Latvijas bērni Sibīrijā

1941.gada 14.jūnijs ir traģiska lappuse Latvijas vēsturē – tika deportēti vairāk nekā 15 000 cilvēku no Latvijas, tajā skaitā arī alūksnieši. Gunārs Eglītis un viņa māsa Ilga Hansova jau agrā bērnībā nokļuva Sibīrijā. Ģimene tika izšķirta. Bieži vien šādas šķiršanās bija uz mūžu. Bet šis ir tas gadījums, kad visa ģimene Latvijā atgriezās kopā. Ieejot dzīvoklī, var just vienīgi dzīvesprieku un pozitīvismu. Tas pārsteidz! Brālis un māsa kopā ar saviem laulātajiem dzīvo vienā daudzdzīvokļu mājā Kolberģī – visu mūžu kopā.

Tēti satiek pēc gadiem
Izsūtījums bija pēkšņs un negaidīts, cilvēkiem vajadzēja ātri reaģēt. “Izvešana notika, kad man bija divarpus gadi, māsai - trīs mēneši, tāpēc, protams, neko neatceramies. Tēta nebija mājās. Zaldāti lika mammai paņemt mantas, abus bērnus un doties līdzi,” stāsta G.Eglītis un piebilst, ka mammai tā esot bijusi kā šoka terapija.
Deportējamās ģimenes tika nosūtītas uz dzelzceļa stacijām, kur vīri tika šķirti no sievām ar bērniem un nosūtīti uz nometnēm. “Mūsu tēti pēc tam aizveda uz Sibīriju. Viņš gan ne īpaši daudz stāstīja par notikušo. Pie mums Serežas ciemā viņš atgriezās tikai 1955.gadā. Sākumā man šķita – atbraucis svešs onkulis, jo biju jau kā ģimenes galva un vairs neatcerējāmies tēti,” atceras G.Eglītis. 
Aresta brīdī cilvēkiem neuzrādīja apsūdzību un neinformēja, kas viņus sagaida. “Man bija tikai trīs mēneši, vissmagāk bija mammai. Kad mūs aizveda uz Kacēnu pieturu, mammu nemaz neņēma vilcienā – sarakstā viņas nebija. Kāds zaldāts apžēlojās – stāv sieviete lietū ar diviem maziem un raudošiem bērniem... Tā mamma tika vagonā. Viņa bija naiva un domāja - tiks pāri robežai un tur mūs izsēdinās,” stāsta I.Hansova. “Kurš varēja zināt, ka mūs vedīs tik tālu. Pa ceļam mammai, protams, pazuda piens, un visi teica, ka es nomiršu badā. Nezinu, kā, bet es izdzīvoju. Daudzi bērni gāja bojā,” uzsver I.Hansova.

Svinēja tos svētkus, kurus zināja
Kad pēc garā un mokošā ceļa cilvēki nonāca Sibīrijā, viņiem bija jāsāk smags darbs – ko nu kurš darīja... Bet tas visiem bija kas jauns un nezināms. “Mūsu mamma sākumā vispār nezināja krievu valodu, bet ar laiku iemācījās,” stāsta G.Eglītis un piebilst, ka mamma strādājusi par slaucēju, bet, kad kārtīgi iemācījās krievu valodu, kļuva par pienotavas vadītāju. Kad aizvesti uz Sibīriju, bijis jādzīvo mājā, kur gulta bijusi pie gultas – kopā vairāki cilvēki. “Tad mammu pārcēla strādāt uz lielo pienotavu, kurā viņa kļuva par direktori, bija iespēja tikt pie mājas, kurā arī visus tos gadus nodzīvojām. Tā bija ar divām istabām, un mēs bijām kā apburti – likās, ka ir ļoti labi dzīves apstākļi. Serežas ciemā bija baznīca un aptuveni 100 mājas,” atceras G.Eglītis. Bērniem bija iespēja apmeklēt skolu, kurā varēja apgūt septiņu klašu izglītību. “Es no ciema biju vienīgais, kuru mamma pēc septītās klases aizsūtīja uz vidusskolu. Sākumā vidusskola bija par maksu, mamma spēja panākt, lai es mācos,” uzsver G.Eglītis. “Arī es Sibīrijā beidzu vidusskolu, biju aktīva, piedalījos visos svētkos. Neuzskatu, ka būtu ko sliktu izdarījusi, ja svinēju tos svētkus, kas bija Krievijā. Neko citu nezināju, jo tur augu,” piebilst I.Hansova.

