Krevicu ģimenes stiprais stāsts

Turpinās no 1.lappuses

Sarunas laikā runātāja ir Ivita, bet Ilvars visu laiku ir līdzās, piekrītoši apstiprinot Ivitas teikto un apliecinot, ka viņš noteikti ir sievas stiprais plecs.
- Jums ir ļoti jauks iepazīšanās stāsts...
- Mēs iepazināmies 2004.gada 3.aprīlī. Todien Malienas tautas namā bija koncerts Alūksnes un Gulbenes novadu kolektīviem. Es toreiz dziedāju Malienas ansamblī. Pēc koncerta paliku uz balli, kur palika arī Beļavas deju kolektīvs, kurā dejoja Ilvars. Bija divi draugi – Ilvars un Vilnis. Abi pie pretējā galdiņa sēdējuši un skatījušies uz divām blondīnēm - mani un Sandru, un runājuši, kurš pirmais kuru no blondīnēm aicinās uz deju. Ilvars uzlūdza mani, Vilnis – Sandru, un pēc neilga laika abi pāri arī apprecējās.
- Noskatīja īstās!
- Jā (smaida). Joprojām mēs ar Ilvaru neesam mainījuši savus vaļaspriekus – viņš dejo tautasdejas, tikai tagad Bejas deju kolektīvā, un es dziedu, šobrīd Annas vokālajā ansamblī. Mums bija ļoti tautisks un romantisks bildinājums – Ilvars kopā ar saviem vecākiem atbrauca pie manas mammas lūgt manu roku... Kāzas svinējām 2004.gada rudenī. Sarakstījāmies Mālupes pagasta padomē, jo man bija svarīgi to izdarīt vietā, kur dzīvoju. Kāzu svinības ar vairāk nekā 85 viesiem, lai visi radinieki varētu iepazīties, notika Bejas pamatskolā divas dienas, muzicēja grupa “Rakari”. Kopš kāzām ar daudziem uzturam ciešas attiecības, un ir prieks, ka mūsu kāzas visi atceras kā ļoti skaistu notikumu. Pēc kāzām Ilvars no Gulbenes novada pārnāca dzīvot uz Mālupi.
- Kāpēc bija svarīgi izvēlēties ar medicīnu saistītu profesiju?
- Kad biju maza, ļoti vēlējos strādāt feldšerpunktā – tāpat kā mana mamma. Un strādāju! Man ļoti patīk savs darbs, lai arī reizēm nav viegli – ārsta palīgu cilvēki uzmeklē arī brīvdienās, vakaros, bet nekad neatsaku, jo es taču tepat vien esmu. Ir liels gandarījums, kad izdodas palīdzēt. Šobrīd pie ģimenes ārstiem ir rindas, pie speciālistiem nokļūt no laukiem arī nav iespējams, cilvēki bieži ļoti novēloti meklē palīdzību, finansiālu apsvērumu dēļ netiek uz pilsētu pie ārsta, bet, izsaucot ģimenes ārstu mājas vizītē, ir ļoti ilgi jāgaida un jāmaksā. Tādēļ feldšerpunkts laukos ir kā glābiņš. Ir daudz tantīšu, kas pie manis uz darba telpām nemaz neatnāk – braucu uz mājām, aprunājamies. Ļoti bieži ārsta palīgu uzmeklē jaunie vecāki, kuriem saslimuši mazie bērni, jo izbraukāt uz pilsētu ar slimu bērnu nav tik vienkārši. Vecāki zina, ka pati esmu izauklējusi četrus savus bērnus un man ir pieredze, tādēļ viņiem ir drošības sajūta. Runājamies par zīdaiņu barošanu, raudāšanu, vēdersāpēm un citu, reizēm vienkārši runājamies kā divas mammas.
- Esat izauklējusi četrus savus bērnus un vēl viens ir aizbildniecībā. Kā izšķīrāties par šādu soli?
- Iepriekš bijām audžuģimene, bet pirms gada mainījām statusu uz aizbildniecību. Tā ir stabilāk. Pirms gada mums bija jāizšķiras, vai ļaujam viņu kādam adoptēt, jo juridiski viņš bija brīvs, bet, tā kā jau septiņus gadus viņš pie mums bija nodzīvojis un kļuvis kā savējais, tad šķirties negribējām. Mums auga trīs meitas un viens dēls, līdz Ilvars teica, ka pietiek Jancim spēlēties tikai ar māsām un lellēm! Lai gan visu laiku bijām gatavojušies, ka ģimenē varētu uzņemt meitenīti, ar prieku atsaucāmies, kad bija iespēja uzņemt ģimenē trīsgadīgu puisīti. Piekritām nedomājot. Viņš ir savējais!
