Labdien vasarā, liepziedu mēnesī!

Tā nu es, Berta, pie tevis pašā karstākajā darba laikā, taču gribas kādu vārdiņu pārmīt, sirdi izkratīt. Mēs laikam šķirsimies. Citādi mūs skaita par neriktīgiem.

Tā nu es, Berta, pie tevis pašā karstākajā darba laikā, taču gribas kādu vārdiņu pārmīt, sirdi izkratīt. Mēs laikam šķirsimies. Citādi mūs skaita par neriktīgiem. Mana labākā kaimiņiene to vien gaida. Zinu jau, zinu, ka tu nepacietībā dedz ātrāk uzzināt, kas te notiek, tad nu klausies arī.
Es laikam netiku rakstījusi, ka mūsu gotiņa tomēr neizturēja to priekšvēlēšanu drudzi, sāka nīkuļot, tāpēc par gaļas cenu pārdevām. Par to naudu nopirkām izkapti, pāris darba bikšu Pēterim un kazu, kurai vēl no pensijas pielikām klāt. Ar to arī mūsu naudiņa bija cauri. Nekā darīt, manējais jau arī tāds vārgs miesās, laikam būs kuņģa čūla, jo ēst vairs nevar, tikai pāris karotes piena putras un tas ir viss. Man gan šķiet, ka to miesas labumu nosūc tā dāma, kas dzīvo pāris māju tālāk, bet lai nu paliek.
Pie visa vēl grābekli nopirkām, ar ko sienu kasīt. Nav jau Pēteris vairs nekāds stiprais, bet citādi tīri čagans. Vienu dienu, pārnācis mājās no veikala, (bija aizgājis pēc naglām) sāka šķūnītī meklēt izkapti. Prasīju, kam viņam tā vajadzīga, gan jau to atlikušo pleķīti kaimiņu Rūdis ar savu pļāvēju par pāris pudelēm alus nogludinās labāk nekā tu pats savu bārdu nodzen. To tikai manējam vajadzēja dzirdēt, aizsvilās kā uguns. Es teicu, ka man viņš nemaz nav vajadzīgs, ka es to sienu dabūšu no centra. Tur pie pagastmājas tādu skaistu zāli nopļāva un aizveda uz atkritumu bedri. Neteicu, ka jau aizrunāju vienu kravu, ko solījās atvest. Bet šis tikai savu. Es viņam esot apnikusi, cilvēki jau sakot, kas šis par vīrieti, ka uz citām nemaz neskatoties, citi jau paguvuši reizes piecas sievas apmainīt, kamēr viņš tikai pie maniem sāniem guļot.
Kad stundu bijām tā ņēmušies, mans Pēteris apklusa un tā mīlīgi sauca līdzās zem ābeles apsēsties. Man jau arī sirds atmaiga. Aplika man roku ap pleciem un vilka klāt.
"Ej nu, runci, nost un mīlinies ap savām pelītēm, kas vēl nebūs, ne kauna, ne goda," teicu tīšām skaļi, jo manīju, ka tā ciemos atbraukusī rīdziniece te nostaigāja, savu pliko vēderu grozīdama, bet pati klusībā prātoju, kas manam putniņam aiz ādas.
Šis vēl nobučoja uz abiem vaigiem, tad, ievilcis elpu, izklāstīja savu plānu. Lūk, tuvojoties tā lielā jubileja. Es brīnījos, kas par jubileju? Vai tikai viņš nav saķēris saules dūrienu, manējais, kā par brīnumu, nesaskaitās. Mierīgi turpināja savu stāstāmo. Esot gan jubileja, vēl kāda! Deputāti nostrādājuši 100 dienas, un vajadzēšot uzstāties.
"Vai atkal man vajadzēs cept torti un šmorēt vistas? Nē, dārgais, ne mums vistu, ne olu un tītarmāte vairs nedēj, tirgum pēdējās salasīju. Pie tam no mūsu apvienības "Rozes zieds" tāpat neviena netika ievēlēta," teicu tīri strikti.
Nē, ar to ēšanu lai nesteidzoties, to pasūtīšot ēdnīcā. Tagad jāparādot, ko šie mākot darīt. Prātojuši, ka nebūtu par ļaunu appļaut grāvmalas. Pāris vīru iešot pagastā dzīvojošiem pensionāriem saskaldīt malku. Tā kā mums nav pašiem sava skursteņslauķa, tad nolēmuši Zīraka vecāko dēlēnu nosūtīt mācīties pie meistariem, lai no lielpilsētas atbrauktu jau kā sertificēts skursteņu tīrītājs. Klausījos un jāteic, Berta, ka visu atzinu par pareizu un vērā ņemamu lietu. Klusībā nodomāju, ka arī mūsu apvienības dāmām vajadzētu paspīdēt, lai nu redz, kādu mantu garām laiduši. Iedomājos, ka labdarības biedrībai nav savu telpu. Varbūt mēs varētu iedot daļu no savām apvienības istabām. Nebūtu slikti. Pašām arī kāds labums pie reizes tiktu.
Tikmēr Pēteris, sameklējis izkapti, cēli aizsoļoja, kas to zina pie kā. Es arī pie spoguļa klāt un sāku krāsoties. Kamēr tā pucējos, nāca viens kungs. Tāds kā būtu redzēts, bet vai nu visus galvā paturēsi. Viņš stāstīja, ka esot no apvienības, nudien nesadzirdēju kādas. Viņam esot likts apstaigāt mājas un pārbaudīt ledusskapjus, ja tie ir tukši, tad pielikt ar ēdamo.
"Tas gan labi, kungs, mums tā vien ir kā no rokas mutē, nebūtu par ļaunu dabūt kādu vistiņu. To liktu katlā, un pusdienām būtu laba zupa," teicu tādā žēlīgā balsī, lai nepārdomā. Lai tikai rādot ledusskapi. "Bet mums tāda jau labu laiku nav, vecais sabojājās, bet pie jauna nēesam tikuši," skaidroju. "Tad nekā, kad nopirksiet, tad būs arī vistiņas. Iešu pie kaimiņiem, varbūt tur kaut kas sanāks."
