Laika šūpolēm pietrūka laimes

Inta Sipko - Ozoliņa ir ziemas bērns. Pasaulē viņa nākusi pirms 61 gada visaukstākajā mēnesī - janvārī. Mālupes pagasta Mildas un Augusta Bisenieku ģimenē tobrīd valdīja priecīga gaisotne.

Inta Sipko - Ozoliņa ir ziemas bērns. Pasaulē viņa nākusi pirms 61 gada visaukstākajā mēnesī - janvārī.
Mālupes pagasta Mildas un Augusta Bisenieku ģimenē tobrīd valdīja priecīga gaisotne. Kurējās pirtiņa, kurai bija jākļūst par piedzimšanas vietu gaidītajai un sirdī izlolotajai meitai. Cerība nepievīla, un drīz vien dienas gaismu ieraudzīja meitiņa, kuru nosauca par Intu. Priekšā jau bija brālis Jānis. Varētu domāt, ka tieši viņš būs tēva lielākais palīgs, taču iznāca otrādi. Inta auga un ar katru dienu vairāk pieķērās tēvam, kurš viņas dzīvē kļuva par vislielāko autoritāti. Māte palika otrajā plāksnē. To varēja kādreiz neklausīt, savu reizi viņai samelot, ko tēvam Inta nekad neatļāvās, pat domās nepieļāva šādu varbūtību. Vēl šodien Inta savu tēvu atceras ar vislielāko mīlestību un cieņu.
"Tēvs man iemācīja adīt, gatavot ēst, mizot kartupeļus ar plānu miziņu. No manis viņš prasīja lielu precizitāti, bija man visur paraugs. Viņš bija kara invalīds, bet ar prasmīgām rokām. Cēla guļbūves pirtiņas, lēja akām grodus, lika pagrabiem jumtus, ar skaidām apjuma jumtus ēkām. Tēvam bija grūtības ar staigāšanu, tāpēc es viņam palīdzēju. Pienesu ar spaiņiem javu un skaidas. Es biju tēva mīlēta un dzīves grūtībās rūdīta meitene. Taču laime no manis atstājās - kādā dienā viņa vairs nebija. Tēvs šīs zemes gaitas beidza 53 gadu vecumā," stāsta Inta, nu jau invalīde, kura pansionātā "Alūksne", apstākļu spiesta, ienāca 49 gadu vecumā.
Dzīve sievieti situsi no visām pusēm. Inta laika šūpolēs turas visiem spēkiem. Arī toreiz, pēc tēva nāves, meitene nepadevusies pirmajam triecienam, bet pēc skolas gaitām Malienā sākusi strādāt Liepnas internātskolā. Pēc tam aizgājusi uz lopkopības skolu Dzērbenē un izmācījusies par kontrolasistenti. Zināšanas papildinājusi kursos, viņai uzticēts krejotavas vadītājas - laborantes postenis. Šajā laikā viņa jau bija apprecējusies un paspēja izšķirties. Par pirmo vīru viņai nav sevišķi labas atmiņas, tāpēc dzīves lapā tam ir atvēlēta vismazākā vieta. Viņa bijusi Cēsu rajona Jaunraunā praksē, tur arī saskatījušies. Jaunības karstumā sagājuši kopā. Kā jau tas mēdz būt, viņa tobrīd nav redzējusi vīra sliktās īpašības. Tās kā īlens no maisa sākušas parādīties vēlāk. Pirmais uz tām reaģējis dēlēns Gints, kurš jau piecu gadu vecumā gluži kā pieaudzis cilvēks pierunājis māti šķirties. "Viņš teica, ka tā nedrīkst pret mammīti izturēties, un pārliecināja mani, ka divatā mums būs labāk. Tā arī bija. Iestājās miers, beidzās pazemojumi, un šķita, ka dzīve ir pagriezusies uz labo pusi," atceras Inta.
Laimei atkal nokrīt pakavi