Asins traipi uz sasalušā piena
Daudz lasīts un dzirdēts par Sibīrijas bargajām ziemām. Brālim un māsai tās atmiņās palikušas skaistas, baltas, sniegotas. Vienīgā baisā sajūta bijusi, kad apkārt staigājošie vilki gaudojuši. “Kad ziemas laikā no pienotavas veda pienu uz rajonu, tas traukos bija sasalis. Mēs, bērni, tad palīdzējām to aiznest līdz ragavām. Visi bija izsalkuši, bet tā bija izdevība tikt pie pārtikas – tika apgrauztas sasalušo piena trauku malas, kuras beigās bija ar asinīm. Tās ir vienas no manām atmiņām,” atceras G.Eglītis. To stāstot, viņš palaikam pasmaida.
Viņa māsa apstiprina – vēsture ir smaga, bet nevajag tajā gremdēties. “Mēs lasījām vārnu olas un peldinājām tās ūdenī – ja grima, tad laba, ja pa virsu peldēja, tad vanckars. Ēdām visādas zāles, vārījām zupas. Mācējām sev ēdienu atrast. Un atkal jāsaka, ka visgrūtāk bija mammai, viņa prata mums to visu iemācīt. Delikatese bija ievu krūma ogas. Pat uz kūkām tika bērtas sakaltētas ogas,” savu bērnības garšu atceras I.Hansova. “Tā bija tāda dzīve – gājām taigā pēc riekstiem, neviens nepazuda. Mamma zināja, ka mēs nāksim pēc tam mājās – mums bija jāiet pēc ēdiena. Tas bija pilnīgi normāli, jo mūsu paaudze ir daudz izturīgāka,” secina sieviete.

Ilgošanās pēc mammas
“Godīgi sakot, mēs īsti nezinām, kāpēc tikām izsūtīti. Arī vecāki, manuprāt, tā arī netika skaidrībā,” domīgs ir vīrietis. Kad pēc daudzajiem gadiem atgriezies tēvs, viņš bijis ļoti cienīts un pieprasīts vīrs. “Tētis bija liels meistars ciemā. Viņš bija svarīgs – gatavoja priekšniekiem un viņu sievām brošas, dažādas kastītes un rotas. Man viņš uztaisīja nazīšus, māsai - brošas,” ar tēti lepojas G.Eglītis, un abi ar māsu piebilst, ka viņš bijis ar zelta rokām.
Kā jau bērniem, arī brālim un māsai gadījušās dažādas blēņas. Bieži vien puiši sastrādā lielākus nedarbus. Arī G.Eglītim bērnībā bijis kāds gadījums. “Iešāvu pats sev vēderā, jo biju neuzmanīgs ar ieroci. Es taču biju ģimenes galva, man bija jābūt tam stiprākajam, bet es neaizdomājos par ieroča bīstamību. Bērna prātā!” atceras vīrietis.
Māsai vienmēr patikusi māksla, viņa devusies uz Krasnojarsku studēt glezniecību. ”Aizbraucu uz iestājeksāmeniem, pirmais bija gleznošanā. Man toreiz bija 18 gadu. Sēdēju eksāmenā un tik pēkšņi sailgojos pēc mammas... Es klusībā vēlējos, lai eksāmenā saņemu divnieku – uzreiz aizbrauktu uz mājām. Un es dabūju trīs! Priecīga aizskrēju pēc dokumentiem, kurus komisija negribēja dot, jo vēl bija jākārto citi eksāmeni. Bet es iespītējos un braucu uz mājām pie mammas. Viņa bija šokā, bet - kas izdarīts, izdarīts... Tās vienkārši bija ilgas pēc mammas. Tā mēs visi kopā esam visu mūžu nodzīvojuši,” atmiņās dalās I.Hansova.

Latvijā viss - kā brīnums
Daudziem latviešiem grūtības sagādāja nokļūšana atpakaļ dzimtenē. I.Hansova atzīst, ka viņai ilgas pēc Latvijas nav bijušas, jo viņa taču nezināja, kas tā par vietu. “Tētis gan ilgojās. Viņš teica: brauksim uz dzimteni! Viņš baidījās, lai mēs tur, Sibīrijā, nepaliekam, neapprecamies,” stāsta sieviete.
1959.gadā tētis meitu aizvedis uz Latviju ciemos. “Man tie bija lieli brīnumi – kādi te ceļi, kādi cilvēki! Tētim Sofikalnā dzīvoja māsa. Bērni nāca mums pretī un visi sveicināja, es biju pārsteigta! Mūs tik labi uzņēma! Tētis bija ļoti intelektuāls cilvēks, aizveda mani uz Rīgas operu. Tad es sapratu, ka gribu būt Latvijā,” savus pirmos iespaidus par Latviju atceras I.Hansova.
Un tā 1960.gadā visa ģimene beidzot atgriezās Latvijā, kur dzīvoja pie tēva māsas. “Īstenībā mēs no Sibīrijas varējām braukt jau agrāk prom, bet man bija jāpabeidz skola. Tētim un mammai bija labs darbs, mūs visi ciema ļaudis cienīja,” uzsver sieviete.

