Katram mākonim sudraba maliņa

- Dosi naudu vai nedosi? Dzirdi - man vajag naudu! Neaizmirsti, ka tu tomēr esi mans tēvs!
“Ak, Dievs, pat vienīgajā brīvdienā miera nav. Sienas plānas, katru vārdu var dzirdēt. Ikars jau nu varēja mierīgāk runāt, izlaidies kā telēns - pats nezina, ko grib. Droši vien ies pie tās jaunās draudzenes, kurai pat sava krekla nav godīgi mugurā. Nē, kaut vai sausu maizi ēdīšu, bet dzīvot šajā nožēlojamā midzenī, kur pat naktī var dzirdēt, ko kaimiņi dara, - nu nē! Kaut vai uz nakts patversmi iešu, bet šitas troksnis vairs nav izturams.”
Plīsa stikli, un kaut kas nodārdēja uz asfalta.
Skaidra aizspieda ausis un palīda dziļāk zem segas. Viņai nāca miegs. Savā brīvajā dienā Skaidra gribēja izgulēties, no gultas izlīdīs tikai nepieciešamības gadījumā. Termosu ar kafiju un sviestmaizes viņa jau vakarā bija nolikusi uz krēsla, atlika tikai pastiept roku.
Ikara balss attālinājās. Droši vien tēvs iedeva prasīto, un viņš, iekāpis savos nenosakāmas krāsas džinsos, aizcilpoja pie tās skuķes. Skaidrai mazliet iekņudējās pakrūtē. Nebūtu jau slikti arī viņai kādu līdzās, bet neviens pie sirds negāja. Turklāt visi vairāk vai mazāk gribēja dāmu ar privatizētu dzīvokli un biezāku maku. Iespējams, ka visi šādu prasību neuzturēja, bet Skaidrai bija rūgta pieredze. Tālab uz katru, kurš gribēja vairāk par skūpstu, viņa raudzījās ar lielu neuzticību.
Tas pats Juris - kā tāds kaķis glaudās klāt, ziedus nesa, paēda kādā lētākā ēstuvē, protams, ka neizpalika arī gultas prieki. Viesnīcu sameklēja Skaidra. Iedzēruši vīnu, mīlējās līdz nelabumam. Kad Juris aizsteidzās uz darbu, Skaidra, vēl brīdi pavārtījusies, cēlās augšā, novāca veļu, netīros traukus un tukšās pudeles, sakopās pati un ar tukšumu krūtis gāja projām. Šajā istabā Skaidra Juri negribēja vest. Pārāk noplucis te izskatījās, turklāt sienas bija tik plānas, ka katru čukstu varēja dzirdēt, kur nu vēl tad, kad sāktu mīlēties.
Taču reiz Juris viņu bija ievilcis kāpņu telpā, tiecās pēc Skaidras tik nepārprotami, ka cits nekas neatlika, kā iet līdzi uz Jura dzīvokli, kurš, kā vēlāk atklājās, bija drauga, ko izmantoja šādiem sakariem. Zināmajā viesnīcā istabas bija aizņemtas, bet dārgākam hotelim pietrūka naudas. Viņi slepus ielīda istabā, tāpat neizģērbušies iekrita gultā, bet, kad jau gribēja pēc Jura modes mīlēties un viņa bija gatava visam, istabā iedegās gaisma. Atvērtajās durvīs, rokas uz krūtīm salikusi, stāvēja glīta tumšmate un kā sastingusi lūkojās Jurī. Vīrietis sašļuka kā lupata, ne vārda neteicis, slējās augšā un pūlējās aiztaisīt bikšu priekšu, un, acis nodūris, sekoja ienācējai. Kopš tā laika bija pagājuši divi gadi, bet Skaidra aizvien vēl juta kaut ko līdzīgu riebumam. Tikai vēlāk viņa no kādas paziņas uzzināja, ka nepazīstamā patiesībā bija Jura sieva, ar kuru viņš sastrīdējies un kādu brīdi pašķīries, kā jau tas dažkārt laulāto starpā notiek. Atbraukusi no ciemošanās pie krustmeitas Vācijā, kur vēl bija paguvusi piepelnīties par aukli, viņa no kaimiņiem uzzinājusi par vīra jauno dēku un nekļūdīgi atrada viņu. Juris kā ķēdes suns sekoja sievai, atstādams puskailo Skaidru svešā gultā. Projām iedama, svešā, nu labi, Jura sieva atgriezās un gandrīz vai žēli noskatījās Skaidrā, piekodinot drīzumā atstāt šo telpu, turklāt sakārtot un aizejot aizcirst durvis. Tā viņi abi aizgāja. Skaidra saprata, ka šajā spēlē ir zaudētāja. Varēja jau neko nedarīt, tomēr viņa, pārvarēdama sevi, nokopa galdu un kārtīgi izvēdināja istabu, tad ilgi skalojās dušā un, atguvusi līdzsvaru, atstāja šo māju uz visiem laikiem.
Pēc tam uzradās Arnis - vīrietis pēc izskata tīri pieņemams, arī gultā nebija ne vainas. Viņa tam ļāvās un pēc pāris naktīm juta, ka gaida bērnu. Taču Arnis nebija gatavs ģimenes dzīvei, viņam vajadzēja bagātu sievu, ne tādu, kurai nekā nav. Skaidrai nekas cits neatlika, kā legāli atbrīvoties no nevēlamā augļa. Nu jau gadu viņa bija brīva sieviete un vēlējās savā brīvdienā kārtīgi izgulēties. Viņa strādāja konditorejā, un miegs bija vislielākais “kārums’’.
