Kopā noietais dzīves ceļš ietērpjas dimantā

Pirms sešdesmit gadiem 26. decembrī, Ziemassvētku dienā, Ruta un Maigonis kļuva par laulātu pāri. Avantūras, azarts būt nezināmajā, iespējams, ir tas, kas abus savijis kopā. Tā viņi ir ceļojuši - no Amerikas uz Latviju, no sajūsmas līdz bēdām – abi kopā, roku rokā.
Rutas Osītes – Antones ģimenes ceļš 1944. gadā aizvedis pretējā virzienā, dodoties Otrā pasaules kara laikā trimdā uz Vāciju un ASV. Rutas dzimtās mājas bija Gaujienas vidusskola, kas reizē bija arī viņas tēva - skolas direktora Jāņa Osīša - darbavieta. Ruta visu trimdas laiku gaidīja to brīdi, kad varēs atgriezties atpakaļ dzimtajā Gaujienā un ieraudzīt skolu. Rutas sapnis piepildījās. Viņa ir atgriezusies mājās Gaujienā. Taču pa vidu bija dzīve svešumā, prom no tām.

Ilūzija par Ameriku
Maigonis ir rīdzinieks, beidzis Rīgas 40. pamatskolu. 1944. gadā devies uz tehnikumu, nokārtojis eksāmenus elektrotehniskajā nozarē, par ko esot ļoti lepns, jo bijusi ļoti liela konkurence.
Rudenī Latvijā ienākuši krievi un tad vairs skolā iet nav sanācis. Protams, mācījies skolās Vācijā, Amerikā, kur bijusi latviešu ģimnāzija, ko nav izdevies pabeigt. Amerikā studējis koledžā. Pa starplaiku Miniapolē aizbraucis uz Dienviddakotu uz vienu gadu, jo, lai varētu tikt uz Ameriku, bijis jāatrod sponsors, kurš deva darbu uz gadu, savukārt cilvēkiem jāparaksta līgums, ka strādās pie viņiem. Strādājis fermā prērijā.
“Kad braucām uz Ameriku, bija ilūzija par Brodveju, Holivudu, bet aizbraucām uz Dakotu, tur prērija -  līdzeni lauki. Pagāja gads, bet, tā kā valodas prasmes un arī aroda nebija, devos uz būvniecības darbiem Miniapolē, tur valodas prasmi nevajadzēja. Strādājām un pelnījām. Šo darbu darīja gan jaunieši, gan cilvēki ar izglītību. Mēs skaitījāmies pārvietojamās personas,” atminas M. Antons. Pēcāk viņš ieguvis izglītību Minesotas universitātē. Tad arī parādījušies datori un elektronika, līdz ar to viņš ieguvis darbu vienā no lielākajām Minesotas bankām, kļuvis par programmētāju.

Ieskatās viens otrā
Savukārt Ruta studējusi un dzīvojusi Viskonsinā, bet Miniapolē izmācījusies par pamatskolas skolotāju, jo mamma teikusi, ka dzīvē vajag tādu izglītību, uz ko vari paļauties. Savu iepazīšanos abi atceras ļoti spilgti. Maigonis stāsta: “Mēs bijām Miniapolē iedzīvojušies, jaunieši cits citu pazina, Ruta bija jauna meitene latviešu sabiedrībā. Pilsētā mitinājās divi tūkstoši latviešu, bija baznīcas, trīs teātri, visādas izdarības latviešiem. Divās baznīcās noturēja dievkalpojumus latviešu valodā. Bija arī restorāns, mēs to saucām par krodziņu “Ričards”, kur prasti sanāca studenti. Gājām tur ar draugu, mēs, latvieši – dziedājām, veidojām savu kopienu. Visi jauni, skaisti un dūšīgi. Viņas brāli es pazinu, jo viņš bija labs kāršu spēlmanis, tad arī pamanīju Rutu.”

Bet tā mašīna...
Ruta iestarpina: “Tu jau nezini, ka tas, kas  mani piesaistīja, bija mašīna. Jo visiem jau tad mašīnu  nebija. Es četrus gadus pirms tam biju precējusies ar amerikāni. Kāpēc mani interesēja Maigonis – galvenais, ka viņš ir latvietis. Es viņu pamanīju jau agrāk, bija Lieldienu rīts, dievkalpojums, un Maigonis pie baznīcas bija “noparkojis” savu balto Covert Chevrolet automašīnu. Teicu brālim – kas tas ir? Viņš teica - tas ir Maigonis, mēs kopā spēlējam kārtis. Es uzreiz sacīju – tev mūs ir jāiepazīstina. Jo man taču patika tā mašīna! Kā tagad atceros, krodziņā viņam bija melns triko ar sudraba diegiem, Maigonim bija ļoti smuks augums, jo desmit gadus bija strādājis būvniecībā, un viņš visu laiku klusēja.” Lai vai kā vienam patika mašīna, otram – jaunas dvesmas Amerikas  latviešu sabiedrībā, pamazām attiecības attīstījās un gāja uz priekšu.”

