Laimīga un bagāta

Nobeigums. Sākums 12.janvāra numurā.

Kolhozus pārsteidzīgi likvidēja - bez prāta un apdoma. Tagad komplekss ir tukšs, citām fermām pat jumta nav. Toreiz tūkstošus izlika. Cilvēkiem trūkst darba, kas var, iet mežā, kamēr ir, ko zāģēt un cirst. Cilvēki dzīvo, kā māk. Viņa pēc vīra nāves vērtīgākās medaļas un ordeņus pārdeva un lieku latu pie pensijas saņēma. “Jādzīvo šodienai, visu kapā līdzi nepaņemsi,” domīgi sprieda Stella. Pie pēdējiem vārdiem satrūkās - ko viņa te domāja par kapiem, ja Ņipro Emma kārtīs redzēja viņu laimīgu un bagātu! Draudzenes arī pārmeta viņas kūtrumu. Stella gan noklusēja, ka viņas, būdamas šķirtenes, jau sen varēja no jauna apprecēties. Gluži tukšā viņas gan nebija - cienījami vīra cilvēki bija, bet tie nebija vīri, kā to paredzēja viņai.
Jau vairākas reizes viņa bija paņēmusi rakstāmo, baltu lapu un tikpat reižu visu nolikusi atpakaļ. Kādā dienā, kad viņa atkal pārdomāja par vēstuli, istabā ienāca Ņipro Emma un, ne vārda neteikdama, atkal izvilka savu kāršu kavu:
- Tavs izredzētais arī domā par sievu, nevelc garumā, raksti šodien pat vienkāršu sludinājumu!
Pēc tādas striktas pavēles Stellai cits nekas neatlika kā rakstīt. Viņa saprata, ka neko īpašu gaidīt nevar, tomēr cerība bija. “Vismaz malku ienesīs un ziemā celiņus no sniega attīrīs,” viņa lēsa, jau rakstīdama. Ziema tuvojās straujiem soļiem - cik ilgi un adventes laiks būs klāt, tad arī Ziemassvētki. Vajadzēja pasteigties.
Tikmēr Emma, izgājusi pagalmā, uzpīpēja. Viņa saprata Stellu un nolēma, ka šodien pat aizvedīs sludinājumu, jo pati jau to neizdarīs. Iegājusi istabā, viņa atgādināja, lai neaizmirst telefona numuru pierakstīt. Tas nu bija izdarīts, atlika tikai gaidīt.
Nebija jau ilgi jāgaida, telefons karsa no zvaniem - tīkotāju netrūka. Bet Stellai neviens nepatika, pat dzirdēt negribējās, kur nu mājās uzņemt! Jau sāka apnikt, tomēr sirdī gaidīja - ja nu tomēr? Var taču gadīties, ka zemes virsū tieši viņai kāds ir.
Tikmēr zilo ezeru zemē labā krēslā kāds vecāks kungs atgriezās no kapiem. Tur dusēja viņa Emīlija. Jau vairākus gadus Antons dzīvoja viens. Gluži no koka gabala viņš nebija, gribējās jau kādu glāstu no sieviešu rokām, arī vairāk. Kā pats teica - daba prasa savu. Turklāt staltajam vīrietim bija sava saimniecība, arī tur vajadzēja izpalīdzi. Kaimiņi un radi katru mīļu dienu gaidīja, kad Antons beidzot ievedīs mājā saimnieci. Gadi ritēja kā kamoli, taču Antons kā palika viens, tā palika. Skuma pēc savas sieviņas, taču katra sāpe izsāp, arī Antonam gribējās mīļu sirdi beidzot atrast. Savā pusē bija sievietes - to nevarēja noliegt, bet viņš baidījās kādu savā mājā uzņemt. Negribējās kādu aizvainot. Tā viņš pa sestdienas vakariem sēdēja mājās viens pats. Svētdienās pēc dievkalpojuma pasēdēja pie draugiem, bet tiem bija ģimene. Tāpat sēdēt vien arī negribējās, turklāt sava saimniecība tāpat prasīja viņa rokas. Aizbildinājies ar nevaļu, Antons cēlās un smagiem soļiem gāja uz mājām. Sevišķi grūti bija rudeņos un ziemā. Arvien biežāk viņš iedomājās par tuvu cilvēku līdzās, kas pagatavotu ēdienu, palīdzētu novilkt zābakus un sestdienas vakaros iedotu tīru kreklu. Viņi dzīvotu rāmi, jo pirmais karstums pāri, un viens otru sildītu ar mīļu vārdu. “Mūsu Antons sāk panīkt, vēl jau turas braši, bet no vaiga redzams, ka paliek kārnāks. Arī agrākā jautrība pazudusi,” sprieda sievas.
Kādā vakarā, pārnācis mājās, Antons atgūlās. Viņš bija apciemojis attālāku radinieku, arī draugu ģimeni un skumīgi domāja, ka ļoti gribētos paturēt Emīlijas roku.
- Alfon, liec nost to avīzi! Man sirds sāp par Antonu, kaut kas lietas labā jādara. Ilgi viņš viens nevilks, - piesēdusies līdzās vīram, iesāka Agate.
- Traki jau ir, - piekrita Alfons, tad pēkšņi kā dzelts pietrūkās kājās un vicināja avīzes pielikumu.
- Kas tad nu? Runā taču! - Agate neizpratnē mudināja, bet ar otru roku izrāva no vīra rokām pielikumu - bija taču jāredz, kas tik ļoti satrauca vīru.
Pirmajā acu uzmetienā nekā nervus kutinoša nebija - parastie sludinājumi. Bet tur bija arī iepazīšanās. “Nebūs taču manējais tur kādu uzmeklējis, ja tā uzvedas,” ar nelielu greizsirdību nodomāja Agate. Tikmēr vīrs jau bija pats pienācis klāt un rādīja nelielu sludinājumu, kur kāda sieviete Vidzemes pusē meklē mīļu sirdi, nedzērāju, bija arī telefons.