Kaut ko sevī pārlikusi, sieviete izlēca no gultas, piegāja pie spoguļa un kritiski sevi aplūkoja. Pretī, par spīti negulētajām naktīm, raudzījās spridzīgas acis, kurās gailēja kaislību uguntiņas - jā, viņa bija dzīva un domājams, ka tāda kādu laiku arī būs. Nekas neliecināja, ka viņas dzīvē varētu kaut kas mainīties. Viņa to skaidri apzinājās. Tie gultasbiedri nebija ņēmēji. Labāk par to nedomāt. Citādi atkal vajadzēs raudāt, paliks sarkanas acis, pietūks deguns, un Agijai atkal būs, par ko runāt - minēt, kas noticis.
Agija bija Skaidras labākā draudzene, kura mācēja dzīvē iekārtoties. Bija ienesīgs darbs, privatizēts trīsistabu dzīvoklis ar visām ērtībām, vasarnīca, mašīna un divi vīri, teiksim, viens likumīgais, tas otrais nāca pēc tam, kad pašķīrās. Tāpat abi satiekas, viņš maksā alimentus, vadā ar savu auto, kur vien Agija vēlas, sedz visus rēķinus, bet Agija kā akla seko tikai tam vīrietim, kuram labi ja stunda atliek viņai. Skaidra to nekādi nevarēja saprast, bet Agija apgalvoja, ka tā esot labi - viens gultai, bet otrs makam. Ar draudzeni nebija vērts strīdēties, jo Skaidrai nekā nebija no tās godības, kas bija Agijai. Tomēr viņa nekādi nevarēja saprast, kā var iemīlēties “manekenā’’ - tā viņa bija klusībā nodēvējusi Agijas kavalieri.
Skaidra, vēlreiz sevi nopētījusi un atzinusi, ka nekas nav nokavēts, steigšus ielīda atpakaļ gultā un nolēma vēl pagulēt - brīvdiena taču! Vēlāk viņa piezvanīs Agijai un izdomās, kā turpmāk pavadīt vakarus. Agija savā labā nedarīs nekā - to Skaidra zināja. Bet pati jau bija paspējusi izdomāt, ka ies pasēdēt pāri ielai jaunajā kafejnīcā - vai nu kāds neievēros? Skaidra nožāvājās un aizvēra acis.
Pie durvīm kāds pieklauvēja. Sākumā bikli, pēc tam jau drošāk. Cits nekas neatlika, kā laist neatlaidīgo klauvētāju iekšā. Uzmetusi uz pleciem halātu, tāpat basām kājām viņa piegāja pie durvīm un atslēdza. Ciemiņš nelikās lūgties. Gaitenī iespraucās Ikars. Dzēris nebija - to Skaidra pamanīja uzreiz.
“Paskat tikai! Knapi divdesmit, bet kāds nobriedis augums!” kā zibens izskrēja cauri Skaidras smadzenēm.
Brīdi puisis mīņājās, tad strauji piegāja pie Skaidras un iekļāva viņu kā stangās savās stiprajās rokās.
- Ikar, saki, ko tu gribi? - Skaidra nevarīgi čukstēja.
Jauneklis neatbildēja. Skaidra juta, kā dreb viņas augums. Abi stāvēja sakļāvušies un klusēja. Tad Ikars kā vilks metās virsū Skaidrai, ievilka gultā, cits pēc cita zemē krita apģērba gabali. Sieviete nepretojās. Tikai vēlu vakarā viņa atguvās no neprāta uguns. Abi rāmi gulēja blakus un sprieda par nākotni.
- Skaidra, es no tevis projām vairs neiešu, strādāšu, - apņēmīgi runāja Ikars.
Skaidra māja ar galvu un klusībā rēķināja, cik gadus viņa ir par viņu vecāka - pieci gadi. Vai nav vienalga, viņus saistīja kaut kas vairāk.
- Tu mana sapņu karaliene, manā saldā, - čukstēja puisis, un viņu augumi šoreiz bez iekāres maigi sakļāvās kopā kā ziedlapiņas.
Viņiem nebija jāsteidzas. Priekšā bija nakts un ne tikai. Ikars jau vairākas reizes apgalvoja, ka viņu jau sen ievērojis, tikai kautrējies nākt. Vienmēr atlicis, beidzot šodien sadūšojies. Skaidra nejautāja neko, pagātnei tika pārvilkta strīpa.
Otrā dienā Skaidra uz darbu negāja. Kopā noīrēja saulainu vienistabas dzīvokli. Pēc mēneša viņi jau bija precēti ļaudis. Abi strādāja. Skaidra iekārtojās veikalā par pārdevēju, Ikars turpat par krāvēju. Agija, uzzinot par jaunumiem, galvu vien nogrozīja. Taču atzinīgi novērtēja draudzenes izvēli.
Uzlēca saule. Skaidra atvēra acis, pilnas mīļuma un gaidītā prieka - viņi vairs nebija divi...
— Ieva Pētersone

