Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Klausos tāpēc, ka man patīk šī mūzika

Ilggadējais grupas "Turaidas roze" dziedātājs Uģis Roze teic, ka vienu kādu laiku nodarbojies ar daudz ko citu, bet tagad atkal ir atgriezies mūzikā.

Ilggadējais grupas "Turaidas roze" dziedātājs Uģis Roze teic, ka vienu kādu laiku nodarbojies ar daudz ko citu, bet tagad atkal ir atgriezies mūzikā. Pērnā gada nogalē klajā nāca viņa pirmais soloalbums.
Uģis Roze plašākam klausītāju lokam vispirms jau ir Imanta Kalniņa mūzikas izpildītājs. "Esmu beidzis Latvijas Valsts Konservatorijas Jāņa Sproģa vokālo klasi," skaidro dziedātājs. Bijis laiks, kad viņš nodarbojies ar visu ko citu. Viņam piederējis arī zivju pārstrādes uzņēmums. Tagad Uģis Roze ir atgriezies un nodarbojas tikai ar mūziku. "Šobrīd esmu rīdzinieks, pirms tam 15 gadus nodzīvoju Dundagā," saka muzikants. Pārcelties viņš izlēmis tādēļ, ka bijis sarežģīti izbraukāt uz galvaspilsētu, kur tagad lielākoties rit viņa darbs.
Klajā nāk pirmais soloalbums
Pērnā gada nogalē pēc 25 gadu ilgas mākslinieciskās darbības klajā nāca Uģa Rozes pirmais soloalbums - "Divtulība". Vaicāts, kāpēc tik ilgi bija jāgaida šis notikums, muzikants atbild, ka tas nebūt nav slinkums. Tas vienkārši ir viņa princips - nekad neizdot albumu, kurā būtu dziesmas tikai tāpēc, ka tās ir ierakstītas vai iedziedātas. Vai arī tikai tāpēc, lai tāds albums būtu.
"Soloalbumā ir dziesmas, kuras man ļoti patīk. Tāpēc domāju, ka arī citiem cilvēkiem tās patiks," vērtē U. Roze. Dziesmas ir nopietnas un skaistas - par mīlestību. Vairāk nekā mēnesi dziesmu izlasi klausītājiem piedāvā mūzikas tirdzniecības vietās, un dziedātājs teic, ka tā ir pieprasījuma topa augšgalā. "Katram iesaku to nopirkt," uzsver U. Roze. Albumā ir tikai Imanta Kalniņa dziesmas, daudzas no tām ir pilnīgi jaunas. Ir arī tādas, kas rakstītas ļoti sen, bet nekur nav dzirdētas.
Vaicāts, vai nākamā dziesmu izlase klausītājiem būs atkal jāgaida vairāk nekā 20 gadus, muzikants atbild - tā iznāks tad, kad viņš jutīs, ka atkal kaut kas jauns ir jāizdod. "Tas varbūt būs pēc pusgada, kad nobriedīs doma, ka esmu gatavs jaunam diskam. Tādam, kas man pašam patiks. Kuru es pats varēšu mājās klausīties. Varbūt tas notiks jau pēc mēneša. To iepriekš nevar zināt," domā U. Roze.
Simfonisko mūziku neklausās tramvajā
Izrādās, ka dziedātājs arī pats labprāt klausās savas dziesmas. "Nezinu kā citi, bet es klausos savus ierakstus," atzīst U. Roze. Koncertos un citur, kur muzikanti uzstājas, nevar no malas paklausīties savu sniegumu. Ieraksts ir tas, kas visu parāda, rodas priekšstats. Pats var dzirdēt gan kļūdas, gan arī sasniegumus. Var saprast, kas jāmaina un kas - ne.
"Klausos arī tāpēc, ka man patīk mūzika, ko dziedu. Protams, tas nenotiek katru dienu no rīta līdz vakaram, bet tad, kad ir noskaņojums," skaidro U.Roze. Viņš uzskata, ka mūzika jāklausās, tā jāprot klausīties. Mūzikas izpratne Latvijā un pasaulē ir dažāda. Ir daudz produktu, ko sauc par mūziku, bet kurus U. Roze tā nedēvētu.
Taujāts par piemēriem, viņš skaidro, ka to ir grūti formulēt. Vienam liekas, ka tas ir skaisti, bet citam atkal - ne. Uzspiest savu viedokli būtu nepareizi. "Man tāpat kā jebkuram muzikantam "sāp ausis", kad dzirdu, ka spēlē vai dzied "šķībi", bet izdotajos diskos to nedzird. Pašlaik ir daudz kvalitatīvas tehnikas, lai tādas kļūdas nepieļautu," secina U. Roze. Ar datoru var "pievilkt" balstiņu, cik augstu vajadzīgs. Tāpēc ir daudz mākslinieku, kas izdod diskus, bet spēlēt nemāk.
Uģis Roze skaņdarbus dala klausāmajā, fona un deju mūzikā. Viņš deju mūziku neklausītos mājās. Tai jāskan deju vakaros. "Mājas, piemēram, zupu vārot, es deju mūziku neklausītos," salīdzina muzikants. Zupu vārot, var klausīties fona mūziku. Tādas arī ir daudz. Cita lieta, ka nereti to jauc un fona mūziku spēlē koncertos.
"Pašlaik gan koncerti notiek reti," viņš piebilst. Vērtējot skaņdarbus, dziedātājs pauž, ka ir vienkārši mūzika un mūzika, kas nes sevī kādu informāciju, kas sniedz emocionālus pārdzīvojumus. Liek cilvēkam ieklausīties un domāt. "Ja manu mūziku klausītos, zupu vārot, tad daudzi teiktu, ka tur nekā nav. Jo viņa ir jāklausās," U.Roze, pašam nemanot, par savām dziesmām stāstot, pāriet uz dzīvas būtnes raksturojošu vietniekvārdu.
