Laimes meklējumi aizved līdz garīgajai pasaulei

Šis ir īpašs laiks – zeme klāta ar baltu sniegu, cilvēki gaida Ziemassvētkus, un katram ir savas sajūtas. Ir būtiski saprast, ko konkrēti es vēlos no šiem svētkiem, no dzīves kopumā. Uz sarunu aicinājām Alūksnes Svētā Bonifācija Romas katoļu baznīcas prāvestu Ingaru Stepkānu. Viņš atklāj savu ceļu uz kalpošanu Dievam, jo dzīvē ir gājis visādi. Viena no svarīgākajām atziņām ir – dzīvot tagad un novērtēt to, kas mums dots.

Svarīga ir priesteru rotācija
Prāvests I.Stepkāns dzimis Lielvārdē, kalpojis Pļaviņu, Rīgas baznīcās un kopš 2016.gada 22.augusta viņš kalpo Alūksnes baznīcā. “Mums jāmaina baznīcas, jo katram priesterim ir savi talanti. Lai draudzes garīgā dzīve varētu pilnvērtīgi veidoties, mainās priesteri, jo viņi katrs nāk ar savu skatījumu. Mani var uzrunāt par priesteri, bet oficiāli esmu prāvests. Priesteru rotācija ir nepieciešama, lai palīdzētu cilvēkiem un pašam priesterim nepieķerties,” stāsta I.Stepkāns.
Pļaviņu baznīcā viņš nokalpojis sešus gadus. “Jau no pirmās dienas es draudzei teicu: “Es šeit esmu tikai uz laiku. Jūs šeit dzīvojat, tā ir jūsu baznīca un draudze.” Protams, es katrā draudzē ielieku visu savu sirdi, bet vienmēr jāsaglabā apziņa, ka esmu brīvs. Tas ir jāmācās un nav vienkārši,” atzīst prāvests un piebilst, ka cilvēkam ir raksturīgi pieķerties.
Vislabākā skola ir nevis grāmatas, bet dzīve. “Atceros, ka manā pirmajā darbavietā - bankā, kur biju apsargs-inkasators, mācījos veidot attiecības ar nesen atnākušo jauno priekšnieku. Mēs bijām vienaudži, līdz ar to mums izveidojās brīva komunikācija. Pēc tam, ja radās konflikta situācija, man bija grūti saprast: kā tā var būt, mēs taču tik labi saprotamies! Tas bija pirmais mirklis, kad sapratu: stop! Iemācījos, ka svarīga ir distance – ja kādu pielaid tuvu klāt, tā ir liela atbildība. Tā ir jānovērtē, bet ar to nedrīkst ļaunprātīgi manipulēt. To grāmatās nevar izlasīt – kad cilvēks pats apdedzinās, tad kaut ko iemācās,” atzīst I.Stepkāns.

Jautājumi par cilvēci
Tas, kā viņš pievērsies Dievam, noticis negaidīti. “Neesmu kopš bērnības audzis kā ticīgs cilvēks. Vienmēr esmu bijis meklētājs, man patika pētīt, domāt... Pusaudža gados pats sāku uzdot jautājumus par dzīves jēgu: kāpēc cilvēks dzīvo, kāpēc pastāv cilvēce? Redzot dabā, var secināt, ka tur viss ir nepieciešams – pat vismazākais kukainis vai puķe ir vienotā sistēmā, bez tā nevar. Vienīgais, bez kā pasaule varētu iztikt, ir cilvēks,” stāsta prāvests.
Dabā ir savi likumi - vienīgi cilvēks ir ārpus likuma. Tad viņš sācis meklēt atbildes, kāpēc pastāv cilvēce, kas ir mūsu mērķi. “Bija daudz jautājumu, bet pēdējais, pie kā es apstājos, bija – mēs dzīvojam tāpēc, lai radītu pēcnācējus, kas īstenībā ir absurdi. Ir cilvēki, kuriem nevar būt bērni – tad viņiem nav jēgas dzīvot? Varbūt dzīvojam, lai darītu labu? Ir ļaudis, kuri nevar darīt labu, nevar darīt neko – psihiski slimi ļaudis, invalīdi, paralizēti cilvēki – tad arī viņiem nav jēgas dzīvot? Filozofija, kas valda mūsdienu valsts pārvaldē, ir tāda, ka tauta ir masa, kurai jāstrādā, jāmaksā nodokļi. Ja tu nemaksā nodokļus, esi pensionārs vai slims, tu neesi derīgs... Beigu beigās es apstājos pie, manuprāt, vienīgās pareizās atbildes: mēs visi dzīvojam ar vienu mērķi – mēs visi gribam būt laimīgi,” uzsver prāvests. Laime ir tā, kas virza cilvēku uz priekšu. Kāds atrod laimi ģimenē, kāds kalpošanā, kāds - karjerā.