Citu datumu laikraksti

  • Kādā jaukā rītā

    Nākamās paaudzes... Varbūt domāt par šo tēmu un lauzīt galvu par latviešu tautas nākotni lai paliek gaišreģu, viedo tētiņu un māmiņu ziņā. Lai plāno...

  • Kā pareizi izdziedāt Latvijas himnu?

    Kā pareizi izdziedāt Latvijas himnu?

    Vēršot iedzīvotāju uzmanību uz Latvijas valsts himnas izpildījuma veidu, ekspertu komanda 1.novembra konsilijā pauda dažādus viedokļus. Piemēram,...

  • Veltījums savai zemei

    Es mīlu savu zemi, debesis, sauli, mežus, jūras, plašumus, kalnus un lejas. Šī zeme kā dzintarlāse mirdz, jo māmuļa jūra to auklē. No rītiem caur...

  • Novadniekam Jānim Biķim – 120 5

    Novadniekam Jānim Biķim – 120

    Mālupieši vienmēr godā turējuši sava pagasta vēsturi un cildinājuši novadniekus un viņu veikumu. Lai godinātu novadnieka un zinātnieka Jāņa Biķa...

  • Ģimnāzija – Rožu vēstnieki 2

    Ģimnāzija – Rožu vēstnieki

    Septembra vidū lasītājiem bija iespēja uzzināt par Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas delegācijas viesošanos Ernsta Glika dzimtajā pilsētā...

  • Aicina piedalīties  konkursā

    Aicina piedalīties konkursā

    Lasītājiem pašvaldību bibliotēkās, arī Alūksnes un Apes novados, ir iespēja piedalīties konkursā  “Latvijai - 100. Domā. Izzini. Stāsti!”. Konkursu...