Klūgu pinējs ar savu dzinulīti

Turpinās no 1.lappuses

Andris Skaistkalns ir viens no tiem vīriem ar meistarīgām rokām, kuri senajam amatam neļauj iet zudībā. Viņš prot nopīt gandrīz visu, kas pašam ienāk prātā.

Vienu groziņu “uzrāvu”
“Viss sākās, kad dzīvoju Alūksnē, jo ar draugiem devāmies atpūsties pie ezera, skatījāmies, kā līdakas nārsto. Un tur bērziem bija vēl mazi “bērni”, tāpat pļavā auga krūmi - man šķiet, ka vēl tagad viņu tur ir pietiekami. Zariem labi nāca nost miza, un es “uzrāvu” vienu groziņu. Tas groziņš vēl šodien ir, tikai laika gaitā nedaudz nodrupis. Zināšanas ieguvu tālaika žurnālā “Sieviete”, kur bija pīšanas ābece. Kad sapratu, ka man tas var padoties, pieteicos kursiem. Toreiz Pēteris Amantovs, kuram bija liela degsme grozu pīšanā, pasniedza kursus, kur pieteicās 14 cilvēki. Kursi sākās ar lielu vērienu, bet beidzās ar diviem cilvēkiem,” atceras Andris.
Sākoties juku laikiem, Andris ar sievu no Alūksnes pārcēlies dzīvot uz Annas pagastu. Viņš stāsta, ka piekopis šo amatu, bet ne pastāvīgi, jo vajadzējis savest kārtībā saimniecību. “Kad pārcēlāmies uz Annas pusi un cilvēkiem intereses par pinumiem nebija, es “rūsēju” kādus divdesmit gadus. Pirts jau bija uzcelta, tad uzradās interese, tad atkal noplaka. Līdz pagājušajam pavasarim, kad ģimenes  meitenes mani piespieda atsākt darboties ar pīšanu. Kādam kaut ko vajag, patīk, sāc darboties, tad atkal noklust, un arī es norimstos,” atklāti saka skaisto grozu pinējs.

No purva līdz materiālam
Meistars neslēpj - lai tiktu pie groza, jāiegulda pamatīgs darbs: jādodas purvā, pa grāvjiem, jāvāc klūdziņas, jānes mājās, jāliek katlā, jāvāra, jāmizo, jākaltē. Andris no diviem veciem, tukšiem gāzes baloniem uzmeistarojis katlu, kur klūgas vārīt. ”Ar sievu aizbraucam, četrus maisus piegriežam. Jābūt ļoti pacietīgam pa grāvjiem izložņāt, sagriezt viengadīgās klūgas, jo divgadīgās neder - galotnīte sašķeļas. Tas process ir tik īss - vienā dienā vari iet pakaļ klūgām, pēc trīs dienām vairs nevari, jo jau lapu ir par daudz. Turklāt pavasara klūgas ir daudz trauslākas nekā rudenī vāktās, jo nav vēl nobriedušas. Rudenī vāktās jau ir uz ziemu aizdevušās čučēt, tāpēc arī stingrākas. Bērzs, ozols arī neder, tikai kārkli. Senāk teica, ka Latvijā ir 33 kārklu sugas un no tām tikai 3 derot pīšanai. Var jau arī stādīt kārklus, bet kaimiņi domās, ka esmu sajucis, jo kurš tad stāda kārklus! Bet kārkls ir ļoti labs materiāls - garš, lokans. Iestūķējam savā autiņā, atvedam uz māju, un tad divi maisi vienā katlā saiet. Paiet kādas divarpus stundas, kamēr izvārās. Septiņos iekuru katlu, ap desmitiem sākam tīrīt un ap četriem beidzam. Tad uz pirkstiem ir tulznas, kādas pats nevienam citam neesmu redzējis. Nāk arī meitas Dace un Rita palīgā, jo viens pats nevari, it sevišķi mizošanas procesā. Tad kurinu pirtiņu, lieku klūgas uz lāvas un otrā dienā vēlreiz iekurinu, tad jau tās kļuvušas sausas un var sākties šķirošana: sēdi uz grīdas un šķiro. Lielie meistari klūgas šķiro pēc garuma, bet man nesanāk. Ja lasi pļavā, tad nav iespējams pēc garuma sašķirot, jo lielā zālē klūgas ir tievas, garas, bet klajākā laukā - īsākas, resnākas. Klūgas jāsašķiro apmēram pusotra milimetra robežu atšķirībā, jo ribiņai jābūt resnākai nekā tam, ar ko appīsi, citādi ribiņa lieksies un šķobīsies,” skaidro Andris.

Viss dabīgs, paša rokām veidots
Meistara rokām šo gadu laikā tapuši ļoti daudzi skaisti roku darbi - sākot ar maziem groziņiem dažādās formās līdz pat tortu kastēm, veļas groziem un daudziem citiem meistarojumiem. Katrs darbs ir īstens roku darbs - bez līmes, bez krāsas. To, par ko taps katrs no materiāliem, nosaka pats meistars.
“Rudenī, ejot pa pļavu, es nevaru pateikt, kas tā ir par šķirni. Es jau to mizu nepētu, ņemu visas pēc kārtas, sašķiroju pēc resnumiem, bet, kad sapin, sanāk šādi tādi brīnumi. Kad ir kāda cita šķirne pagadījusies, tad groziņš paliek mistrains. Tāpat arī saulē cita klūdziņa paliek brūnāka ātrāk, cita vēlāk. Es nevaru zināt, kā tas toveris izskatīsies pēc trīs gadiem! Man bija klūgas, kas bija 27 gadus vecas, no tām gan sievai uzpinu veļas grozu. Varbūt tās nebija vairs tik lokanas, bija šur tur pirksts jāpietur.”

