudis bija sajūsmā, savāca naudu tilta būvei.
Leģenda vai īstenība, bet 1177.gadā tiešām bija likts tilta pamatakmens. 1185.gadā 900 metrus garais tilts ar 19 arkām bija gatavs.
Baznīcas pusdienlaikā ir slēgtas
Strasbūrā braucām garām pilsētas zonai, ko sauc par "eirokvartālu": stikla un betona Eiroparlamenta ēka ar ES dalībvalstu karogiem, metāliski spīdošā Eiropas Cilvēktiesību tiesas ēka, Eiropas Padomes vienkāršā, pieticīgā būve ar karogiem. Šī robežpilsēta kā apvienotās Eiropas centrs izvēlēta tāpēc, ka šeit savstarpēju karu dēļ nepārtraukti gājusi Vācijas un Francijas robeža. Francijas pusē bija dzelzsrūda, bet Vācijas pusē - ogles. Ja abi šie apgabali piederētu vienai valstij, tas dotu ne vien ekonomisku, bet arī militāru varenību.
Pirms pusotra tūkstoša gadu savu ciemu šajā vietā uzcēluši ķelti, nosaucot to par Argentorati (no latīņu vārda "argentum" - sudrabs). 12.gadā pirms mūsu ēras labi iekopto vietu iekārojuši romieši, pārdēvējot to par Argentoratum. Viņi uzcēla savu cietoksni, ko apjoza upe. Vācu vēsturnieki raksta, ka 1.gadsimtā pirms mūsu ēras šo Romas provinci viņi saukuši Prima Germania, tā netieši apstiprinot vācu senās tiesības uz vērtīgo zemes stūrīti - īstu "sudraba dzīslu".
496.gadā topošā pilsēta tika pievienota Francijas karaļvalstij. Arī tās nosaukums tika mainīts uz Strarteburgo, vēlāk Stratisburgo. Beidzot tapis vācu Strasburga - franču Strasbūras vietā. Tas nozīmē - "nocietināta pilsēta ceļā" vai "pilsēta krustcelēs".
Visvairāk piesaista Dievmātes katedrāle pilsētas laukumā - īsts vācu gotikas paraugs, tā celta vietā, kur romiešu laikā bijis kara dieva Marsa templis. Strasbūras bīskaps 1235.gadā sāka celt šodienas katedrāli, tā tapusi tikai pēc 200 gadiem.
No 1431. līdz 1444.gadam Strasbūrā pie sava izgudrojuma strādājis Jens Gūtenbergs. Viņa izgudrotā grāmatspiede un pirmā nodrukātā grāmata - "Latīņu Bībele" (1450.gadā) radīja apvērsumu pasaules kultūrā. Piemineklis J.Gūtenbergam ir vienā vecpilsētas laukumā. Apskatījām Sv.Tomasa baznīcu, bet Francijā arī baznīcas pusdienlaikā - no pulksten 12.00 līdz 14.00 - ir slēgtas. Nācām vēlreiz, jo gribējām apskatīt grezno maršala Saksijas Morica kapavietu, kuru rotā mākslinieka M.Pigala veidotā marmora skulptūru grupa. Netraucēti pastaigājoties, apjūsmojām viduslaiku pildrežģa tehnikā celto namu fasādes un tiltiņus uz nelielas saliņas, ko dēvē par "Mazo Franciju".
Francijā mīl pagātni, it sevišķi viduslaiku atmosfēru, ko izelpo katrs ciemats, pils, cietoksnis, klosteris un varenākās baznīcas pasaulē.

Citu datumu laikraksti