Kur sākas un kur beidzas Maliena?

Starp Alūksnes rajona individuālajiem apceļotājiem šovasar bija arī Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes studente Elīna Harja. Viņa ir rīdziniece, kas vasaras brīvos brīžus pavada savos laukos Apē.

Starp Alūksnes rajona individuālajiem apceļotājiem šovasar bija arī Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes studente Elīna Harja. Viņa ir rīdziniece, kas vasaras brīvos brīžus pavada savos laukos Apē.
Vienā savā kursa darbā studente pētījusi telpas uztveres īpatnības Apē, apkopojot gan savus, gan vietējo apeniešu priekšstatus par savu pilsētu. Apē savulaik dzīvojusi arī Elīnas radiniece, viršu silu dzejniece Elīna Zālīte, kura arī izstaigājusi Malienu. Tādēļ šī E.Harjas vēlme iepazīt un izpētīt savu sakņu zemi man šķiet ļoti loģiska... Te jāpiemin arī, ka viņa šovasar uzņēmās lielu daļu darba un atbildības par trīs dienu ilgās Latvijas ģeogrāfu reģionālās konferences rīkošanu Alūksnes rajonā. Katrreiz, tiekoties ar Elīnu, mums ir bijis daudz ko pārrunāt, jo abas esam ģeogrāfes. Un tagad - viņas iespaidi par vienatnē veikto piecu dienu maršrutu Malienā.
"Par Malienu agrāk biju dzirdējusi tikai to, ka ir tāda zeme kaut kur Latvijas viņā galā pie igauņu robežas," saka E.Harja. "Bija dzirdēti tēlaini nostāsti par tās iedzīvotājiem malēniešiem, kas nesuši gaismu maisiem un darījuši citādas jokainas lietas. Tāpat zināju, ka Latvijas ziemeļaustrumu daļā kādreiz dzīvojuši Gaujas igauņi jeb leivi un ka tur - pierobežā - gandrīz katram otrajam dzīslās rit igauņu asinis. Varbūt tāpēc malēnieši runā, lauzīdami vārdus pa zilbēm? Varbūt tieši igauniskais ir tas, kas šeit dzīvojošos ir padarījis tik atšķirīgus no citur dzīvojošiem latviešiem? Lai pārliecinātos, kādi tad īstenībā tie malēnieši ir, ņēmu velosipēdu, uzkrāvu tam plecos ceļatarbu un ceļamāju (telti) un devos Malienas meklējumos."
Ceļojuma sākumā pirmās grūtības sagādāja garais pacēlums, kur šoseja ietiecas Alūksnes augstienē. "Te es patiešām izjutu Veclaicenes pauguraines spēcīgi artikulētās reljefa formas," ģeogrāfiskos terminos savas izjūtas pauž Elīna. "Pēc gandrīz mūžību ilgstošās mīšanās Sauleskalnā es iedomājos, ka tepat taču tā Maliena ir! Un cilvēki, kas te dzīvo un ikdienā saskaras ar fiziskām grūtībām, apstrādājot laukus un mežus, ganot lopus, ceļot ēkas vai vienkārši pārvietojoties no vienas vietas līdz nākamai, ir izturīgi, sīksti un iecerēto sasniedz lēnām, bet pamatīgi."
Klīst leģendas
par traktoristiem
Veclaicene ģeogrāfijas grāmatās aprakstīta kā apvidus ar mazauglīgu zemi, nepateicīgiem agroklimatiskajiem apstākļiem, augsnes eroziju no pauguru virsotnēm un intensīvu gravu veidošanos. Par spīti tam kādreiz Veclaicenes paugurainē ir arts un ecēts, bijušas dzirdamas govju, aitu un kazu balsis. Par vietējo traktoristu un kombainieru meistarību stāvajos pakalnos klīst leģendas. (Un kā tur īsti ir ar to Drusku kalna apkārtnes govju dažādo kāju garumu?) Arī tagad cilvēki mazos gabalos sēj un stāda, gana un pļauj. "Tomēr izskatās, ka zemnieki te izdzīvo tikai tāpēc, ka neaprakstāmi skaisto ainavu gleznas, kurās tie diendienā atrodas, dod spēku viņu dvēselēm un neļauj tiem pagurt zem smagās realitātes nastas," tāds secinājums radies ceļotājai.
