Krīzei patīk, ja to kustina

Gluži kā pēkšņi krusas graudi uz galvas, mirklī saveidojusies virpuļvētra vai ilgi nācis un beidzot sagaidīts negaisa mākonis, kas atstāj vietu samirkušu un salauztu. Šādiem vārdiem varētu raksturot jēdzienu «krīze», ko varam piedzīvot jebkurā dzīves jomā. Psihoterapeite Inga Birkmane šo stāvokli sauc par lūzuma punktu, kad «jāņem palīgā sen vai vispār nelietoti resursi un instrumenti, ko ikdienā parasti neizmantojam, lai tiktu no tā ārā».

Nevaram tikai ieelpot
«Dažādas krīzes dzīvē piedzīvojam pilnīgi visi neatkarīgi no dzimuma, vecuma, tautības vai materiālā stāvokļa. Krīze ir kustības rezultāts, un kustas viss, kas ir dzīvs. Tādējādi jebkurā gadījumā nonāksim kādā punktā, kad iepriekšējie resursi vairs nestrādā,» spriež psihoterapeite, aicinot ielūkoties dabā, kur kustības amplitūda parasti ir uz augšu un leju, priekšu un sāniem. Piemēram, kā gaismas vai skaņas vilnim. «Principā viss kustas uz priekšu, taču ne pa taisni, bet drīzāk kā pa spirāli. Kas iet uz priekšu, kaut kādā brīdī atslābst un virzās atpakaļ. Līdzīgi kā ar elpošanu. Mēs nevaram visu laiku tikai ieelpot. Kad plaušas ir pārāk pilnas, saproti – ja vēlreiz ieelposi, pārsprāgsi. Tas arī ir šis lūzumpunkts,» krīzes veidošanās gaitu raksturo I.Birkmane. Vēl to varētu salīdzināt ar naudas maciņu, no kura nemitīgi tiek izņemta nauda. Neatliekot vietā, drīz vien tas būs tukšs un ņemšana beigsies ar izkasītu caurumu makā. «Mums nepatīk pieredzēt krīzes stāvokļus ne tikai tāpēc, ka tie ir smagi un piedzīvojam emocijas, kādas ikdienā nesastopam, bet arī tādēļ, ka būs jāpiepūlas, lai tiktu no tiem ārā,» piebilst Inga.

Četrdesmitgadnieki
kā augusta vidū
Vienas no visbiežāk sastopamajām ir tā saucamās vecumposmu krīzes, kas skaidri demonstrē, ka ar ierastajiem paņēmieniem vairs neko nevar atrisināt. Piemēram, līdz šim mazulim atlika tikai pačīkstēt un paraudāt, lai vecāki izpildītu visas viņa prasības. Taču pēkšņi viņi savam bērnam liek paciesties un gaidīt un pat uzbrēc, ja viņš turpina čīkstēt. Zināma arī septiņgadnieku un pusaudžu, kā arī tā saucamā četrdesmitgadnieku krīze.
«Ja cilvēka dzīvi salīdzinām ar gada ritumu, 40 ir kā augusta vidus – vēl vasara, bet jau skaidrs, uz ko tas virzās. Cilvēks ir atradis savu vietu un labi iestrādājies, piedzimuši bērni. Tas nozīmē, ka «pa lielam» nekā jauna dzīvē vairs nebūs. Pagājusi jaunība, kad šķiet, ka nu tik būs – veiksmīga karjera, princis baltā zirgā, bērni. Taču ap 40 gadiem viņi jau ir skolā un izrāda pirmās neatkarības pazīmes. Gribam vēl kādu «jaunas filmas» sākumu, un daudzi to arī sāk. Tā gan ir citā kvalitātē, jo vairs nav tā entuziasma, spēka un vēlēšanās, piemēram, iznēsāt un dzemdēt vēl kādu bērniņu,» skaidro psihoterapeite. Viņa min, ka tas ir tikai mīts, ka četrdesmitgadnieku krīze skar galvenokārt vīriešus. Vienkārši viņiem parasti ir lielākas iespējas. «Vīrietim ir ļoti svarīgi justies pietiekami spēcīgam, arī jaunam, gudram, apķērīgam, veiklam un izmanīgam, bet ap 40 gadu vecumu viņš sāk nedaudz pagurt. Tāpēc atrod jaunu meiteni, kas vīrieti kustina laukā no šā «augusta miega» un rada ilūziju par vēl vienu iespēju,» tēlo I.Birkmane.

