Lai uzplaukst sapumpurots zars

Šoruden 60 gadu jubilejas kopīgu koncerttūri "Gandrīz tautas dziesma'' uzsākuši mūziķi Ieva Akuratere un Juris Kulakovs. Tas izskanēs arī Alūksnes Kultūras centrā  2.decembrī pulksten 19.00. Grupas "Pērkons" hiti, kas tapuši pirms daudziem gadiem, komponista mūzikā un dziedātājas izpildījumā dzīvo joprojām.
– Vai šodien “Pērkons” ir tāds pats kā pirms gadiem trīsdesmit? Ar tām pašām vērtībām?
- Tāds pats tas nekādi nevar būt, jo mūsos visos jau daudzkārt ir nomainījušās visas šūnas, paplašinājusies apziņa un dzīves pieredze. Bet, ņemot vērā, ka rokmuzikantam ir jāiztur milzīga fiziska un psiholoģiskas jaudas slodze, mēs visi uzturam sevī spēju sakoncentrēt enerģētisko lādiņu ikkatrā koncertā, lai maksimāli izpaustu mūzikas un dzejas radītos tēlus un iedvesmotu skatītājus. Vērtības mums nav mainījušās, tikai nostiprinājušās. Mīlestība uz dzīvi, apziņas brīvība, līdzjūtība un spēka atjaunošana – tie ir galvenie vadmotīvi, kuri skan caur dziesmām.
– Kā nokļuvāt “Pērkonā”?
- Jānis Lūsēns, kurš mani pazina no tā laika, kad strādāju Liepājas teātrī, kur viņš bija rakstījis mūziku izrādēm, uzzinājis, ka Juris Kulakovs meklē dziedātāju, aizveda mani pie Jura un ieteica izmēģināt sadarbībai. Juris mani paklausījās un konstatēja, ka galvenokārt viņam imponē dvēseliskā un intelektuālā saskaņa, mana izcelšanās no Akurateru senčiem un tas, ka esmu profesionāla aktrise, beigusi aktieru kursu pie izcilā režisora Oļģerta Krodera. Manuprāt, viņš nojauta manī arī pārgalvīgu un neatkarību alkstošu raksturu.
– Kādus atminaties grupas ziedu laikus – 80. gadus?
- Nevarētu teikt, ka astoņdesmitie bija ziedu laiki, jo mūs ik pa brīdim aizliedza, kaunināja un mēģināja iznīcināt kā vienību. Oficiāla atzinība un apbalvojumi nāca tikai vēlāk – brīvvalsts laikos.
Protams, ja izteicienu “ziedu laiki” izmanto jauneklīga un bezbēdīga spara apzīmējumam, pieliekot klāt gaumīgu anarhismu, tad tie bija laiki, kad radās mūsu spārnotais aicinājums: “Galvenais, lai tevī pašā uzplaukst sapumpurots zars!” Patlaban, šajos gados, mums pat ir visvairāk koncertu, sajūsminātu klausītāju un tiekam godāti par klasisku vērtību.
– Grupa bija aizliegta, taču tās darbība neapsīka – jūsu ģimenes mājās pat tika ierakstīti albumi. Vai nebija bail slepeni darboties?
- Mums pašiem nebija bail, mēs pat nedomājām par to – vienkārši jauneklīgā aizrautībā nodarbojāmies ar mūziku. Bet īpaši saistībā ar to, ka mūsu mājās pulcējās disidenti un es dziedāju vairāk vai mazāk plašās kompānijās pretvalstiskas dziesmas, mana mamma bailēs no iespējamā čekas apcietinājuma bija paklusām jau sakravājusi man ceļasomu ar nepieciešamajām lietām un noslēpusi ārkārtas gadījumam.
– Kā atceraties liktenīgo 1985. gada Ogres koncertu?
- Ogres koncerts jau izstaroja liktenīga pavērsiena noskaņu, jo kinodokumentālists Juris Podnieks, intuīcijas vadīts, atceļā no kādas filmēšanas arī ieradās tajā koncertā, lai, kā zināms, vēlāk iemūžinātu tā atmosfēru filmā “Vai viegli būt jaunam?”. Uz vietas bija sanākuši ap pieciem tūkstošiem cilvēku, un pēc trešās dziesmas trīs tūkstoši cēlās kājās un saplūda ap skatuvi, kaut arī visu brīvdabas estrādi bija apjozuši padomju miliči. Protesta gars bija nospriegots, un brīvības alkas – gan personiskās, gan plašā savas zemes apzināšanās kontekstā – lauzās uz āru. Publikas daļa  atceļā no koncerta savu protestu parādīja, izdemolējot vilciena vagonu, kas pats par sevi ir traks, agresīvs notikums.
Un vēl briesmīgāk bija, ka komunisti, vēlēdamies apspiest dumpības garu, izveidoja negodīgu paraugprāvu, kur notiesāja vairākus jaunekļus ar brīvības atņemšanu. Tas viss fiksēts Jura Podnieka filmā un ir tik dramatiski, ka joprojām bez asarām nevaru skatīties uz pārspīlēti smagu sodu saņēmušajiem jauniešiem, kurus komunistu vara kā upura jērus ziedoja citu jauniešu iebiedēšanai.
Grupu “Pērkons” aizliedza, paguvām vēl nospēlēt vienu koncertu Saulkrastos, kur bija klāt melna “Volga” ar aizsardzības un iekšlietu ministriem un mašīna ar zaldātiem. Uz koncertu nākošos jauniešus apcietināja, jau izkāpjot no vilciena, un, kā mūsu dziedātājs Nauris Puntulis atceras, rokkoncertā bija atstāti tikai vecāka gadagājuma cilvēki un mazas meitenītes, kuras nāca uz skatuves ar zilām puķītēm.
