“Latvijas lepnums” - alūksnietis Raimonds Jargans

Turpinās no 1.lappuses

Šī ir ceturtā “Latvijas lepnuma” balva, kas 14 gadu laikā, kopš laikraksts “Diena” un TV3 balvu pasniedz, atceļojusi uz Alūksnes novadu. 2004.gadā alūksnietis Māris Gackis to saņēma nominācijā “Dzīvības glābējs”, jo ziedoja savu aknu, lai glābtu radinieces dzīvību, 2005.gadā – alūksniete Elvīra Aizupe nominācijā “Skolotāja”, 2007.gadā – novadnieki Rita un Juris Petričeki nominācijā “Mecenāti”. Šogad to nominācijā “Iedvesmotājs” saņēma alūksnietis Raimonds Jargans.

Par “Latvijas lepnumu”
“Sākumā, protams, neticēju, ka man piešķirs “Latvijas lepnumu”. Pasākuma rīkotāji man stāstīja, ka esmu pieteikts. Jautāju, kur guvuši informāciju, un saņēmu atbildi, ka meita Loreta esot iesniegusi pieteikumu un es esot izvēlēts balvas saņemšanai. Ja jau Loreta iesniedza, tad man nekas cits neatlika kā teikt: jā. Mums teica, ka pērn “Latvijas lepnumam” saņēma apmēram 10 000 vēstuļu, šogad – 5 kilogramus,” stāsta R.Jargans. Arī mājinieki par pieteikumu neko nezināja – mammai Līgai Loreta to izstāstīja tikai tad, kad pieteikums jau bija nosūtīts, arī māsa Beāte to uzzināja vēlāk.
Balvu pasniegšanas ceremonija un filmēšana notika 5.decembrī. R.Jargans to vienmēr atcerēsies kā ļoti piepildītu un brīnišķīgām emocijām bagātu dienu. “Tas pozitīvisms, kas strāvoja visas dienas laikā, nav vārdos aprakstāms! Visi bija pozitīvi noskaņoti, izpalīdzīgi, atsaucīgi, uzmanīja mūsu labsajūtu ik uz soļa. Mēs bijām tik ļoti gaidīti un apčubināti! Tas bija tāds pozitīvisma lādiņš!” viņš saka.

No savējiem – patiesi vārdi
Stāstot paziņām, kolēģiem par Rīgā piedzīvoto dienu, Raimonds un Līga atzīst – daudziem bijis grūti noticēt, daļa tā arī nenoticējusi, ka cilvēki šodien spēj būt tik pozitīvi. “Mums teica: neticu, viņi tikai tēloja… Dīvaini…” saka Līga. “Esmu sev jautājis - ko es esmu devis Latvijai? Ja pieteikumu “Latvijas lepnumam” par mani būtu nosūtījis svešs cilvēks, tad vārdi varētu būt uzspēlēti. Bet pieteikumu nosūtīja meita, un savējie tev nemelos – nebaidīsies izteikt patiesu kritiku, ja kaut ko ne tā būsi izdarījis, un no sirds uzslavēs, ja to būsi pelnījis. Svešie acīs teiks: “Malacis!” - bet aiz muguras… Esmu optimists, tomēr nekad nedomāju, ka man varētu piešķirt šādu balvu. Meita mani patiesi pārsteidza! Es neesmu eņģelis,” saka R.Jargans.