Palaikam piedzīvota vilšanās
Arī I.Stepkāns meklēja savu laimi, formāli tika nokristīts 14 gadu vecumā. “Apzinājos, ka Dievs varētu eksistēt, bet tajā laikā man tas likās pārāk tālu. Savos laimes meklējumos es izstaigāju daudz un dažādus ceļus – daudz lietoju alkoholu, bieži izklaidējos skaļās ballītēs, izbaudīju to, ka ir nauda un ietekme... Kādu tas dara laimīgu, bet es ik pēc laika piedzīvoju kārtējo vilšanos,” atzīst prāvests.
Tad viņš iedomājies, ka varbūt laime nav jāmeklē materiālajā pasaulē, bet gan garīgajā. “Sāku interesēties par paranormālām parādībām, mani ieinteresēja ekstrasensi, domu lasīšana. Bet pēc kāda laika sapratu, ka tas nav domāts man. Lasīt avīzē sensāciju un uzskatīt, ka tā ir patiesība, ir diezgan dīvaini,” secina I.Stepkāns.
Vēl savā laimes meklējumu ceļojumā viņš iedziļinājies arī Tibetas budismā. Tad kādā dienā bankas pārvaldniece uzdevusi jautājumu, kas I.Stepkānu pilnībā izsita no sliedēm: “Ingar, tu tici visam, kas ir uzrakstīts?” Viņam tas bija liels jautājums. “Pazaudēju ticību grāmatām. Manā dzīvē notika lūzuma punkts, un es pārstāju meklēt savā dzīvē laimi. Sapratu, ka šis aicinājums ir nesasniedzams,” secina prāvests un piebilst, ka katram ir savs uzskats par laimi.

Došanās uz kristīgo nometni
Viņam viens no pirmajiem brīnumiem notika, kad viņš savā sirdī sāka dzirdēt Svēto Rakstu citātus. Viens no tiem: “Ja tu lūdz Dievu, tad lūdz slepenībā. Dievs, kas ir slepenībā, tevi redzēs un atbildēs.”
“Es apsēdos uz gultas malas un teicu: “Dievs, ja tu esi, ja tu esi reāls un dzirdi mani, ja es tev neesmu vienaldzīgs, tad izdari brīnumu – es gribu tevi redzēt!” Tā bija mana ikvakara lūgšana – pateicu šos vārdus un gāju gulēt. Tad sapratu, ka nevēlos lūgt Dievu sēžot, tāpēc nostājos uz ceļiem, ar laiku iegādājos krustiņu un pamazām sāku iepazīt Kristu,” stāsta I.Stepkāns. Tā viņš mācījās veidot personīgas un dzīvas attiecības ar Dievu.
Tad kāda kolēģe jauno vīrieti uzaicināja uz kristīgo nometni. “Sākumā nevēlējos - man taču patika balles, meitenes, uzdzīve un jautrība. Bet piekritu. Aizbraucot uz nometni, bija gadījums pie pusdienu galda. Man nebija galda piederuma, bet citiem bija. Es biju izbrīnīts, man šķita, ka jādodas uz virtuvi, lai noskaidrotu, kurš par mani nav parūpējies. Es zināju vilku likumus, izdzīvošanas likumus, kad stiprākais uzvar un ātrākais, zinošākais ir labākais,” atceras prāvests. Tad pēkšņi viņa blakussēdētājs pasniedzis viņam savu galda piederumu un devies uz virtuvi meklēt sev citu. “Biju izbrīnīts: kādā sakarībā pilnīgi svešs cilvēks man palīdz, es taču viņam to nelūdzu! Tie man bija jauni likumi. Šis notikums lika man apjaust, ka pasaulē ir arī cita kārtība - tāda, kuru es vēl nepazīstu,” stāsta I.Stepkāns.

