Kristīne tumsā saskata iespēju logus

Līdz sešu gadu vecumam Kristīne Berkule redzēja. Viņa pa pļavu skrēja pakaļ raibiem tauriņiem un lasīja sārtās zemenes piesaulītē. Kad pēkšņi melns mākonis izlēja aukstu dušu, skrēja uz māju, kailajām kājām nozibot zaļajā zālē. “Biju sakasījusi odu kodumu vietas uz rokām un kājām. Tāpēc vecmamma šīs vietas iezieda ar krītiņu, kas bija paredzēts prusaku iznīdēšanai. Viņa, protams, domāja, ka kļūs labāk, bet notika citādi. Mani aizveda uz Alūksnes, pēc tam uz Rīgas slimnīcu. Pēc divu mēnešu ārstēšanās kļuva skaidrs, ka esmu zaudējusi redzi, turklāt ir paralizētas kājas līdz jostasvietai. Tā arī nekas nav mainījies,” stāsta K.Berkule. Pirms pieciem gadiem Redzes centrā tika veikta pārbaude, kurā secināja – redzes nervi ir atmiruši, tāpēc neko nevar palīdzēt arī modernās ārstniecības metodes, izmantojot lāzeru.


Tāpēc Kristīne “redz” citādi. Lai saprastu, kā tas ir, mums būtu jāaizsien acis, cenšoties apkārtni uztvert ar citiem maņu orgāniem – ieelpojot sniega smaržu, sajūtot vēja vai pārslu pieskārienu vaigam un satverot siltu roku blakus. Tas nav daudz, jo apkārtējo pasauli uztveram galvenokārt ar redzi. Bet Kristīne ar savu optimismu spēj daudz. Viņa guvusi atzinību konkursā “Atdzimt no pelniem!” un pavasarī kopā ar citām konkursa dalībniecēm dosies uz Briseli, lai, atsaucoties Eiropas Parlamenta deputātes Sandras Kalnietes aicinājumam, iepazītos ar Eiropas Parlamenta darbu. K.Berkule neuzskata, ka liktenis pret viņu bijis nežēlīgs. “Zinot cilvēkus, kuriem ir daudz grūtāk, domāju – man klājas labi. Neesmu viena. Man ir mīļa ģimene un draugi, bez kuru palīdzības būtu grūti,” atzīst Kristīne. Viņa ir tāda pati jauna sieviete kā daudzas – gariem matiem, auskariem un pīrsingu apakšlūpā, pati esot izdūrusi 15 gadu vecumā. Stāstot par draugiem un mūziku, kas sevišķi tuva, viņa bieži smaida.
- Kopš pagājušā gada augusta esi pašnodarbināta persona, kas uzsākusi savu biznesu.
- Šīs ieceres sākums ir interesants. Kad pirms gada gājām uz angļu valodas nodarbībām, bija ļoti daudz sniega. Spriedām, ka būtu ļoti jauki iesēsties zirga kamanās, un secinājām, ka Alūksnē šādas iespējas nav, tikai Jaunannā. Sāku domāt – pie mājas ir kūtiņa, zemes gan maz, bet to iespējams nomāt. Tātad varētu piedāvāt šo pakalpojumu. Sagatavoju biznesa plānu un vērsos bankā. Vienā bankā manu ieceri noraidīja, bet otrā deva cerību piešķirt finansējumu. Kamēr vēl vērtēja pieteikumu, tikmēr jau Valmieras novada Lodes zirgu audzētavā atradām zirgu. Bija svarīgi, lai ar to varētu gan jāt, gan braukt pajūgā. Projektam finansējuma vēl nebija, taču atteikties negribējās, tāpēc vērsāmies vēl citā bankā. Tā piešķīra 650 latu kredītu zirga iegādei. Vālodzi atveda 29.martā, bet zirglietu nebija. Tāpēc startēju novada pašvaldības projektu konkursā, kur ieguvu finansējumu zirglietu, ratu un kamanu iegādei. 31.augustā vēl brauca uz Rīgu pēc segliem, bet 1.septembrī Bānīša svētkos jau piedāvājām izjādi ar Vālodzi.
- Vai Vālodzei ir piekrišana?
- Jā, liela piekrišana. Arī gadatirgū piedāvāja izjādes ar Vālodzi, bet kopš decembra, kad uzsniga sniegs, var vizināties kamanās. Vālodze bija pilsētas egles iedegšanā, kā arī privātos pasākumos. Pirms nedēļas vizināšanās iepriecināja bērnudārza audzēkņus. Kamanās ir droši, turklāt var sasēsties vairāk bērnu. Tiesa, pati nevizinu. Esmu koordinatore, kas pieņem pieteikumus, bet kučiera pienākumus uzņemas mamma. Vālodze sākumā bija tramīga, bet tagad ir pieradusi pie jaunajiem apstākļiem un transporta kustības. Domāju, ka iecere ir izdevusies. Rudenī, kad bija lietains laiks, radās bažas, taču tagad redzam – viss notiek. Cilvēki ir apmierināti, lai gan, protams, vizināšanās nav par brīvu. Tiesa, labdarības pasākumā, ko rīkoja biedrība “Astes un ūsas”, pakalpojums tika sniegts bez atlīdzības. Mūsu mājās vienmēr ir bijis kāds dzīvnieks, arī govs un zirgs, tāpēc ir jau pieredze. Kad biju maza, dzīvojām laukos pie Igaunijas robežas. Pēc tam pārcēlāmies uz Māriņkalnu tuvāk pilsētai, bet no turienes – uz Alūksni, kur mamma atrada darbu.  Kādu laiku dzīvojām labiekārtotā dzīvoklī, kas atradās trešajā stāvā. Bija grūti mani un ratiņkrēslu nest augšā un lejā, bet tagad ir jāpārvar tikai daži pakāpieni. Sākumā gribējām mainīties, lai tiktu pirmajā stāvā, bet tādu dzīvokli neizdevās atrast. Tāpēc savu dzīvokli pārdevām un, ņemot kredītu, iegādājāmies pusi mājas. Nu jau rit astotais gads, kopš esam te.