Prieks, ka citiem vieglāk
“Latvijas lepnums” ir goda nosaukuma apbalvojums, ko piešķir par pašaizliedzīgu un nesavtīgu palīdzību līdzcilvēkiem. Šādu gadījumu R.Jargana dzīvē ir ļoti daudz. Vajag kolēģim palīdzēt remontēt automašīnu – viņš palīdz. Vajag iztīrīt skursteni vai ieres – viņš palīdz. Un vēl, vēl, vēl… Iet un palīdz otram arī tad, ja pašam tobrīd ir fiziskas muguras sāpes, ja jāceļas rītā piecos, ja kājām jāiet kilometriem tālu pie cilvēka, kuram jāpalīdz. Nemaz nerunājot par visiem darbiem savās mājās, ko dara – bez visiem ikdienas darbiem pats izremontējis vannas istabu, izgatavojis mēbeles virtuvei, uzcēlis lapeni. Reizēm citi nievājoši izsakās - ko gan Raimonds varēs palīdzēt, vai arī neizprot, kādēļ tieši tam cilvēkam viņš dodas palīgā. Tas sāpinot, tomēr R.Jargans to nedzird un tāpat iet, dara un palīdz.
“Lai vai kāds cilvēks – jāiet un jāpalīdz. Turklāt, ja es no tā, kas jādara, kaut ko saprotu – jāpalīdz! Pie mūsu cilvēku niecīgās rocības katra palīdzība, kas vēl ļauj otram ietaupīt, ir no svara! Es ar frēzi kaimiņam, cilvēkiem mazdārziņos zemi varu apstrādāt īsā mirklī, bet viņi paši ar lāpstu to darīs vairākas stundas. Samaksa? Tikai simboliska. Man neko pretī nevajag. Atbraucu mājās un redzu savu eņģelīti Līgu, pārējos eņģelīšus – meitas Loretu un Beāti, mazdēliņu Reini - neko citu man nevajag! Līga un Loreta man ir jautājušas, kam man tas, bet es nevaru citādāk – tā gadu gadiem iegājies. Palīdzu un ir prieks, ka citiem vieglāk. Redzu darbu, kas jāizdara. Jā, varbūt vienkārši neprotu atteikt,” saka R.Jargans.

“Tā viņš dara!”
Līga un Loreta piebilst – Raimonds tiešām neprot atteikt palīdzību, viņam vajag visu laiku būt darbībā. Ikdienā Raimonds un Līga strādā vienā darbavietā – SIA “Abio” Annas pagastā. R.Jargans uzskata – ja ģimenē gan vīrs, gan sieva strādā algotu darbu, tad mājas darbu dalīšanai starp viņiem nav jāpastāv. “Bet malka sievietēm nav jānes – atbrauks vecais no darba, tomēr vīrieša cilvēks, un izdarīs! Man kauns nākt uz māju pēc darba, redzot, ka pēc puteņa viss sniegs ap māju iztīrīts! Piekrītu, šodien sievietes spēj daudz, manējās it īpaši, bet viņām daudz kas no tā nav jādara. Protams, tādējādi manas meitenes mani lutina un rūpējas, lai man mazāk jādara, bet ienest malku, iztīrīt sniegu tomēr ir vīriešu darbi. Nu kā šādiem eņģeļiem, kādi man mājās ir, var likt kaut ko darīt!” viņš smaidot saka.
Līga piebilst, ka, piemēram, kartupeļu talkā Raimonds ātri nolasa savas vagas pusi un uzreiz metas palīdzēt Līgai, lai tikai viņai būtu vieglāk. “Tā viņš dara! Atbraucot no veikala, viņš kaut zobos iepirkumu maisu paņems, lai tikai man kaut kas nav jānes. Viņš gatavo ēst, var arī istabas izmazgāt,” saka Līga. Un tā jau 27 gadus Līga un Raimonds viens otru turpina mīlēt, cienīt un apčubināt. “Tētis dara visu mammas dēļ, nolasa jau no lūpām katru vēlēšanos,” piebilst Loreta.  

Ir jēga darīt, ja dzīvo
Tomēr ir cilvēku grupa, kuru apzināti R.Jargans cenšas neievērot. Tās ir personas pie lielveikaliem, kuras diņģē naudu, kā viņš saka - nometuši zemē kauna sajūtu un pašcieņu, paši nekur negrib strādāt. “Tas ir parazītisms. Nedod Dievs, ja es paliktu bez darba, meklētu to ne tikai Alūksnē, bet Apē, Smiltenē – visur! Esmu pārliecināts - tie, kuri grib strādāt, darbu atradīs, bet nenometīs zemē pašcieņu un neprasīs naudu citiem. Pirmais cilvēks Alūksnē, kurš man uzticējās un deva algotu darbu gaterī deviņdesmitajos gados, kad biju zaudējis labo roku, bija alūksnietis Valfrīds Vilks. Esmu dzirdējis cilvēkus jautājam: “Jēga dzīvot? Jēga kaut ko darīt?” Bet - ja tu dzīvo, vai tad jēga ir neko nedarīt? Cilvēkam taču ir tik daudz vēlmju, ko piepildīt! Jāiet un jādara!” ir pārliecināts R.Jargans.
Lai arī paša viņa fiziskās iespējas ir ierobežotas, viņš iet un dara, nereti izdara pat vairāk nekā cilvēki ar abām rokām. Viņš nekad nečīkst, ka ir grūti – tāpat kā Līga un Loreta. “Ir bijis tā, ka, darot kādu darbu ierobežotas pieejamības vietā, ar labo plecu piespiežu un ar kreiso roku izdaru, jo cilvēkam ar divām rokām tā otra roka traucē, nav vietas. Jokoju, ka ar vienu roku vieglāk nekā ar abām,” saka R.Jargans. Pirms vairākiem gadiem kreisajai rokai norauti pirkstu gali – dakteris teicis, ka tā arī paliks, tomēr saauga. Bet pirms dažiem gadiem R.Jargans kopā ar draugu izglābis kādu sievieti, kura gājusi slīcināties Alūksnes ezerā.