Drīz pēc tam iemācījos disidentu sapulcē no slepeni ievestas Amerikas latviešu plates dziesmu “Manai tautai”. Nodziedāju to atklātā koncertā 1986. gada pavasarī, un mani izmeta no Mūzikas akadēmijas (toreizējās konservatorijas) oficiālā kursa un ļāva pabeigt augstāko izglītību tikai neoficiāli, bez dokumenta, kā brīvklausītājai.
– Šodien “Pērkonu” klausās ne vien tie, kam tā savulaik bija jaunība, bet arī šī brīža jaunieši.
- Rokmūzikas valoda nav domāta ierobežota vecuma klausītājam. Tās vērtības, jauda, spriedze un Jura Kulakova izcilā mūzika kopā ar augstvērtīgu dzeju uzrunā jebkuru cilvēku, kurš meklē tīru, spēcīgu enerģiju – piepildītu ar humānisma idejām. Mēs arī dažreiz brīnāmies, kā padsmitgadīgi jaunieši festivālos var dziedāt līdzi gandrīz visām dziesmām, ja mūs pa radio nemaz tik daudz neatskaņo – “Pērkona” mūzika nav gluži tipiskais radio formāts.
– Vai mūsdienās Latvijā nepietrūkst kvalitatīvas mūzikas ar jēgpilnu tekstu?
- Ļoti daudz laba un vērtīga ir arī šodienas jaunradē. Tikai ne vienmēr tas tiek izcelts priekšplānā, jo cīņa par tā saucamo popularitāti sit augstu vilni. Radio “Naba” vienmēr var saklausīt vērtības dažādu žanru mūzikā, un arī jauniešu mūzikas klubi ir bagāti ar jaunrades eksperimentu performancēm.
– “Pērkona” koncertos uz skatuves kāpj arī jūsu dēls Matīss, kurš ir perkusionists. Vai bieži abi muzicējat kopā?
- Jā, mēs spēlējam daudzos akustiskos koncertos kopā ar ģitāristiem Leonu Sējānu, Ilzi Grunti, Aivaru Hermani.
– Gan “Pērkons”, gan jūs un jau pieminētā jūsu izpildītā dziesma “Manai tautai” esat atmodas simboli. Dažkārt no cilvēkiem nākas dzirdēt neapmierinātību ar pastāvošo kārtību valstī, sakot – padomju laikos visiem bija darbs, visi bija paēduši. Kāpēc ir svarīgi, lai mums būtu sava neatkarīga valsts?
- Tiem, kuri ir aizmirsuši vai nezina, uz kādiem upuriem tika būvēta it kā mierīgā dzīve Padomju Savienībā, varu ieteikt noskatīties filmu “Melānijas hronika”, lai atsauktu atmiņā uz Sibīriju izvestos tūkstošus, čekas pagrabos un trako namos ieslodzītos. Manā bērnībā Rīgā bija gandrīz tukši pārtikas veikali, jo lielāko daļu produkcijas izveda uz Krieviju. Bija pat kartītes dažādām precēm. Galvenais, ka cilvēki tika kontrolēti, un tajos laikos par kritiskām piezīmēm valdības virzienā varēja izmest no augstskolas, no darba vai nokļūt apcietinājumā. Latviskais tika atļauts regulētās robežās, uzmanot, lai tikai neparādītos patriotisma gars. Skolās tika mācīta sakropļota un pārveidota Latvijas vēsture. Tagad mēs dzīvojam patstāvīgā, brīvā Latvijas valstī, kurai atklāti svinam simt gadu jubileju. Pēc vēlēšanās var lamāt valdību, nebaidoties par represijām. Pēc vēl nopietnākas vēlēšanās var iesaistīties valsts darbā gan kā nozares profesionālis, gan kā politiskas partijas aktīvists.
– Savulaik darbojāties Rīgas domē, šajās Saeimas vēlēšanās pārstāvējāt Jauno konservatīvo partiju, taču ievēlēta netikāt. Kas jūs mudināja atkal iesaistīties politikā?
- Pamudināja pārliecība, ka pastāvošās politiskās struktūras ir aizrāvušās ar lieliem varas un naudas sadalījumiem un ir aizmirsti Latvijas cilvēki, kuriem palīdzība un atbalsts dažādās jomās ir vajadzīgi tūlīt un katru dienu. Jāni Bordānu jau sen pazīstu kā gudru un principiāli idejisku cilvēku. Tādēļ arī iesaistījos Jaunās konservatīvās partijas darbā, lai potenciāli uzlabotu tuvākajā nākotnē valsts pārvaldes darbu. Arī publiski liecinot par partijas vērtībām un vadošajiem pārstāvjiem, es piedalos mūsu tēvzemes labklājības veidošanā. Uzskatu, ka mūsu partijas rezultāti ir unikāli, jo, iztiekot gandrīz tikai ar biedru naudām un nelieliem ziedojumiem kontrastā dārgi apmaksātajām citu partiju kandidātu kampaņām, mēs vienkārši ar savu tiešo cilvēcisko kontaktu, aktīvo liecināšanu par idejām, ar patieso un aizrautīgo degsmi pārliecinājām daudzus cilvēkus mums sniegt savu uzticības balsojumu. Paldies viņiem par to! Par mani daudzi balsoja un arī krustiņus ievilka uzticēdamies. Bet tie, kuri vilka mīnusus, varbūt domā, ka vai nu ar mākslu izvēlas nodarboties cilvēki ar zemu intelektu, vai nu nodarbošanās ar mākslu atstāj graujošu iespaidu uz smadzeņu darbību. Vai arī gribēja pasargāt mani no politikas lauka un atstāt brīvu mākslai un mūzikai.
— Santa Logina