"Kornetos nokļuvu tādā kā postigauniskā vidē - te neesot māju, kurās neprotot runāt igauniski! Izrādās, ka kornetiešu senči te nokļuvuši 19.gadsimta sākumā. Visa Latvijas ziemeļaustrumu daļa tajā laikā bijusi gandrīz neapdzīvota - pletušies meža biezokņi, burbuļojuši purvi. Daudzie kari un mēra epidēmijas uz laiku bija apturējuši cilvēces attīstību šajā zemē. Vācu muižnieki, palēnām iegādājoties zemi un ierīkojot muižas, ieveda te dzimtcilvēkus, lielākoties no tuvākajiem apdzīvotajiem igauņu rajoniem. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas šeit dzīvojošie igauņi pamazām atpirka zemi, izveidoja saimniecību un dzīvoja tīri igauniskā vidē - gandrīz visi kaimiņi bija igauņi, arī savus bērnus sūtīja mācīties uz vienu no divām apkārtnē esošajām četrklasīgajām igauņu skolām - viena bija Romeškalnā, muižas pili dalot uz pusēm ar latviešu skolu, un otra - pie Veclaicenes pareizticīgo baznīcas. Tie laiki ir pagājuši, kad gandrīz katrā Veclaicenes mājā sprēgājusi igauņu valoda (pareizāk sakot, tās Veru dialekts). Tagad ir citādāki laiki, un vidējās paaudzes igauņu pēcteči, radodamies ar latviešu pēctečiem, ir zaudējuši savu identitāti. Lai arī igauņu valodā viņi runā labprāt, saviem bērniem to vairs nemāca," izpētījusi šejienes senvēsturi, secina E.Harja.
Malienas sirds
Ainaviski visiespaidīgāko ceļa posmu jaunā ceļotāja piedzīvoja no Vidzemes šosejas līdz Ziemeriem. Te ir Alūksnes augstienes mala, un ceļš stiepjas pa Ziemeru paugurvaļņa muguru. Labajā pusē pauguru nogāzes it kā iekrīt Dūņupītes ielejā un tālumā pie apvāršņa, zilganā dūmakā tīti, vīd Veclaicenes pauguraines augstākie kalni. Šādu fantastisku kalnu ainavu iespējams vērot 5 kilometru garumā.
"Taujādama pēc Malienas centra, uzzināju, ka tā ir Alūksne," stāsta ģeogrāfe. "Tā es veselu dienu pavadīju pašā Malienas sirdī. Šī ir vieta, kur spilgti izpaužas malēniešu entuziasms, pašiniciatīva un fanātisms. Ernsta Glika Bībeles muzejs, Saules pulkstenis, dabas muzejs "Vides labirints" - tie ir tikai manis aplūkotie piemēri tam, ko spēj cilvēka griba. Pastāv viedoklis, ka sīkstumu un neatlaidību malēniešos rada igauņu asins klātbūtne šejienes iedzīvotāju dzīslās. Alūksnē tāpat kā Apē neatkarības pirmajā periodā dzīvoja ļoti daudz igauņu, un savu nacionālo interešu sasniegšanai viņi dibināja biedrības un skolas. Sarunā ar 93 gadus veco igaunieti Emīliju - iespējams, visvecāko šīs tautas pārstāvi visā Malienā - uzzināju, kāpēc igauņu un latviešu jaunieši agrāk savā starpā precējušies reti. Izrādās, ka skolā, kuru dalīja gan latviešu, gan igauņu skolēni, latviešu puikas igauņu zēnus esot apsaukājuši. Tā Emīlija jau skolas gados nodomājusi latvieti neprecēt - ka nesāk viņu tāpat lamāt.
Ceļojot ar velosipēdu pa svešām, nezināmām vietām, jutos kā bērnībā, kad pasaule likās plaša un noslēpumaina, kad viss apkārt lika par sevi brīnīties un pārsteigumi gadījās ik uz soļa," saka Elīna. "Neparasts atklājums manā ceļojumā bija ciems "Līves", kurš atrodas Gaujas kreisajā krastā, vietā, kur upe ir kā robeža Lejasciema un Virešu pagastam. No mežainā apvidus iebraucot ciemā, likās, ka iebraucu brīvdabas muzejā - visas ciema mājas celtas guļbūvē. Dažas sētas ir ļoti lielas, tajās var aplūkot daudzveidīgas saimniecības ēkas, kas arī celtas guļbūvē. Kā man pastāstīja "Riekstiņu" saimniece, ciems būtu iekļauts valsts aizsardzībā ņemto kultūrvēstures pieminekļu skaitā, ja skaistajām guļbūvē celtajām ēkām nebūtu šīfera jumtu, kuri tika uzlikti pēc Otrā pasaules kara."
Kā pasaules malā
