Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Kinoteātris svin 45. jubileju

“Kinščiki”: ar sirdi un asinīm. Alūksnes kinoteātris nodzīvojis jau samērā garu un interesantu mūžu.

“Kinščiki”: ar sirdi un asinīm
Alūksnes kinoteātris nodzīvojis jau samērā garu un interesantu mūžu. Tas ir piedzīvojis ziedu laikus, bet tagad gaida katru apmeklētāju. Kinoteātra darbinieki no sirds cenšas padarīt alūksniešu ikdienu jaukāku un patīkamāku, piedāvājot jaunākās filmas. Šī nedēļa ir kinoteātra
45. jubilejas nedēļa.
“Kad Alūksnes rajonā likvidēja kino direkciju, kinoteātris meklēja pajumti. Paldies pilsētas domei par atbalstu un paspārnes došanu. Jau vienpadsmito gadu strādājam tikai pateicoties pilsētas domes dotācijām un sponsorēšanai,” stāsta kinoteātra “Liesma” direktore Lolita Krūmiņa. Kinoteātrī vienmēr ir bijis labs un draudzīgs kolektīvs. Agrāk bija 44 līdz 46 kinodarbinieki. “Bija rajona kino direkcija, divi kinoteātri Alūksnē, viens Apē, lielākajos kolhozos bija stacionārās kinoiekārtas, kā arī ceļojošās kinoiekārtas,” atceras L.Krūmiņa. Direktore ir sarūgtināta, ka šobrīd kinoaparatūru telpas pagastos ir slēgtas, daudzas no tām ir izpostītas. “Kādam iepatīkas kāda detaļa, bet bez tās iekārta nav lietojama,” piebilst Lolita. Viņa atzīst, ka šodien tehniski ir grūti, jo kinoiekārtām nav rezerves daļu, tās vairs neražo.
Lolita Krūmiņa darbam kinoteātrī ir veltījusi vairāk nekā 30 gadus. “Kino ir ne vien parasts darbs, bet arī sirdsdarbs un aizraušanās. Esmu laimīga, ka varu šeit strādāt,” saka L.Krūmiņa.
Viņai no mazām dienām paticis uzzināt kinozvaigžņu uzvārdus. “Tie man labi palika atmiņā. Uz mūžu atcerējos dzirdētos vārdus - Sofija Lorēna, Arnolds Švarcenegers... Ja tas ir sirdī, paliek arī atmiņā,” ir pārliecināta direktore.
Pēc 8.klases skolotāja Lolitai deva rekomendācijas teātra skolai. Bet Lolita to nevēlējās, viņa vēlējās strādāt kino pasaulē. Viņa sāka strādāt kinoteātrī kā māksliniece, pēc tam kļuva par filmu administratori, vēlāk par filmu kustības redaktori. Kad L.Krūmiņa sāka strādāt kinoteātrī, tā direktors bija Zigismunds Rubenis - pedantisks un precīzs cilvēks.
“Tajā laikā, būdama jauna meitene, veidojos kā personība. Man bieži vien nācās burkšķēt, bet šobrīd esmu pateicīga, jo tas man bija pamats visai dzīvei,” atzīst Lolita.
Izdzīvo caur aktieriem
Direktore ar sajūsmu atceras kinoteātra ziedulaikus. “Kino bija viena no svarīgākajām mākslām. Katra izrāde bija labi apmeklēta, reizēm cilvēki pat stāvēja rindās. Repertuārā katru mēnesi bija apmēram 20 filmas. Labākās filmas mēs demonstrējām trīs četras dienas. Filma “Mūzikas skaņas” gāja pat desmit dienas,” atmiņās kavējas L.Krūmiņa.
Tajos laikos izvēlējās skaistu mīlestību, labu mūziku un jaukus aktierus. Šobrīd filmās ir ļoti daudz vardarbības.
“Skatītājiem patika arī latviešu kinofilmas, jo tās viņi izdzīvoja kopā ar aktieriem, kurus ļoti mīlēja,” atceras Lolita. Kādreiz pirms jaunas latviešu filmas izrādīšanas kinomatogrāfijas biedrība rīkojusi tikšanās ar aktieriem.
Mīl lielo ekrānu
L.Krūmiņa saprot, ka šobrīd kinoteātra apmeklētāju skaitu spēcīgi ietekmē pirātisms. Lai arī nekvalitatīvā variantā, kinofilmu ierakstus videoformātā ir iespējams noskatīties ātrāk nekā uz lielā ekrāna, tomēr direktore atzīst, ka atsevišķas filmas, piemēram, “Titāniks”, “Mulenrūža”, “Zirgu vārdotājs”, interesantāk skatīties uz lielā ekrāna. L.Krūmiņa atklāj, ka cilvēki, kas strādā kino sistēmā, mīl lielo ekrānu.
“Ja kāds man grib novēlēt ko ļaunu, var likt skatīties seriālus. Es esmu lielā kino piekritēja. Man patīk filmas, kurām ir smarža. Man patīk krievu kino, jo tas ir motivēts un labāks par amerikāņu filmām. No latviešu filmām esmu sajūsmā par “Cilvēka bērnu”, “Teātri”. Man patīk aktrise Antra Liedskalniņa. Viņu pazinu pēc balss vien. Tā bija kā mūzika, ar garšu un smaržu,” prāto kinomīle.
Nav garāmgājēji