Berta, nekad tā nebiju raudājusi, bet tagad gan lēju asaras. Tai, kurai tā rīdziniece atbraukusi, kura tīko pēc mana izkaltušā Pētera, būs vistas. Tā sakreņķējos, ka sāka sāpēt galva un vajadzēja iet pie daktera. Pusceļā atcerējos, ka viņam vakar bija vārdadiena. Interesanti būs redzēt, kāds viņš izskatās, dakteris jau arī ir tikai cilvēks. Saka jau, ka viņš ar savu cienīgo labi satiekot, bet vai nu būs tā, ka neviena nav sirsniņā aizķērusies? Kaut vai no apvienības "Mēspapardei" kāda būs atcerējusies. Vismaz būs pie kā domās pakavēties un papriecāties, ka ne jau man vienai vīrs kļuvis neuzticīgs.
Ambulancē satiku vienu pazīstamu kundzīti un, zinot, ka viņai ar to dzirdi tā sliktāk, skaļi jautāju, kāds tad mūsu dakteris šodien ir un cik daudz puķu pienests. Viņa tā jocīgi paskakatījās, tad, pieliekusies tuvāk, pačukstēja, ka dakteris izskatoties pēc cilvēka. Tieši tā viņa man teica un nekaunējās pavēstīt, ka vāzes neskaitījusi, bet liliju zaru gan pati no sava dārza atnesusi.
Kamēr tā sevī prātoju, mani jau aicināja iekšā. Protams, biju vīlusies. Izskatījās svaigs kā gurķītis, un ziedi bija kādās trīs vāzēs. Ir nu gan cilvēks, nedod pat iemesla mēli pakulstīt. Nav viegli ar tādu sadzīvot.
Ar tukšu sirdi gāju mājās, kad jau nav laimes, lai nav. Citām ir ko stāstīt, man nekā. Domāju, iešu gar bodi, nopirkšu svaigu maizi. Nāca viena no mūsu apvienības un salīkusi kaut ko nesa. Otra tai sekoja, piekrāvusi bērnu ratiņus līdz malām. Uzmini ar ko?! Ar sāli, mīļā, ar sāli. Teica, ka vairāk nedabūšot, viss izpirkts. Nākamais būšot ar jodu maisīts, tas nekam nederot. Nekā nesapratu, stāvēju un domāju, ka nu gan pasaulei gals klāt, pat neiegājusi veikalā, steidzos uz mājām, lai pusdienās zupu izvārītu, kamēr vēl turamies pie dzīvības.
Tā bija pirmā reize, kad man laimējās. Citi pēc tam teica, ka es esot zinājusi, tāpēc nepirkusi sāli. Jā, Berta, es jutos lepna. Mans apstulbums mani kaut nedaudz pacēla saulītē. Nākamajā dienā atveda sāli, tādu, kādu vienmēr pirkām. Pat Pēteris uzteica manu gudrību. Bet ne jau uz ilgu laiku saulīte spīdēja. Manējais pirms pāris dienām pārnāca mājās un dziedāja dziesmiņu "Kad klētiņā dusēsi tu, pie tevis es aiziešu!". Tādu nekaunību vēl nebiju piedzīvojusi. Vismaz nebūtu mani sāpinājis. Tik daudz jau nu būtu pelnījusi, lai izturētos maigāk, nevis klaji paziņot vakarā ejamos ceļus. Mīļā Berta, to es viņam arī pateicu. Teicu, ka beidzot mūsu ceļi šķiras.
"Vai tad tu vakarā taisies kaut kur iet? Es gribēju tevi aicināt uz mēģinājumu, pēc tam pasēdēšana "Jautrajā odā"." To var tikai vīrietis izgudrot, neviens cits uz to nav spējīgs, Berta, to es tev saku, kā ir. Protams, nekas cits neatlika, kā posties līdzi. Bija jau bija mēģinājums, ir tā dziesma.
Vēlāk "Jautrajā odā" dejoju ar citām dāmām līnijdejas. Mājās atgriezāmies kā daždien jaunībā. No rīta aizgulējāmies un kaza blēja, ka visa kūts skanēja. Kamēr tikām pie brokastīm, saulīte jau bija gabalā. Gribēju iet sienu paārdīt, bet mūsu pagalmā ar velosipēdiem iebrauca trīs jaunekļi, viņi mūsu dīķī iztīrīšot, lai izveidotu peldvietu ārzemniekiem. Protams, ka tik lepniem viesiem tādu mārku nerādīsi, bet vietējie gan te vairāk pagrozās. Mēs paši pusdienlaikā apguļamies un pasauļojamies. Gods kam gods, manējais viens pats gandrīz veco novadgrāvi appļāva un iztīrīja. Tāpat "Lazdas ziedu" slavēja par skursteņu tīrīšanu un to, ka beidzot pagastā būšot savs mācīts meistars. Protams, ka vislielāko uzslavu izpelnījās apvienība "Netiesājiet, lai netopat tiesāti". Izrādās, ka viņi bija tie, kuri ierīkoja peldvietu, par brīvu deva saldējumu un sarīkoja invalīdu namam balli. Mums pa to lielo skriešanu, nervu bojāšanu un telpu solīšanu labdarības biedrībai pat pliku paldies nepateica. Vai tur nav akmeņiem jābrēc, Berta?
Mana kaimiņiene arī smīnēdama aizgāja garām. Lai jau, tagad pati varu bez viņas ķēvītes tikt pie daktera. Negribas jau arī pēc tādas izgāšanās iet. Toties es pieteicos uz svara vērotājiem. Rīt visas dāmas brauksim vieskoncertā ar līnijdejām. Manējais teica, ka palikšot mājās, iešot uz mežu lūkot kādu beku. Lai jau tiek arī viņam, kāda "beka", tāpat viņš būs mans. Kādreiz to negaisu vajag, pēc tam viss ir tik skaisti, vai ne, Berta?
Novēlu tev saulainu siena laiku, salasīt liepziedus un baudīt dzīvi kopā ar savu Frīdi.
Tava uzticamā draudzene Madara Bērza "Pumperniķeļos"