Neraud par pagātni
Daudzi alūksnieši, kuri bijuši izsūtījumā, iesaistījušies represēto klubā “Sarma”. “Liels paldies Dzidrai Mazikai! Pateicoties viņai, mūsu stāsti vēl dzīvo. Alūksnes muzejā ir daudz piemiņas lietu arī no mūsu tēva Voldemāra dzīves Sibīrijā – vēstules, viņa gatavotie priekšmeti. Ir svarīgi, ja kāds organizē tikšanās reizes, kad mēs varam atcerēties notikušo,” stāsta G.Eglītis. Arī viņa māsa atzīst, ka Dz.Mazikas entuziasms ir nenovērtējams – pateicoties viņai, šie stāsti ir sadzirdēti.
Runājot par atmiņām, G.Eglītis atzīst, ka viņi neesot no raudulīgajiem – uz priekšu varot tikt tikai ar pozitīvismu! Bet saviem bērniem gan viņi ir daudz stāstījuši. “Arī mazbērni dzirdējuši no mums par mūsu bērnību un jaunību, bet nav jau noslēpums, ka mūsdienu jaunatne ir citādāka – tehnoloģiju laikmets dara savu, es to labi saprotu. Domāju, pienāks mirklis, kad jaunie cilvēki aizdomāsies par šo vēstures lappusi. Varbūt kaut kad. Pati gan nevēlos skatīties daudz filmas par traģiskajiem Sibīrijas gadiem, jo nevaru afišēt, ka man bija slikti,” atzīst sieviete un piebilst: galvenais ir būt labvēlīgam pret citiem. “Jūtos brīnišķīgi un varu teikt – ja pats sevi neuzturēsi formā un labā omā, tad arī piesaistīsi sev negatīvismu,” iesaka I.Hansova.
Runājot par fizisko labsajūtu, nevar nepamanīt, ka šiem cilvēkiem gadu skaitlis ir lielāks, nekā viņi izskatās. “Kopš bērnības vienmēr iesaistījos sporta aktivitātēs. Esmu piedalījies dažādās krosa sacensībās, biju rajona čempions. Vēl man patika orientēšanās – negribējās būt par vārguli! Kā saka mana sieva Laima, tādā veidā es sev un citiem arī pierādu, ka to varu,” stāsta aktīvais vīrietis.

Apciemo bērnības takas Sibīrijā
Ir cilvēki, kuri nevēlas vai nevar atgriezties Sibīrijā, lai aplūkotu ciemus, kur dzīvojuši, bet abi alūksnieši kopā ar savām ģimenēm tur bijuši jau divas reizes. Vilciena biļetes tika nopirktas jau gadu iepriekš, jo dzelzceļa satiksme bija ļoti noslogota. Un kāda sagadīšanās – no Rīgas uz Sibīriju ceļš tika uzsākts tieši zīmīgajā 14.jūnijā!
“Otrais brauciens bija 80.gadu beigās, kad devāmies uz Baikālu. Atpakaļceļā iebraucām savā bērnības ciemā. Mums ar māsu bija svarīgi parādīt savējiem bērnības takas,” stāsta G.Eglītis. “Ciemā bija pamestība – māju logi bija aizsisti ar dēļiem, tur dzīvot palikuši pavisam nedaudz cilvēku. No bērnības ir atmiņas, kā par visu Sibīrijā brīnījos – ak, šī taciņa, smaržīgā puķīte... Kad visu redzēju ar pieauguša cilvēka skatienu, pazuda jūsmošana, jo ar bērna acīm viss izskatījās citādāk,” atceras I.Hansova un stāsta, ka viņus savā mājā uzņēmusi Vera, kura tur kopš 1941.gada arī palikusi uz dzīvi. “Kad bijām ciemos Sibīrijā, tad viņa mums atgādināja par vēl vienu bērnības garšu – pīrāgu ar lakšiem. Tā bija sirsnīga atkalredzēšanās,” papildina G.Eglītis. 
Ceturtdienas – zivju dienas
Tas ir liels retums, kad māsa ar brāli ir tik tuvi visa mūža garumā – dzīvo vienā mājā un piedalās kopā dažādās aktivitātēs. “Ja runājam par ikdienu, tad, piemēram, trešdienas mums ir iepirkšanās dienas, kad braucam uz Alūksni. Brālis veikalā jūtas kā muzejā – viņš cītīgi visu apskata, tāpēc paiet diezgan ievērojams laiks. Tad atbraucam mājās, visu kopīgi izpakojam, sagatavojam un ejam makšķerēt,” stāsta I.Hansova. “Mums ir tradīcija – ceturtdienas ir zivju dienas. Mēs esam ar saviem laulātajiem un mūsu kaimiņieni. Šajā dienā mēs gatavojam iepriekšējā dienā makšķerētās zivis.  Neizlaižam nevienu nedēļu, tas ir regulāri. Tā ir mūsu kopā būšana. Un šajās tikšanās reizēs es deklamēju dzeju, jo no galvas zinu aptuveni 70 dzejoļus,” stāsta vīrietis. Lūk, ideja daudzām ģimenēm, kā pavadīt laiku kopā!
Šajās divās ģimenēs pozitīvisms un smiekli vienmēr bijuši - lai gan bērnība pavadīta Sibīrijā, cilvēki prot saglabāt optimismu. “Man ļoti patīk viss latviskais, jo šī ir mana dzimtene. Dzīvē svarīgākais ir tas, lai maniem bērniem un mazbērniem klātos labi. Man personīgi viss ir, neesmu tāda, kurai vajag miljonu. Esmu pieticīga un pati protu sakārtot savu dzīvi, justies ar visu apmierināta. Svarīgākā ir ģimene un tas, ka esam kopā,” atzīst I.Hansova.