Pēdējie desmit gadi kinoteātrim ir bijuši izdzīvošanas gadi. “Pirms desmit gadiem cerēju, ka mums jāpaciešas, jāpārcieš grūtības un viss atkal būs kārtībā, bet bija grūti. Man pamazām bija jāatlaiž darbinieki. Visus šos gadus uztraucos par kinoteātra eksistenci. Kinocilvēki nav garāmgājēji. Arī tas mazumiņš darbinieku, kas vēl ir palikuši, ir ar sirdi un asinīm - “kinščiki”,” piebilst L.Krūmiņa.
Patīk tikšanās
Kinoteātra kasiere Biruta Žirnova kinoteātrī ar pārtraukumiem ir strādājusi no 1970. gada. “Esmu lauku meitene. Kādreiz kino lauku bērnam likās kaut kas dižs un neparasts. Mana māsīca iestājās tautas kinoaktieru studijā, tas man bija vēl lielāks pamudinājums interesēties par kino. Piedevām vēl iepazinos un apprecējos ar jaunekli, kurš brauca rādīt kino uz laukiem,” atmiņās kavējas B.Žirnova.
Atsaucot atmiņā kinoteātra ziedulaikus, kasiere bilst, ka nevar salīdzināt tagadējo apmeklējumu ar toreizējo. Viņa atzīst, ka šobrīd tikai atsevišķām filmām ir liels apmeklētāju skaits. “Tagad uz filmām lielākoties nāk jaunatne, mēs organizējam arī bērnu seansus, kurus apmeklē sākumskolas klases un pirmsskolas izglītības iestādes audzēkņi. Svētdienās mūs apciemo ģimenes ar bērniem. Uz nopietnām un romantiskām filmām nāk vidējā paaudze,” stāsta kasiere. Viņa zina teikt, ka šad un tad ierodas kinomīļi arī no kaimiņu - Balvu un Gulbenes - rajona, reizēm atbrauc viesi no Madonas. Arī lauku cilvēki, mēģinādami savu ikdienu padarīt krāšņāku, ierodas noskatīties kādu filmu.
“Vasaras atvaļinājuma baudītāji no citām pilsētām ir pārsteigti par zemo biļešu cenu. Bet alūksnieši vēlas, lai kino rādītu par velti, lai gan, nākot uz kino, vienā rokā ir “Coca - Cola” un otrā - čipsu paka,” bēdīgi nosaka kinodarbiniece.
Lai arī kino ikdiena nav viegla, B.Žirnova mīl savu darbu. Viņai patīk tikšanās ar cilvēkiem. “Visu laiku būdama jauniešu vidū, pati jūtos jaunāka,” smej Biruta. Viņa ar prieku atceras mazo skatītāju audzēkņu patieso un neviltoto sajūsmu un prieku par filmu “101 dalmācietis”. “Filmas beigās, kad iedegās gaisma, bērni nevarēja saprast, kur palikuši sunīši, viņi skrēja pie ekrāna un zibošām acīm meklēja tos. Šī reize man ir palikusi spilgti atmiņā,” stāsta B.Žirnova.
Izzūdoša profesija
Kinomehāniķis mūsdienās ir izzūdoša profesija. Līga Pavlova pēc vidusskolas absolvēšanas uzsāka mācības Rīgas 2.tehniskajā skolā, lai apgūtu kinomehāniķes profesiju. Šajā profesijā sieviete strādā jau 41gadu.
Kad filmas ir atvestas, pirms katra seansa viņa pārbauda, vai tās nav bojātas, vai ir pārtītas. Tad filmu ievieto projektorā. Šobrīd Alūksnes kinoteātrim pieder trīs projektori. Filmu demonstrēšanai izmanto divus projektorus, bet viens ir rezervē. “Vienu filmas daļu ievietoju vienā projektorā, bet nākamo daļu otrā aparātā. Kad pirmā daļa beidzas, pārslēdzu otru projektoru. Kino mehāniķa darbs ir jāizpilda precīzi. Laikus jāpārslēdz projektori, lai filmā nebūtu pārrāvumu,” precizē L.Pavlova. Kādreiz bijušas sliktas kvalitātes kinolentes, seansa laikā tās trūkušas neskaitāmas reizes. Šobrīd lentes gatavo no kvalitatīva materiāla, tādēļ tās netrūkst. Reizēm gadoties arī kuriozi, kad kinolenti aparātā ievieto kājām gaisā vai sajauc filmas daļas.
Nogurdinošs darbs
L.Pavlova bilst, ka kinomehāniķa darbs ir nogurdinošs, jo visu laiku ir jāskatās uz ekrānu, gaismas ir kontrastējošas un spilgtas. Šādi var sabojāt acis. Nedaudz pievēršoties vēsturei, L.Pavlova stāsta, ka pirmie projektori bija ar elektrodiem - oglītēm, kuras tuvinot vienu otrai, radās izgaismojums. Šobrīd oglīšu vietā ir ksenona lampas. “Tās var sprāgt. Tad saplīst lampas, saplīst lielie atstarotājspoguļi un mazie atstarotāji. Šādā reizē jāliek lietā rezerves projektors,” paskaidro kinomehāniķe.
Tomēr viņu māc bažas par rezerves daļām, jo, kā jau minēja direktore, tās nekur vairs neražo. L.Pavlovai neapnīk skatīties vienas filmas vairākus seansus. Viņa atceras, ka dažas filmas skatījusies tik reizes, cik šai filmai ir bijis seansu.
Kinoteātra darbinieki pateicas visiem kinoteātra apmeklētājiem un cer, ka kādreiz pienāks labāki laiki. “Likvidēt ir vienkārši - aizslēgt telpu un viss. Daudz grūtāk ir atsākt no jauna,” piebilst L.Krūmiņa.

