Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Lai dārzs nekļūtu par noliktavu

Masu medijos čum un mudž padomi un ieteikumi, kā ierīkot, attīstīt, uzlabot un paplašināt dārzu. Par pretējo – stādījumu sašaurināšanu, kas ne mazāk piņķerīga, turklāt sāpīga lieta, runāts maz. Par to lūdzām dalīties pieredzē pieredzējušu dārznieci Liu Monu Ģibieti.
“Dārzam, tāpat kā cilvēkam, ir savs mūžs. Cilvēks, dārzu iekārtojot, par augu mūža galu nedomā, bet tas pienāk ātrāk, nekā varam iedomāties. Grūti, bet stādot būtu jāparedz, kā koks izskatīsies pēc gadiem pieciem, desmit, trīsdesmit. Dārzu apskates braucienos nereti var redzēt džungļus, kuros gandrīz vairs ieiet nevar: augi, kas sākotnēji iedēstīti pareizajos attālumos un vietās, pārauguši. Oša un ozola garumu regulēt būtu smieklīgi, bet lielāko daļu koku var augumā piebremzēt, tad pāraugšana nedraudēs, teic speciāliste. “Stādījumu optimizēšanai ir vēl citi iemesli: negribas vairs tam veltīt tik daudz laika, nav spēka, palīgu, līdzekļu vai vienkārši – viss ir piegriezies. Daži augi necieš, ja visu laiku netiek apčubināti. Var jau visās pažobelēs piekārt puķu podus – skaistus un garlaicīgus, bet tie jālej vairākas reizes dienā, no tiem regulāri jānolasa noziedējušās ziedlapiņas. Un ko darīt, ja no rīta aizbrauc uz darbu un atgriezies tumsā?”

Šalli var saudzīgi saīsināt
Dārzam ap Ģibiešu ģimenes īpašumu tuvojas četrdesmitā gadskārta. Tam bijusi bērnība, jaunība un pilnzieds, un tas ticis veidots kā krāšņa šalle ap “Madarām”, tāds ir māju nosaukums. Puķu stādījumi agrāk vijušies apkārt namiņam līdz dīķim, kur košumu turpinājušas ūdensrozes. Šalles gals noslēdzies viņpus ūdenstilpes, kas interesanti sadalīta divās daļās – lai vieglāk būtu tikt pāri, lai katrā daļā dzīvotu konkrēti augi un ekonomiskāk sakrātos jumtu ūdeņi. Vasarās, kad pavisam maz nokrišņu, par valgmes trūkumu augi nevar sūdzēties.
“Pilsētā cita lieta, bet laukos, ja vien iespējams, nevajag “aizmūrēt” dārzu, no vienas vietas sastādot tūjas kā pātagas. Labāk lai skatiens veras uz apkārtni. Manis koptās platības ieskauj vienīgi cirptu eglīšu dzīvžogs kulišu veidā – lai niknāko ziemeļaustrumu vēju nolauztu, ērti appļautu un ātrāk šķērsotu.”
Citādi te nav norobežojuma starp dārzu un pļavām, kas kopumā aizņem vairākus hektārus. Ainava līdz pat apvārsnim baudāma caur vairākiem skatu logiem, daži no tiem atklājas tikai ziemā. Tagad daudzu krāšņo ziedētāju dārzā vietu ieņēmis zāliens, ziedoši krūmi, dekoratīvi kokaugi.
Dārzam ir sava konstrukcija, pamatu veido koku un arvien zemāku krūmu stādījumi, vadoties pēc faktūras, krāsas, auguma un formas. Tos papildina puķu stādījumi, zāliens. “Skeletam” jābūt tādam, lai, atsakoties no vienas komponentes – puķēm, kompozīcija veidotos tikpat skaista, stabila un pareiza, turklāt neprasītu daudz darba. Ar kokiem taču var uzgleznot dārzu tāpat kā ar puķēm!
“Pretējā gadījumā nav izslēgts, ka pāraugušos kokus un krūmus nāksies likvidēt vai pārcelt. “Madarās” pērn ar mazu ekskavatoriņu citviet ainavā pārcelti vismaz divdesmit par mani krietni garāki koki. Tas notika augusta beigās ar īpašu sagatavošanu – atlapošanu, papildu miglošanu un laistīšanu. Divi tomēr neizturēja,” atzīst Lia.

No mīļākajiem nešķiras
Dārza “noraukšanas” procesā matemātika ir vienkārša: mazina augu daudzumu un atstāj tikai mīļākās, izmainītajā apkārtnē iederošās augu grupas, kolekcijas. Lias favorīti ir eremūri, mežlilijas, ehinācijas, hosta, verbenas un hortenzijas. Ne mazums šo ekskluzīvo augu aizgājuši uz draugu dārziem. Dārzniece neslēpj, ka ir liela sīpolpuķu cienītāja. Kādu izteiksmīgi zilu dekoratīvo sīpolu izdevies “attramdīt” no “Depo”, par to ļoti priecājoties ārzemnieki, bet pašu gandarījumam paliek dzīvesbiedra Valda foto mirkļos iemūžinātais skaistums.
Viens no pirmajiem Ģibiešu dārzā pirms gadiem četrdesmit ieaicināts dzīvības koks, kas nu jau cienīgi izpleties kā patrons. “Stādīju vienam cilvēkam par godu viena cilvēka mūžam, tomēr to nevajag darīt: ja kokam sāk nokalst lapas vai kāds zars, var šķist, ka ar to saistītam cilvēkam draud ķeza. Tikmēr augu dzīvē satikto cilvēku piemiņai un viņu labajām domām šajā dārzā ir ne mazums. Lūk, Rucavas dārznieka kolonveida īve! Te – katalpa, kas uzplaukst vēl vēlāk nekā osis, toties ziedi smaržo fantastiski.” Ne mazāk izteiksmīga ir sarkano lazdu birzs un lapegļu grupa. Nostāk – piramidālo ozolu kompānija.
Zeme, kas izrakta. veidojot dīķi, sakrauta valnī, kas līdz Jāņiem netiek pļauts, ļaujot uzziedēt apkārtnes pļavu augiem.