Vārdi, uzvārdi: brālis un māsa - Gunārs Eglītis un Ilga Hansova.
Dzimuši: G.Eglītis - 1938.gada 17.septembrī; I.Hansova - 1941.gada 21.februārī Kacēnos.
Nodarbošanās: G.Eglītis strādājis kooperatīvajā sabiedrībā “Kubulnieki” par kokzāģētavas priekšnieku. I.Hansova bijusi releju tinēja VEF Alūksnes filiālē. Tagad abi ir pensionāri.
Ģimenes: G.Eglītim ir sieva Laima, meita Līga, mazbērni Rūdolfs, Ronalds un Rihards. I.Hansovai ir vīrs Kārlis, meita Gita, dēls Jānis, mazbērni Roberts, Toms un Linards.
Izsūtījumā dzīvojuši: no 1941. līdz 1960.gadam - Sibīrijā Serežas ciemā, kur tuvākā pilsēta bija Nazarova.
Vecāki: Mamma Antonija Eglīte un tētis Voldemārs Eglītis.

Citu datumu laikraksti

  • Alūksnes pusē - jauns keramiķis 6

    Alūksnes pusē - jauns keramiķis

    Latviešiem ir pamats satraukties, ka nākotnē varētu izzust tādi amatniecības darbi kā glazēti māla podi, austi vilnas deķi vai pītie klūgu grozi, jo...

  • Luterāņu baznīca svin 230 3

    Luterāņu baznīca svin 230

    Viens no Alūksnes lepnumiem un simboliem - Alūksnes evaņģēliski luteriskā baznīca - nedēļas nogalē svinēja 230 gadu jubileju. Draudzes locekļus un...

  • Alūksnes novada domes deputāts tikai nepilnu gadu

    Alūksnes novada domes deputāts tikai nepilnu gadu

    Nacionālās apvienības “Visu Latvijai!” - Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” Alūksnes nodaļas vadītājam, uzņēmējam Druvim Tomsonam iespēja būt Alūksnes novada...

  • Kad sapņi piepildās 6

    Kad sapņi piepildās

    Nav nekāds jaunums, ka daudzi latvieši aizbrauc uz ārzemēm laimi meklēt, neatgriežoties dzimtenē. Apeniete Anda Sutugova pirms trīs gadiem atgriezās...

  • Kājnieku skolai jauns komandieris 2

    Kājnieku skolai jauns komandieris

    Alūksnē vakar notika Nacionālo Bruņoto spēku Kājnieku skolas komandiera maiņas ceremonija -  komandiera amatā stājās Kājnieku skolas komandiera...

  • Vecākiem jābūt kopā ar bērniem

    Vecākiem jābūt kopā ar bērniem

    Maija izskaņā Jaunalūksnes pagasta pirmsskolas izglītības iestādes „Pūcīte” kolektīvs kopā ar audzēkņiem un vecākiem Jaunannas dabas takā atzīmēja...

  • Top jauna “cepure”

    Top jauna “cepure”

    Gaujienas tauta nama ēka, kas ir viena no Gaujienas muižas ansambļa ēkām un šogad svin 180 gadu jubileju, piedzīvo pēdējā laika ievērojamākos...

  • Bērni tiksies ikgadējos svētkos

    Trešdien, 30.maijā, jau septīto reizi notiks Apes novada svētki bērniem, kuriem šoreiz mainīta būtība un dots nosaukums „Apes novada skolu un...

  • Alūksnes ģimnāzisti iestāda Lutera koku 2

    Alūksnes ģimnāzisti iestāda Lutera koku

    Pie Alūksnes evaņģēliski luteriskās baznīcas 18.maijā Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas skolēni un pedagogi iestādīja īpašu koku – miecvielu...