Koncerts

Kādā vasaras dienā grasījos braukt uz Alūksni iepirkties. Kaimiņa sieva Anna arī mani mudināja, teikdama, ka esmu galīgi noaudzis, nefrizējies.

Kādā vasaras dienā grasījos braukt uz Alūksni iepirkties. Kaimiņa sieva Anna arī mani mudināja, teikdama, ka esmu galīgi noaudzis, nefrizējies. Apskatīju sevi spogulī un secināju, ka viņai taisnība. Biju jau dzirdējis, ka mati jāgriež vecā vai jaunā mēnesī, tad tik ātri neaug, bet neatcerējos, kā riktīgi ir.
Iekāpu autobusā, kas nāca no Liepnas puses uz Alūksni. Braucēju bija maz, jo bija karsta diena, lietus ilgi nebija lijis un mašīnas taisīja pamatīgus putekļu mākoņus. Tie lēnām nosēdās uz ceļmalas zāles un koku lapām. Ilgi nebija jāgaida, kad mūs pirms Mālupes tilta apdzina vieglais auto, saceldams smiltis gaisā. Apkārt nevarēja redzēt neko, varēja tikai dzirdēt autobusu pārbraucam tiltam. Šoferi samazināja ātrumu. Tālākais brauciens šķita interesants, jo vairs putekļi netraucēja un bezgalīgi varēja lūkoties ārā. Pie Brencu skolas autobuss apstājās, uzņemdams dažas kundzes un jaunu zēnu. Viņi gan skatījās, kur varētu apsēsties ēnas pusē, bet nekā. Pēdējo solu biju aizņēmis es, un blakus man bija soma, un zemē to likt negrasījos.
Brauciens turpinājās. Aiz pāris ceļa līkumiem bijām garām Skaliņu brūnajai mājai. Sāku pētīt autobusu. Uz priekšējā sēdekļa aizmugures bija daži uzraksti ar gadskaitļiem, bet uz sienas bija iekasīts uzraksts "Atceries" un apakšā bija parakstīts - Kārlis. Vecākajai pasažierei pie kājām bija nolikts preču maisiņš, kura saturs visu laiku grabēja, gribējās pat pieiet tuvāk un pieturēt. Pirms Karitāniem jaunais zēns, kāpdams ārā, maisiņu aizķēra, atskanēja plīstošu stiklu skaņa, un maisiņa saturs kļuva uz pusi mazāks un vairs negrabēja. Tā īpašnieces vaigi kļuva sārti, likās, tūlīt atskanēs brēciens, bet ne, tikai acis kļuva lielākas un šķita, ka tūlīt, tūlīt parādīsies liesmas. Bet ko nu vairs, pati vainīga. Pāris minūtes brauciens bija mierīgs. Bet tad vietā, kur celiņš nogriezās uz Poruku mājām, autobuss strauji nobremzēja, palaizdams garām stirnu. Un tad jau bija klāt skaistais Siseņu ezers, pēdējais pacēlums, un nu jau varēja redzēt pilsētas mājas. Pa asfaltēto ceļu bija jauka braukšana. Jau sen vairs neskanēja zirgu pakavi pret Pils ielas bruģi kā Aleksandra Pelēča stāstā. Domāju, ka katram laikam ir savs skaistums, kas nekad neatkārtojas.
Aizgāju pie savas frizieres, kura tagad strādā Parka ielas mājā, otrajā stāvā. Vecajā vietā – "Lauktehnikas" kopmītnes mājā - man patika labāk, arī tuvāk šķita. Bet pati meistare bija apmierināta ar jauno frizētavu un ar lepnumu rādīja jauko skatu, kas paveras no logiem. Tur viņai bija taisnība. Pateicos meistarei un devos laukā, pretī nezināmajam.
Saimniecības preču veikalā nopirku divas krāsu bundžas. Pārdevējs krāsu nodaļā izrādījās ļoti runīgs un laipns. Kā sāka stāstīt par krāsām un rādīt raibu raibās krāsu bundžas, kas glīti stāvēja plauktos, tā man pat sareiba galva. Pārdevējs sajūsmā paskatījās uz maniem sārtajiem vaigiem, domādams, ka esmu priecīgs, grasījās jau parādīt visus preču plauktus, bet es dziļi atvainojos, ka vairāk nav laika, metos ārā no veikala, lai ēnā varētu ievilkt elpu. Bija taču karsta diena.
No tirgus pretējā stūra skanēja mūzika, tur zēns tirgoja diskus un kasetes. Kā piegāju tuvāk, tā pārdevējs ļoti klusu, var teikt, nemanot iznāca no miniveikaliņa. Viņš to darīja tik lēnu un uzmanīgi, it kā atrastos guļamtelpā, lai nemodinātu gulētājus.