Kas iedod dzinulīti?
Andris neslēpj – ja pastrādā divas trīs dienas, tad rokas velk krampjos. Klūgas mērcē vismaz četras stundas un pin mitras. “Bet, ja galīgi samircis un steidzīgi pīts, tad arī nekas nav, jo, kad izkalst, tad  šūpojas kā augstceltne! Tie, kas to nav darījuši, lai tikai iedomājas, cik tas ir kaitinoši - tu ej, rokas slapjas, lapas traucē, graizi, pēc tam vēl viss mitrs. Tas nav no patīkamākajiem procesiem. Māksliniekam vajag iedvesmu, es nedaru neko tādu ekstravagantu, zinu, kas man jādara, bet tomēr arī man iedvesmu vajag. Tāpat arī vajag dzinuli, lai ķertos klāt. Labi, ka kāds pasaka: ”Vecais, ej kaut ko uzčimerē!” Tas iedod dzinulīti. Mēs, vīrieši, jau esam tādi slinkāki, sievieši ir čaklāki. Kad dzinulis ir, tad pirtī varu sēdēt no rīta līdz vakaram. Kādreiz tas grozs tāds samocīts - ko darīt? Uzspraudīs kādu kārtīgu osu, lai redzētu, ka osa gandrīz valda pār to grozu. Uztaisi un beigās sanāk pat labāk nekā tas cits, kas man iepriekš labāk patika. Parādu sieviešiem, pasaka, ka viss ir forši, tad man vispār vairs neko nevajag. Viens jau nu noteikti to nevar pavilkt - garlaicīgi, kaitinoši. Ja man patiktu tādi smalkie darbi, varbūt būtu citādāk,” spriež A.Skaistkalns. 
Ar hobiju paēdis nebūsi
Andris uzskata, ka šo profesiju gribētu prast daudzi, arī iemācīties varot kurš katrs, tomēr tas nepadodoties visiem. “Nezinu, kur ir knifs - laikam katram savas dotības. Domāju, ja es būtu visus gadus pinis, tad būtu meistars, bet neuzskatu, ka arī tagad man sanāk slikti. Ja Latvijā novērtētu roku darbu, es nedarītu neko citu. Būtu kā mākslinieks - pa dienu sasmeltos iedvesmu, vakarā kaut ko padarītu, un viss kārtībā, un vēl par to naudu saņemtu! Uzskatu, ka šī profesija nav pieprasīta un arī darbi ne tik. Protams, kad paskaties internetā, kur pārdod roku darbus, cenas ir šausmīgas. Tāpēc ir citi darbi arī jādara, jo ar šo vaļasprieku paēdis nebūsi.”
Pinēja darbi ir tikuši radiem un meistara meitām, jo A.Skaistkalna novērojumi rāda, ka latvietis vairs diemžēl netiecas pēc šāda veida izstrādājumiem.

— Teksts un foto: Linda Līdaka

Citu datumu laikraksti

  • Lasītāji, braucam uz Līgatni!

    Lasītāji, braucam uz Līgatni!

    Turpinot jauko tradīciju, arī šovasar Alūksnes un Apes novadu laikraksts “Alūksnes Ziņas” savus zinātkāros un atraktīvos lasītājus aicina izzinošā...

  • Arī aprīlī aicina uz kino

    Aprīlī Alūksnes Kultūras centrā būs skatāmas trīs ļoti atšķirīgas, aizraujošas Latvijā tapušas filmas. Dokumentālā filma visai ģimenei “Turpinājums”...

  • Ekspedīcijas laikā iepazīst, kas un kā notiek mežā 8

    Ekspedīcijas laikā iepazīst, kas un kā notiek mežā

    Turpinās no 1.lappusesParažas vēsta, ka Zaļajā ceturtdienā jādodas pie dabas, jāmeklē kāds ezers, strauts vai upe un jāmazgājas. Daļa no šīm darbībām...

  • Atteikšanās

    Atteikšanās

    Lieldienas - viens no četriem punktiem gadalaiku maiņu ciklā. Kādam tie ir ģimenes svētki, tradīcija, kādam tas ir garīgs piedzīvojums, ieturot...

  • Lielākie svētki kristīgajā pasaulē

    Lieldienas jeb pavasara saulgrieži notiek laikā, kad Saules centrs šķērso debess ekvatoru. Dienas paliek arvien garākas, un notiek gaismas uzvara pār...

  • Lieldienas gaidot

    Lieldienas ir seni svētki, pazīstami jau pirms Kristus. Lieldienās auglības simbols ir ola. Pirmo olu Lieldienu rītā sadalīja visiem mājās ļaudīm...

  • Gūst pieredzi Bulgārijā

    Gūst pieredzi Bulgārijā

    D.Ozoliņa Apes vidusskolas skolnieki Rauls Vīksna un Kristiāns Toms Briedis kopā ar skolotāju Lauru Popi un projekta vadītāju Daigu Bojāri “Erasmus+”...

  • Iespēja biedrībām

    Alūksnes un Apes novadu nevalstiskajām organizācijām (NVO) ir iespēja rakstīt projektus un piesaistīt finansējumu, piedaloties Valmieras novada fonda...

  • Uguns izdzēš divu bērnu dzīvības 2

    Uguns izdzēš divu bērnu dzīvības

    Trapenes pagastā svētdien traģiska ugunsnelaime izdzēsa divu mazu bērnu dzīvības, bet tēvs, kurš saviem spēkiem centās novērst nelaimi, guvis smagus...