- Ko tu saki, sieviņ, varbūt aiznesīšu avīzi Antonam, nekas taču nebūs zaudēts, ko tu saki par to?
- Ej vien, tikpat miera nebūs. Varbūt patiesi mūsu Antons beidzot satiks īsto. Cik tad ilgi kā koks dzīvos?
Izlasījis drauga atnesto sludinājumu, Antons sirdī juta, ka beidzot izvilcis pilno lozi. Te nu kavēties vairs nevarēja. Viņš pacēla klausuli un uzgrieza norādīto numuru.
Stella jau bija noskalojusi turpat virtuvē kājas, gatavojās izdzert tējas krūzi un noskatīties “Panorāmu”, kad iezvanījās telefons. Stellai ietrīsējās sirds. Klusībā viņa gaidīja, ka beidzot sagaidīs nolemto. Ar trīcošu balsi, kā pieķerta nedarbos, sieviete atsaucās zvanītājam. Laikam jau arī viņš bija zināmā mērā nobijies, tomēr, padevis labvakaru un atvainojies par traucējumu, pajautāja, vai viņa esot Stella Kļava. Esot paticis īsais, korektais sludinājums, tāpēc nolēmis piezvanīt. Vārds pa vārdam un viņi viens otram atklāja savas kārtis. Stellai patika samtainā, vīrišķīgā balss. Tā bija noslēpumaina, vilinoša, gribējās klausīties vēl un vēl. Savukārt Antonu aizkustināja Stellas vienkāršība un skanīgie smiekli - kā zvani tie piepildīja vientuļo istabu. Parunājušies abi juta, ka tā nav pēdējā saruna. Nākamajā vakarā viņa sēdēja pie telefona, pat uzposās kā uz randiņu, arī Antons bija uzvilcis tīru kreklu un nodzinis bārdu. Un tā katru vakaru. “Mūsu Antons ir iemīlējies,” sievas runāja, noskatīdamās vīrieša iztaisnotajos plecos un priecīgajā sejā. “Pavisam cita Stella!” priecājās draudzenes un paziņas, kad viņa ienāca pastā svaiga no vaiga, jaunā mētelī un zābakos, modernā cepurē.
Tad kādu dienu Stellas pagalmā iebrauca vieglā mašīna. No tās izkāpa neviens cits kā Antons Zarāns. Durvīs parādījās Stella, apsējusies ar baltu priekšautu, un aicināja viesi iekšā. Smaržīgais liepziedu aromāts mājīgajā un siltajā virtuvē vedināja abus uz ģimeniskām sarunām. Jau krēsloja, kad abi beidzot nolēma doties pie miera. Viss bija izrunāts, un abi saprata, ka arī runas sapasē. Tālāk viss norisinājās kā pasakā. Pēc pāris dienām Antons aizbrauca uz savu pusi, lai nokārtotu saimniecisko pusi. Daudz nebija darāmā - pirms tikšanās ar Stellu jau bija mājā ielaidis jaunus cilvēkus, lai saimnieko tālāk. Līdzi paņēma albumus un aizbrauca vēl līdz sievas kapam. Sirdī viņš juta, ka viņa neiebilstu pret tādu vīra nodomu.
Atbraucis atpakaļ, viņš jutās kā saimnieks un aicināja Stellu vēlreiz pieņemt svarīgu lēmumu, proti, oficiāli sareģistrēties. Piepildījās Ņipro Emmas pareģojums. Stella patiesi jutās laimīga un sirdī bagāta! Ar lepni paceltu galvu viņa draudzenēm parādīja ābelē piekarināto, glīti izgatavoto zīlīšu barotavu - Antona roku darbu.
Ziemassvētkus abi sagaidīs ar vienu uzvārdu pie svētku eglītes, atbrauks ciemos Stellas bērni, Antona radi. Abi sprieda, ka jākurina pirts, lai var visus grūtumus nomazgāt.
- Anton, saki nu, ka tas nav liktenis, kas mūs saveda kopā!
- Jā, Stella, es patiesi esmu saticis sirdij tuvu cilvēku.
- Man jau pirmajā reizē negribējās no tevis šķirties, Anton!
- Domā, man gribējās? Baidījos, ka cits var pa to laiku aizņemt manu vietu, kamēr kārtoju saimniecisko pusi.
- Par tevi labāku man neatrast, mīļo vīriņ!
- Stella, tu esi kā saule uz spārnota sapņa! Ko es viens iesāktu?
Tā viņi, viens otru atraduši, dzīvo savstarpējā cieņā, mīlestībā un patiesā priekā - darīt otru laimīgu arī ikdienā.
— Ieva Pētersone

Citu datumu laikraksti

  • E-veselība klibo 2

    E-veselība klibo

    Jaunais gads Latvijā sācies ar obligātu valsts E-veselības sistēmas lietošanu, kas paredz, ka turpmāk darbnespējas lapu un valsts kompensējamo zāļu...

  • Būs jāpiejož jostas

    Alūksnes novadā šogad būs jāpiejož jostas ciešāk – iedzīvotāju skaits novadā samazinājies un līdz ar to arī pašvaldības budžets. Par Alūksnes novada...

  • Alūksne īsumā

    Alūksne ◆ 29.decembrī pulksten 10.33 ugunsdzēsēju glābēju palīdzība bija nepieciešama Laurencenes ielā Alūksnē, kur daudzdzīvokļu mājā kādā dzīvoklī...