Baltā un skaudīgā skaudība
Citos gados R.Jargans vērojis pie televīzijas ekrāniem “Latvijas lepnuma” pasniegšanas ceremonijas un priecājies, arī raudājis aizkustinājuma asaras. “Tas ir stimuls, iedvesma pārējiem. Arī iespēja izvērtēt sevī, vai, nokļūstot tādā situācijā, arī viņš tā rīkotos. Mani nedaudz kaitina, kad saka, ka latvieši ir skaudīgi. Visi ir skaudīgi! Jautājums ir, ar kādu skaudību tu otru cilvēku uzlūko. To var darīt ar labu, baltu skaudību, priecājoties par to, kā otram veicas, kā viņš skaisti iekopis savu sētu, gūt prieku un iedvesmu no tā. Un var lūkoties ar skaudību skaužot – tas nav labi… Diemžēl, diemžēl to pēdējo ir vairāk… Es nezinu, kāpēc tā… Arī čīkstētāju ir daudz – varbūt tāpēc, ka viņus apsēdis slinkums. Tā ir arī audzināšana un līdzcilvēku attieksme pret citiem, kas ietekmē cilvēkus. Nav cilvēku grupu, kuriem jāpalīdz – visiem ir jāstrādā, bet, ja tiešām cilvēks nevar, tad palīdzi viņam. Ja šāds cilvēks sāk strādāt, turpini viņam palīdzēt – pienāks laiks un šis cilvēks sāks palīdzēt citiem. Bet, ja cilvēks nestrādā un viņam palīdz, viss – met mieru, lai iet un sāk cīnīties pats!” saka R.Jargans.

Viss jādara secīgi
Vienīgais, kas dzīvespriecīgo R.Jarganu sarūgtina, ir Latvijas valdība un politika. “Kā dara ar malku – vispirms to sazāģē, saskalda, sakrāmē šķūnī un ziemā kurina. Viss notiek secīgi. Tā arī valdībai vajadzētu valstī darīt – pa vienai lietai, secīgi un līdz galam, nevis grābt visu uzreiz: reformēt veselību, izglītību, ceļus un tā tālāk. Sakārto vienu nozari un tad ķeries pie nākamās, tad arī būtu rezultāts. Citreiz, skatoties ziņas un analītiskos raidījumus, rokas nolaižas no bezspēcības un bezizejas… Mūsu valstī notiek absurds, bet iedzīvotājs tiek tikai nolikts fakta priekšā,” secina R.Jargans.
Ko viņš dara, kad pašam ir grūti? Viņš smaidot stāsta gadījumus, kad ticies ar patīkamiem cilvēkiem, no kuriem guvis enerģiju. “Esmu domājis arī par to, ka kādreiz var pienākt mirklis, kad man pašam vajag citu cilvēku palīdzību… Ceru, ka palīdzēs. Vienmēr esmu uzsvēris, ka labāk ir pagaidīt uz kādu, nekā likt gaidīt uz sevi,” domā R.Jargans.

Par cilvēka garīgo un fizisko spēku
R.Jargans smaidot atzīst, ka garīgo un fizisko spēku krājumus ģimenē gūst no savām meitenēm – mīļotās Līgas un meitām Loretas un Beātes. “Bez viņām manai dzīvei nebūtu jēgas. Ģimene jāstiprina, jāsatur kopā. Jāpaēd visiem kopā vakariņas pie viena galda. Ziemassvētkos katru gadu atkal un atkal kopā jācep piparkūkas – tas nekas, ka vienmēr pirmā panna izrullējas pārāk bieza vai piedeg! Tie ir mūsu rituāli, kas satur kopā. Cik tad vecākiem dots – naga tiesa, jo bērni ātri izaug un aiziet savā dzīvē, nodibina savu ģimeni. Tāpēc jātver visi mirkļi, kamēr tie mums ir. Varbūt tiem, kuri ir vieni paši, iezogas prātā doma: “Jēga kaut ko darīt?” Bet ģimenes cilvēkiem tā nevar būt,” viņš uzskata.
Jargani atzīst, ka ir labā nozīmē traka ģimenīte. “Reizēm mūsu mājās iet kā tādā itāļu ģimenē – ņigu ņegu, strīdi un samierināšanās, kāds pārdzīvo, cits mierina. Visu laiku cits citu pavelkam uz zoba – citi no malas to varbūt nesaprastu, bet tas ir mūsu humors,” saka Loreta.

