Laimes krekliņā - starp dzīvību un nāvi

Alūksnietis Paulis Kupčs ir pārliecināts, ka dzimis laimes krekliņā. Citādi viņš neatgrieztos dzīvs no kara, - lode ietriecās viņa bruņucepurē tikai centimetru no tās malas un atsegtas pieres.

Alūksnietis Paulis Kupčs ir pārliecināts, ka dzimis laimes krekliņā. Citādi viņš neatgrieztos dzīvs no kara, - lode ietriecās viņa bruņucepurē tikai centimetru no tās malas un atsegtas pieres. Vadot satiksmes autobusu, ir bijušas situācijas, kad sadursmēs tikai necerēta veiksme par mata tiesu paglābusi no nāves.
"Kad atgriezos no kara Mālupē, neviena no ģimenes tur nebija. Man maisiņā bija divi kilogrami prosas, kilograms sausiņu un dažas karotes cukura. Ar to vajadzēja sākt dzīvi. Lauksaimnieku biedrības noliktavā neļāva mierīgi strādāt, jo biju leģionārs. Patstāvīgi apguvu automašīnas uzbūvi, braukšanu un noliku tiesības. Kad 1959.gadā dibināja autobāzi AK - 12, sāku strādāt par šoferi," atceras P.Kupčs.
Gaidot 80.jubileju, sirmais vīrs secina, ka spītēt grūtībām un tikt uz zaļa zara palīdzējusi mūzika. Tomēr noteicošais vienmēr bijis darbs. Liekas, ka nav amata, ko viņš neprastu. Vajag kurpes vai zābakus? Lūdzu! Izgatavot galdu vai citu mēbeli? Arī nav problēmu! Ir gatavojis pat slēpes un akas grodus. Bet lielākā pieredze ir gūta šofera un fotogrāfa darbā.
Autobuss varēja iegāzties gravā
Vecākie alūksnieši droši vien vēl atceras pirmos taksometrus - "Pobedas", kas tolaik skaitījās modernas mašīnas. Ar vienu no tiem vairāk nekā trīs gadus brauca arī Paulis. Taksometru pakalpojumus izmantoja daudzi, kamēr nebija izveidoti autobusu maršruti. "Man nav bijis nevienas avārijas. Tomēr bīstamas situācijas ir gadījušās ne reizi vien," secina P.Kupčs.
Ziemā 14 kilometrus no Krustpils viņš brauca ar pasažieru pārpildītu autobusu pret kalnu. Lejup brauca smagā mašīna, kas uz šaurā ceļa varēja uztriekties autobusam, jo tur nebija brīdinājuma zīmes "straujš pagrieziens". Sirmais vīrs domā, ka glāba pretim braucēja pieredze. Smagās mašīnas šoferis nebremzēja un aiztraucās garām, aizķerot tikai autobusa spoguli. Ja trieciens trāpītu autobusam, tad tas ar pasažieriem iegāztos dziļā gravā. P.Kupčs informēja atbildīgās amatpersonas par situāciju uz ceļa un, kad brauca atpakaļ, redzēja - ceļazīme brīdina par brauktuves sašaurinājumu un strauju pagriezienu.
"Es Dievam ticu, bet baznīcā neeju. Dievs ir visur, tāpēc arī lūgt var visur," uzskata vīrietis. Viņš secina, ka lūgšanas ir uzklausītas.
Ar "žigulīti" brauc makšķerēt
Autobusa maršrutos vajadzēja braukt no rīta līdz vakaram. Tikai nakts melnums palika mājas celšanai. Visus koka darbus, arī stiklošanu un krāsošanu paveica Paulis pats. Lai pēc nostrādātās nakts, braucot neaizmigtu, viņš grauza saulespuķu sēklas. No personīgajiem transporta līdzekļiem pirmais bija velosipēds, ko Paulis salika no daļām. Iegādājās motociklu, tad tam pielika blakusvāģi. Tikai pēc tam varēja nopirkt "Moskvič 402", "Moskvič 412" un beidzot "VAZ", kas kalpo vēl tagad.
Ar "žigulīti" Paulis dodas zvejā, kur galvenais "kompanjons" ir suns Bimis. Tā ir sirmā vīra aizraušanās no zēna gadiem. Pededzes krastos audzis, viņš izmēģinājis visus makšķerēšanas un zvejas veidus.
"Nebija tādas auklas kā tagad. Sēja zirga astrus trīs kārtās ar speciālu mezglu, protams, arī kāts bija pašu darināts no lazdas vai bērza. Lielāko lomu izvilku ar tīklu. Nevaru lepoties ar sevišķi lielu zivi, bet 9,5 kilogramu smagu līdaku izvilku no Alūksnes ezera," atceras P.Kupčs. Viņš vairāk iecienījis Lukumieša ezeru, kur var atrast aizvēju. Tas ir meža ezers, tāpēc apkārtne ir sevišķi skaista. Turklāt ezerā apmetušies gulbji. Ziemā Paulim kopā ar citiem vīriem patīk doties uz Peipusa ezeru, kur lielākais loms bija 27 kilogrami asaru.
Pirmo fotoaparātu konstruē pats
Caurvējš bija galvenais vaininieks Pauļa muguras sāpēm un aiziešanai no šofera darba. Tad viņš izvēlējās vieglāku nodarbošanos - fotografēšanu. Arī šī prasme bija apgūta jau bērnībā. No tēva briļļu stikliem, kastītēm, drānas, pergamenta papīra un dzelzs gabaliņiem ar caurumiņiem vidū zēns konstruēja fotoaparātu. Viņa albumā ir mātes fotogrāfija, kas ar to uzņemta. Tā nebūt nebija vienīgā, bet citas kara gados pazudušas. Toreiz nebija filmu. To vietā izmantoja stikliņus un dzelzs kasetes.
"Fotoaparāti bija, bet tie maksāja tikpat daudz, cik govs. Kas puikam dos tādu naudu! Nemaz tik spoži pirmās brīvvalsts laikā nedzīvojām," skaidro P.Kupčs. Nebija arī elektrības, tāpēc negatīvu apgaismošanai izmantoja kabatas bateriju vai arī uzrāva sērkociņu. Tad papīru ielika sagatavotā attīstītājā un fiksāžā, izžāvēja un bilde bija gatava. Fotodarbnīcā vajadzēja arī retušēt filmas, kas nu jau bija stikliņu vietā, tādēļ pāris nedēļas pirms darba sākšanas P.Kupčs apmeklēja kursus Rīgā.
"Sirdij tuvāka bija fotografēšana. Bet patika arī mašīnas. Lauki mani nesaistīja, tomēr dažādus darbus esmu darījis arī savā saimniecībā," atzīst sirmgalvis. Daudzas prasmes mantotas no tēva. Viņš esot pratis visu. "Katra darba pamatā ir izdoma," uzsver Paulis. Kad nejauši sabojājās ārzemju fotoaparāts, viņš to izjauca, atrada vainu, meistaru, kas izvirpoja sīku detaļu, un atkal salika aparātu.
Mūzika skan kā pati dzīve
Mūzika Pauli pavadījusi visu mūžu. Mālupes skolā dziedāšanas skolotājs vadīja arī vijoļspēles stundas par maksu. Pauļa tēvs šo instrumentu spēlēja kapelā, tāpēc maksāja arī par dēla mācībām. "Vijole ir sarežģīts instruments, jo pareizais skanējums jāatrod ar pirkstiem uz stīgām. Akordeonu pēc kara apguvu pats. Pamēģināju arī citus instrumentus, bet to spēle man neveicās. Tomēr nevaru pateikt, ka kāds patiktu labāk. Tāpat kā katrai dziesmai ir savs skaistums, arī ikvienam instrumentam ir savs neatkārtojams skanējums," spriež vecais vīrs. Tas gan attiecas uz dziesmām, kam melodiju nenomāc ritms.
Droši vien viņš būtu kļuvis mūziķis, ja saslimšana ar šarlaku neatstātu sekas uz dzirdi. Viņš tolaik mācījās 2. klasē. Saslimis visu nedēļu gulēja internātā ar paaugstinātu temperatūru, kamēr atbrauca vecāki un aizveda mājās. Telefonu nebija, tāpēc nevarēja paziņot par slimību, bet skolā bērni uzturējās visu nedēļu.
"Atceros, ka pēc pārbraukšanas mājās iekritu gultā ar visu ziemas apģērbu. Tēvs ar zirgu brauca pēc ārsta, bet viņa nebija mājās. No rīta atvēru acis un ap manu gultu stāvēja vecāki, māsas un ārste. Viņa bija teikusi, ka šarlaks mani atstās aklu, kurlu vai arī mirušu," atceras P.Kupčs. Tomēr tik ļauni nebija. Pirms slimības zēnam bija absolūtā dzirde - varēja dzirdēt pat mušu lidojam. Nu mūzika kļuva par vaļasprieku, spēlējot darbavietas sarīkojumos, ekskursijās un mājas viesībās.
"Tagad ieslēdz radio, televizoru vai magnetofonu. Senāk to nebija, tāpēc dziedāja un spēlēja paši. Balss tāpat kā spēlēšanas prasme ir jātrenē. Jo vairāk dzied, jo labāka ir balss," akcentē Paulis. Viņš spēlēja pēc dzirdes, tāpēc vēlējās, lai meitas iemācās muzicēt pēc notīm. Abas beidza mūzikas skolu, un prasme spēlēt klavieres palika savam priekam.

Citu datumu laikraksti

  • Jābūt iedvesmai, lai kaut ko paveiktu

    Katrs cilvēks ir kā milzīga dārgumu lāde, kurā katru gadu tiek iebērta jauna riekšava dzīves gudrības, kurā dalīties, ar ko lepoties.Katrs cilvēks ir...

  • Autobuss kursēs arī trešdienās

    Laikrakstam “Alūksnes Ziņas” satraukti pasažieri stāstīja, ka trešdien, 30.jūnijā, veltīgi pieturās gaidīja autobusu Alūksne - Mārkalne -...

  • Aicina pieteikties bērnu žūrijā

    Alūksnes pilsētas bibliotēka trešo reizi saņēmusi Kultūrkapitāla fonda atbalstu lasīšanas veicināšanas mērķprogrammā “Bērnu žūrija”.Alūksnes pilsētas...