Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ko un kā šodien mācīt skolēniem?

Skolas gaitas uzsākot, var pamanīt, ka daudz kas mūsdienās ir mainījies - sākot ar ģērbšanās stilu, kāds bija pirms pāris desmitiem gadu, līdz pat mācīšanas metodēm, turklāt mūsdienās ir arī attīstījušās tehnoloģijas un aktualizētas skolēnu tiesības. Viss mainās, tāpēc vēlējāmies noskaidrot pedagogu un skolēnu domas par to, kas mūsdienu skolu vidē ir labi un kas varbūt ne tik.

Sašaurināt mācību priekšmetu skaitu
Loreta Kurkunova, ģimnāziste
Šogad uzsākšu mācības 12.klasē E.Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijā. Esmu izvēlējusies matemātikas, dabaszinību un tehnisko virzienu, jo loģiskā domāšana, kas nepieciešama šajos priekšmetos, ir mana stiprā puse. Skolas vide ir samērā nomācoša, skolēni, īpaši gada beigās, izskatās ļoti depresīvi. Manuprāt, informācijas apjoms, kas jāapgūst vidusskolā, ir pārspīlēti liels, prāts vienkārši nespēj to aptvert - skolēni nomocīti, bet iegūtās zināšanas pavisam drīz tiek aizmirstas. Manuprāt, ģimnāzijā tiek izmantotas ne pārāk modernas mūsdienu tehnoloģijas, tomēr esošās ir pietiekamas mācību procesa atvieglošanai. Es gribētu, lai jau vidusskolā (vismaz 12.klasē) varētu sašaurināt mācību priekšmetu skaitu. Tas būtu daudz noderīgāk veiksmīgas karjeras veidošanai. Šobrīd skolā apgūstu priekšmetus, kuri, visticamāk, nekādā veidā nebūs saistīti ar manu nākotni. Vienkārši iemācos, lai pabeigtu skolu ar labiem rezultātiem. Plānoju studēt Latvijas Universitātē vai Rīgas Stradiņa universitātē kādā no studiju programmām, kas saistītas ar man interesējošiem mācību priekšmetiem - matemātiku, ekonomiku, bioloģiju, ķīmiju. Domājot par studiju izvēli, apzinos, ka galvenokārt noderēs tikai pāris mācību priekšmeti no visa apgūtā. Lielākoties skolotāju attieksme kļūst arvien vienaldzīgāka, pat negatīvāka. Iespējams, tas ir atalgojuma, vidējā skolotāju vecuma un pašu skolēnu attieksmes rezultāts. ◆

Visa pamatā ir komunikācija
Mārcis Kalniņš, mūzikas pedagogs
Mūsdienās ar bērnu ir jāveido savstarpējā valoda un sapratne. Nepietiek paprasīt tikai notis vai visu to, kas ir jāiekaļ galvā, bet arī jāprot izzināt, ko viņš domā. Vajag runāt ar bērniem un saprast, kas viņiem patīk, kas nepatīk un kāpēc. Arī to, kāpēc varbūt šodien viņš saka - nē. Ir jāsaprot, kā to, ko vēlos iemācīt, pavērst citādāk, lai bērnam gribētos pašam to iemācīties. Nav formulas, pēc kuras varētu strādāt, lai visi būtu motivēti, lai visi visu iemācītos. Manā praksē, piemēram, ir maz bērnu, kam nepatiktu apmeklēt nodarbības. Visi strādā, darbojas un rodam kopīgu valodu labprātīgi pēc pašu gribas. Arī, kad uz septembri gatavojāmies koncertiem, viņi paši nāca un darbojās. Bērniem patīk, ka viņiem sanāk un padodas, ka saņem uzslavas, var uzstāties publiski. Svarīga, protams, ir arī saskarsme ar vecākiem - veidoju labu saskarsmi arī ar viņiem. Tad arī var redzēt, cik vecākam interesē, kas notiek ar bērnu, cik daudz viņš ir iemācījies. Bērnus vajag pārsteigt, citādāk viņiem ātri apnīk. Ir jāveic aktivitātes vai koordinācijas vingrinājumi, ko viņi varbūt uzreiz nevar izdarīt, līdz ar to tas rada interesi. Tāpat ir jāiet līdzi laikam. No mūzikas stundām kā piemēru varu minēt to, ka kādu reizi paņemam mūsdienīgāku, zināmāku skaņdarbu, vai, ņemot vērā, ka ir attīstītas mūsdienīgas tehnoloģijas, pastrādājam ar elektroniskajām bungām. Nestrādājam iesūnojušos stereotipos, ka ir tikai viens veids, kā var veikt izpildījumu, bet variējam un eksperimentējam. Tāpat ir bijis, ka bērni ieraksta savu izpildījumu tālrunī un uzliek kā zvana signālu. Piemēram, džambu nodarbībās man nav noteiktu nošu. Gadu pats domāju un radu ritmus, lai mācot bērniem būtu interesanti un patiktu ritms. Varam arī aizbraukt kaut kur un uzstāties. Kā pedagogs varu būt elastīgs, dažbrīd arī stingrāks, jo ir prasības, uzdevumi, ar kuriem bērnam jātiek galā. Dažreiz bērns “jāsapurina”, jāmotivē: “Tu to vari, nestāsti, ka nesanāks! Zinu, ka var labi nospēlēt!” Mēģinām kaut vai divas reizes lēnāk, bet kamēr sanāk. Tajā pašā laikā bērniem esmu vairāk kā draugs, jo viņi var man kā pedagogam pateikt: “Čau, Mārci!” Iespējams, tā arī bērns jūtas brīvāk. ◆