"Viņa ir jāklausās, un tikai tad tu dzirdi vārdus, dzirdi nianses, kas skan instrumentos. Tikai tad vari mūziku pa īstam izbaudīt. Mēs taču arī simfoniskos skaņdarbus neklausāmies kaut kur tramvajā."
Gaisma tuneļa galā jau ir saskatāma
Senāk, pirms vairākiem desmitiem gadu, lai muzikants varētu kāpt uz skatuves un sniegt savas pārdomas klausītājiem, viņam bija jāizklūst cauri savdabīgam "sietam". Tomēr jāatzīst, ka daudzi no tā laika dziedātajiem uz skatuves ir vēl joprojām. Vai tas bija labi vai slikti? "Tā bija," piekrīt U.Roze, "bet mēs vairs nedzīvojam tajā laikā." Arī viņš ne reizi vien gājis cauri šim "sietam". Viņš vairs negribētu tur atgriezties, kad noteica - to drīkst spēlēt, bet to - nedrīkst. Mākslinieki bija spiesti spēlēt arī kaut ko tādu, kas viņiem nemaz nepatika. "Komisijā bieži vien sēdēja cilvēki, kas pilnīgi neko nesaprata no mūzikas," komentē U. Roze. Tā jau ir otra galējība.
Šodien šādu iespējamību dziedātājs salīdzina ar diskusiju par eitanāziju. Atļaut vai neatļaut? Mēs varam teikt, ka tas nav cilvēcīgi, likt kādam mocīties, ja viņš grib nomirt. Bet kur ir garantija, ka tas netiks izmantots citādākos nolūkos?
Kāds ir rezultāts? Ražo visādus produktus. Tautai, vienkāršam klausītājam, protams, ir grūti saprast, kas notiek. "Ir pierasts, ka šo lēto produkciju reklamē. Tajā iegulda daudz vairāk līdzekļu," novērojisU.Roze. Tas ir kā ar veļas pulveri vai desu. Neviens neieguldīs lielu naudu labas produkcijas reklāmā, jo tā jau ir ieguldīta, šo produktu ražojot. Lielu naudu ieguldīs draņķa tirgošanā, lai tikai tas tiktu pārdots.
"Šāda situācija turpināsies, līdz cilvēki to sapratīs un izšķirs, bet tas būs ilgs ceļš," secina muzikants. Viņš uzskata, ka gaisma tuneļa galā jau ir saskatāma. Daudzi cilvēki negrib klausīties, ja mākslinieki uzstājas ar fonogrammām. Daudzi negrib skatīties, ja uz skatuves nav gaismu, nav pilnas skaņu aparatūras. "Tas ir labi, cita lieta, vai to var atļauties, jo viss maksā lielu naudu," piebilst U.Roze. "Ja mēs gribam audzināt klausītāju un dot kādu priekšstatu, kas notiek Latvijā, tad mums ir jāziedo komforts. Vai arī jāpaliek kaunā, ka nevaram sniegt pilnvērtīgu priekšnesumu."
Viņš uzsver, ka nekad, arī lauku klubiņā uzstājoties, nemēdz strādāt ar pilnu fonogrammu. Tas ir tikai pavadījums, kuram mākslinieks "dzied virsū". Kaut gan Latvijā esot iegājies arī tā, ka ne muzikants spēlē, ne dziedātājs dzied. Atnāk, plāta muti, un viss notiek. "Ir jāatrod vidusceļš. Jāsaprot, ka cilvēks neatdos pēdējo latu, lai atnāktu uz tādu koncertu," vērtē U. Roze.
Prezentācijās nesīs sintētisku maizi
Šobrīd, kad lielākās daļas cilvēku prātus aizņem gatavošanās "Eirovīzijai", U. Roze ir skeptisks. "Tas ir bizness. Bizness valstu līmenī. Viena konkrēta ieinteresētu personu loka interesēs, kas ar to pelna ļoti lielu naudu," saka dziedātājs. Katra dalībvalsts maksā lielu naudu, lai piedalītos. Protams, tā ir Latvijas vārda nešana pasaulē. Nu, ne gluži pasaulē, jo Ameriku tāda "Eirovīzija" neinteresē.
"Pieņemsim, iebrauc Marija Naumova Latvijā un viņu sagaida Valsts prezidente. Es gribētu redzēt to brīdi, kad Baibu Skridi kādreiz tā sagaidīs pēc uzvarām pasaules konkursos," vērtē U. Roze.
Mēs vairs nevaram gribēt, lai tauta saprastu kaut ko par tām lietām, kam patiešām ir vērtība. Kur cilvēki ir ieguldījuši milzu darbu un gadiem mācījušies, kurus zina pasaules mūzikas apritē. Mēs drīz ēdīsim visu no plastmasas, bet mūsu Latvijas vērtīgie produkti pazudīs. Mēs visu gribam lētāku un sliktāku. Ēdīsim draņķus, slavēsim draņķus. Valsts prezidente prezentācijās nesīs sintētisku maizes klaipu. Visi par to priecāsies. "Es negribu par to priecāties," ir sarūgtināts muzikants.
Par "Eirovīziju" runājot, viņš vaicā, vai ir vajadzīgs ieguldīt tik daudz līdzekļu, lai "izvilktu" šos pašdarbniekus un padarītu par zvaigznēm uz neilgu brīdi. "Es priecājos, ka man ir darbs un ka mani tas viss neskar," rezumē U. Roze. Viņu tikai uztraucot, ka valstī, kurā viņš dzīvo, gaismā tiek celts tas, kas nav jāceļ.

Citu datumu laikraksti