Neturēties pie standarta
Dārzkopjus mēdz pielīdzināt atkarīgajiem, kuri cieši nosolās pielikt punktu, bet, tikko ierauga kaut ko interesantu, bremzes netur. Tā arī Lia – puķu ceļu, kas vedis uz birzi, samazinājusi, bet “Kursas Laiks” pamana, ka vietas ierādīšanas brīdi gaida vairāki podi ar plūškokiem, kam raibas un šķeltas lapiņas.
Tīkamu patvērumu Ģibiešiem sniedz pirms gadiem divdesmit pašu stādītā bērzu birzs, kas jau krietni paaugusies. Starp simts baltajiem stumbriem cepurītes izbāzīs arī ievestās sēnes, atpūtas krēsls aicina baudīt paēnu un aplūkot latviski pelēku laukakmeni ar iegravējumu: “Caur sidraba birzi gāju.”
“Tā varu teikt par savu dzīvi, jo esmu ļoti aplaimota visu mūžu darīt, ko pati vēlos – strādāt ar tērpiem un dārziem. Jau izlemts jautājums, ka te būšu mūžīgi.”
Liai ir ļoti vērtīgs padoms – apkārtni veidot pakāpeniski un pārdomāti: “Gan paplašinot, gan samazinot dārzu, vajag laipni atbīdīt draugus, kuri grib dāvināt stādus. Cilvēks atnes, kas pašam ļoti patīk, bet man jāskrien un jāmeklē, kur no visas sirds doto, bet nevajadzīgo augu ielikt vai, piedodiet, iegrūst. Tāpat kā mūsu jaunībā sekcijās iekrājās suvenīri, lellītes, arī dārzs nav jāpārvērš par noliktavu!”
Lia beigusi Bulduru dārzkopības tehnikumu kā ainavu projektētāja, tāpēc neatsaka konsultēt, ja to lūdz, tomēr atzīst: “Ideāli, ja daļu darba dārza ierīkotājs var veikt pats, pirms tam gan ieklausoties vairākos konsultantos. Ja izlemts paļauties tikai uz vienu speciālistu, der iepazīties ar viņa realizētajiem projektiem, apbraukāt dārzus, ko viņš jau veidojis. Nesekojiet tik daudz standartiem! Praktisko dzīvi, vērtīgus padomus rāda arī žurnāls “Dārza Pasaule”. Ideja rada ideju, taču ar idejām – uzmanīgi: tās pielietot jāprot. Ja pa tiešo nokopē no Jāņa, Annas vai Pētera, beigts un pagalam! Jo kas tad ir dārzs? Tas ir stāsts par mani pašu, par manu ģimeni un mūsu dzīvesveidu.” ◆


Citu datumu laikraksti

  • Pilssala - kā odziņa 3

    Pilssala - kā odziņa  17

    Turpinās no 1.lpp. Uzņēmējiem pašvaldības pārstāvji prezentēja ēkas un tai pieguļošās teritorijas labiekārtojuma skiču  projektu un stāstīja par...

  • “Saimnieks meklē saimnieci” Alūksnē

    “Saimnieks meklē saimnieci” Alūksnē

    Šovasar deviņās Latvijas brīvdabas estrādēs skatītāju vērtējumam izrāžu apvienība „Pannas Teātris” nodod jaunāko izrādi - komēdiju „Saimnieks meklē...

  • Audžuģimeņu bērni  atpūšas nometnē

    Audžuģimeņu bērni atpūšas nometnē

    Apes novada “Kalnarušķos” vēl līdz trešdienai notiks Latvijas Bērnu fonda atbalstīta vasaras nometne bērniem no aizbildņu un audžuģimenēm. Bērniem tā...

  • Drons – drauds valsts un cilvēku drošībai? 4

    Drons – drauds valsts un cilvēku drošībai?  4

    (Turpinās no 1.lappuses)Bezpilota lidaparātiem jeb droniem kļūstot arvien populārākiem, valdība domā, kā ierobežot šo brīvo lidaparātu lidināšanos....

  • Jauni pasākumi

    Jauni pasākumi

    Nākamās nedēļas nogalē Alūksnē un Apē norisināsies divi nebijuši pasākumi. 16.jūlijā Alūksnē pirmo reizi pulcēsies tūrisma rallija jeb brīvdienu...

  • Vajadzētu kļūt mazliet iecietīgākiem

    Pagājušās nedēļas svētdienas vakarā Engures pagasta kempingā “Abragciema Baloži” kāds puisītis uz brīdi atstāts rotaļājamies ar citiem bērniem smilšu...