Pašreiz skanēja - "vairs nekas nav kā senāk" - Jāņa Sproģa izpildījumā. Protams, ka nekas nav kā senāk, pie sevis nospriedu. Te taču agrāk bija čigānu parks ar daudzām ievām un pāri ielai bija tirgus laukums, bet uz stūra - tējnīca. Atceros, tur varēja labi un lēti paēst. Kad nodevu divas tukšas pudeles, iznāca pilns zirņu vai kāpostu zupas šķīvis. Un nauda vēl palika pāri, turklāt maizi varēja ēst, cik vēlies, par brīvu.
Pārejot pāri ielai, manu uzmanību piesaistīja liela krāsaina afiša - mūzikls "Dāvana mūsdienu sievietei". Mūzikls, mūzikls - skanēja ļoti vilinoši un neparasti. Tur bija minēts tik daudz sponsoru. Sevišķi acīs iekrita vārds "Avon". Tik skaisti bija to lasīt! Laikam biļešu cenas būs zemas - tā nospriedu. Un tieši šovakar! Tagad vairs nedomāju par mājās braukšanu. Staigāju pa ielām ar krāsu bundžām somā un skaitīju: Avon, Avon, mans Avoniņ! Cik daudz noslēpumu un piedzīvojumu solīja šis mūzikls! Apstājos pie veikala "Līva plus" un apskatīju sevi skatloga stiklos, un secināju, ka frizūra man ir kārtībā un apģērbam arī nav vainas. Laika man bija daudz, tāpēc pasēdēju kafejnīcā, lai salā nav jāēd, jo pērn tur bija tikai čipsi un alus.
Bet kur likt somu ar krāsu bundžām? Uz salu gāju ar līkumu, garām kultūras namam, garām laivu novietnēm. Tur pamanīju vecu apgāztu laivu un tur arī paslēpu savu pirkumu. Garām strūklakai, garām kafejnīcai, pāri tiltam, un sala jau bija klāt. Pie cietokšņa mūriem jau biju rindas galā. Jautrā un vēlīgā biļešu pārdevēja parādīja sēdvietu plānu, laipni raudzīdamās manī. "Labi, ņemšu ieejas biļeti vidū, desmitajā rindā," es pateicu. "Pieci lati," noteica pārdevēja. Vēru vaļā naudas maku, bet tur saskaitīju tikai divus latus un sešpadsmit santīmus. Nu nekā. "Ņemiet stāvvietu, maksā četrus latus," paziņoja smaidošā pārdevēja. Sajutu rūgtumu mutē, gribējās jau kaut ko uzdzert tam virsū. Afišā taču bija minēts tik daudz sponsoru. Tagad man nosaukums "Avon" vairs nelikās tik skaists kā sākumā. Gāju projām, pretī nācējiem, pretī laimīgajiem, kas nāca un nāca. Mans sapnis bija pagaisis tikpat ātri kā atnācis. Kad biju nokļuvis uz tilta, pavīdēja cerība - pārdošu krāsas.
Kājas mani nesa viegli un ātri, pēc pāris minūtēm biju pie vecās laivas. Nu tik bija jāmeklē pircēji. Nesos tuvāk strūklakai pie lielajiem vītoliem. Ilgi nebija jāgaida. Kā laimīgo pulciņš man tuvojās, tā, dziļi atvainodamies, piedāvāju krāsas un sajutu jau naudu skanam kabatā. Vecākais vīrs uzreiz izrādīja interesi, jo piedāvāju zemāku cenu nekā veikalā. Bet tad iedomātā pircēja draudzene aizdomīgi mani apskatīja no galvas līdz kājām, paņēma savu pavadoni aiz drēbēm un rāva projām. ?
(Turpmāk - vēl)
Viss... Laikam jau domāja, ka esmu zaglis. Tad man garām nāca arvien jaunāki un jaunāki, beidzot gājienu, skaļi spiegdamas, noslēdza jaunas meitenes. Iela kļuva tukša un klusa. Viss cauri, nodomāju. "Pēdējās cerības" pulciņš jau gāja pāri tiltam bet es – uz laivas nomas vietu. Jo galvā ienāca doma sarunāt kādu laivinieku, lai pārceļ pāri uz salu, tāpat kā senāk, kad par trīs rubļiem varēja pārbraukt. Laivu nomas vārtiņi bija ciet, bet blakus, platās un garās laipas galā, sēdēja divi makšķernieki. Kad piegāju tuvāk, tās izrādījās makšķernieces, viena – pajauna, otra – vecāka. Vecākā sēdēja uz laipas, gumijas zābakos ievilktās kājas ūdenī turēdama. Jaunākā sēdēja uz soliņa. Izdzirdējušas vārdus "labvakar" un "kā ķeras?", abas paskatījās uz mani. Vecākā dāma neteica neko, jaunākā izcēla no ūdens zivju murdiņu un teica: "Redzi!" Tad paņēma no kabatas sauju saulespuķu sēklu, sniedza man un teica: "`Ņemsi?" It kā mēs būtu seni paziņas. Paņēmu, protams.