- Ko tavā dzīvē ir mainījusi iespēja kļūt par pašnodarbinātu personu?
- Protams, ir patīkami, ka varu kaut ko darīt, nevis sēdēt un čīkstēt, ka nav tā vai šitā. Turklāt iespējams arī nopelnīt. Kopš pērnā pavasara vadu Neredzīgo biedrības Balvu teritoriālo organizāciju, kurā ir biedri no Alūksnes, Balvu un Gulbenes novada. Baltā spieķa dienā tikāmies Alūksnē, bet Ziemassvētkus svinējām Balvos. Tur bija teātra izrāde, kuru sagatavoja vietējie organizācijas biedri. Esam gan vājredzīgi, gan neredzīgi. Taču visi var darboties un būt aktīvi, ja vien to vēlas. Balvu teritoriālajā rehabilitācijas dienas centrā notiek kursi, kuros apgūst ēst gatavošanu. Tā ir viena no aktivitātēm Neredzīgo biedrības sociālās rehabilitācijas projektā, kas turpinās ceturto gadu. Balvos notiek gan teātra spēles un vizuālās mākslas nodarbības, gan psiholoģiskie treniņi un citas aktivitātes, bet Alūksnē – angļu valodas nodarbības, kuras apmeklēju. Protams, visiem tiek piedāvātas šīs iespējas, bet neviens nenāk un nesaka  - tev vajag iet un darīt.  Kas grib, tie var darboties.
- Kādā veidā tiek apgūta angļu valoda?
- Mums nav rakstu darbu, bet klausāmies un runājam. Piemēram, skolotāja lasa tekstu, un mēs tulkojam. Vai arī mainām vārdu locījumu, lai tas būtu atbilstošs teikumā. Klausoties tekstu diskā, ir jānosaka atšķirība, kā arī veidojam savstarpējas sarunas. Ja nodarbības ir regulāri reizi nedēļā, tad var viegli atcerēties apgūto. Taču garajās Ziemassvētku brīvdienās daudz kas bija aizmirsts, jo mājās, protams, neiznāk sarunāties angliski. Vienīgi televīzijas pārraidēs vai filmās var censties izprast runāto. Ja man vajadzētu saprasties angliski, domāju, ka gan jau kaut kā tiktu galā. Maisā mani vairs nevar iebāzt!  Tiesa, vairāk saprotu, nekā varu pateikt. Acīmredzot vēl trūkst runāšanas prakses.
- Vasarā kopā ar Latvijas Sarkanā Krusta Alūksnes jauniešu nodaļu tika īstenots projekts, kuru izstrādāji kopā ar draugu Induli.
- Mums bija nometne, kurā mācījāmies sniegt pirmo medicīnisko palīdzību. Ja pati nevaru palīdzēt un visu izdarīt, tad vismaz varu pateikt, kas un kā būtu jādara. Šīs zināšanas un prasmes var noderēt katram. Tagad kopā ar bērnu un jauniešu atbalsta centru “Saulstariņi” domājam par jaunu projektu, kurā paredzēta jauniešu apmaiņa. Portugāļu un turku jaunieši izteikuši vēlēšanos braukt pie mums ciemos. Ir arī sapnis pašiem kaut kur aizbraukt, tāpēc meklēšu iespējas saņemt finansējumu tādam projektam. Pagājušajā gadā bijām vienas dienas ekskursijā Igaunijā, Tartu “AHHAA” centrā izmēģināju visu, ko varēju. Gribētos nokļūt vēl tālāk – Spānijā vai Itālijā, kur ir silts. Tā ir cita vide, cits gaiss un citi cilvēki, ko vēlos just. Turklāt man ļoti nepatīk ziemas aukstums.  
- Acīmredzot esi ideju ģeneratore.
- Jā, sēžu un visu laiku domāju. Taču idejas rodas arī citiem, tad visu saliekam kopā un izvērtējam. Internetā klejojot, var atrast interesantas lietas. Mans runājošais dators daudz ko izstāsta. Ja gribu rakstīt, dators informē, kādus burtus izvēlos, un piedāvā, vai vajag saglabāt tekstu. Tagad jau protu ātri rakstīt. Ja vajag atrast kontaktus, tad meklēju “Googlē”. Arī grāmatas lasu jeb pareizāk būtu teikt - klausos audio formātā. Pašlaik lasu “Tāltālā saules kveldētā zeme”, kas stāsta par sievieti, kas devusies uz Austrāliju. Patīk gan detektīvi, gan mīlas romāni. Uzskatu, ka vienmēr ir jābūt kādam nepiepildītam sapnim un jāsaprot, ka to var piepildīt.