Citu datumu laikraksti

  • Sociālo lietu pārvaldei atkal jāmeklē vadītājs

    Sociālo lietu pārvaldei atkal jāmeklē vadītājs

    Alūksnes novada pašvaldības Sociālo lietu pārvaldes vadītāja Evija Švalbe pašvaldībā vērsusies ar iesniegumu par darba attiecību izbeigšanu....

  • Godina pagasta iedzīvotājus 6

    Godina pagasta iedzīvotājus

    Latvijas simtgadē Alūksnes un Apes pilsētās un pagastos norisinājās dažādi svinīgi pasākumi. Arī Jaunalūksnes pagastā, Kolberģī, tika ieskandināti...

  • Liepnā lepojas  ar saviem cilvēkiem 3

    Liepnā lepojas ar saviem cilvēkiem

    Ar skanīgām dziesmām, siltiem vārdiem un patīkamu atmosfēru arī Liepnā izskanēja Latvijas simtgades svētki. Pasākumā “Manai Latvijai 100” Liepnas...

  • Svinēsim Latvijas simtgadi!

    Svinēsim Latvijas simtgadi!

    Latvijas simtajā gadadienā nedēļas nogalē Alūksnes un Apes novados notiks daudzveidīgi pasākumi, kuros aicināts piedalīties ikviens novada...

  • Vienmēr goda vietā –  Alūksnē cepta maizīte 2

    Vienmēr goda vietā – Alūksnē cepta maizīte

    Šis gads mūsu tautai un valstij ir īpaši nozīmīgs – Latvijas simtā dzimšanas diena ir tepat aiz durvīm. Lai kādi laiki un vara piedzīvota, latvietis...

  • Ar ļoti strauju uzrāvienu

    Ar ļoti strauju uzrāvienu

    Pirms pusotra gada Jaunlaicenē atklāja SIA “Cewood” cementētu koka ēveļskaidu plātņu ražotni – modernu Eiropas līmeņa uzņēmumu. Valsts simtgades...

  • Lāčplēša dienas svinības Alūksnē

    Lāčplēša dienas svinības Alūksnē

    Svinot Lāčplēša dienu 11. novembrī, Alūksnes novada iedzīvotāji tiek aicināti pulcēties svinību pasākumos Alūksnes pilsētā. Turklāt šogad vakara...

  • Lāčplēša dienai

    Tu, Lāčplēsi, kas Latviju uz pleciem nesis,Tu varonis priekš mūsu zemes, tautas vienmēr būsi, esi.Pār Latvijas ārēm iet Lāčplēša gars -Drošs,...

  • Darīt darbu tā,  lai pašam nebūtu kauns 2

    Darīt darbu tā, lai pašam nebūtu kauns  1

    (Turpinās no 1.lpp.)Tuvojoties Lāčplēša dienai, gribas izcelt kādu mūsu alūksnieti, kurš pelnījis Lāčplēša tēla statusu. Un kura gan cita profesija,...