Citu datumu laikraksti

  • Vēsā rudens vakarā baudīsim karstu saldēdienu!

    Kamēr vēl augļos, ogās un dārzeņos vitamīnu ir papilnam, varam tos izmēģināt un nobaudīt dažādos ēdienos. Pagājušajā sestdienā piedāvājām pagatavot...

  • Nemeklē lielu laimi, bet atrod jaunas pārmaiņas

    Baltijas Tranzītu bankas Alūksnes filiāles direktore Ilze Merga ir kurzemniece, nāk no Kuldīgas. Pirmajā tikšanās reizē ar viņu nekas neliecina par...

  • Labas uzvedības ABC

    Piemērotas frāzes, ko komunikabls estēts var izmantot, aizgājis viesos.Piemērotas frāzes, ko komunikabls estēts var izmantot, aizgājis viesos. -...

  • Rajonā joprojām trūkst zobārstu

    Alūksnes rajonā joprojām aktuāla problēma ir zobārstu trūkums.Alūksnes rajonā joprojām aktuāla problēma ir zobārstu trūkums. Ar “Alūksnes Ziņu”...

  • Finišē kalnu velosipēdisti

    Pie Alūksnes ezera, Tempļakalna pakājē sestdien, 18.oktobrī, uz atklātā Alūksnes rajona čempionāta noslēguma sacensībām pulcējās 66 kalnu...

  • Vai tas ko mainīs?

    Aizliegts auglis vienmēr ir saldāks. Diemžēl tas ir neapgāžams fakts. Jo vairāk tev atkārtos, ka nedrīkst TO un TO, notiek gluži pretēji - roka...