Ko vāram ar JODsāli?

Man te daži lasītāji ir pārmetuši, ka es, Antons Krikums, dzīvojot vienās negācijās. Kā es tā varot?!

Man te daži lasītāji ir pārmetuši, ka es, Antons Krikums, dzīvojot vienās negācijās. Kā es tā varot?! Nepārtraukti es kaut ko savārot! Es esot kaut kāds tur mazohists, tāds, kam patīk pašam sevi spīdzināt. Vienā vārdā runājot - es nepārtraukti "uzvāros"! Kas ir, tas ir. He... Es uz šitādu kritiku atbildu īsi: kamēr dzīvoju, tikmēr vāros. Jeb otrādi. Un, ja es vāros, tad arī dodu citiem pastrebt, ko esmu savārījis. Mana laulene gan saka, kas par daudz muldot, bet... Ko padarīsi? Tāda daba.
Priekš tādiem kā es Eiropa esot izdomājusi sāli ar jodu. Lai nepieļautu plānprātības tālāku attīstību! Iedomājieties tikai?! Man būs jāēd sāls, kam klāt piemaisīts ir pats nelabais jeb, latviski runājot, velns! No tādas sāls lietošanas uzturā esot atkarīgs, vai es būšu gudrs un radīšu gudrus pēcnācējus vai arī pamazām visi kļūsim galīgi glupi.
A es Antonijai iebildu, ka bieži lietoju jodu. Uz sasitumiem un rētām smērēju gluži kā sviestu uz maizes! "Tas neskaitās!" saka Antonija.
Mana Antonija, salasījusies avīzēs par to vella sāli, tagad kļuvusi gluži traka. Mēs turpmāk ēdīšot tikai tādu, kā jau cienījamiem eiropiešiem pienākas. Ģimenes veselā saprāta vārdā šī turpmāk marinētus gurķīšus pirkšot veikalā, nevis pati vasarā gatavos konservus. Re, Eiropa mums māca dzīvot pie visa gatava. Tā ir gudrība! Saņem tik algu vai bezdarbnieka pabalstu un tērē vesels! Tāda ir eiropieša dzīves prakse.
Mana laulene savā Eiropas mānijā ir aizgājusi tik tālu, ka atsakās dzert pienu, kas slaukts no Latvijas brūnaļas. Kas tā tāda esot par šķirni?! Vai uz tādu govi varot paļauties! Tā taču neatbilstot Eiropas standartam. Kā piemēru Antonija min kaut kur presē izlasītu ziņu, ka tagad visi saprātīgie saimnieki cenšoties brūnaļas ar steigu izprecināt Eiropas buļļiem. Tāpēc drīz Latvijas pļavās vairs brūnu govi neredzēt. Toties netrūks raibu, mellu, sarkanu, zilu, zaļu... Tādas govis esot brangākas, gaļīgākas, pienīgākas un varen auglīgas (vella lopi!). Katra gluži vai par pienākumu uzskatot pasaulē laist nevis vienu teliņu, bet vismaz divus uzreiz. Kā sacīt jāsaka, Eiropas augšupejas vārdā. Tā nu manai sievasmātei ar tagad ir tāda Eiropas modes ragainā. Pareizāk sakot, viņai pa Eiropas modei ir nogriezti ragi un aste, bet kažoks - kā dalmācietim. Un piens viņai ir kā krējums. Bet krējums - kā sviests. Bet pļavā atstātajās pļekās šampinjoni aug griezdamies. Pat knišļi no tādas govs baidās. Un es arī. Apejot sievas Antonijas ieteikumus, esmu kļuvis par pavāru un pats sev gatavoju ekoloģiski tīru pārtiku - ar parastu sāli un parastu brūnaļas pienu. Dodu priekšroku arī "Laimdotas" kartupeļiem un... Sieva saka, nu ko es atkal sevi spīdzinot, ko izliekoties, ko gribot izlēkt no konteksta. Piedodiet. Es citādi nevaru. Esmu tipiski provinciāls latvietis.

Citu datumu laikraksti