Citu datumu laikraksti

  • Kontrolē pastiprināti

    Pārtikas un veterinārais dienests vasaras karstajā periodā pastiprināti kontrolē, kā tirdzniecības vietās, veikalos, sabiedriskās ēdināšanas...

  • Skatītājus priecē ar pirmizrādi

    Vakar Kolberģa bērnu teātra studija skatītājiem vērtējumam nodeva pirmizrādi - H.Paukša lugu “Raganas trīs noslēpumi”.Vakar Kolberģa bērnu teātra...

  • Karstajā laikā veikalu plaukti kļūst tukšāki

    Gaisa temperatūra dienvidū sasniedz pat 30 grādus, un kāda alūksniete stāsta, ka vakarpusē veikalā vairs nav bijis gāzētā minerālūdens.Gaisa...

  • Izglītos, kā sākt uzņēmējdarbību

    Vidzemes attīstības aģentūras izstrādātais projekts “Jaunu komercsabiedrību un pašnodarbinātības veicināšana Vidzemes reģionā”, kurā kā partneri...

  • Pusaudži var piedalīties grāmatas veidošanā

    “Latvenergo” sācis izglītojošas grāmatas sagatavošanu 5. - 7.klašu skolēniem. Tās tapšanā aicināti iesaistīties skolēni, kas var piedalīties...

  • Aicina pieteikties pagasta konkursā

    Ziemeru pagasta padomes sēdē apstiprināja konkursa nolikumu “Sakoptākā sēta 2005”. Tajā noteikts, ka no 8. līdz 14.augustam komisija vērtēs izlozētās...