Kļuva aizvien tumšāks un ezers klusāks. Zivju plunkšķi kļuva skaļāki, izjaucot Pilssalas un cietokšņa mūru atspīdumu. Bet laivu tuvumā neredzēju.
No salas atnāca troksnis, pareizāk gan – mūzika, kas mijās ar balsīm, kas palaikam mainījās. Varēja tikai minēt, kas tur notiek. Nu jauki bija klausīties! Bija pagājusi stunda. Jaunākā makšķerniece, kuras vārds bija Valda, man par izbrīnu pasniedza pītās baltmaizes gabalu. Atlikušo daļu pārlauza uz pusēm un pasniedza nerunīgajai makšķerniecei, ar to likdama saprast, ka jāiet mājās, jo bija kļuvis tumšs un vēsāks. Arī es cēlos augšā no iesildītas dēļu grīdas un devos uz pilsētas centru. Autobusi jau sen bija projām, tagad tikai atlika sameklēt taksometru vai kādu citu braucamo, varbūt laimējas.
Taksometru pieturā nebija. Uz soliņa sēdēja dāmas un gaidīja taksometru. Ilgi nebija jāgaida. Spožās lampas rādīdams, garām braucošais auto piestāja pie mums. Izrādījās, viena sieviete mašīnas vadītājam bija pazīstama. Par laimi, es arī tiku aicināts iekāpt, un, kā par brīnumu, mums visiem bija viens mērķis – Liepna.
Mašīna bija jauna, ar pelēku salonu un smaržoja pēc svaiguma. Mašīnas īpašnieks bija nolēmis pavizināties bez īpaša mērķa un vajadzības, varētu teikt – sava prieka pēc. Sākumā sēdējām rāmi un klusi, bet, kā tikām garām Siseņu ezeram, klusums izbeidzās. Priekšā sēdošā pagriezās pret mani, parādīja savu smaidu un jautāja: "Bet kur brauksiet jūs?" Neatbildēju neko. Tad viņa sāka dziedāt, pārējās piebiedrojās. Mūsu šoferis pagriezās, skatījās uz dziedātājām un arī sāka dziedāt, tikai skaļāk par dāmām: "Vai jūs zināt, kas mēs esam, vai jūs zint, kas ir kas..." Tad atkal priekšā sēdošā pagriezās pret mani un jautājoši pasmaidīja.
"Tu saviļņoji mani ar vilni devīto, tas aiznestu mūs abus uz salu skaistāko..." pērkona balsī nodziedāja mašīnas īpašnieks. Dziedātāju pulciņam pievienojos arī es.
Tā lēnām braukdami un dziedādami, turpinājām ceļu. Karitānu ezera pļava jau bija miglā. Aiz Feldmaņu mājām vispār neko nevarēja redzēt, tik bieza bija migla. Bet tad straujš ceļa pacēlums un no miglas nebija ne vēsts. Cik skaisti! Varbūt tas bija skaisto dziesmu nopelns, varbūt tie bija labie ceļabiedri, varbūt tā bija vienkārši jauka diena... Bieži biju braucis pa šo ceļu, neko īpašu neredzēdams un neieraudzīdams. Bet tagad? Šodien? Viss bija skaisti. Brencu skola, lielo koku ieskauta, snauda tik noslēpumaini kā filmā par seniem laikiem. Brauciena turpinājumā bija zemās pļavas ar miglu, tad nedaudz pacēlums, tālāk ceļš gāja uz leju un leju. Kā skaists akvarelis jaukas dziesmas pavadījumā parādījās Mālupes tilts. Tad mežā iekšā un drīz jau bijām pie mērķa. Pirmā izkāpa priekšā sēdētāja Zanda, pagriežoties pret mums, pamāja ar roku un strauji pazuda pa taciņu garām ceriņu krūmam. Tad izkāpām mēs - pārējie.
Ilgi nevarēju aizmigt, atceroties šo neparasto dienu. Tā bija skaista kā novele. Biju saticis vienkāršus un jaukus cilvēkus. Mums pašiem bija savs koncerts. Bijām dziedājuši sev, savam priekam, veldzēdami savas sirdis un dvēseli.