Asaras - no grēku nožēlas un laimes
Kāds priesteris viņam teicis: “Ingar, tev vajadzīga visas dzīves grēksūdze! Patiesa grēksūdze. Tev vajag nožēlot to ļaunumu, ko esi darījis.”
Bijis ļoti grūti, bet I.Stepkāns tam sagatavojies un to izdarījis. “Manī bija garīgā cīņa – domāju, ko par mani padomās, bet, no otras puses, vēlējos beidzot būt godīgs. Saņēmos un izsūdzēju grēkus. Priesteris mani palūdza (nevis piespieda), vai es varētu kājām aiziet svētceļojumā uz Aglonu. Es to izdarīju un veicu ceļu no Ogres uz Aglonu,” atceras prāvests.
Pēc svētceļojuma priesteris deva grēku piedošanu. “Tajā brīdī, kad viņš par mani lūdzās, es piedzīvoju Dieva klātbūtni. Tās bija fantastiskas sajūtas, to vārdos grūti aprakstīt! Es raudāju no dziļas grēku nožēlas un no lielas laimes. Kad devos prom, es pilnīgi fiziski sajutos vieglāks. Tas mani izmainīja, es sapratu, ka vēlos dzīvot citādāk. Tajā pašā gadā pēc svētceļojuma es iestājos Garīgajā seminārā, lai mācītos par priesteri. Mans ceļš pie Dieva vedis caur galda piederumu un grēksūdzi... Būtībā es sākumā Dievam prasīju to, ko viņš nevar izdarīt – es viņam lūdzu, lai parādās man, kaut pats biju viņam pagriezis muguru,” secina prāvests un piebilst - lai Dievu piedzīvotu, pašam ir jāattīrās.

Sākumā trūka atbalsta no vecākiem
Kad vecāki uzzināja par dēla vēlmi iet reliģiozu ceļu, sākumā nav bijis atbalsta. “Tas visiem bija šokējoši – es no ballīšu un jautrības meklētāja pēkšņi aizeju uz klosteri! Man bija 27 gadi, kad pats atbildēju par saviem darbiem, bet man bija svarīgi lūgt saviem vecākiem svētību šim ceļam. Tētis neko neteica un izgāja ārā no istabas - viņš vienmēr bijis mierīgas dabas. Bet mamma teica: „Dēls, tu esi pieaudzis. Ja uzskati, ka tas ir tavs ceļš, tad ej. Bet, ja gribi zināt mūsu domas – mēs visu dzīvi dzīvojām ar cerībām, ka redzēsim mazbērnus.”,” atceras I.Stepkāns un piebilst, ka tāpēc arī tēvam tas bijis tik sāpīgi. “Bet sešu gadu laikā, kamēr es mācījos, viņi pamazām to pieņēma... Notika brīnišķīgas lietas – piemēram, kopš es tiku iesvētīts par priesteri, mans tēvs vairs nelieto alkoholu, ar ko viņam bija problēmas. Šodien viņi abi ir priecīgi, ka izvēlējos šo ceļu, jo viņi redz, ka tas man ir svarīgi. Cilvēkiem tas ir vajadzīgs,” smaidot stāsta prāvests.
Tikšanās laikā aizrunājamies arī līdz dzimšanas dienām, kad katram jubilāram ir savas izjūtas. “Arī man, kad biju jaunāks, svarīgākais bija ballīte, bērnībā, protams, dāvanas... Bet tagad es zinu, kas ir svarīgākais. Es nelūdzu, lai sveic mani dzimšanas dienā, bet gan manus vecākus. Paldies viņiem! Man nav lielāka gandarījuma, kā dzimšanas dienu pavadīt kopā ar saviem vecākiem. Tā ir dzimšanas dienas skaistākā dāvana – vecāki!” saka prāvests.

Vienmēr jābūt piedodošam
Daudziem cilvēkiem lielāku uzticību dod tas, ka I.Stepkāns pirms tam dzīvojis arī grēcīgo dzīvi. “Viņiem ir sajūta, ka es viņus labāk sapratīšu, jo pats esmu daudz ko piedzīvojis. Dievs ne tikai spēj piedot mums mūsu kļūdas un vājības, bet viņam ir apbrīnojamas spējas visu pārvērst par ko brīnišķīgu!” uzsver prāvests.
Kad sākam runāt par piedošanu, viņš nedaudz pastāsta par piedošanas līmeņiem. “Pirmajā tiek piedots tad, ja nevēlu otram ļaunu un negribu atriebties; otrais līmenis – kad esmu gatavs savu sāpi atdot Dievam, jo nereti ir tā, ka cilvēks pats sevi spīdzina, moka, tīksminās par to. Tas ir pret sevi vērsts naids – arī tam, kurš ir ievainots, ir jāpiedod pašam sev,” skaidro prāvests.
Bet vai vienmēr ir jāpiedod? “Vienmēr ir jābūt piedodošam. Piedot var tikai tad, kad cilvēks ir gatavs saņemt piedošanu. Es ko šādu esmu izdzīvojis personīgi. Kad kalpoju Pļaviņu baznīcā, notika laupīšanas gadījums. Tiesā šie trīs jaunieši lūdza piedošanu. Es viņiem nepiedevu, bet es neturēju naidu uz viņiem. Es nepiedevu, jo neredzēju grēku nožēlu viņu acīs. Ja cilvēks patiesi nožēlo savu grēku, tad Dievs vienmēr piedod. Ir cilvēki, kuri grib piedošanu, bet nevēlas nožēlot,” uzsver I.Stepkāns.

