Kniepadatas dūriens, kas izmaina dzīvi

Dainis Ozoliņš ar teātra spēlēšanu caur joku plēšanu saistīts jau no skolas vecuma, kaut gan pats atzīst, ka bērnībā nekad nav lolojis tādu sapni - būt aktieris.

Dainis Ozoliņš ar teātra spēlēšanu caur joku plēšanu saistīts jau no skolas vecuma, kaut gan pats atzīst, ka bērnībā nekad nav lolojis tādu sapni - būt aktieris. Viena no pirmajām lomām viņam bijusi - gailis, dzejoļa par lelles jaku inscenējumā.
Atskatoties pagātnē, aktieris vērtē, ka pirmā reize, kad viņš sajutis apkārtējo cilvēku interesi, bijis kādā ceturtajā vai piektajā klasē. Jelgavas 2. vidusskolā tolaik iestudēti "Sūnu ciema zēni". Ainā, kur darbojušies slaucītāji, bīdītāji, stumdītāji un ēdinātāji, viņš viens pats tēlojis tos visus. Tā bijusi veiksmīga debija, pēc kuras viņu iesaistījuši dramatiskajā pulciņā. "Toreiz skolā taisīja milzīgas lugas. "Krauklīti" iestudēja. "Princesi Gundegu un karali Brusubārdu". Tur sīkās lomiņas bija desmitiem," atceras D. Ozoliņš. Iestudējumi bijuši pasakaini, krāšņas dekorācijas, daudz mirdzošu spuldzīšu. Salīdzinot, tagadējās lielākoties nav bērnu izrādes. "Ja man bērns sēž blakus un visu laiku vaicā, kas tas tāds, ko viņš dara, kas tā par bērnu izrādi? Es jau nesaku, ka mūžīgi mūžos vajag kā piecdesmitajos gados, bet tā arī nevar būt, ka bērns neko vairs nesaprot," vērtē jelgavnieks.
Ir tādi liktenīgi brīži
Pēc skolas Dainis Ozoliņš aizgājis mācīties uz Kultūras darbinieku tehnikumu. "Tur ir mācījušies no puspasaules. Kādreiz tā bija saturīga un interesanta mācību iestāde. Tāpēc, ka tur strādāja gudri, spilgti un labi pedagogi, kas biogrāfijas dēļ citur nevarēja strādāt," skaidro D.Ozoliņš. "Nekad nevaru pievienoties tiem cilvēkiem, kas savā pagātnē tā saucamos padomju laikus paši slauka nost. It kā tas viņu dzīvē nemaz nebūtu bijis. Ja mēs jau esam piecdesmitgadnieki, tad mūsu dzīvē šis laiks ir bijis, un tas nav bijis tikai ar tukšumu. To mēs vēl nezinām, vai tie, kuri tagad nāks pilnbriedā, vai viņi vēl tik daudz izdarīs, cik mēs savā laikā."
Beidzot tehnikumu atklājies, ka jelgavniekam ir laba balss. Republikāniskajos konkursos viņš pat dziedājis Emīla Dārziņa "Spāniešu romanci". Viņš pamanīts un uzaicināts uz Operetes teātri, kur nostrādājis 12 gadus. Kad viņš jau darbojies teātrī, konservatorijā veidojies muzikālās komēdijas aktieru kurss, kam pasniedzēja bijusi Helēna Romanova. "Tad sāku domāt par aktiera karjeru," saka D.Ozoliņš. Vēl šodien viņam palikuši atmiņā pedagoģes teiktie vārdi, kuru patiesība dzīvē apstiprinājusies ne vienu vien reizi. Viņa teikusi, ka nevajagot, lai ik mirkli kāds ieceļ saulītē, lai mūžīgi kaut ko izkārto vai nokārto tavā vietā. Tomēr ir tādi liktenīgi brīži, kad viens par tevi aizliek to mazo kniepadatas dūrienu, un bez šīs sekundes tava dzīve veidotos pavisam citāda.
Profesijai atdots mūžs
Dainis Ozoliņš pabeidzis konservatoriju, tai brīdī lomas teātrī neesot bijušas. Visur runāts, ka vajag mācēt prasīt, tad viņš arī vienīgo reizi nolēmis - jāprasa. Lūdzis, lai viņam ļauj spēlēt Taukšķi. Kopš tās reizes radusies pārliecība, ja viņš kaut ko prasīs, tad neko nedabūs. "Man ir jāgaida tas, kas būs. Iedeva man Pičuku. Kas es par Pičuku, ja biju visvecākais savā kursā? Vārds pa vārdam, un aizgāju no Operetes," atceras aktieris. Pēc tam viņš četrus gadus dziedājis Operas korī. Vēlāk spēlējis "Kabatā".
Operetes teātri likvidēja, un Dainis Ozoliņš tagad filozofiski vērtē, ka, vēl nebūdams piecdesmitgadnieks, viņš sajutis - teātra jomā viņa saknes ir apgrieztas. Mūziķi runā - mūziķu lokā ir tā, šoferi atkal - mums, šoferiem, ir šitā. "Ja vienai profesijai ir atdots mūžs, tad tu faktiski nevienu citu nemaz labāk nepazīsti. Tāpēc arī šķiet, ka visskaistākais un visdramatiskākais notiek tieši tavā profesijā," filozofē aktieris.
Nav lemts un cauri
"Mani mūžā ik pa laikam pārsteidz kāda nopietna veselības trauma, no kuras kaut kāds augstāks spēks velk ārā. Nav tā kā dažiem cilvēkiem, kuriem visu laiku kaut kas kait," stāsta D. Ozoliņš. Divas reizes mūžā viņam bijusi klīniskā nāve. "Tādos apstākļos citi mira. Visi kā viens. Man bija vissmagāk, bet es dzīvoju. Nerunāsim, ka viss ir tavās rokās vai katrs savas laimes kalējs. Daļēji tas tā ir, bet svarīgs ir arī zvaigžņu stāvoklis," prāto aktieris.
Viņam drīz būs 50 gadu un dzīve apstiprinot, ka ne visiem viss ir dots un ļauts. Viņam lemta izglābšanās situācijās, kas pārējiem nav bijusi iespējama. Tā esot sajūta, ka kāds tur un iznes tam cauri, bet citu reizi, lai cik slīpēti vēlies piemānīt likteni, nekā - neiet! Nav lemts un cauri!
Pārrāvums aktiera karjerā bijis pēc nelaimes gadījuma, kad kritiena dēļ paralizēta kāja. "Vairāk nekā pusgadu nevarēju neko iesākt. Neviens jau neticēja, ka es vispār celšos, bet es tik šausmīgi ņēmos, un mani iztrenēja. Kad pirmo reizi gāju uz skatuves, man aiz muguras bija kruķis. Toreiz sapratu, ka ārsts var iedot tabletes, bet ja tu pats neatdabūsi sevi, tad nekas nebūs," secina D.Ozoliņš.
Nemitīgi par to knābās
Sekojis darbs televīzijā, un aktieris vairāk vai mazāk skatītājiem ir folklorizējies ar tēlu - "Dzīvokļa" Jāni Valteru jeb Jančuku. "Katram ir jāapzinās savi dabas dotumi. Esmu laimīgs, ka nekad - arī jauns būdams, nebiju iedomājies, ka spēlēšu mīlētājus vai traģiskās lomas," uzsver jelgavnieks. Kā pirmo reizi sevi ieraudzījis televīzijā, tā secinājis: "Tev, mīļo puisīt, būs grūts mūžs. No vienas puses tava savdabība un īpatnība būs pluss, bet no otras - tevi nemitīgi par to knābās." To viņš sapratis ļoti ātri.
Runājot par Jančuku, aktieris skaidro, ja cilvēks ieiet apritē ar vienu lomu, kuru štancē televīzijā, viņam jāsastopas ne tikai ar to, ka mīļi sagaida, bet tikpat daudz ir cilvēku, kuriem tas riebjas. Līdzīgi savulaik folklorizējās L.Krivāns par pirts Frīdi vai E.Liepiņš par Hugo Diegu.
"Tā jau ir, ka ar lomām tevi uzrunā. Tur jau nav nekas slikts, bet viens grūtums šodien ir nācis klāt," domā D.Ozoliņš. Šodienas cilvēki savās reakcijās tomēr esot drusku par daudz brīvi. Taču viss ir atkarīgs no publikas. Vieni var noskatīties, piemēram, seriālu par Moniku, bet aizejot uz teātri un redzot izrādē Olgu Dreģi vai Mirdzu Martinsoni, smadzenēs "atslēgt" to nost. "Tomēr ir daudz tādu, kuri ar dalīšanu neaizraujas. Ja viņš tevi atpazīst, tad uzskata par nepieciešamību tev to darīt zināmu. Bērnu reakcijas, lai kādas tās nebūtu, ir mīļas. Bet pieaugušie jau nav tik žēlīgi," pasmaida aktieris.
Nebūt kā izlepušam kaķim
