Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Laimīgi sadzīvo ar dzīves divām mīlestībām

"Mēs dzīvojam tādēļ, lai ik dienu kļūtu labāki. Lai kļūtu par pilnību," "Dzirkstelei" saka Latvijā populārā flautiste Dita Krenberga, kas dzīvē īstenojusi daudzu meiteņu sapni kļūt par aktrisi un izbaudīt mūzikas pasaules un skatuves sniegto burvību.

"Mēs dzīvojam tādēļ, lai ik dienu kļūtu labāki. Lai kļūtu par pilnību," "Dzirkstelei" saka Latvijā populārā flautiste Dita Krenberga, kas dzīvē īstenojusi daudzu meiteņu sapni kļūt par aktrisi un izbaudīt mūzikas pasaules un skatuves sniegto burvību.
Šobrīd māksliniece jūtas laimīga, jo lieliski spēj savienot savas dzīves divas lielākās mīlestības - mūziku un ģimeni.
- Kā jums vienmēr izdevies radīt gaišas un skaistas sievietes tēlu?
- Es neko neesmu darījusi apzināti. Es necenšos kaut ko mākslīgi radīt vai tēlot. Esmu dabiska. Iespējams, ka sapņu sievietes tēlu veido mana profesija - flauta, skatuve. Tas rada ideālu priekšstatu par cilvēku. Bet, nenoliedzami, es kā personība tiecos kļūt labāka. Manuprāt, dzīvē pats galvenais ir tiekties pretī labajam, pretī Dievam un patiesībai ar lielo burtu.
- Kā tas izdodas, jo ikdienas dzīve, arī skatuves, mēdz būt diezgan skarba?
- Daudziem ir veidojies iespaids, ka man ir viegli, bet visas ikdienas problēmas piemeklē arī mani. Vienīgi es uz tām cenšos skatīties filozofiski. Ar gadiem man tas izdodas arvien labāk. Ko tas līdz, ja es pārdzīvošu un nervozēšu? Ne man pašai, ne apkārtējiem no tā nebūs labāk. Es stresā un dažādās nebūšanās cenšos saglabāt mieru un paļaušanos uz augstākajiem spēkiem. Sevi tad mierinu, ka visas lietas nāk man par labu. Arī grūta pieredze. Dievs nekad nevienam neuzliek vairāk nekā viņš spēj panest un izturēt. Tādēļ es esmu pārliecināta, ka no katras grūtas situācijas mēs izejam, kaut ko iemācījušies un krietni labāki.
Cilvēkam vienmēr ir tendence bažīties un uztraukties par nākotni. Bet es esmu sapratusi, ka tas ne pie kā nenoved. Ne jau cilvēks nosaka savu nākotni. Ir kāds cits - augšā, kas virza visu dzīvi. Vienīgais, ko es varu darīt, ir piepildīt un dzīvot šo dienu, izdarīt kaut ko labu tagad.
- Kas jums ir mūzika?
- Viss pozitīvais. Mūzika ir bezgalīga došana un tajā pašā laikā arī saņemšana. Es dodu mīlestību un no publikas saņemu to pretī. Mana profesija ietver gan manu darbu, gan hobiju. Visa mana būtība dzīvo mūzikā. Un, šķiet, ka klausītāji to jūt. Es no viņiem visu laiku saņemu pozitīvu enerģiju. Varbūt tādēļ man ir vieglāk dzīvot?
- Esmu dzirdējusi, ka jums flautas spēle padevusies uzreiz, kā to pielikāt pie lūpām.
- Tā ir patiesība, ka flauta skanēja uzreiz. Skolotājs toreiz teica: "Es tevi, Dita, apsveicu ar pirmo skaņu!" Manā ģimenē lielākā daļa - mamma, tētis un vecvecāki - kaut kādā veidā ir saistīti ar mākslu - bijuši gleznotāji, kora dziedātāji. Šī vide mani ir rosinājusi. Kad man bija seši gadi, es teicu, ka kļūšu par "klavieristi" vai aktrisi. Tā arī iznāca. Man bija iespēja būt par aktrisi. Es esmu laimīga, ka izvēlējos spēlēt flautu. Neesmu piemērota klavierspēlei, jo man ir izteikti mazas rokas.
Jau 12 gadu vecumā plūcu pirmos laurus starptautiskajā konkursā. Mans ceļš turpmāk vijās no konkursa uz konkursu. Lielākā uzvara bija 1988. gadā iegūtā "Grand Prix" un zelta medaļa Barselonā. Šie panākumi pavēra iespējas ārzemēs mācīties un spēlēt kopā ar pasaules ģēnijiem - Leonardu Bernstaiinu, Seidžu Ozavu un Džefriju Keitu.
- Uz skatuves varat nospēlēt pašu priecīgāko un jautrāko skaņdarbu, lai arī aiz skumjām gribas raudāt?
- Jā, varu. Tajā brīdī, kad esmu uz skatuves, "ieslēdzas" profesionalitāte. Ne velti saka, ko tas līdz, ja aktieris raud uz skatuves, bet zālē visi paliek vienaldzīgi. Aktierim jādara viss iespējamais, lai zāle raudātu, kaut gan māksliniekam pašam varbūt tajā brīdī par visu nāk smiekli. Uz skatuves ir jāsaņemas jebkurā situācijā un jāspēj momentā mainīties. Skatuves mirkļi prasa maksimālu koncentrēšanos. Tajā mirklī nevar domāt par mājām, par problēmām. Jābūt maksimāli "svaigam".
- Vai filmēšanās iemācīja arī dzīvei noderīgas lietas?
- Filmēšanās bija interesants laiks. Jebkura jauna meitene sapņo par filmēšanos. Man bija 19 gadi, kad filmējos režisora Vara Braslas filmā "Aija" pēc Jāņa Jaunsudrabiņa romāna "Atbalss". Es biju Ieviņa. Pēc šīs filmas sekoja piedāvājumi Aivara Freimaņa filmā "Dzīvīte" spēlēt mājskolotāju Veroniku un galvenā loma Arvīda Krieva lentē "Ievas paradīzes dārzs". Filmēšanās man deva lielāku atraisītību, savukārt mūziķes pieredze palīdzēja radīt emocionālus filmas tēlus. Šobrīd no tā laika palikušas tikai atmiņas. Skaistas atmiņas.
- Kā izmainījās dzīve pēc meitiņas piedzimšanas?
- Mainījās pilnīgi viss. Agrāk es ļoti daudz uzturējos ārzemēs, bet ar meitiņas piedzimšanu iestājās cits periods. Prioritāte ir meita, kurai negribu atņemt mammu. Labi apzinos, ja gribētu nopietni strādāt ārzemēs un iet grūto bezkompromisa ceļu, ko prasa mūzika, es savam bērnam būtu fragmentāra mamma. Esmu sapratusi, ka mātes mīlestību ne ar ko nevar salīdzināt. Līdz meitas piedzimšanai svarīgākais bija "es" un "man" - mana flauta, mana dzīve. Bet tagad es arvien vairāk jūtu, ka pats svarīgākais man ir, lai meitai būtu veiksmīgs dzīvesceļš. Ka mēs spētu viņu ievirzīt pareizā ceļā. Saskatīt viņas talantus. Un to ir daudz! Šogad Marta sāk apmeklēt sagatavošanas klasi Rīgas Doma kora skolā. Viņai bija trīs gadi, kad tētis (Ingus Pētersons) mājās vingrinājās un dziedāja operas fragmentus. Pēc pāris reizēm Marta arī sāka dziedāt dzirdēto ar itāļu vārdiem.
Arī Ingus pēc meitas piedzimšanas mainījās. Ne velti saka, ka vīrietis par vīrieti kļūst tad, kad viņam piedzimst bērns. Cilvēks tad kļūst pieaudzis, un izveidojas īsta ģimene. Rodas nopietnāks skatījums uz dzīvi un stabilitātes meklējumi. Bet līdz bērna piedzimšanai kopdzīve vairāk ir dzīves baudīšana.
Esmu ļoti pateicīga mammai, kas man palīdz auklēt Martiņu. Tikai tāpēc, ka viņa palīdz, man nav jāuztraucas par bērna labsajūtu, kad strādāju. Nesen devos uz Parīzi un tieši manā prombraukšanas dienā meitiņa smagi saslima. Lai kā man sāpēja sirds, es devos prom un jutos droša, jo ar viņu paliek vismīļākie cilvēki - mans vīrs un mana mamma.
- Saka, ka tālums mīlošus cilvēkus vēl vairāk savieno.
- Kad dodos uz ārzemēm, vienmēr līdzi ņemu savu mīļumu fotogrāfijas. Cik labi, tagad ir mobilie tālruņi, ir iespējams rakstīt īsziņas. Tā ir burvīga lieta, kas ļauj sajust cilvēku pat no liela attāluma.
- Kā sadzīvo vīrs un sieva mākslinieki, mūziķi?
- Tas ir svarīgi, lai abi būtu ar līdzīgu domāšanu un interesēm. Tad viņi citādāk, daudz labāk saprotas. Protams, ir arī dažādas grūtības. Kad vienam ir koncerts, otrs laulātais tam piemērojas. Ja pats esi mūziķis, tad vari saprast, kādēļ otrs pirms koncerta var pateikt kādu asāku vārdu. Cits to varbūt nesaprastu. Pirms atbildīgas uzstāšanās cilvēks ir nervozs un uzvilkts, tad otram jābūt tik gudram, lai saglabātu mieru un būtu kā "bampers", jeb droša aizmugure.
Mūsu kopdzīves gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai mēs vienu otru iepazītu pēc balss intonācijas, skatiena un ķermeņa valodas. Es smalki izjūtu šīs nianses, līdzīgi kā darbā ar flautu - vienas krāsas dažādu toņu gammu. Abi ar Ingu esam emocionāli, bet kopā dzīve ir krāsaina un interesanta.
- Vai nav bail, ka kādreiz viss skaistais var pazust?
- Es esmu pieņēmusi, ka mēs visi cits citam esam iedoti tikai uz laiku. Ne vīrs sievu, ne māte bērnu nevar paturēt mūžīgi. Tāpēc mums jāpriecājas par katru mirkli, ko varam pavadīt kopā. Tādēļ es cenšos izbaudīt to laimi, ko viņi man dod tagad. Arī es cenšos dot viņiem to labo, kas manī ir.

Citu datumu laikraksti

  • Neliksim šķēršļus attīstībai

    20. septembrī mūs visus gaida vēsturiska izšķiršanās, kuras sekas jau tuvākajā desmitgadē jutīsim katrs.20. septembrī mūs visus gaida vēsturiska...

  • Starp Rietumiem un Austrumiem

    Iespējams, nākamo gadsimtu vēstures grāmatās 20. septembris tiks minēts kā īpaša diena, kurā Latvijas tauta pieņēma izšķirīgo lēmumu, izvēloties...

  • Netic zaudējumiem, tic ieguvumiem

    Tā ir demagoģija, ka Latvija, iestājoties ES, zaudēs suverenitāti un pašnoteikšanos.Tā ir demagoģija, ka Latvija, iestājoties ES, zaudēs suverenitāti...

  • Glezna

    Varbūt starp paziņām atrodas kāda, kas labprāt gleznas paņemtu?3. Varbūt starp paziņām atrodas kāda, kas labprāt gleznas paņemtu? * * * Terēzei...

  • Konferencē runā par situāciju invaliditātes profilaksē

    Nacionālajā rehabilitācijas centrā "Vaivari" notika konference "Ģimenes ārstu un pašvaldību sadarbība invaliditātes profilaksē".Nacionālajā...

  • Nevis sapnis, bet nepieciešamība

    Gan plašā sabiedrībā, gan finansistu un uzņēmēju vidū pēdējā laikā risinās kaislīgas diskusijas un cīņas par jautājumu - vai Latvijai jābūt vienotā...