Krīze ir jāpiedzīvo
un jākustina
Personības krīzi cilvēki ļoti bieži piedzīvo arī darbā. «Agrāk runāja par septiņiem gadiem, kad cilvēks ir sevi izsmēlis un vēlas atrast ko jaunu. Patlaban tas notiek aizvien ātrāk. Pasaule skrien ātri. Informācija ir tik ļoti pieejama, ka, izdarot kļūdu, tā sekas jūtamas uzreiz. Daudzi vairs netiek galā ar laikmeta prasībām būt mūsdienīgiem, nemitīgi radošiem, ar lielām ambīcijām un definētiem mērķiem. Tas rada personīgo krīzi, jo cilvēkam ir savi limiti un robežas. Nevar visu laiku radīt,» norāda psihoterapeite.
Viņa piebilst, ka krīzē var iegrūst jebkādas izmaiņas ierastajā gaitā, nemaz nerunājot par darba zaudējumu, draugu nodevību, tuvu cilvēku aiziešanu un citām nelaimēm. Tad svarīgi saprast, ko šajā situācijā iesākt. «Pirmkārt, krīzē ir jāiet iekšā. Mēs gan gribam uzreiz tikt no tās ārā, taču to var panākt tikai, izejot cauri. Tāpēc krīze ir jāpiedzīvo. Ja tā izraisījusi dažādas veselības problēmas, piemēram, sirdsklauves vai miega traucējumus, jāpievērš uzmanība veselībai – jāguļ, jāatpūšas. Šajā situācijā laika faktors ir ļoti būtisks. Svarīgi uzreiz neko nesākt, neķerties klāt nekam jaunam, neatriebties, bet nogaidīt un pārdomāt. Aprunāties ar draugiem, tuviniekiem vai profesionāļiem un tikai tad sākt aktīvi rīkoties, jo krīze ir «jākustina», lai no tās tiktu laukā. Jāiet runāt ar tiem, kas, jūsuprāt, izraisījuši krīzi, jāmeklē risinājumi, izeja. Jākustas arī tīri fiziski – jāskrien, jāvingro,» iesaka I.Birkmane. Viņa brīdina, ka krīze var arī ievilkties, ko veicina pretošanās notiekošajam, pārāk liela čīkstēšana, sūdzēšanās un vainīgo meklēšana. ◆

Lai vectēvam nebūtu kauns
Lauma (37), skolotāja

Laimīgā kārtā dzīve līdz šim mani ir pasaudzējusi no pārāk traģiskiem notikumiem, kuriem nespētu tikt pāri. Jā, ir neveiksmīgu attiecību pieredze. Ir pārdzīvotas smagas tuvinieku un radu slimības un viņu aiziešana no dzīves. Taču mana būtība ir nedzīvot, koncentrējoties uz skumjo, sāpīgo. No emocionālā līdzsvara mani vieglāk izsit sīki, sadzīviski negadījumi, bet lielākās nelaimēs rodas kāds neapzināts iekšējais spēks, kas lieliski palīdz savaldīties, nekrist panikā un sakarīgi rīkoties. Šī spēja savākties balstās manā pārliecībā, ka viss, arī vistraģiskākais, dzīvē notiek likumsakarīgi un neizbēgami. Ja kaut kas ir noticis, tad tā tam bija jānotiek, patīk tas mums vai ne. Ļaušanās fatālismam? Nē, visticamāk, pat no dzīvē nesatiktiem senčiem pārmantotā izturība un apzināšanās, ka nevajag spļaut Dievam ģīmī, vaimanājot, cik man ir briesmīgi un slikti. Iedomājoties tos moku ceļus, kurus karalaukos un Sibīrijā izstaigājuši manai dzimtai piederīgie, savas dvēseles sāpes vai sadzīviskās ķibeles mute neveras nosaukt par nelaimi, krīzi vai ko tamlīdzīgu. Brīžos, kad tomēr pielavās sevis žēlošana par to, «ka bezgalīgas ir tikai debesis», vai sāk vajāt sāpīgas atmiņas, labākās zāles ir rosīšanās jebkurā no savas zemītes astoņiem hektāriem, lai vecvectēvam, no mākoņa maliņas raugoties, nebūtu kauns par tādu gļēvu ņerkstēšanu.

Pietika prāta izšķirties
Inese (45), bibliotekāre

Esmu izgājusi cauri pamatīgai ellei, ko nenovēlu nevienam un pat negribu atcerēties – mans bijušais vīrs + alkohols. Tas sākās pirms aptuveni 15 gadiem. Pati esmu uzaugusi ģimenē, kur pat alus pudele netika celta galdā, kas nozīmē, ka es tās šausmas izbaidīju divreiz briesmīgāk. Sākumā mēģināju šo problēmu visādi slēpt. Cerēju, ka kaut kas vēl varētu arī mainīties, bet nekā. Paldies Dieviņam, ka pēc septiņu gadu kopdzīves pietika prāta izšķirties. Tikai tagad saprotu, ka to vajadzēja darīt uzreiz, jo – ja pats negrib mainīties, arī citi nespēs palīdzēt. Neticami, bet mūsu laulības laikā mans vīrs 18 reizes pabija stacionārā! Tā auklējoties ar savu vīriņu, vārda vistiešākajā nozīmē pati sajuku prātā. Nokļuvu neirožu klīnikā, un ilgu laiku nācās lietot antidepresantus. Kā tiku galā? Iestājos augstskolā! Vienkārši gribēju aizmukt no tā visa. Varbūt arī sev kaut ko pierādīt, un izdevās! Atskatoties uz to visu, visvairāk žēl bērnu un pazaudētā laika.