Kas ir vislielākais ļaunums?
Bieži vien cilvēks aizdomājas par ļaunumu, kas mājo pasaulē. I.Stepkāns ir pārliecināts, ka jautājumi rodas tāpēc, ka nepazīstam Dievu. “Ne jau Dievs vainojams pie ļaunuma, bet cilvēku izpratne par to. Kāds ir lielākais ļaunums un nelaime, kas var notikt? Nāve? Ne velti tiesu sistēmā visbargākais ir nāvessods. Tomēr es varu teikt, ka nāve nav visbriesmīgākais... Vissliktākais, kas var būt, ir cilvēks, kurš dzīvo grēkā. Cilvēka miesa nomirst, bet dvēsele dzīvo. Svarīgi ir tas, kā cilvēks dzīvojis, nevis kā viņš nomiris,” skaidro prāvests.
Viņš ir apmeklējis arī smagi slimus cilvēkus. Bijusi kāda sieviete, kurai dzīvot atlicis nedēļu, jo bijis vēzis pēdējā stadijā. “Paldies tiem ārstiem, ka viņi to cilvēkiem paziņoja. Šī sieviete vēlējās ar mani parunāt, kaut nebija kristīta. Viņa teica, ka tuvākajā laikā mirs. Uz ko es atbildēju: bet es varbūt nomiršu jau šodien, kad iziešu pa šīm durvīm. Kurš no mums nomirs pirmais, tas vēl nav zināms. Un notiek taču arī brīnumi, kad cilvēks nodzīvo nevis sev sākumā noteikto nedēļu, bet gan gadu! Tāpēc es vienmēr saku: izdzīvojiet šo konkrēto laiku, izbaudiet mirkli!” iesaka I.Stepkāns.

Laiks, kad apzināties vērtības
Tuvojas adventes laiks. Vārds “advents” tulkojumā no latīņu valodas nozīmē “atnākšana”. I.Stepkāns stāsta, ka adventes laiks vairāk ir jaunu mērķu uzstādīšanas un apņemšanās laiks. “Šajā periodā vajadzētu saprast, kas tad man ir vērtība, jo adventā mēs ejam uz Kristus dzimšanas svētkiem. Šajos svētkos centrālā loma ir savstarpējām attiecībām - tas ir svarīgākais! Ja mēs nevaram sakārtot savas attiecības, tad nezinu, kas būs tālāk,” stāsta prāvests.
Viņš atzīst, ka ar tuvākajiem cilvēkiem ir visgrūtāk veidot attiecības. “Viņi ir vistuvāk sirdij, viņi spēj vissāpīgāk iedurt, viņi visvairāk biedē – mums nekad nav gatavas programmas, kā rīkoties. Bet apziņa, ka jūs esat man visdārgākie un svarīgākie – te sākās attiecības mīlestībā. Tāpēc, jā – adventa laiks ir vērtību apzināšana. Jāsaprot, uz kurieni es skrienu, kas man ir svarīgākais. Jāsaprot, ka nākamais gads nāks gan ar priecīgiem, gan skumīgiem brīžiem... Kā jebkurā gadā. Jautājums – vai esmu gatavs šiem pārbaudījumiem, kas mani sagaida, vai esmu gatavs piedot, vai es to māku?” saka I.Stepkāns.