Jāmācās, ne tikai jāpriecājas
Lilita
Spirka, angļu valodas skolotāja
Uzskatu, ka tomēr visa pamatā bērnam kaut kas arī ir jāiemācās no teorijas, nevis tikai jāpriecājas. Straujā tehnoloģiju attīstīšanās traucē, kad ir jāiemācās teorija, kas, protams, bērnam nav saistoša. Tiesa, tas viss ir atkarīgs no katra bērna individuāli, no intelektuālās spējas. Jo grūtāk viņam padodas mācības, jo grūtāk ir noturēt uzmanību un vairāk interesē blakuslietas. Liela nozīme ir vecākiem, kā viņi motivē bērnu. Vecāks tomēr ir autoritāte vairākumam bērnu, un, ja bērns jau ģimenē ir ieprogrammēts, ka viņam vajag mācīties, tad viņš to dara. No savas pieredzes varu teikt, ka tagad lielākajai daļai bērnu vairāk patīk praktiskās nodarbības, bet tiem, kam arī tas nepadodas, nepatīk nekas. Var jau motivēt bērnus, ka viņiem viss sanāks, bet, ja viņi zina, ka nevarēs to priekšmetu apgūt, tad uzskata, ka varēs bez tā iztikt. Tāpēc jau ir tā, ka parasti uz ārzemēm aizbrauc ar vājām valodas zināšanām un nepieciešamo valodas bagāžu apgūst, esot tajā vidē. Tomēr tās jau ir citas zināšanas - ne tās, kas skolai būtu jādod. Skolai jādod tāda izglītība, kas palīdzētu bērnam turpināt mācīties tālāk. Taču nākamā galējība - lai mācītos tālāk jāizvērtē, vai bērnam pēc augstskolas absolvēšanas vispār būs, kur strādāt savā nozarē. Lielākā daļa augstskolu balstītas uz maksas studijām, bet ir bērni, kuriem nebūs līdzekļu studiju apmaksai, bet budžetā viņi netiks zināšanu dēļ. Tā rezultātā veidojas sava veida bezspēks un nav motivācijas apgūt zināšanas, ļaujas dzīves plūdumam – kā būs, tā būs. Bērni šodien ir pavisam citādāki – viņus nedrīkst vairs piespiest, viņiem ir savas tiesības, viņiem nav izturības, jo nav radināti pārvarēt grūtības, kā tas bija kolhozu laikos. Tāpat tagad bērniem ir iestājusies visatļautība - var darīt tikai to, ko grib, un nevar viņus piespiest darīt to, ko viņi negrib. Skumji, ka aug tāda paslinka paaudze. ◆

Citu datumu laikraksti

  • Kas sagaida Alūksnes  novada skolotāju saimi? 2

    Kas sagaida Alūksnes novada skolotāju saimi?  21

    Jaunajā pedagogu atalgojuma modelī valsts noteikusi zemāko amatalgas līmeni skolotājiem, kas ir augstāks nekā līdz šim un kā apmērs atkarīgs no bērnu...

  • Atcerēsies  “Baltijas ceļu”

    Atcerēsies “Baltijas ceļu”

    Jau vairākus gadus Alūksnē izveidojusies skaista tradīcija - atzīmēt “Baltijas ceļa” gadadienu, veidojot dažādus ziedu rakstus. Arī šovasar...

  • Alūksne īsumā

    14.augustā ◆ ap pulksten 18.00 Alūksnes novadā, Malienas pagastā, uz autoceļa Alūksne-Liepna, traktora, kuru vadīja 1976.gadā dzimis vīrietis, un...