“Viņš ir pelnījis!”
Kā mainījusies ikdienas dzīve pēc apbalvojuma saņemšanas? Ļoti daudzi cilvēki izsaka labus vārdus, uzslavē un uzsver, ka R.Jargans to patiesi ir pelnījis. Arī tādi cilvēki, ar kuriem ikdienā nav bieži kontaktējies. “Tik daudz labu vārdu no alūksniešiem es nekad nebiju dzirdējusi. Visspilgtāk man atmiņā palikuši kādas sievietes vārdi: “Man meita izstāstīja, ka Raimondam būs “Latvijas lepnums”. Es pati viņu personīgi nepazīstu, bet esmu redzējusi, kā viņš strādā – kā palīdzēja draugam būvēt pirti. To redzot, es raudāju… Raudāju par to, ka man ir divas rokas, divas kājas, bet es knapi no mājas izeju, knapi kaut ko padaru, čīkstu un pīkstu, bet Raimonds iet un dara. Viņš ir pelnījis!”,” stāsta Loreta.


Pieteikuma vēstule “Latvijas lepnuma” balvai par Raimondu Jarganu

“Es vēlētos “Latvijas lepnuma” balvai pieteikt savu tēti Raimondu Jarganu, kurš ir ne tikai mans labākais draugs un uzticamākais acuraugs, bet arī fantastisks un nesavtīgs cilvēks. Viņa pašaizliedzība robežas nepazīst - mans tētis neatstās nelaimē nevienu, jo viņš zina, cik grūti ir atrasties tās nomācošajā ēnā.
Jūs domāsiet, ar ko Raimonds tik ļoti atšķiras no citiem labestīgajiem cilvēkiem Latvijā? Mans tētis 1991.gadā, būdams vien 17 gadus jauns, zaudēja labo roku. Tam vajadzēja būt parastam braucienam uz Krieviju, lai apciemotu savu brāli un kopīgi nodotos jaunības bezrūpībai, taču tā vietā viņš saņēma grūdienu uz dzelzceļa sliedēm. Nu jau pagājuši 27 gadi kopš brīža, kad tētis ieskatījās nelaimes acīs, un vēl pat šodien no viņa strāvo tikai dzīvesprieks, neatlaidība un tam pa virsu - bezizmēra mīlestība.
Mans tētis sāka mācīties Alsviķu arodskolā par kurpnieku, kas viņam ļoti labi padevās un padodas joprojām. Iepazinās ar meiteni, mūsu mammu Līgu, un kopīgi dibināja ģimeni Alūksnē. Šobrīd Raimonds strādā kokapstrādes uzņēmumā un arī tur ir sevi pierādījis. Gan kolēģi, gan darba devēji viņu novērtē. Nebaidos teikt, ka viņš spēj gāzt kalnus! Mans tētis ir darbojies galdniecībā, veidojot mēbeles, plauktus, skapjus, durvis un kublus. Mājās mums viņš ir meistars it visā – īsts universālais tētis. Izrakt kanalizāciju? Bez problēmām! Uztaisīt remontu? Bez problēmām! Iekārtot, uzart dārzu? Bez problēmām! Sagatavot, sazāģēt, sašķelt un sakrāmēt malku ziemai? Bez problēmām! Pagatavot gardu maltīti visai ģimenei? Bez problēmām! Viņš spēj paveikt tik daudz, un ikviens alūksnietis zina, ka Raimonds darbu izdara kārtīgi un rūpīgi no sākuma līdz pat beigām. “Raimi, vari uzart dārzu?” kāds jautās. Vienalga, vai palīdzību lūgs draugi, radi vai pretējās mājas kaimiņš – viņš nekad nevienam neatteiks. Ja darbā gadījusies kāda ķibele, viņš būs gatavs mērot 20 kilometrus ar kājām, lai tikai palīdzētu. Turklāt darbus, kas tiek veikti pirmo reizi, piemēram, flīžu likšanu, auto labošanu vai skursteņu tīrīšanu, viņš apgūst paša spēkiem. Es zinu, ka mans tētis visu dara no sirds, un tādēļ viņam tik labi sanāk. Ne viens vien cilvēks ir teicis, ka viņš izdara krietni vairāk nekā cilvēks ar abām rokām.
Zinu, ka viņa dzinulis esam mēs – mamma Līga, māsa Beāte un es. Mūsu dēļ viņš ir gatavs darīt visu, un tā arī ir, jo katrs pateiktais vārds pierādās darbos. Atminos brīdi, kad septītajā klasē ļoti vēlējos atveramo “Samsung” telefonu rozā krāsā. Tobrīd mūsu finansiālais stāvoklis nebija pietiekami stabils, taču, neskatoties uz to, tētis no dārza paņēma 200 litru čuguna kannu, ielika to ķerrā un aizveda nodot uz metāllūžņu iepirkšanas punktu. Un ziniet, kāpēc? Lai nopirktu man telefonu, ko es tik ļoti vēlējos! Ar savu optimismu un sirds siltumu viņš spēj tik daudz! Tētis nekad negaudīsies un nesūdzēsies par sāpēm, lai arī saprotams, ka visu šo gadu laikā fiziskais darbs ir darījis savu. Slodze pārsvarā ir bijusi tikai uz kreiso pusi, kas šobrīd ir sekmējis nopietnas muguras problēmas. Taču, par spīti tam, viņš tik un tā iet un dara! Tētis nelūgs palīdzību, bet vienmēr dosies palīgā ikvienam, kas lūgs pēc tās. 
Ir simtiem lietu, ko viņš ir paveicis, tādēļ ar Raimondu tiešām var lepoties. Šis ir stāsts par nepadošanos, cīņu ar sevi, mācīšanos un spēju saskatīt smalko zelta maliņu pat tad, kad virs galvas ir redzamas tikai apmākušās debesis. Man ir liels gods un lepnums, ka MUMS ir tāds tētis! Viņš to ir pelnījis no visas sirds!”
Loreta Jargane