Gints mātes sirdī ierakstīts ar mūžīgo mīlestību kopš piedzimšanas puteņu mēnesī. Pirmais smaids, zobiņi - to Inta atceras kā šodien. Dēlā viņa redzēja nākotni, kurā agri pamodās darba mīlestība un matemātiskās dotības. Viņa dēla dēļ varējusi kalnus gāzt. Liktenīgi iznācis, ka Gints skolas gaitas tāpat kā viņa iesācis Malienā un pat klases audzinātāja bijusi tā pati, kas viņai savā laikā. Taču otrajā klasē zēnu skolas sols vairs nesagaidīja... "Gints nomira ar asins vēzi. Es tam neticēju. Domāju, ka ārsti nav noteikuši pareizu diagnozi. Bija saulaina augusta diena, kad viņu atdevām zemei, taču manā sirdī viņš joprojām ir dzīvs. Šogad dēls jau būtu 41 gadu vecs," ar asarām acīs stāsta Inta un parāda sāpēs un mīlestībā apglāstītu fotogrāfiju. No tās raugās zēns, ļoti līdzīgs mātei. Nopietnām, bet dzīvīgām un izteiksmīgām acīm. Šķiet, ka tās vēro māti un saka: "Nebēdājies, mammīt, esmu tepat!"
Dzīve aizvien pamanījusies ar Intu izspēlēt kādu ļaunu joku. Tiesa, dodot arī kādu cerību staru. Pēc dēla nāves sieviete saņēmusies, turpinājusi strādāt pienotavā, tad kādu laiku bijusi iecirkņa zootehniķe. Nācies pastrādāt par slaucēju. Visādi gājis. Bēdu smagumā un darbu steigā nav pievērsusi uzmanību veselībai. Jutusi, ka kreisā kāja kļuvusi nejutīgāka, pietrūcis agrākās veiklības, taču nekas nav sāpējis, tāpēc pie ārsta nav vērsusies. Tikmēr slimība, neviena netraucēta, turpinājusi progresēt. Četrus gadus tā Intu turējusi savos valgos, līdz vienā dienā parādīja īsto dabu - kāja vairs neklausīja.
Slimnīcā viņu ārsts (nu jau nelaiķis) Greivulis stiprinājis ar labu vārdu un pārliecinājis par dzīvošanu pansionātā.
"Dakteri Greivuli vienmēr atceros un pieminu ar labu vārdu. Viņam vienmēr atradās laiks man. Viņš atklāti pateica, kas man par slimību, ka tā progresēs, ka viena dzīvot nevarēšu, un ieteica dzīvot pansionātā. Tāds pats slēdziens bija Rīgā. Katru dienu dakteris mani iedrošināja. Trīs mēnešus viņš mani sagatavoja dzīvei pansionātā. Kad jau biju te atnākusi, viņš mani apciemoja un deva ticību sev," saka viņa.
Pansionātā satiek dzīvesdraugu
Inta ir cilvēks, kas dvēseles sāpes prot pārvarēt. Tikai no malas skatoties, šķiet, ka Inta ir skarba un dažbrīd pat netaisna. Patiesībā viņa reāli skatās uz dzīvi un tāpat kā jebkurš cilvēks ilgojas pēc laimes.
Liktenis lēma, ka mēnesi pēc Intas atnākšanas pansionātā tur dzīvot dažādu iemeslu dēļ ieradās arī Jānis Ozoliņš. Vārds pa vārdam, un abi atklājuši, ka nebūtu slikti apprecēties. "Ar Jāni kopā dzīvoju jau vienpadsmito gadu. Viņš man ir atbalsts. Vīrs nekad nav uzbāzies ar liekiem jautājumiem. Viņš saprot mani un ļauj man būt tādai, kāda esmu. Neprasa no manis to, ko nevaru izdarīt.
Vasarā Jānis parasti aizbrauc uz laukiem pie paziņām, bet es ar papagailīšiem jūtos labi," komentē Inta un norāda uz būrīti, kur, viens otru pārtraucot, savā valodā sarunājas divi papagailīši - Čiepa un Jančuks.
Dzīvi nevar
iedomāties bez viņiem
Kad Inta bija vēl vesela, viņas mājā vienmēr dzīvojis kaķis vai suns. Tagad tādus dzīvniekus vairs neturēsi, bet mīlestība uz dzīvu radību palikusi. Tagad Ozoliņiem ir papagailīši. Par tiem Intai ir īpašs stāsts.
"Nezinu, kādā ceļā pansionātā nokļuva papagailīši. Neviens negribēja ar viņiem noņemties. Teica, ka tie traucējot. Mans Jānis iežēlojās un ienesa putniņus mūsu istabā. Pirmais, ko es pajautāju, bija, vai viņi nesmird. Tā viņi sāka pie mums dzīvot. Vilka ārā sēkliņas no paciņas. Kad neatļāvu, tad knieba rokā. Staigāja pa galdiņu, uzlasīja drupatas. Sēdēja uz maniem ratiņkrēsliem.
Tad notika nelaime, no kuras es ilgi nevarēju atgūties. Viņi viens pēc otra nobeidzās. Izmazgāju būrīti, noliku uz krāsns un teicu, ka nevienu putnu vairs neturēšu. Tā sērojot pagāja vairāki mēneši. Vienā dienā vīrs ierunājas, ka vajadzētu tomēr vienu putnu nopirkt. Viņam būtu vieglāk aizbraukt, ja zinātu, ka es nepalieku viena. Domāts - darīts! Nepagāja ne stunda, kad Jānis uzlika uz palodzes putnu ar zaļām spalvām. Pats priecīgi stāstīja, ka laikam esot meitene un, pēc pārdevējas teiktā, esot nešpetna un protot sevi aizstāvēt. Raksturs esot nepārspējams. Mūsu meitene, galvu piešķiebusi, klausījās un tad uzreiz skaļi iečiepstējās: "Čiep!" Tā viņa tika pie vārda Čiepa.
Pagāja astoņi mēneši. Abas saradām. Taču vīrs atkal sacīja, ka neesot labi, ka papagailīte dzīvojot viena. Es gan pretojos, ka otru putnu negribu, taču Jānis nepiekāpās un atveda Čiepai "precinieku" zilos svārkos. Nokrustīju par Jančuku (par godu Jāņa draugam laukos, kurš arī esot ļoti runīgs). Ar Jančuku vairs tik viegli negāja kā ar Čiepu. Jaunskungs negribēja "precēties". Negribēja naktī gulēt būrītī. Ilgs laiks pagāja, kamēr saprata, ka jāguļ pie "sieviņas". Čiepa pie manis dzīvo četrus gadus, "vīriņš" - gadu mazāk. Tagad abi satiek labi. Kā jau katrā ģimenē arī pastrīdas.
Papagailīši ir ļoti runīgi. Čiepa vienmēr pasūdzēsies, ja kāds būs nodarījis pāri. Viņa ir nepiekāpīga. Raksturā esam līdzīgas. Viņai patīk mūzika. Kad spēlē radio, tad viņa uzmanīgi klausās un reizēm pat mēģina dziedāt līdzi. Rītos uzvedas klusu un cenšas mani netraucēt. Taču pēc tam gan visam jāiet pēc noteikta rituāla. Vienmēr jābūt tīram ūdenim, svaigai barībai (to mums vienmēr sagādā aprūpētāja Valentīna Sormule). Čiepai patīk knābāt ābolus. Vēl viņiem nepatīk ilgi palikt vieniem, ir ļoti neapmierināti, ja ilgāk nepievēršu uzmanību. Jābūt tīram būrītim. Viņi ir kārtīgi putni. Vakaros zina laiku, kad jāiet gulēt. Vienmēr atgādinās, ja es to aizmirsīšu. Vispār papagailīši ir ievērības cienīgi putni, kuri jārespektē. Gadās, ka cilvēkiem nepiekāpjos, bet viņiem vienmēr. Es nevaru iedomāties, kā būtu, ja viņu nebūtu," saka Inta. Viņai draudzīgi atsaucas Čiepa un Jančuks.

Citu datumu laikraksti

  • Mūsu bagātība ir daba un cilvēki

    Saulainā 18.augusta rītā Kolberģī pie pagasta pašvaldības ēkas pulcējās riteņbraucēji ar mugursomām plecos. Šis ir jau piektais gads, kad notiek...

  • Pieņem projektu pieteikumus

    Lauku atbalsta dienestā izsludināta atklāta konkursa projektu pieteikumu pieņemšanas atsākšana Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda...

  • Itāļi grib sadarboties ar Alūksnes uzņēmējiem

    Alūksnes pilsētas domes vadība, tautsaimnieku biedrības “Alta” vadītājs Andis Krēsliņš un SIA “Lignos” direktors Ilmārs Kols nesen Alūksnē tikās ar...