- Pastāstiet par ģimenes vaļaspriekiem!
- Brīvu dienu, kad esam visi mājās, ir maz, jo esam aktīva ģimene. Deju sezonā visa ģimene ieplāno tēta deju koncertu datumus un dodas līdzi. Šovasar visi braucām arī uz simtgades Dziesmu un Deju svētkiem, lai skatītos, kā tētis dejo. Paldies par atbalstu, ka varējām to izdarīt, jo mums kā daudzbērnu ģimenei tika piešķirtas brīvbiļetes. Mums visiem kopā patīk ceļot – ja Inesei jābūt Rīgā pie ārstiem, atpakaļceļā aizejam uz kādu muzeju, zoodārzu, kino vai kur citur. Esam audžuģimeņu biedrībā, kas divreiz gadā rīko brīnišķīgus pasākumus – Lieldienās Brīvdabas muzejā un Ziemassvētku pasākumu Latviešu biedrības namā janvāra pirmajā nedēļā. Agrāk ceļojām ar “Tallink” prāmi uz Stokholmu.
Mans vaļasprieks ir cept tortes un kūkas, it īpaši to dekorēšana. Pa šiem gadiem divi tūkstoši kūku noteikti ir izcepti (smaida). Mana iecienītākā ir olu biskvīta torte ar brūkleņu ievārījumu un vārīto krēmu, Ilvaram – ar iebiezināto pienu.
Visi bērni spēlē mūzikas instrumentus: Ieva - klavieres, mācās ģitārspēli un dzied korī, Inese spēlē flautu, klavieres un akordeonu, Jānis un Ilze – akordeonu, Jānis – arī klavieres. Tā ir relaksācija un bauda klausīties, kā viņi mājās spēlē – ne jau Alūksnes mūzikas skolā apgūtos obligātos gabalus, bet paši improvizē pēc dzirdes. Tie ir mani gandarījuma mirkļi kā mammai, ka garie vakari, vadāšana uz mūzikas skolu ir atmaksājušies, jo bērni nesēž telefonos, bet spēlē instrumentus!
Inese otro gadu pievērsusies kinoloģijai, sākumā ar toipūdeli (miniatūrais – red.), tagad ar vācu aitu suni Rego. Inesei ar Rego ir ļoti īpašas attiecības. Šobrīd Inesei, konkurējot bērnu grupā, ir grūtāk, jo viņa ne tikai sporto ar suni, bet pati viņu arī apmāca, līdz ar to šī konkurence viņai ir dubulti smaga. Vēl daudz darba jāiegulda, bet pirmie panākumi jau ir. Šobrīd mums mājās ir trīs suņi, kas visi ir lieliski terapeiti katram no mūsu bērniem.
- Kuri bijuši ģimenes skaistākie mirkļi?
- Kad esam visi kopā, īpaši Ziemassvētkos un Jāņos. Mēs ar Ilvaru nekad neesam spējuši atrauties arī no savām ģimenēm. Kad kāds no ģimenes uzstājas koncertā, cik vien iespējams, pārējie brauc  just līdzi. Ļoti novērtējam mirkļus, kad visi septiņi varam kaut kur kopā aizbraukt, jo tas iespējams  salīdzinoši reti.
- Kad bijuši grūtākie mirkļi un kā viens otru tad stiprināt?
- Pirms 13 gadiem, kad piedzima Inese... Tas ir mūsu stiprais stāsts, kas ir radījis Krevicu ģimenes tapšanu un saliedētību. Inese piedzima krietni pirms noteiktā laika – 28.nedēļā, svēra tikai 1,6 kilogramus, mēnesi atradās reanimācijā. Kad mana mamma zvanīja, kā mums slimnīcā klājas, ārsti bija teikuši, lai radiniekus ciemos neaicinot, nesveicot un nepriecājoties, jo tur jau nekā nebūs... Bērns bija ļoti mazs, smadzenēs asinsizplūdums, dod skābekli, visticamāk, redzes un dzirdes nebūs, nestaigās... Man kā mediķim, to visu dzirdot, aiz katra vārda jau bija zināms, ko tas nozīmē... Ilvars turēja rūpi par māju, gāja darbā, mana mamma bija lielais balsts un auklēja mazo Ievu, līdz mājās atbraucu ar mēnesi vecu bērniņu, kurš svēra knapi divus kilogramus... Kādā dienā gatavojos ar ratiem iet pastaigā, biju Inesi