Nepazaudēt godīgumu un taisnīgumu
Varbūt kādam skaistākā dāvana Ziemassvētkos būs mācīties piedot. “Nevis vienkārši pateikt: lūdzu, piedod! - bet atbrīvoties no ievainojuma, spēt no jauna uzticēties. Lūk, tā ir dāvana, kas reāli maina cilvēkus, ģimenes. Mani sāpina šī Ziemassvētku laika komercija. Es neizprotu, kāpēc adventa laikā jau skan Ziemassvētku melodijas. Kāpēc gan ne adventa dziesmas? Kur paliek advents? Tā ir mūsdienu sabiedrība,” nosaka prāvests. Protams, no tā nekur neaizbēgt, jo šodien komercija bieži vien pārņem pasauli. “Bet man sāp, ka cilvēki bieži vien ir ļoti tuvredzīgi, neaizdomājas, no kurienes un kāpēc kaut kas ir radies.”
Prāvests pastāsta par video, ko nesen skatījies. “Kāda pasniedzēja saviem audzēkņiem lika piezvanīt viņu vecākiem un pateikt, ka viņi mīl viņus, ieslēdzot skaļruni. Rezultāts bija dīvains – auditorijā izcēlās smiekli un izbrīns. Pēc bērna vārdiem “es tevi mīlu” visi vecāki teica apmēram tā: ko tu esi izdarījis, kas ar tevi noticis, tu esi vesels? Lūk, tā ir sabiedrība, kurā mēs dzīvojam. Ja bērns vienkārši tāpat atzīstas mammai mīlestībā, vai tas ir kas neparasts?” saka prāvests.
“Dievs ir mīlestība. Mums katram jāsāk ar sevi - kad cilvēks uzvarēs ļaunumu sevī, tad arī redzēsim, cik brīnišķīga ir pasaule! Vissvarīgākais, ko kāds otram var novēlēt - lai viņš ir labs cilvēks, lai kļūst vēl labāks, lai nekad nepazaudē godīgumu un taisnīgumu!” uzsver Alūksnes Svētā Bonifācija Romas katoļu baznīcas prāvests.

— Laura Felša

Citu datumu laikraksti

  • Sociālo lietu pārvaldei atkal jāmeklē vadītājs

    Sociālo lietu pārvaldei atkal jāmeklē vadītājs

    Alūksnes novada pašvaldības Sociālo lietu pārvaldes vadītāja Evija Švalbe pašvaldībā vērsusies ar iesniegumu par darba attiecību izbeigšanu....

  • Godina pagasta iedzīvotājus 6

    Godina pagasta iedzīvotājus

    Latvijas simtgadē Alūksnes un Apes pilsētās un pagastos norisinājās dažādi svinīgi pasākumi. Arī Jaunalūksnes pagastā, Kolberģī, tika ieskandināti...

  • Liepnā lepojas  ar saviem cilvēkiem 3

    Liepnā lepojas ar saviem cilvēkiem

    Ar skanīgām dziesmām, siltiem vārdiem un patīkamu atmosfēru arī Liepnā izskanēja Latvijas simtgades svētki. Pasākumā “Manai Latvijai 100” Liepnas...

  • Svinēsim Latvijas simtgadi!

    Svinēsim Latvijas simtgadi!

    Latvijas simtajā gadadienā nedēļas nogalē Alūksnes un Apes novados notiks daudzveidīgi pasākumi, kuros aicināts piedalīties ikviens novada...

  • Vienmēr goda vietā –  Alūksnē cepta maizīte 2

    Vienmēr goda vietā – Alūksnē cepta maizīte

    Šis gads mūsu tautai un valstij ir īpaši nozīmīgs – Latvijas simtā dzimšanas diena ir tepat aiz durvīm. Lai kādi laiki un vara piedzīvota, latvietis...

  • Ar ļoti strauju uzrāvienu

    Ar ļoti strauju uzrāvienu

    Pirms pusotra gada Jaunlaicenē atklāja SIA “Cewood” cementētu koka ēveļskaidu plātņu ražotni – modernu Eiropas līmeņa uzņēmumu. Valsts simtgades...

  • Lāčplēša dienas svinības Alūksnē

    Lāčplēša dienas svinības Alūksnē

    Svinot Lāčplēša dienu 11. novembrī, Alūksnes novada iedzīvotāji tiek aicināti pulcēties svinību pasākumos Alūksnes pilsētā. Turklāt šogad vakara...

  • Lāčplēša dienai

    Tu, Lāčplēsi, kas Latviju uz pleciem nesis,Tu varonis priekš mūsu zemes, tautas vienmēr būsi, esi.Pār Latvijas ārēm iet Lāčplēša gars -Drošs,...

  • Darīt darbu tā,  lai pašam nebūtu kauns 2

    Darīt darbu tā, lai pašam nebūtu kauns  1

    (Turpinās no 1.lpp.)Tuvojoties Lāčplēša dienai, gribas izcelt kādu mūsu alūksnieti, kurš pelnījis Lāčplēša tēla statusu. Un kura gan cita profesija,...