Pirmā laulība 19 gados
Abi katrs savā ģimenē esot vecākie bērni, vienmēr vēlējušies būt noteicēji, un tas jūtams arī sarunā, kad viens otram aizrāda par novirzīšanos no temata. Šīs laulības Rutai ir otrās, jo sākotnēji no 19 gadu vecuma dzīvojusi ar amerikāni. Lai arī Ruta viņu neatminas ar ļaunu, atzīst, ka pirmais vīrs viņu dēvējis  par otrā plāna cilvēku – bēgli, jo bijusi latviete. Pirmajā laulībā pieteicies arī dēls Džefrijs, kurš miris 61 gada vecumā. “Nevarēja bērnam mācīt nevienu vārdu latviski. Pirmā vīra māte man iemācīja maizi cept, gatavot amerikāņu stilā. Nekad neatceros, ka viņa rādītu dusmīgu seju. Viņa gan bija kolosāla, mīlēja savu mazbērnu,” vaļsirdīgi saka Ruta.

Viena vīrieša sieviete
Ruta sākotnēji neatklājusi par esošo laulību un bērnu, taču pēcāk izšķīrusies ar pirmo vīru. “Vēlāk viņš redzēja, ka es esmu  one man women (viena vīrieša sieviete) - ja man ir vīrietis, kurš mani dara laimīgu, tad ir. Es neciešu nekādus sānsoļus, ja melo vai neciena sievietes. Maigonis ir bijis solīds visos laikos. Arī viņš ļāvās nopietnām attiecībām tikai, ja ļoti ieinteresēja vienīgā un īstā.
Kad es šķīros, mums vajadzēja advokātu, jo pirmais vīrs bija izlietojis manu iekrāto naudu, ko es biju sakrājusi. Tas bija sāpīgi. Tā kā viņam nebija izglītības, viņš nevarēja noturēt darbu un tādēļ ķērās klāt maniem līdzekļiem. Vīrs bija arī ļoti greizsirdīgs, mājās bija trīs reizes dienā – no rīta, pusdienās un vakarā. Viņam bija bailes, ka ieskaitīšos kādā citā vīrietī.
Jā, man vienmēr bijusi piekrišana, bet uzskatu - ja ir partneris, tad tikai viens. Bet man arī nepatīk, ja man neļauj... Savukārt Maigonis bija piecus gadus vecāks, un tas man patika. Maigonim nav nevienas šūniņas greizsirdības, ko varētu redzēt, viņš man dod brīvību – ļauj ceļot, skatīties, kurp vēlos,” stāsta kundze.
Viņa atminas - 26. decembrī bija jāprecas, un viņa vilka to pašu kleitu abās kāzās, jo tā bija bēša, ļoti dārga franču kleita. “Tikai plīvuru nogriezu, domāju, kāpēc man braukt uz Miniapoli un maksāt bargu naudu par kāzu kleitu? Kad mēs apprecējāmies, man bija jāatstāj dēls pie vīra mātes,” teic Ruta. Savukārt Rutas un Maigoņa kopdzīvē dzimis dēls Rihards.

Izsmalcināti joprojām
Abi veidojuši kopīgu nākotni, skatoties vienā virzienā. Lai nopelnītu pilnu pensiju līdz mūža beigām, Ruta nostrādājusi 29 gadus Miniapolē, divus - Viskonsinā par skolotāju. “Es nevēlējos būt skolotāja, man vienmēr tuva bija māksla. Bet mamma un paps ar varu – jāiet par skolotāju, lai vari pati sevi uzturēt, un tad vari mācīties mākslu. Man nebija izdevības,” saka Ruta. Taču viņi atzīst, ka ir bijuši sabiedriski, dievinājuši balles, apmeklējuši saviesīgus pasākumus. Iesaistījušies projektos, dziedājuši korī, abi darbojas Rīgas un internacionālās korporācijās.
Jāteic, stils un Amerikas dvesmas jūtamas arī viņu dzīvesvietā Gaujienā. Pārdomāts interjers, elegantas mēbeles un cienīga uzņemšana. Atvainošanās par neprecīziem izteikumiem un izsmalcinātība abos jūtama pat Rutas 85 un Maigoņa 90 gadu vecumā.