Citu datumu laikraksti

  • Īsumā

    Alūksne Novada pašvaldības atkārtoti izsludinātajā konkursā uz Alsviķu, Ilzenes un Zeltiņu pagasta pārvaldes vadītāja amatu pieteicās seši...

  • Kaķu mājas – vajadzīgas vai ne?

    Pēc kaķu namiņu izvietošanas dažādās pilsētas vietās esam saņēmuši vairāku cilvēku viedokļus, kas ir diametrāli pretēji, un arī jautājumus saistībā...

  • Vecākiem skolas grāmatas vairs nebūs jāpērk

    Gunta Ļuļe, Apes novada domes izglītības darba speciālisteVecākiem tas ir liels atbalsts Pašlaik vēl neesmu saņēmusi šo Ministru kabineta noteikuma...

  • Īsumā

    Biatlons Biatlonisti no Alūksnes startējuši vairākās Pasaules kausa sacensībās. Latvijas vīriešu biatlona izlase, kurā startēja Andrejs ...

  • Alūksnes muzejs top skaistāks

    Alūksnes Jaunajā pilī šobrīd notiek otrā stāva pārseguma siju protezēšana un nomaiņa Alūksnes muzeja izstāžu zālēs, tādēļ janvārī muzeja izstādes un...

  • Gripai nepatīk aukstums Alūksnē

    Ausma Mininga, ģimenes ārste  Varoņus tēlot nevajag Gripa tuvojas, un domāju, ka arī šogad tā garām neies. Cik plaša tā būs, ir ļoti grūti...

  • Tukšie lauki - skarbā realitāte

    Bija saulaina un skaista ziemas diena, kad mani ceļi veda uz Alūksnes novada nostūri Pededzi. Ceļā devos priecīgā noskaņojumā, jo braucu uz rotaļu...

  • Karro komandai - jauns treneris

    Motobraucējs Matīss Karro, kurš pagājušajā gadā Zviedrijā guva smagu traumu, atsācis trenēties. Komanda “STR KTM” novērtējusi līdzšinējo sportista...