pabarojusi un novērsos, lai uzvilktu mēteli. Kad apgriezos atpakaļ, redzēju, ka viņa atgrūdusi pienu, aizrijusies un neelpo... Ar septīto prātu atcerējos visu mācīto, sniedzu pirmo palīdzību, un Inese sāka elpot! Manī pēc tam vēl ilgi bija trauksme, nevarēju ne acu no viņas novērst. Naktīs ik pēc divām stundām Inese bija jāmodina un jābaro, likām modinātāju, cēlāmies. Šķita, ka visas fiziskā spēka rezerves ir izsmeltas. Tas bija laiks, kad mums ar Ilvaru nebija laika domāt vienam par otru – kā tu izskatījies, kādā tonī runāji, kā pasniedzi brokastis. Mūsu attiecības pārauga citā līmenī - saprašanās no pusvārda. Līdz pusotra gada vecumam Inese bija ļoti nervoza, iemidzināt viņu varējām, tikai ietītu sedziņā un ilgi aijājot uz rokām. Un tad vēl visas ārstu pārbaudes... Sākumā ik pēc desmit dienām bija jābrauc uz Redzes centru Rīgā. Katru reizi dakteri teica: “Šoreiz nekā slikta vēl nav, pēc desmit dienām atkal skatīsimies.” Tad izskanēja minējums, ka Inese nedzirdēs, jo nereaģēja uz skaņām. Braucām uz Dzirdes centru. Daktere iznāca no nodaļas un teica: “Šodien vismaz viens bērniņš mūs dzird, un tas ir jūsējais!” Tas bija tāds atvieglojums... Pirms gada vecuma uzzinājām, ka Inese arī tomēr varēs staigāt un cerebrālās triekas viņai nebūs – vēl viena uzvara! Un tā līdz šai dienai – joprojām piedzīvojam šādas mazas uzvaras. Inesei vienai pašai ir vairāk diagnožu nekā mums pārējiem ģimenē visiem kopā, bet tas ir ļoti spēcīgi norūdījis viņas raksturu.
- Inesei noteikti šai dzīvei ir kāds īpašs uzdevums.
- Droši vien. Inese nekad nav bijusi čīkstētāja. Viņa ir ļoti atbildīga un rūpīga. Inesei ir “vajag”, nevis “gribu” vai “negribu”. Ja viņa ir ko nolēmusi, tad noteikti izdarīs. Kad redzi, ka Inese nečīkst un izdara, tad kā tu, pieaudzis un vesels cilvēks, vari atļauties nolaist rokas un nedarīt, teikt, ka grūti, netiec galā? Viņa sadzīvo ar artrītu, bet nečīkst, ir pacietīga, nesavtīga un pieticīga. Ļoti smagi gadi bija līdz laikam, kad Inese uzsāka skolas gaitas. Vienam pašam tas nav izturams – to var izturēt tikai ģimenē. Ne tikai es kā mamma un Ilvars kā tētis, mums ļoti daudz palīdzēja arī radinieki. Visi šie grūtie brīži mūs ir ļoti spēcinājuši.
- Kur mīt jūsu ģimenes spēks?
- Absolūtā atklātībā vienam pret otru. Kad noliku autovadītāja tiesības, protams, braucot ar Ilvara mašīnu, bija pirmā bukte pilsētā - neveiksmīgi griežoties, norāvu bamperu... Bija cilvēki, kuri palīdzēja, servisā visu ātri salaboja, pat nokrāsoja. Puiši servisā teica: “Neviens neko nepamanīs!” Ilvars vakarā staigā ap mašīnu un saka: “Man te šķībi bampers stāvēja, pēkšņi taisns palicis...” Nācās atzīties. Kopš tās reizes man ir mācība, ka vienmēr jāstāsta taisnība. Mūsu ģimenē neatzīst arī negaidītus pārsteigumus.
- Advente ir piedošanas laiks. Vai pašiem bieži nācies lietot vārdu “piedod”?
- Ir. Cenšamies arī bērniem mācīt prasmi piedot. Ir lietas, kas izdodas, rosinot tik ļoti nepārdzīvot, piedot otram pāridarījumu. Ģimenē nemākam ilgi dusmoties viens uz otru – tas nāk jau katram no savas ģimenes. Protams, arī mums ir mazās domstarpības, ātrumā pateikti vārdi, bet tad visi jūtas diskomfortā, un mirklī, kad var izrunāties, atkal ir tik labi!
- Kāds ir Ziemassvētku gaidīšanas laiks jūsu ģimenē?
