Laiks - mūsu rīcībā dotā iespēja

Arvien biežāk izskan frāze: “Man nav laika.” Arī man tuvi cilvēki ir žēlojušies, ka viņiem pietrūkst laika un patiesībā laiks esot vienīgā vērtība, ko cilvēks otram var dot.

Arvien biežāk izskan frāze: "Man nav laika." Arī man tuvi cilvēki ir žēlojušies, ka viņiem pietrūkst laika un patiesībā laiks esot vienīgā vērtība, ko cilvēks otram var dot. Arī es reizēm esmu nonāksi laika trūkumā un ar nožēlu konstatējusi, ka to nevar aizņemties.
Tiesa, laiku var plānot, taču vienalga tas ir ierāmēts, noteikts nestiepjams jēdziens, kuru nevar pirkt, pārdot un paņemt uz kredīta.
Mums katram ir savs laiks, kurā mēs cenšamies kaut ko padarīt, un viļamies, ja rezultāts nav tāds, kādu esam iecerējuši. Par to runā arī Rīgas Lutera draudzes mācītājs, teoloģijas doktors Juris Rubenis.
Man šķiet, ka daudzu iemeslu dēļ mēs cenšamies izdarīt vairāk, nekā īstenībā to vajadzētu, tādējādi mēs sevi apzogam. Mēs gribam attīrīt laiku no daudz kā cilvēciska, kas dara viņa darbu neproduktīvu. Jo mērķtiecīgāk un šķietami produktīvāk mēs piepildām savu dzīvi, jo tā paliek tukšāka un laika nepaliek vairāk. Rietumu civilizācijas kļūme ir tā, ka mēs lielākoties uzņemamies vairāk nekā spējam, tas rada iekšējo konfliktu pašiem ar sevi un ārējo pasauli. Protams, mēs izdarām vairāk, nekā pirms simts gadiem citi tajā pašā laikā, taču tas nedod gandarījumu. Jāņem vērā, ka mūsu dzīve netiks vērtēta un arī mēs paši to nevērtēsim, cik īsziņu vai elektroniskā pasta vēstuļu būsim nosūtījuši. Visa mūsu dzīves jēga un dzīves piepildījums ir atkarīgs no tā, vai būsim pietiekami daudz laika atvēlējuši pārdomām par sevi, cilvēkiem sev blakus, pašiem tuvākajiem cilvēkiem. Vai mēs spēsim atrast vietu mūsu laikā, lai pārdomātu dzīves jēgu? Vai mums ir laiks tam, kurš vispārībā laiku mums dod? Tam, kas dod šo iespēju pasaulē dzīvot?
Produktīvākie un šķietami veiksmīgākie un citiem par piemēru liekamie cilvēki, kuri skrien, kuri aizgūtnēm cenšas no dienas izspiest maksimālo, domāt, ka arī mums jāmetas tajā pašā skrējienā un jācenšas viņus panākt. Taču tas labāku sajūtu cilvēkam nerada, tieši otrādi - viņš jūtas saplosītāks. Tāpēc ir ļoti vērtīgi apzināties, ka visu nevaram padarīt un katram ir savas robežas.
Jāņem vērā, ka šodienas steiga ļoti bojā attiecības, jo tas ir lēns laikietilpīgs process. Attiecības sadrumstalojas starp vīriem un sievām, bērniem un vecākiem. Lasīju, ka amerikāņu vecāki ar bērniem runā vidēji tikai 43 sekundes dienā. Aizvien mazāk paliek draugu, citiem to vispār nav. Tas ir tāpēc, ka draudzība prasa laiku, tā nevar pastāvēt tādā veidā, ka cilvēki satiekas reizi gadā un piecpadsmit minūšu laikā paspēj pajautāt, kā iet, un saņemt atbildi. Draudzība prasa regulāru laiku. Pazaudējot šo attiecību principu, zaudējam arī ļoti svarīgu cilvēka esības daļu. Ja cilvēkam nav laika garīgo vērtību izkopšanai, citiem cilvēkiem, tad, paliekot vienatnē, viņš sajūt neapmierinātību pret to, ko ir sasniedzis.
Šodienas steiga, dzīve paātrinājumā var novest pie tā, ka cilvēks vispār vairs nedomā, darbojas automatizētā režīmā vai arī pēc norādījumiem no ārpuses. Jāņem vērā, ka lieli atklājumi ir tapuši tad, kad cilvēkiem ir bijis pietiekami daudz laika mierīgām pārdomām. Nekad neviens liels atklājums nav radies, cilvēkam skrienot uz darbu vai no viena veikala uz otru. Lai saprastu dzīvi, ir vajadzīgs laiks. Mums nav laika lasīt grāmatas, nemaz nerunājot par garīgo literatūru. Visa dzīves gudrība balstās uz priekšlikumiem, kurus varam izlasīt žurnālos, piemēram, pieci veidi, kā noturēt savu vīru, trīs veidi, kā iepazīties, četri veidi, kā izpatikt priekšniekam. Cilvēki to lasa, labprāt pieņem, jo tas ir vienkārši, neprasa laiku. Bieži vien arī garīgā dzīvē meklē tādus pašus modeļus, bet tur šis princips nestrādā.
Dzīve paliek lēta, primitīva, vulgāra,bet dzīve nesastāv no lētām receptēm. Jēzus pirms atklātā darbības sākuma 40 dienas pavada tuksnesī. Tas vēlreiz pierāda, ka pirms lielām lietām, lai visu varētu pārdomāt, jāpaiet zināmam laikam. Mūs veido un attīsta tieši tas, ar ko mēs visvairāk esam bijuši kopā. Ja īsti neesam bijuši kopā ne ar vienu, tad tur nav arī kam palikt. Tikai tukšums un neapmierinātība par dzīvi.
Lai saprastu laika vērtību, cilvēkam būtu jāpasaka "nē"" skrējienam. Ja to uzdrīkstētos sacīt aizvien vairāk, tad mēs varētu atkarot nelielu daļiņu no tā laika savas dzīves izjūtai. Jo pārāk daudz teiktais "jā"" var novest pie iekšējām pretrunām, un beigās nevarēs nevienu no šiem "jā"" īstenot.
Arī es mācos pateikt "nē"" . Ir lēnais un ātrais laiks. Ātrais - dinamiskais mūsu darba laiks, kad mēs skrienam un darbojamies. Un šim laikam ir sava vieta. Tas nav slikts, bet tam jābūt līdzsvarā ar šo lēno vai gauso laiku, kur mēs varam apstāties un domāt. Šīm iespējām jābūt līdzsvarā. Šodien ir tā, ka šis straujais laiks ir pārņēmis šo lēno pārdomu laiku un mums tas būtu soli pa solim jāatkaro atpakaļ, lai justos labi.

Citu datumu laikraksti