Laimīga un bagāta

Bija pagājušas tikai trīs nedēļas, kopš Stella pārkāpa 68 gadu slieksni. Nekā sevišķa nebija - pāris draudzeņu, neviena vīrieša. Tās abas bija šķirtenes, viņa atraitne ar pieaugušiem bērniem, kuri kā jau visi šajos laikos meklēja lielāku peļņas avotu ārzemēs. Galdu jau uzklāja, taču pašām vien nācās vīnu atkorķēt un zāļu tiesai paņemt uz krūts. Runāja par šo un to, bet arī tas nevedās, jau gribēja katra iet uz savām mājām, kad sētsvidū iebrauca Ņipro Emma - tā viņu sauca, kopš sievišķis te ieradās it kā no Rūjienas vai Mazsalacas. Tagad, nokāpusi no velosipēda, garos stulmu zābakus turpat peļķē noskalojusi, ciešāk savilkusi nenosakāmas krāsas lakatu, viņa pašapzinīgi pārkāpa Stellas mājas slieksnim un, notrinusi rokas gar džinsiem, apsēdās pie galda. Ielēja sev un pārējām no atkorķētās pudeles, pēc tam, uzkodusi siļķi, draiski uzsmaidījusi apklusušajām sievām, izvilka no azotes kārtis.
- Nu ko, meitieši, vienas nīkstam. Tu, Stella, sāc galīgi palaisties, vēl esi gana sprauna, lai padomātu par sevi! - tā runādama, Emma jauca kārtis un lika Stellai pārcelt uz savu pusi.
Abas pārējās draudzenes pieliekušās klausījās Stellas Kļavas likteni.
- Zini, tu drīz satiksi saprotošu dvēseli. Vienatnē tev paliks arvien garāki vakari. Jumts gan tev virs galvas ir, bet māja bez saimnieka ilgi nevilks. Zinu, ko sacīsi -  ka nav to labo, cilvēkiem trūkst darba. Bet tajā pašā laikā pašai vien vajadzēja malku zāģēt. Neviens tāpat arī nenāks. Tev jāraksta sludinājums ar piebildi, ka grādīgā tīkotājus savās mājās nevēlies. Zini, Stella, pielūdzēju būs daudz, bet atnāks arī īstais, un tici man – tu būsi laimīga un bagāta! Kārtis nemelo, šodien speciāli iegriezos pie tevis, žēl bija noskatīties, kā tu vakaros skumīgi apstājies pie sētas.
Marta un Melita neticīgi grozīja galvu - visu viņas bija gaidījušas, bet, ka viņu draudzenei drīz radīsies precinieks, tam gan viņas lāgā negribēja ticēt, tāpat kā pati Stella. Emma jutās lieliski, vēl iedzērusi vīnu un ieēdusi rasolu, atstāja apjukušo gaviļnieci, lai apspriežas ar viešņām. Ne jau vienmēr likteņa sūtnis nāk!
Šodien bija pagājušas tieši trīs nedēļas kopš tās dienas, bet Stella vēl nebija nekā savā labā darījusi. Bijusī rīdziniece pēkšņi bija kļuvusi neizlēmīga.
Nē, dzimusi rīdziniece viņa nebija, viņa turp bija devusies no laukiem ar zināmu mērķi - nē, ne jau dīkdienībā dzīvot, bet mācīties profesiju. Viņa aktīvi bija iesaistījusies sabiedriskajā dzīvē. Dziedāja korī, ansamblī. Satika pirmo mīlestību. Nelaimējās. Iekurtais pavards lēnām dzisa, taču palika dēls. Par Ilgoni nosauca, kurš, pašam neapzinoties, jau divu gadu vecumā noteica mātes likteni. Pilsēta tomēr nogurdināja, strādāt bija kļuvis arvien grūtāk. Daudzas meitenes dibināja ģimenes, dzima bērni. Pietrūka darbaspēka, arī atvaļinājumos negribēja laist. Puika bēga projām no bērnudārza. Reiz gandrīz pat zem vilciena pakļuva. Tādu nelaimi Stella negribēja piedzīvot. Viņa nopirka avīzi un vienā sludinājumā izlasīja, ka Vidzemes pusē kolhozs ,,Vārpa’’ meklē slaucēju. Tā bija neliela ferma. Slaukšanas prasme nebija sveša no bērnības. Tā Stella pamazām ienāca atpakaļ lauku dzīvē. Puika auga, viņa iepazinās ar vietējiem jauniešiem, iemācījās spēlēt ģitāru un, būdama sabiedriska pēc dabas, daudz laika pavadīja kopā ar draugiem. Taču naktīs neviens sānus nesildīja. Tad uzradās Vilis. Tieši tā - uzradās. Ienāca fermā, kad viņa dalīja govīm zaļbarību. Nostājās kūts vidū un kā tāds runcis uz peli glūnēja uz viņu. Stellai no neatlaidīgā skatiena kļuva neomulīgi, varbūt citādi to viņa nevarēja izskaidrot. Vēlāk gan nācās sev atzīties, ka tāda uzmanība no svešinieka puses vilināja. Beidzot, neizturējusi vīrieša neatlaidīgo skatienu, uzrunāja:
- Nāc tuvāk, ja jau esi iemaldījies, un neglūni tā, bet ņem dakšas rokā un palīdzi. Pusdienas jau klāt, bet viņš stāv kā miets.
Puisis paklausīgi pienāca klāt un paņēma no Stellas rokām dakšas. Viņu skatieni sastapās, un Stellu pārņēma miers, tāda kā laimes sajūta. Nē, viņš nebija no skaistuļiem, tomēr ļoti pievilcīgs.
- Ienācējs esi vai tāpat no ceļa piekāpi pienu padzerties? - tincināja Stella.
Vilis klusēja un sakārtoja domas. Viņš bija izšķīries no savas draudzenes un, sirds sāpes remdinādams, atbraucis ciemos pie drauga, kurš bija ieteicis pieteikties darbā. Vilis tā arī darīja. Viņu atsūtīja te uz Mežmaļu govju fermu par palīgstrādnieku. Todien viņa pēc ilgāka laika nejutās piekususi.
- Kur tad esi apmeties? - tincināja Stella.
Vilis klusēja. Atpūtas istabā iezvanījās telefons. Stella pacēla klausuli.
- Vai Mežmaļu ferma?
- Jā, kas tad būtu?
- Stella, ir problēma! Pie tevis taču ir Vilis Kļava, tavs palīgstrādnieks? Lieta tāda, ka šonakt viņam nav, kur palikt. Tev taču vietas pietiek, izpalīdzi! Iedosi taču arī ēst, vai ne? Es taču zināju, ka tu izpalīdzēsi, - balss otrā klausules galā priecīgi runāja, un, neļaujot Stellai pat atbildēt, runātājs jau nolika klausuli.
Tā viss sākās. Puika bija aizbraucis ciemos pie krustmātes, un tonakt viņi nogulēja kā laulāts pāris. Abi vienlaikus juta, ka arī gultasprieki sapasē. Abas draudzenes Marta un Melita jau bija zem aubes un mudināja Stellu darīt to pašu. Varēja jau, arī Vilis vedināja, tikai bažas bija par Ilgoni - atbraucis mājās, nekā jau neteica, tikai svilpoja un atturīgi skatījās uz Vili. Ja dēls negribēs Vili, tad nekā, bet puika noskatījies, ka mātes draugs nav zemē metams, pats mudināja spert šo izšķirošo soli.
- Mammīt, nebūtu slikti, ja man būtu tētis, ko tu saki par to? - Ilgonis kādā dienā domīgi ierunājās.
Ko viņa varēja iebilst par tik prātīgu domu, ja to saka pašas bērns. Vajadzēja arī pasteigties, jo pēc kādas karstas nakts viņa juta, ka ir gaidībās. Tā viņi likumīgi apprecējās, un pēc laika viņa dāvāja Vilim meitu. Varbūt arī kāda mēle patrina, ka meitēns piedzimis kādus mēnešus agrāk, kopš viņa iegāja laulības ostā, bet citādi dzīve ritēja savu gaitu. Lauma, tā sauca meitiņu, bija ņipra, un drīz vien brāļa ērkulis juta, ko nozīmē māsa. Bērni auga, un viņi abi ar Vili iekrāja arī nelielam auto - tagad brīvdienās varēja bez bažām apciemot radus vai izlaist kādu līkumu tāpat vien. Dzīvesprieks un enerģija Stellu nepameta, vakaros viņa vīram par prieku spēlēja ģitāru, un abi sapņoja, ka drīz varēs iet pelnītā atpūtā. Domāja, ka abi ar Vili rušināsies pa māju, padzīvos kā cilvēki, bez rūpēm un steigas. Bet kas to deva! Viņa pirmā aizgāja pensijā, bet vīrs pēc mēneša jau ceļoja uz kapiem. Likteņa ironija? Atkal viņa bija viena. Gluži jau tā nebija. Vēl jau bērni bija Latvijā. Vienu brīdi pat apmetās dzīvot pie viņas, bet tad sadomāja aizceļot. Ko viņa varēja teikt?
Pati tik veca nejutās un sāka strādāt turpat netālajā kompleksā par sargu, gan citus strādniekus darbos aizvietoja. Precinieku jau arī netrūka. Bet viņa jutās dzīves apzagta un tālāk par slieksni istabā nelaida. Draudzenes gan vedināja uz vietējām ballēm, bet Stella atmeta ar roku - pārāk dziļi viņa bija mīlējusi Vili, lai tik lēti laistu projām. Tomēr vakari palika aizvien garāki. Pati negribēja sev atzīties, ka tomēr gribas līdzās stiprāku plecu. Varēja jau laiku īsināt, lasot avīzes, adot cimdus, vasarā rušināties pa dārzu, aizbraukt līdz pilsētai. Draudzenēm ģitāru paspēlēt, tāpat papļāpāt. Daudzi pazīstamie jau bija kapsētā, pie kaimiņiem mūžīgi staigāt, kaut arī labiem un sirsnīgiem, arī negribējās - katram sava dzīve, savas rūpes. To Stella saprata, bet kaut ko mainīt savā dzīvē arī nebija drosmes.
Turpmāk vēl!