Vilkt sevi kaut aiz matiem 
Antra (40), horeogrāfe

Nesmejos par krīzēm – pati esmu tādas piedzīvojusi. Taču vecuma sāpīga pārdzīvošana man liek smaidīt, jo pirms pāris dienām, kad pirku šampanieti, pārdevēja pajautāja, vai man ir 18! Nevienā smadzeņu rievā neradās doma, ka man varētu ko tādu jautāt, tāpēc es pat nesapratu un uzdevu pretjautājumu: «Kas 18?» (iedomājos, ka pārdevēja grib, lai iedodu 18 santīmus, lai būtu vieglāk izdot atlikumu). Kad viņa atbildēja, ka gadi, un es pārsteigumā teicu, ka man jau 40, pārdevējai «atkārās žoklis». Viss gan beidzās laimīgi – es pateicos par komplimentu, bet viņa aizstāvējās ar kārtējo novērtējumu: «Jūs tiešām ļoti labi izskatāties!» Taču, ja nopietni – manas personīgās krīzes bijušas saistītas ar piedzīvoto vīra neuzticību. Palīdzēja tas pats, kas ikvienai, – laiks, darbs ar sevi, kā arī ticība iespējamām jaunām attiecībām. Štruntīgākais tajā visā ir fakts, ka brīdī, kad esi sagrauts, līdzcilvēku uzmundrinājums, ka laiks visu dziedē, un pārējais «blā-blā-blā» nebūt nesniedz mierinājumu. Varbūt pat kaitina. Nedomāju, ka ir viena universāla recepte, kas derēs ikvienam, jo mēs taču esam tik dažādi! Patlaban mana dzīve ir atguvusi krāsas. Iespējams, tās pat ir košākas. Man ir skaidrs, ka katrs pats ir atbildīgs, cik laimīgs viņš ir. Ja es dzīvotu režīmā darbs – mājas – darbs – mājas, dusmotos uz visiem, kas man nodarījuši pāri un pati sevi nevilktu kaut aiz matiem dzīvē, vēl šodien justos kā nevienam nevajadzīga nelaimes čupiņa. Algoritms ir apmēram tāds – cilvēkam, kuram tiek atņemta kāda no maņām, pastiprināti attīstās kāda cita. Šī pati formula, manuprāt, darbojas jebkurā dzīves situācijā.

Citu datumu laikraksti

  • Audzina trīs mazmazmeitas

    Audzina trīs mazmazmeitas

    “Visu mūžu esmu audzinājusi bērnus: vispirms savus trīs, tad māsas meitu, dēla trīs bērnus un tagad – mazmazmeitas,” atzīst Liepnas pagasta...

  • Mudina uz veselīgāku dzīvesveidu

    Mudina uz veselīgāku dzīvesveidu

    Šonedēļ “Food Union” piena dzēriena zīmols Rasēns sakarā ar kampaņu “Kustība par kustību” viesojās Strautiņu pamatskolā. Bērni varēja kopā ar Rasēnu...

  • Alūksnē būs “Tumšas-gaišas dienas”

    Alūksnes pilsētas tautas namā 8.decembrī pulksten 16.00 ar jaunu programmu, jaunu mūzikas albumu un jaunām dziesmām viesosies “Brīnumskapis”. Pārsla...

  • Laima, par mums lem(i), sargā mūsu zemi! 7

    Laima, par mums lem(i), sargā mūsu zemi!

    Kopš senseniem laikiem cilvēki ir dzīvojuši simbolu un tēlu pasaulē, kur garīgais un ikdienišķais ir cieši savijies. Simboli, ko veido latviskās jeb...

  • Afiša

    15.novembrī ◆ 13.00 Alūksnes pilsētas tautas namā - Latvijas dzimšanas dienai veltīts bērnu koncerts „Mana Latvija”. 15.novembrī ◆ 18.00 Alūksnes...

  • Korim “Trapene” -  jauna vadītāja

    Korim “Trapene” - jauna vadītāja

    Sieviešu korim “Trapene” kopš oktobra ir jauna vadītāja – Gaujienas mūzikas un mākslas skolas direktore Ilze Dāve. Viņa uzņēmusies kora vadību kora...

  • Atrast sevī mieru 6

    Atrast sevī mieru

    Vizītkarte◆ Vārds, uzvārds: Ieva Vimba.◆ Dzimusi: 1962.gada 1.janvārī Salas pagastā.◆ Izglītība: augstākā.◆ Ģimene: meitas Elīna, Terēze un Annija. ◆...

  • Alūksne īsumā

    Maliena ◆ Sagaidot pagasta skolas 140 gadu jubileju, tajā ir iekārtota Aļa jeb rakstnieka Aleksandra Pelēča istaba. Plāksne pie ēkas vēsta, ka tā ir...

  • Pusaudžiem nav grūti iegādāties alkoholu

    Pagājušajā nedēļā Alūksnes iecirkņa Kārtības policijas nodaļas inspektori devās kārtējā reidā, lai pārbaudītu, kā pārdevēji ievēro aizliegumu tirgot...