Atgriešanās Latvijā - “kā pa sviestu”
Esot prom no Latvijas ilgāk nekā 40 gadus, vienmēr bijusi sajūta: ja Latvija būs brīva – atgriezīsies! Lai arī šī sajūta bijusi vairāk Rutai, 90.-tajos gados padzirdēts, ka  var sākt braukt ar kuģi no Stokholmas uz Rīgu. Abi izgudrojuši – brauks uz Latviju apskatīties. “Bija ļoti bailīgi. Visu laiku bija aizdomas un raizes, ka netiksi atpakaļ vairs. 450 latvieši, kuri vēl nebija bijuši Latvijā, noīrēja kuģi Stokholmā un devās uz 1990. gada Dziesmu svētkiem Rīgā.
Kuģis ostā stāvēja 12 dienas, pa dienu Rīgā varēja šiverēt. Lai gan bija noliegts, ka nedrīkst tālāk kā 40 kilometru rādiusā pamest Rīgu, mēs aizbraucām uz Gaujienu, jo Maigoņa skolas biedra dēls bija kā šoferis. Atgriežoties Latvijā, varēja pieprasīt atpakaļ īpašumus. Neplēsāmies uz tiem, jo nebija neviena, kurš prastu vadīt lauku saimniecību. Zināju - Gaujiena būs tā mīļākā vieta, kurp atgriezties,” apņēmīgi noteic Ruta. Maigonis pārcēlies uz Latviju 2006. gadā. Viņa visi draugi un radi bija aizgājuši mūžībā, tādēļ viņš neiebildis atgriezties Gaujienā kopā ar Rutu.

Mīlestība – brīnišķīga lieta
Maigonis sirsnīgi saka: “Tā mūsu gadiņi ir aizgājuši, lielākoties jau mums iet labi. Ruta ir māksliniece, un viņai patīk sapņot. Savukārt es rēķinu, ka divi reiz divi ir četri. Milzīgi daudz kas darīts kopā.” Ruta atzīst: “Nav tādas definīcijas – kas ir mīlestība, taču tā ir brīnišķīga lieta. Tā apgaismo cilvēku. Es Maigonī stipri iemīlējos. Mums bija ārkārtīgi laba saikne. Es biju ļoti laimīga pirmos desmit gadus. Laikam ejot, protams, iestājās rutīna, bet mēs bijām lieliski partneri un atradām savas kopējas izklaides, lai neapniktu viens otram. Kāzu jubilejās vienmēr dāvinātas dāvanas. Maigonis mani vienmēr ir lutinājis. Piemēram, es nekur nebūtu tikusi, ja man nebūtu Maigoņa. Viņš vienmēr mani aizveda, kurp vajadzēja, paklausīja visām manām trakākajām idejām. Mēs riktīgi saderam kopā!” saka Ruta.

Tepat Gaujienā - kopā
Tagad pāris dzīvo Gaujienā un bauda nesteidzīgas vecumdienas. Abi atzīst, ka joprojām rodot balansu savā starpā, Ruta metas izaicinājumos, iesaistās projektos. Savukārt līdzsvaru uztur Maigonis, kurš prot rīkoties gan ar viedtālruni, gan klēpjdatoru. Taču pats galvenais, starp abiem joprojām valda mīlestība, jo ik pa brīdim, pat savā vecumā, viens otram pasaka - “Okay, honey!” (Labi, mīļais/ā)!


Citu datumu laikraksti

  • Atcerēties par tiem, kuri nesvin

    Mana Ziemassvētku sajūta ik gadu atnāk citādi. Vai neatnāk. Kopš puika izaudzis no salavecīša sāgas, sajūta visbiežāk rodas tieši darba procesā,...

  • Latvijā zāles ir dārgākas nekā citās Baltijas valstīs

    Pagājušajā nedēļā laikrakstā pētījām, ka salīdzinājumā ar Lietuvu un Igauniju cenu veidošanās mehānisma dēļ Latvijā ir dārgākie medikamenti Baltijā....

  • Aicina nomainīt konteinerus

    Laikraksta redakcijā saņēmām lasītāja jautājumu par nepievilcīgu sadzīves konteineru izskatu Alūksnē. “Alūksni poš, bet konteineri ir nepievilcīgā...

  • Vilksim svētkus kalniņā!

    Vilksim svētkus kalniņā!

    Visi, kuri iecienījuši Alūksnes muzeja rīkoto vasaras saulgriežu pasākumu gada īsākajā naktī, noteikti priecāsies uzzinot, ka līdzīgi varēs svinēt...

  • “Atzele” radīs svētku noskaņu

    Ziemassvētku gaidīšanas laiks Alūksnē nav iedomājams bez Kultūras centra skolotāju kora “Atzele” koncerta. Šoreiz tas izskanēs sestdien, 21. decembrī...

  • Represēto klubs “Sarma” svin 30 7

    Represēto klubs “Sarma” svin 30

    Sestdien viesmīlīgajā Alūksnes novada vidusskolā svinēja Alūksnes un Apes novada politiski represēto kluba “Sarma” 30 gadu jubileju un krājuma...