Citu datumu laikraksti

  • No sirds uz sirdi

    No sirds uz sirdi

    Alūksnes pirmsskolas izglītības iestādē ,,Pienenīte” noslēgusies labo darbu nedēļa ,,No sirds uz sirdi…”. Katras grupiņas bērni, bērnu vecāki,...

  • Aicina radīt novada iedvesmas stāstus Latvijas simtgadei

    Sagaidot Latvijas simtgades gadu, Alūksnes novada pašvaldība izsludinājusi novadpētniecības konkursu “Šodiena jau rīt būs vēsture”.Par konkursa tēmu...

  • Piepilda sapni par skaistu virtuvi

    Piepilda sapni par skaistu virtuvi

    Biedrība “Apes attīstības atbalsta klubs” realizējusi vēl vienu ilgi lolotu sapni par skaistu un labiekārtotu virtuvi Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas...

  • Arī palīdzētājiem ir jāpalīdz

    Arī palīdzētājiem ir jāpalīdz

    Dzīvojam pasaulē, kur sabiedrības vajadzības ātri un dinamiski mainās. Tomēr ir lietas, kas paliek svarīgas vienmēr. Visos laikos ir un būs...

  • Sirsnības un  gaišuma koncerts

    Sirsnības un gaišuma koncerts

    Alūksnes Kultūras centrā otrajos Ziemassvētkos, 26.decembrī, pulksten 16.00 izskanēs skaists sajūtu koncerts “Debess dārzos”, ko sniegs dziedātāja...

  • Kā skan Alūksnes zeme?

    Alūksnes mākslas skolas izstāžu zālē šonedēļ atklāta izstāde “Latvijas zemes skaņas. Alūksne”. Kā skan Latvijas zeme Alūksnē? To šogad pētīja...

  • Alūksnei – savs  kokteilis 2

    Alūksnei – savs kokteilis

    Turpinās no 1.lappuses“Alūksnes īpašais kokteilis” ir karstais kokteilis, ko alūksnieši un pilsētas viesi no šīs nedēļas var ieraudzīt Alūksnes...