Braukājot pa putekļainajiem ceļiem, kas vieno Beju, Malienu, Annu, Kalncempjus un Zeltiņus, Elīna bieži jutusies kā atrastos pasaules malā. "Te patiešām ir kādas pasaules mala - pēc vietējo iedzīvotāju domām, šeit ir Malienas dienvidu robeža. Minoties ar velosipēdu gan pa mežainiem apvidiem, gan gar koptiem un nekoptiem laukiem, mani vienīgie ceļabiedri bija gliemeži, tauriņi un neskaitāmas vārnas, kas mani pavadīja aizlūzušiem ķērcieniem. Šie ir skaisti ceļi, kuru malās zaļās ganības, brūnie tīrumi, zeltainās druvas un tumši zaļie meži auž rūtainu seģeni ar neatkārtojamiem rakstiem. Šie ir arī bēdīgi ceļi, kas lokās garām pamestām mājām un to pussagruvušajām saimniecības ēkām, tie lokās garām apsūnojušām būdiņām, kurās dzīvo vientuļas vecmāmiņas. Manī noraudzījās fermas ar savām tumšajām, tukšajām acīm. Uz mani nikni rēja suņi, savā zemē svešinieku neciezdami. Tomēr cilvēki te dzīvo. Redzēju ģimeni, kas dzīvo pusatjaunotā mājā - pirms vairākiem gadiem te iegādājušies zemi ar pamestu saimniecību, sākuši saimniekot gandrīz no sākuma. Redzēju, ka latvietī sīksti saglabājusies vēlme pašam pēc savas zemes, nepieciešamība būt saimniekam savā sētā.
Paldies malēniešu sirsnībai
Lielākā daļa cilvēku, ar kuriem runāju, bija sirsnīgi, atsaucīgi un viesmīlīgi - piecu dienu ceļojuma laikā man tikai vienreiz izdevās nakšņot savā teltī, līdzi paņemtā maize un gurķi atgriezās atpakaļ, bet divus lietainus vakarus pavadīju karstās lauku pirtīs. Malēniešu devībai un sirsnībai nav robežu - tā sniedzas pāri ģimenei, radiem un draugiem, viņi pieņem svešinieku kā sevi pašu," ar prieku atzīst jauniete.
"Tā arī neuzzināju, kur īsti sākas un kur beidzas Maliena. Varētu teikt, ka tā ir zeme, kurai nav ne sākuma, ne gala. Maliena tās iedzīvotāju malēniešu uztverē pastāv kā vieta, kur viņi ir dzimuši un kur dzīvo ar savu atšķirīgo valodu un mentalitāti. Maliena - tā ir zeme, kurai nav fizisku robežu - tās atrodas malēniešu domu un jūtu pasaulē, un, cik daudz ir cilvēku, kas sevi uzskata par malēniešiem, tik daudzveidīgas ir arī Malienas robežas.
Rainis, aizsākot lugu "Malēnieši", tās plānojumā raksta: "Maliena - Vidiena, Serdiena, Prātiena. Videnieši, ne malēnieši." Tātad kādā aspektā malēnieši nebūt nestāv malā, bet atrodas pašā centrā. Vai tā varētu būt prāta darbība, kas Malienu padara par gudrības izpausmes avotu Latvijā? 17.gadsimta beigās mācītājs Ernsts Gliks Alūksnes rajonā dibināja pirmās draudzes skolas latviešu zemniekiem. No šejienes ievērojama daļa latviešu devās studēt uz Tērbatas universitāti. Vidzemes ziemeļaustrumu daļa ir sens izcilu izglītības, kultūras un zinātnes darbinieku centrs. Dāvis Ozoliņš, Elīna Zālīte, Aleksejs Dzens - Ļitovskis, Jānis Greste, Jānis Kučers, Aivars Liepa, Karls Abens, Leonīds Slaucītājs, Jūlijs Smarods - tie ir tikai nedaudzi malēnieši, kuri savu dzīvi veltījuši pētot, radot, atklājot, dodot un vēlreiz dodot. Vai tas neatgādina par gaismas nešanu maisiem? Jo gaisma jānes maisiem, tad, kad ir tumšs, kad neko nevar redzēt, kad vairs citādāk nevar," ir pārliecināta Elīna.
"Kaut arī ceļojumā saskāros ar grūtībām un šķēršļiem, tas man paliks atmiņā kā viens no skaistākajiem un aizraujošākajiem pagājušās vasaras piedzīvojumiem. Un tas viss - ņemot vērā malēniešu sirsnību un pašas Malienas krāšņumu!"
Veloceļojuma maršruts
1.diena - Ape - Romeškalns - Korneti (19,5 km).
2.diena - Korneti - Ziemeri (12,1 km).
3.diena - Ziemeri - Māriņkalns - Alūksne - Beja (31,5 km).
4.diena - Beja - Brenci - Anna - Zeltiņi (40 km).
5.diena - Zeltiņi - Lejasciems - Vidaga - Vireši - Ape (75 km).