Citu datumu laikraksti

  • E-veselība klibo 2

    E-veselība klibo

    Jaunais gads Latvijā sācies ar obligātu valsts E-veselības sistēmas lietošanu, kas paredz, ka turpmāk darbnespējas lapu un valsts kompensējamo zāļu...

  • Būs jāpiejož jostas

    Alūksnes novadā šogad būs jāpiejož jostas ciešāk – iedzīvotāju skaits novadā samazinājies un līdz ar to arī pašvaldības budžets. Par Alūksnes novada...

  • Alūksne īsumā

    Alūksne ◆ 29.decembrī pulksten 10.33 ugunsdzēsēju glābēju palīdzība bija nepieciešama Laurencenes ielā Alūksnē, kur daudzdzīvokļu mājā kādā dzīvoklī...

  • No sirds uz sirdi

    No sirds uz sirdi

    Alūksnes pirmsskolas izglītības iestādē ,,Pienenīte” noslēgusies labo darbu nedēļa ,,No sirds uz sirdi…”. Katras grupiņas bērni, bērnu vecāki,...

  • Aicina radīt novada iedvesmas stāstus Latvijas simtgadei

    Sagaidot Latvijas simtgades gadu, Alūksnes novada pašvaldība izsludinājusi novadpētniecības konkursu “Šodiena jau rīt būs vēsture”.Par konkursa tēmu...

  • Piepilda sapni par skaistu virtuvi

    Piepilda sapni par skaistu virtuvi

    Biedrība “Apes attīstības atbalsta klubs” realizējusi vēl vienu ilgi lolotu sapni par skaistu un labiekārtotu virtuvi Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas...