Lakats

“Aizstrautu” mājas par savējām Zane sauca pavisam nesen. Kad rudenī viņi kopā ar Jāni un bērniem te ievācās, Valijas tante vēl šķita veselības un spara pilna.

"Aizstrautu" mājas par savējām Zane sauca pavisam nesen. Kad rudenī viņi kopā ar Jāni un bērniem te ievācās, Valijas tante vēl šķita veselības un spara pilna. Atvēlējusi māsas mazmeitai ar ģimeni lielāko daļu mājas un dārzu, viņa lēnā garā čubinājās pa kūti, vākdama tur palikušos trušus, vistas un kazu. Reizēm Valijas dziedāšana bija dzirdama virtuvē, reizēm malkas šķūnītī, kur viņa priekšauta klēpī lasīja skaidas plītij iekuriem. Citreiz, uz kūjiņas atbalstījusies, tante ar pašas sietu zaru slotu slaucīja pagalmu un pusbalsī sarunājās pati ar sevi. Mājās pārnākot, Zane kā pirmo virtuvē sastapt bija radusi jau no vecuma pusaklo runci, kurš gan visbiežāk sildījās Valijas tantes klēpī.
Viendien tur nemanīja ne runča, ne mājas saimnieces... Nelāgu priekšnojautu pārņemta, Zane drebošu sirdi bija ieskatījusies istabā, tad steigusies uz kūti. Labu laiku iepriekš jau bija gadījies dzirdēt, kā tante, runājoties ar saviem mīluļiem, sūdzējās par sāpēm sirdī un nespēku, bet citreiz, virtuvē sēžot, prātoja par mūža mājām un bēru ceremoniju. Deva norādījumus Jānim, kā turpmāk saimniekot mājās, un Zanei, kādas mirstamās drānas vilkt mugurā viņai, pēdējā gaitā dodoties... Citu tuvinieku tantei vairs nebija - māsa jau gadus desmit aizsaulē, un, lai arī skaista un iznesīga sieviete būdama, sievas kārtā Valija tā arī netika bijusi. Daudzi par to bija izteikuši visdažādākos minējumus. Reiz Zane dzirdēja, kā māte Valiju skubināja atrast mājai saimnieku kaut uz vecumdienām, bet tante tikai atsmēja: "Šai dzīvē man laikam nebija lemts īsto satikt, bet kaut kādu šādu tādu man nevajag." Un nu viņa sēdēja pavisam klusa... Atspiedusies pret kūts stūrī sakrauto siena pantu, sirmo galvu mazliet pieliekusi, it kā dziļās domās kavēdamās... Ar jau atdzisušo roku veco runci klāt piekļāvusi...
Uz pavasara pusi, kad vakari kļuva gaišāki un laiks siltāks, Jānis izlēma sākt mājas remontu. Nu Zanei nācās izkārtot tantes istabu, kurā visu lieko jau pati Valija bija nokopusi pirms aiziešanas viņsaulē. Vien gandrīz tukšs drēbju skapis, sarkankoka grāmatu plaukts, gulta un galdiņš tur bija palikuši. Daudzos puķu podus no palodzes Zane jau sen bija iznēsājusi pa visu māju. Tāpat vēl vajadzēja pārskatīt virtuves saimniecību, kā arī savest kārtībā bēniņu stāvu, kur līdz ar zāļu tēju buntītēm glabājas lielāki un mazāki ogļu gludekļi, petrolejas lampas, vērpjamais ratiņš, tītavas un vēl daudz kas cits. Desmitgadīgajam Mārim te bija īsta atradumu zeme. Ar lielu aizrautību viņš ielūkojās vecās kumodes atvilktnēs, ik pa brīdim nesdams mammai rādīt dažādas avīžu rakstu kaudzītes, atklātņu komplektus, kastes ar senlaicīgām apsveikumu kartītēm, grāmatas vecā un mūslaiku drukā, smalkā rokrakstā veiktus saimniecības izdevumu pierakstus. Kad tur viss bija izpētīts, kārta nāca zem putekļu kārtas paslēptajai pūralādei. Tur, pašā apakšā, zem senlaicīgu gardīņu kārtas, zem pāris austajām segām un īsti tautiskiem brunčiem atradās vēl kāds desmits mazu kārbiņu - ar kreļļu pērlītēm un visdažādākajām pogām. Starp tām - vēl kāds sainītis, ietīts smalka adījuma lakatā. Jau rokās paņemot, Zane nojauta - tas ir kas īpašs, un ne šobrīd to raisīt vaļā. Labāk tad, kad viņa būs viena. Ne velti tante to gribējusi noslēpt citu acīm. Māris gan vēl kādu laiku nepacietīgi trinās apkārt, bet, uzgājis sviesta kuļamo kasti, aizrāvās ar tās izpēti un iepriekšējo atradumu piemirsa.
Tikai pašā vakarā, kad virtuvē trauki jau bija nokopti, bērni savās gultās iemiguši un Jānis iekārtojies istabā pie televizora, Zane pievērsās atrastajam sainim. Uzmanīgi atritinājusi smalko mežģīņu lakatu, viņa ieraudzīja baltiem dzīpariem aptītu vēstuļu sainīti...
Savāda uztraukuma pārņemta, kā darot ko neatļautu vai kā gatavojoties atklāt līdz šim neviena neizzinātu noslēpumu, elpu aizturējusi, Zane atritināja dzijas pavedienu..
***
Mans Āboliņ Pieclapīti varavīksnes tajā galā!
Jau vairāk kā mēnesi skatos pa logu, gaidot pastnieku, kas atnesīs Tavu vēstuli. Droši vien Tu vēl neesi nonācis līdz sava ceļa galam - kara ceļam jau nekad nav gala... Tu teici, lai gaidu, un es Tevi klausu. Tu solīji atrakstīt, līdzko būsi galā. Un es zinu, ja Tu kaut ko soli, tad Tu noteikti to izpildi.
Gluži tāpat kā toreiz ar to lietu... Es Tev jautāju - līs vai nelīs? Tu meti monētu un teici - līs. Es vēl smējos: "Ko, no skaidrām debesīm?" Bet Tu nopietnā balsī atbildēji: "Ja es teicu, ka līs, tad... Vari man ticēt." Un vēl bravūrīgi piebildi: "Es tev apsolu lietu!" Ak, kā mēs toreiz salijām!
Vai arī pēc tam, kad lūdzu Tevi izcelt vecās ābeles iesīkstējušo celmu. Tu ilgi stīvējies, līdz man palika Tevis žēl un es teicu - lai paliek... Tu aizsūtīji mani uz virtuvi gatavot pusdienas, bet pats apsolīji stundas laikā no celma atbrīvoties. Citreiz tāpat notika ar bišu spietu un akā nogrimušo spaini...
Bet bija jau arī daudz kas tāds, ko Tu nesolīji... Atceries? Es lūdzu, lai Tu man atved savu foto un vēl sviedriem piemirkušo kreklu - tā es vienmēr justu Tavu smaržu sev blakus. Tāpat Tu neatsūtīji tās mīļuma pilnās dzejas rindas, kuras krēslas stundā veltīji man. Un nu man nav neviena burta līkuma, ar Tavu roku uzvilkta. Tāpēc jau tik ļoti gaidu vēstuli no Tevis.
Kā redzi - dzīvoju atmiņās par Tevi. Par to laiku, kuru es biju Tava un Tu mans...
Tava Vijolīte
***
Mans Rīta Rasas Podiņ!
Laikam sāku līdzināties Solveigai, jau otro mēnesi sēžot pie loga vai uz soliņa zem ābeles un vēl joprojām gaidot Tavu vēstuli. Varbūt vajadzētu uztraukties, ka Tu esi pazudis kara ceļu putekļos, bet mana sirds ir mierīga. Tā saka - ar Tevi viss ir kārtībā. Tāpēc pacietīgi gaidu, kad Tev radīsies iespēja nozagt Laikam kādu sprīdi priekš manis.
Rakstu Tev jau otro vēstuli, lai gan domās tās esmu nosūtījusi jau simtiem. Rīta solī, dienas gaitās un vakara stundās tapušās. Uzticu tās putniem, mākoņiem un zvaigznēm, lūdzot, lai uzmeklē Tevi. Ierakstu tās rītausmā, upes viļņu plūdumā un vēju dziesmā. Lai noglāsta Tevi.
Lai manas rokas nenīktu bezdarbībā, brīžos, kad citi darbi padarīti, kad domas ir pie Tevis, bet acis skata ceļa līkumu, sāku adīt smalku vilnas lakatu. Tikpat gaisīgu un saudzējamu kā mūsu mīlestība. Es adīšu šo lakatu ar tādu pat pacietību un ticību, kā Elīza darināja nātru kreklus brāļiem Andersena pasakā "Meža gulbji", un līdzko būšu pabeigusi, - ticu - tas noteikti lauzīs burvības varu un atņems tālumam Tevi. Visapkārt esošais tukšums pārvērtīsies Tavos smieklos, balsī un smaržā. Tavā tuvumā. Tu taču man apsolīji atgriezties... Ja reiz Tu spēji likt nolīt lietum, izzust ābeles celmam un nomierināties mežonīgam bišu spietam, vai gan Tu nepaveiktu tādu sīkumu, kā neatrastu ceļu pie manis?
Rasas Pērlīte Tavās Plaukstās
***
Rūķīt no sniega kupenās iebridušā meža!
Jau sen neesi bijis mūsu pusē, tāpēc šorīt atkal iztīrīju stigu līdz lielceļam, lai Tu nejauši nepaietu garām mūsu mājām. Mans lakats drīz būs pabeigts, tāpēc zinu - Tev jānāk. Vakari tagad agri iekāpj tumsā, tāpēc logā iededzu sveci, lai šajā trauslajā gaismas starā Tu redzētu manu aicinājumu.
Vēl gan neesmu sagaidījusi pastnieku ar Tavu adresi, bet tas nekas - varbūt Tev vienkārši nav rakstāmā vai papīra lapas. Un tie jau ir tikai vārdi - īstās ilgas un mīlestība jau mīt sirdī. Arī es, kā redzi, vēl neesmu nosūtījusi šīs vēstules, bet līdzko man atrakstīsi, tūlīt tās uzsāks ceļu pie Tevis. Lai Tu zinātu, cik pacietīgi Tevi gaidīju un ne mirkli Tevi neaizmirsu. Reizēm jūtu - Tu ieradīsies tāpat - bez brīdinājuma. Tāds, kādu es Tevi vēl atceros. Jauneklīgu smaidu un sarmas piesnigušiem matiem. Pieklauvēsi pie durvīm, pārkāpsi pāri slieksnim... un es uzklāšu mums pāri balto mežģīņu lakatu. Tā burvībā pagaisīs viss - bezgalīgās ilgas, vientulības sūrums, neizbaudītais maigums... Cerību dienziede pārvērtīsies mūžzaļā efejā.
Es izkurināju maizes krāsni, iejaucu abrā ieraugu un tad katrā kukulītī iecepu Tavu vārdu. Maizes smarža, mājīgais siltums un aveņu tēja... Vai tas nebija kaut kas tāds, pēc kā Tu ilgojies?
Tava Meža Mazā Feja
***
Mans draiskais Lietus Mākonīt!
Mitējies reiz! Tas bija jau pirms gadiem, kad Tu man solīji lietu, bet nu jau pietiek! Zemei acis aizlijušas no Tavām nerātnībām. Nāc mājās. Tevi gaida silta ierīte, kur izžāvēt samirkušos apavus.
Gan jau būsi arī saaukstējies. Par abiem izkurināsim pirti un viens otru kā kādreiz tā labi nopērsim. Kārtīgi izkarsēsim kaulus, kuros tā kā stīvums iezadzies... Tad satīsimies segās un apsēdīsimies krāsns priekšā - Tev taču patika lūkoties liesmu rotaļās. Tu stāstīsi man savu garo ceļu stāstus, es atspiedīšos pret Taviem ceļgaliem kā kādreiz - pirms daudziem, daudziem gadiem. Pat negribu tos skaitīt. Sirds Tevi jūt tuvāk, nekā mērot šo pašu attālumu mēnešos un gados.
Nenovīdīgais Laika Vecis... Ja man reiz izdevās apklusināt pulksteņa tikšķus, lai tie neatgādina par pagājībā aizejošo mūžu, tad saules un mēness dzīšanos vienam pēc otra apstādināt es nespēju. Kur viņiem tā jāsteidzas? Vai arī tie cer reiz satikt viens otru?
Jā, ar to lakatu... Jau daudzas reizes esmu laimīgi adīkli likusi pie malas un klusībā sevi apsveikusi - gatavs. Nu Tu nāksi! Tomēr pēc tam, uzmanīgi pavērojot, musturī atklāju pa kādai kļūdai. Jā, tā jau pa brīdim notiek, kad domas kā zemdegas gruzd vai kaut kur savvaļā ganās.. Tad nācās labu gabalu noārdīt. Un pēdējo reiz, kad vairs nemanīju arī nevienu izlaistu valdziņu, pēkšņi attapu - priekš mums abiem lakats tā kā par knapu būs... Vēl drusku pieadīšu, kamēr Tu kavējies mājupceļā...
Tevi arvien gaidot - Tava Lietus Lāsīte
***
Mans spurainais Kastanīt!
Lai arī vairs neesmu tik lokana kā kādreiz, pretim Tev noliekšos vienmēr. Lai ienestu istabā un sasildītu. Atgriezies no tālā ceļa Tu noteikti to vēlēsies. Esmu Tev saadījusi tik daudz zeķu, džemperu un cimdu, ka diez vai spēsi novalkāt. Sašuvusi raibu un siltu lupatu deķi, notamborējusi galdsegu un izšuvusi dvieļu galus. Mūsu istaba Tevi gaida...
Lakatu esmu gandrīz pabeigusi. Nu jau tajā bez bažām ietīties varēsim mēs abi. Vēl tā kā mežģīnes gar malām vajadzētu... Un tad, kad es tās būšu pabeigusi, Tu jau arī būsi klāt. Tik ļoti vajadzīga vīrieša roka - maizes lāpstai kāts aizlūzis, soliņam pagalmā kājas nedrošas. Arī durvis no eņģēm sāk šķiebties. Akas vinda čīkst. Ābelēm sausie zari jāizgriež.
Ak, ko nu es te rakstu! Tūlīt Tu būsi mājas un pats ar saimnieka aci visu redzēsi.
Tava Zīlīte
***
Mans Tālais, Nesagaidītais!
Reiz es lūdzu Tavu foto, Tava krekla smaržu un Tavu rakstīto vārdu. Bet Tu man neko neapsolīji. Tas bija tik sen, ka es vairs neatceros - kad... Sāku piemirst Tavu seju - smaida krunciņas, uzacu izliekumu, lūpas... Es vairs nedzirdu Tavu balsi. Tā vairs neskan tik tuvu kā kādreiz. Ir tikai nojaušams sejas ovāls, smejošas acis, tumšs matu vilnis, plati pleci. Ir palicis tikai Tavs solījums, ka atgriezīsies, un mana nosirmojusī mīlestība...
Kādos bezgalīgos plašumos Tu pazudi? Pārvērties ēnā vai atbalsī? Vai Tu vispār biji? Varbūt es Tevi vispār nosapņoju - aiz neprātīgām ilgām pēc īstas un patiesas mīlestības? Tos īsos, sendienās bijušos laimes mirkļus ar Tevi - vienīgo vīrieti, kuru iemīlēju... Varbūt visas manas atmiņas par kopā pavadītajiem mirkļiem ir bijušas tikai ilūzijas - kā vēlamais un ļoti kārotais?
Vai tas maz ir iespējams? Tā arī Tu neatsūtīji man savu adresi, un nu manas vēstules paliks šeit vēl pēc manis. Jūtu, ka man laiks atvadīties no Tevis, mans Vēlreiz Nesatiktais šajā pasaulē... Mana sirds piekususi, Tevi gaidot. Es mazliet atpūtīšos un tad atkal turpināšu Tevi gaidīt. Viņā saulē.
Varbūt mēs satiksimies tur, aiz sliekšņa? Starp divām pasaulēm... Es jau līdz šim nekur neesmu gājusi Tevi meklēt, tikai paklausīgi gaidījusi. Baidījusies, ka Tu atnāksi un manis nebūs mājās. Bet, ja nu Tu beidzot pārnāc un es jau esmu devusies tālajā ceļā bez atgriešanās, tad šajā mājā Tevi sagaidīs manas ilgas - ieaustas baltā mežģīņu lakatā un dažās vēstuļu rindās.
Tava Klusumā Aizejošā
***
Zane noslaucīja asaras un vēlreiz pārlasīja pēdējo vēstuli.
Kāpēc gan māte neko nebija stāstījusi par šo vīrieti Valijas tantes mūžā? Vai tiešām nezināja? Vai klusēja, negribēdama aizskart kādu sāpīgu stīgu... Pēc dažām rindām pēdējā vēstulē arī Zani pārņēma šaubas - vai viņš maz bijis... Ja tā, tad kādos ceļos aizklīdis, kur pazudis... Vai tiešām Valija visu mūžu veltījusi kādam pašas radītam elkam? Nosapņotam iedomu tēlam... Kam ziedojusi visu savu mūžu? Šāda mīlestība šodien šķiet pilnīgi nereāla. Kā viņa jutusies visu šo laiku, ko domājusi? No vēstuļu rindām jautājumi kāpā ārā bez mitas... Un lakats... Vai Valija to pārtrauktu adīt tanī mirklī, kad Viņš pārkāptu mājas slieksnim? Un ticētu, ka ir nosargājusi, atguvusi... Kas viņai neļāva lakatu pabeigt un vienkārši gaidīt?
Bet varbūt Valija to visu mūžu adījusi, ārdījusi un labojusi, zinādama, ka neatnāks? Vai ticības spēkam var būt tik milzīga vara? Baltajā mežģīņu lakatā tītais noslēpums šķita tik trausls un viegli ievainojams. Neaizskarams.
Zane rūpīgi satina vēstules baltajā lakatā un noglabāja tantes skapī. Lai paliek šis stāsts par nepiepildītām ilgām un mīlestību, kuru nespēja uzveikt laiks... Ja nu tomēr reiz atnāk šis Tālais un Nesagaidītais. Viņš taču solīja atgriezties.

Citu datumu laikraksti

  • Runās par veselību

    Alūksnes pilsētas pensionāru padomes sēde notiks 2.martā pulksten 11.00 Alūksnes Sociālās palīdzības centrā.Alūksnes pilsētas pensionāru padomes sēde...

  • Vieglatlēti kopvērtējumā izcīna 3.vietu

    Latvijas jaunieši, starp kuriem bija arī Alūksnes vieglatlēti, Baltijas valstu komandu sacensībās vieglatlētikā jauniešiem un pieaugušajiem...

  • Interese par Eiropas Savienību palielinās

    Eiropas Savienības informācijas centra darbinieks Rinalds Konovaļenko otrdien apmeklēja Alūksnes pilsētas bibliotēku, kur atrodas ES informācijas...

  • Premjera kandidāts ir, bet kārtības nav

    Pateicoties mūsu prezidentei Vairai Vīķei - Freibergai, šobrīd ir zināms potenciālā premjera Induļa Emša vārds. Jāpateicas Satversmei, kas prezidenta...

  • Iepazīsti Alūksnes rajonu!

    Šodien publicējam konkursa “Iepazīsti Alūksnes rajonu!” 6.kārtas jautājumus, ko sagatavojis Jaunannas pagasta tūrisma informācijas punkts. “Konkursa...

  • Biatlona distancē uzvar alūksnietis

    Divas dienas Alūksnē “Mežinieku” sporta bāzē meža darbinieki sacentās meža biatlonā. No 86 dalībniekiem distanci pabeidza 81.Divas dienas Alūksnē...