Citu datumu laikraksti

  • Atgriezušās priecīgas un iespaidiem bagātas

    “Kad lidmašīna ir uz zemes Latvijā, priecīgi saskatāmies, esam mājās! Tikai mājupceļā atklājas katra bažas un satraukumi, kas bijuši pirms brauciena,...

  • Izmanto iespēju!

    Vēl tikai līdz 15.novembrim jauniešu organizācija “Avantis” aicina pieteikties stipendiju konkursam un Gada balvai.Vēl tikai līdz 15.novembrim...

  • Vidzemē attieksme ir neitrāla

    Oktobrī veiktajā sabiedriskās domas aptaujā noskaidrota Latvijas iedzīvotāju attieksme pret Latvijas dalību Eiropas Savienībā.Oktobrī veiktajā...

  • Valsts svētkos suminās labākos

    Zeltiņu pagasta padome izsludinājusi aptauju, lai izlemtu, kurus iedzīvotājus apbalvot valsts svētkos 18.novembrī.Zeltiņu pagasta padome...

  • Reģistrēs divus ceļus

    Jaunalūksnes pagasta padomes oktobra sēdē deputāti nolēma papildus reģistrēt “Latvijas Valsts ceļu” Vidzemes reģionālajā Alūksnes nodaļā ceļus Dudas...

  • Zooveikali saņem apliecības

    Ceturtdien Pārtikas un veterinārā dienesta Alūksnes pārvaldes pārstāvji apmeklēja Alūksnes veterinārās aptiekas un zooveikalu, lai izsniegtu...

  • Tikšanās Sorosa fondā

    Nodibinājuma “Sorosa fonds - Latvija” telpās 17.oktobrī notika tikšanās ar Igaunijas Peipsi pārrobežu sadarbības centra direktori Silli Telver un...

  • Jaunākais likumdošanā

    Grozījumi Tiesu izpildītāju likumā.Grozījumi Tiesu izpildītāju likumā Likums nosaka zvērināta tiesu izpildītāja pienākumu pēc izziņas iestāžu, kā arī...

  • Dzīvokli var privatizēt uz nomaksu

    Tuvojas gada nogale, kad beigusies vairāk nekā desmit gadus ilgusī valsts un pašvaldības dzīvojamo māju privatizācija.Tuvojas gada nogale, kad...