Vaicāts, vai filmējot "Dzīvokli", kur dažbrīd ir visai komiskas situācijas, ir viegli noturēties nepasmaidot vietās, kur scenārijā tas nav paredzēts, Dainis Ozoliņš brīdi apsver atbildi. "Ja jūs skatāties un komentējat, cik tas ir stulbi, tad ziniet, mums arī tas filmējot ienāk prātā. Riskantākais ir brīdis, kad tu ieraugi kolēģa acīs to mazo dzirkstelīti, ka viņš ir sapratis to pašu. Tad var notikt tas, ka tu apsmejies. Gadās jau," viņš atzīst un piebilst, ka viena netaisnība pasaulē pastāv. Kuru vienmēr lamā pirmo? Vai tā ir drāma, traģēdija vai mūzikls. Aktieri! Viss parasti veļas pār aktiera muguru. "Vai viņš viens ir vainīgs? Darbs ir darbs, un to šodien nemaz nav tik viegli dabūt. Cilvēkam nevajag būt kā izlepušam kaķim pie krējuma bļodas. Nevajag grābt Dievam acīs. Ja tev ir piedāvājumi, no kuriem nezini, ko izvēlēties, tad cita lieta."
"Kāda ir lauku cilvēku diena? Tā paiet zem lopu astes no gaismas līdz gaismai. Kad viņš beidzot ienāk istabā, ko tad jūs no viņa gaidāt? Lai vēl mēģina iedziļināties? Esmu redzējis, kā lauku sieviņa paņem vietējo avīzīti un pēc pirmajām desmit rindiņām aizmieg. Tad, lūk, viņiem vajag tos vieglos gabalus, kur kaut kas sakrīt ar viņu ikdienas situācijām," nu D.Ozoliņš skaidro, ka "Dzīvoklī" nevajag meklēt lielo mākslu. Viņš arī piebilst, ka seriāla notikumi tomēr neesot tikai fantāziju murgs. Z.Neimanis savulaik dzīvojis komunālajā dzīvoklī un daudzas situācijas ir sadzīvē noskatītas.
Ar varu nevarēs piedzīt
"Ja to visu "vieglo" no televīzijas programmām "noslaucītu" nost, diemžēl nevaru nosaukt, ko varētu likt vietā," secina D.Ozoliņš. Viņš ir sarūgtināts, ka šobrīd iepērk filmas, lai tikai būtu lētāk. Šodien ir starpnieku, nevis ražotāju laiks. Visu - lai tā būtu multene vai ēdiens, ka tikai lētāk iepirkt, dārgāk pārdot un ar šo peļņu kļūt dižam. Bērni slimo ar neredzētām slimībām. "Pasakiet, cik tagad ir mātes, kas bērniem gatavo ēdienu? Aiziet uz veikalu, paņem vienu paku, visu savāra un viss. Cik tur darba, lai sarīvētu katru saknīti kā laucinieki!" komentē jelgavnieks un skumji piebilst, ka drīz konversācijas vārdnīcā būs jāmeklē tādi termini kā gods, godaprāts, sirdsapziņa un mīlestība.
Aktieris domā, ka leiši un krievi vairāk "tur" savu dzimtu, bet latviešiem tas tik stipri nav. Līdzīgi arī ar ticības lietām. "Ticība - tas ir talants plus audzināšana. Cilvēkam pašam pie tās ir jānonāk, ar varu pie tās nevarēsiet piedzīt. Ja ģimenē viņš neko nebūs par to dzirdējis, tad arī interese nekad neradīsies," vērtē D. Ozoliņš.
"Ja tev ir absolūtā dzirde, tad varbūt tu arī kļūsi par mūziķi, kaut arī tev mājās klavieres stāv kā mēbele, un neviens tām neiet klāt un nespēlē. Bet ja tev mājās eglīte nebūs iedegta ar tādu noskaņu, kādai tai vajadzētu būt, tad arī tālāk tavos bērnos tā visa nebūs," vētē aktieris.

Citu datumu laikraksti

  • Kokteiļi bērniem, sievietēm un vīriešiem

    Svētku reizēs vienmēr paceļam glāzi, lai uzsauktu tostu par mīlestību, saticību, veselību, mieru un draudzību.Svētku reizēs vienmēr paceļam glāzi,...

  • Aicina pieteikties jaunos rakstniekus

    Latvijas Rakstnieku savienība un Rīgas Jauno literātu apvienība no 14. līdz 18. aprīlim rīko Jauno autoru semināru. Tajā aicināti piedalīties...

  • Aicinājums

    Cesvaines pilsētas ar lauku teritoriju dome lūdz ziedot materiālus Cesvaines pils bojāto konstruktīvo elementu (pārsegumu, sienu, akmens mūra detaļu,...