Citu datumu laikraksti

  • Govis arī lido

    ASV. Kāds ģimenes pāris Vašingtonā piedzīvojis nopietnu sadursmi ar govi, kas uz viņu automašīnas uzkritusi no 60 metru augstuma.ASV. Kāds ģimenes...

  • Prezidents izlādējas, «Oskarus» izbrāķē

    Laiks, kad prestižās «Oskara» balvas kļūst mazsvarīgas pat amerikāņiem, interneta zvaigžņu statusā ielaužas prezidenti.Laiks, kad prestižās "Oskara"...

  • Eži vairs nemirs

    Vācija. Vides aizstāvji pēc divu gadu cīņas panākuši, lai «McDonald’s» ķēde nomaina piena dzērienu glāzes.Vācija. Vides aizstāvji pēc divu gadu cīņas...

  • Piena litrs par latu?

    Nebūs nekā briesmīga, ja piens maksās latu litrā! Tādu viedokli ir publiskojis akciju sabiedrības “Rīgas piena kombināts” līdzīpašnieks Ivars...

  • Kāda būs Latvija 2030.gadā?

    Lai noskaidrotu, kādu redz Latvijas nākotni tās iedzīvotāji, tiek uzsākts sabiedrības līdzdalības projekts “Latvija 2030.Lai noskaidrotu, kādu redz...

  • Atklāj starptautisko izstādi par Slovākiju

    Slovākijas vēstnieks Ivans Špilda Alūksni dēvē par jauku vietu.Slovākijas vēstnieks Ivans Špilda Alūksni dēvē par jauku vietu Vakar Ernsta Glika...