Ko es vēlos no savas Latvijas?

Dzimusi, augusi un visu mūžu dzīvojusi Latvijā un te arī gribu nodzīvot – tā valsts svētku noskaņās sākās saruna ar kādu sirmu alūksnieti. Kundze, kura pie krūtīm bija piespraudusi sarkanbaltsarkanu karodziņu un kuras rokas rotāja skaisti adīti dūraiņi ar latvju rakstiem, sarunas turpinājumā atzina, ka ļoti lepojas ar savu valsti un neesot ko sūdzēties par valdību - valdība esot tāda, kādu mēs esam pelnījuši, un stingri lūkojās uz blakus stāvošiem kungiem, kuri mirkli pirms mūsu sarunas esot runājuši par valstiskām lietām, ķengājušies par oligarhu sarunām un citām aktualitātēm. Svētki nu esot tā reize, kad ar savu valsti jālepojas, nevis “jāgremdē”. Un tam nevar nepiekrist - neviens cits, izņemot mūs pašus, latviešus, ar Latviju tā neleposies, šo zemi tā nemīlēs un tik patriotiski neapdziedās dziesmās. To varam tikai mēs! Mēs katrs pats. Un te neviļus rodas jautājums – ko es esmu darījusi savai Latvijai? Ilgi domāju, taču neko lepnuma vērtu un cildinošu nespēju pateikt. Es neesmu stāvējusi savas valsts sardzē, cīnījusies par brīvību... Es te dzīvoju, es te esmu, mīlu savu zemi. Tāds nieks vien. Vismaz man pašai tas nelikās nekas ievērības cienīgs, līdz sirmā kundze, kā lasīdama manas domas, teica: “Ir jāmīl sava Latvija, bet citi pat to nespēj.” Jā, tiešām - mīlēt, cienīt, kopt un lolot vietu, valsti, valodu - arī tas var būt devums savai valstij. Ap sirdi kļuva siltāk, un sajutos savai valstij kaut cik vajadzīga.
“Es neko daudz nevēlos, vien dzīvot mierā,” tā uz manu jautājumu, vai ir mierā ar šodienas Latviju, atbildēja kundze. Ko no savas valsts vēlos es? Arī mieru. Drošību. Sociālo stabilitāti. Runāt un rakstīt latviešu valodā. Dzīvot pēc mūsu tautas paražām. Un es to visu varu! Uzdodot šo ekspresjautājumu citiem, atbildes bija līdzīgas – visi vēlas drošību. Ne viena vārda par finansiālu nodrošinājumu, lielākiem pabalstiem vai pensijām. Tad kādēļ mēs tik ļoti lamājam valdību? Kas tad īsti ir pats svarīgākais? Būt kopā ar saviem mīļajiem, miers, laba veselība visiem. Nauda to visu nespēj dot. Jā, protams, pilnīgi bez naudas nevarētu dzīvot, taču tas nav dzīvē svarīgākais. Visticamākais, ja šo jautājumu uzdotu citā laikā, atbildes skanētu nedaudz citādāk un daudz biežāk izskanētu vēlme pēc kādām materiālām vērtībām. Taču šobrīd joprojām ir novembris - valsts svētku laiks, kad mēs vairāk nekā citos mēnešos mīlam savu valsti.

Citu datumu laikraksti

  • Kādā jaukā rītā

    Nākamās paaudzes... Varbūt domāt par šo tēmu un lauzīt galvu par latviešu tautas nākotni lai paliek gaišreģu, viedo tētiņu un māmiņu ziņā. Lai plāno...

  • Kā pareizi izdziedāt Latvijas himnu?

    Kā pareizi izdziedāt Latvijas himnu?

    Vēršot iedzīvotāju uzmanību uz Latvijas valsts himnas izpildījuma veidu, ekspertu komanda 1.novembra konsilijā pauda dažādus viedokļus. Piemēram,...

  • Veltījums savai zemei

    Es mīlu savu zemi, debesis, sauli, mežus, jūras, plašumus, kalnus un lejas. Šī zeme kā dzintarlāse mirdz, jo māmuļa jūra to auklē. No rītiem caur...

  • Novadniekam Jānim Biķim – 120 5

    Novadniekam Jānim Biķim – 120

    Mālupieši vienmēr godā turējuši sava pagasta vēsturi un cildinājuši novadniekus un viņu veikumu. Lai godinātu novadnieka un zinātnieka Jāņa Biķa...

  • Ģimnāzija – Rožu vēstnieki 2

    Ģimnāzija – Rožu vēstnieki

    Septembra vidū lasītājiem bija iespēja uzzināt par Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas delegācijas viesošanos Ernsta Glika dzimtajā pilsētā...

  • Aicina piedalīties  konkursā

    Aicina piedalīties konkursā

    Lasītājiem pašvaldību bibliotēkās, arī Alūksnes un Apes novados, ir iespēja piedalīties konkursā  “Latvijai - 100. Domā. Izzini. Stāsti!”. Konkursu...