Ko viņi par mani padomās?

Atzīšu, ka mazliet baidos būt pati. Savu patieso “es” spēju atklāt tikai tad, kad cilvēks labi iepazīts un zinu, ka viņam patikšu tāda, kāda esmu. Bet līdz tam jānēsā cita “maska”. Kā daudziem mums. Tas pats vērojams arī dažādās kompānijās. Atceros, ka kopā ar savu draugu attiecību sākumā vienmēr biju citādāka, ne tik brīva, ne tik jautra kā ar draudzenēm. Viņas pat teica, ka esmu mainījusies. Tikai pēc vairākiem mēnešiem kļuvu atkal es pati. Vairs nebaidījos, ka varētu būt nesaprasta. Gads no gada, un joprojām nespēju rast atbildi, kāpēc citu cilvēku (bet ne visu) uzskati un domas man ir tik svarīgas. Nezinu, vai tā ir kaut kāda tiekšanās pēc ideāliem, bet vēlos, lai par mani runā ar labu vārdu. Baidos, ka varētu nepatikt. Tomēr akli nesekoju bara instinktam. Man ir arī savi principi, kurus nepārkāpju, lai ko citi padomās. Jāatzīst, ka, laikam ejot, situācija mazliet mainās, kļūstu drošāka. Retāk ausīs skan teikums – ko viņi padomās? Varbūt esmu sapratusi, ka, vēloties izpatikt vienam, otram varētu nepatikt. Tāpēc labāk būt pašam un nebaidīties no citu uzskatiem. Bet ar to ir jāstrādā, tāpēc tik un tā kādā pasākumā (ja būšu viena) pagaidām nolīdīšu maliņā, neuzkrītoši vērošu cilvēkus un gribēšu būt nepamanīta.

Nepazīstu cilvēku, kurš dzīvē izticis bez bailēm. Arī es neesmu izņēmums. Atskatoties, šķiet, visspilgtāk tās izpaudās bērnībā. Piemēram, man bija (un, godīgi sakot, vēl joprojām ir) bailes no čūskām. Nevarēju mierīgi pastaigāties pa pļavu, jo likās, ka tās uzglūn man no katra zāles stiebra. Vēl es šausmīgi baidījos no kara. Laikam tas bija padomju propagandas iespaidā. Varēju mierīgi iztēloties visas tās briesmas ar tankiem un koncentrācijas nometnēm, bet, kad astoņdesmito gadu sākumā nomira Brežņevs un politinformācijas skolotājs rīta līnijā teju histēriski vaimanāja: “Kas nu būs? Amerikāņi mūs sabombardēs!”, bažīgi vēroju debesis un katru lidmašīnu. Protams, man bija ļoti bail zaudēt savus vecākus – dažiem bērniem no manas klases to nācās piedzīvot... Šodien? Ar gadiem baiļu daba mainījusies un ieguvusi citu raksturu. Visvairāk man sirds trīc par saviem bērniem, vīru, vistuvākajiem cilvēkiem. Tātad ļoti baidos no zaudējuma. Savā ziņā arī no nāves, jo pietrūkst skaidru pierādījumu, kas ir otrā pusē. Ticība gan mierina, ka viss būs kārtībā.

Citu datumu laikraksti

  • Piedzīvo pirmo zaudējumu

    Vakar hokeja kluba (HK) „Ape” komanda aizvadīja kārtējo spēli Vidzemes atklātajā čempionātā hokejā, kas atšķirībā no iepriekšējām jeb Vidzemes...

  • Izstrādā deputātu ētikas kodeksu

    Mārkalnes pagasta padomes sēdē apstiprināts deputātu ētikas kodekss. Tajā iekļautas norādes par pamatprincipiem, kas pašvaldības deputātiem jāievēro...

  • Stafešu skrējienā – 4.vieta

    Visu pagājušo nedēļu Lietuvā norisinājās Pasaules karavīru čempionāts orientēšanās sportā, kur starp Latvijas izlases dalībniekiem startēja arī...

  • Sezonu sāk veiksmīgi

    Alūksnes rajonā dzinējmedību sezonas atklāšana visveiksmīgākā bijusi Ivara Ģēģera mednieku kolektīvam. Annas mežniecības teritorijā, I.Ģēģera...

  • Atjauno hidroelektrostaciju

    Par mazo hidroelektrostaciju saražoto elektroenerģiju vairs nemaksā dubultu tarifu. Tomēr ir svarīgi palielināt zaļās (vēja, saules, ūdens) jeb...

  • Lejup pa finanšu slīdkalniņu

    Gluži kā turpinājumu no pagājušajā nedēļā sākušās globālās ekonomiskās krīze iešūpošanās arī šonedēļ pasaule piedzīvoja daudz finansiālu...