- Tas gadā ir visskaistākais! Ilvars ar visiem bērniem brauc lūkot eglīti. Man pašai ir četras māsas un brāļi – arī viņi ar savām ģimenēm brauc pie mums uz Mālupi. Sanākam apmēram 30 cilvēki. Mums ir bijuši tematiskie Ziemassvētki, piemēram, par eņģeļu tēmu, kad katrs bija izgatavojis eglīšu rotājumu – eņģelīti, visi bijām svinīgi tērpušies, izzinājām ticējumus un citu par eņģeļiem. Ciemos nāk Ziemassvētku vecītis. Gatavojam silto galdu kā vecmammas laikā, meitas labprāt palīdz un mācās.
- Kādas ir jūsu domas par dāvināšanas prieku, vai tas netiek pārprasts?
- Agrāk arī mēs bērniem centāmies pirkt daudz rotaļlietu, mobilos tālruņus, ar gadiem viņi sāka prasīt vienkārši jaunāku mobilo tālruni. Sapratām – stop, tā svētku sajūta ir pazudusi! Pirmajā gadā, kad vairs nerūpējām lielās dāvanas, bērni bija negaidīti pārsteigti, bet tagad ir sapratuši, ka galvenais nav dāvanas, bet svētku sajūta, kopība, cienasta sarūpēšana.
Šonedēļ Alūksnē notika interneta portāla “TVnet” Ziemassvētku akcija “Sagādā prieku” daudzbērnu ģimenēm. Arī Inese aizrakstīja savu vēstuli ar lūgumu pēc jauna, silta ziemas kombinezona, lai varētu skriet ar suni. Notika brīnums! Šo dāvanu mīļi un nesavtīgi Inesei jau sarūpēja Ilvara priekšniece Mārīte Hansova. Liels, liels paldies Mārītei par šo jauko pārsteigumu! Turklāt Mārīte sarūpēja dāvanas arī Ineses māsām un brāļiem. Bērnu prieks bija patiess un neviltots! To redzot, varu teikt, ka tomēr nav bērni tik ļoti ar dāvanām uzpirkti, lai pazaudētu īpašo svētku sajūtu.
- Brīnumi tomēr notiek...
- Jā, un es tiem ticu. Kad vēl nebiju precējusies – neticēju. Tagad varu teikt – tie notiek! Kādreiz ļoti vēlējos kuplu ģimeni – man ir dots! Gribēju māju ar pagalmu, dārzu, lai nav jāspiežas trīsistabu dzīvoklī – un man atkal ir dots! Gribēju strādāt feldšerpunktā – strādāju! Šogad bija grūti sarūpēt ziemas apģērbu bērniem – akcijas laikā labi cilvēki palīdzēja! Brīžos, kad šķiet, ka viss ir ļoti slikti, pēkšņi ir negaidīts pavērsiens. Arī mūsu ģimene cenšas veicināt labo – esmu māmiņām gan atdāvinājusi, gan pirkusi zīdaiņiem nepieciešamo. Šogad ar bērniem gribam iepriecināt Mālupes un Annas pagasta vecos vientuļos cilvēkus, kuri dzīvo vieni vai šogad zaudējuši sev mīļos. Tā kā bērni spēlē dažādus mūzikas instrumentus un iestudējuši koncertprogrammu, brauksim ciemos ar  koncertu un piparkūkām.
- Kāds būtu jūsu vēlējums citām ģimenēm Ziemassvētkos?
- Runāt vienam ar otru – bieži un par visu. Sacīt taisnību – arī tad, ja ir grūti. Tikai izrunājoties var tikt pie skaidrības – saprast, kā otrs jūtas, vai uzzināt, ka otrs šādu sarunu jau ilgi, ilgi patiesībā ir gaidījis... Runāt starp ģimenēm, paaudzēm – atklāti, labestīgi. Izrunāšanās ir atslēga visam.
— Līga Vīksna

Citu datumu laikraksti

  • Karstais temats

    Alūksnes novadā šobrīd viena no aktuālākajām sarunu tēmām ir par gaidāmo skolu tīkla reformu. Paredzamās izmaiņas ir ļoti skarbas – par to “Alūksnes...

  • Laiks labdarībai

    Svētdien būs pirmā advente, kad sākam gaidīt Ziemassvētkus. Šis parasti ir laiks, kad cilvēki vairāk atver savas sirdis, nododas pārdomām un sniedz...

  • Skolu liktenis vēl nav skaidrs

    Laikraksts “Alūksnes Ziņas” jau rakstīja par Alūksnes novada pašvaldības ziņojumu, kas paredz izmaiņas novada skolām. Nelielā skolēnu skaita dēļ ir...