Novembris ir latviskās pašapziņas un patriotisma apzināšanās mēnesis, kad svinam Lāčplēša dienu un Latvijas Republikas dzimšanas dienu. Par tradīciju kļuvis novembrī piespraust pie apģērba sarkanbaltsarkanās lentītes, lai apliecinātu savu piederību šai valstij un godinātu latviešu karavīrus, kuri 1919. gada 11. novembrī izcīnīja izšķirošo cīņu pret Bermonta karaspēku. Šis laiks rosina domāt – kas mūsdienās ir patriotisms?
Būt pašaizliedzīgiemMaija Semjonova, Alūksnes pilsētas bibliotēkas bibliogrāfe:
“Par patriotismu parasti sāk runāt, kad tuvojas Valsts svētki, un mums šķiet, ka tas ir saistīts ar valsti. Atverot svešvārdu vārdnīcu, tajā lasām, ka patriots ir cilvēks, kurš mīl savu tēvzemi, tautu, dzimteni, ir gatavs pašaizliedzīgi darboties to labā, arī cilvēks, kurš dedzīgi darbojas, piemēram, sava darba un darbavietas labā. Un tad mana sirds atmaigst.
Taču domājot par valsti un skatoties raidījumus “De facto” un “Nekā personīga”, rokas nolaižas un par patriotismu negribas ne runāt, ne domāt. Tad šķiet, ka jautājumu, kas ir patriotisms, vajadzētu uzdot cilvēkiem, kuri ir tikuši pie naudas un varas un izzog valsti. Nesen televīzijā skatījos interviju ar Saeimas deputātu Mārtiņu Bondaru, kurš nicīgi pasmējās par tiem, kuri neatrodas tajā mājā, kur rakstīts: “Viens likums, viena taisnība visiem”. To dzirdot, sāp sirds.
Runājot par patriotismu kā tēvzemes mīlestību un domājot par tiem, kuri aizbraukuši no Latvijas, nāk prātā, ka daļa varbūt devās prom, lai nebūtu šeit par nastu, bet aizbraukušie katrs dod atpakaļ savu artavu, palīdz tuviniekiem, atjauno savas mājas, cenšas ik pa laikam atbraukt uz Latviju kaut vai uz pilsētas svētkiem vai kapu svētkiem.
Patriotisms mūsdienās, manuprāt, ir arī tas, ka mēs turpinām tradīcijas, kas pārņemtas no vecākiem un vecvecākiem, saglabājam savu valodu, ceļam saulītē cilvēkus, kuri ar savu pašaizliedzīgo darbu rada ne tikai materiālas, bet arī garīgas vērtības. Grāmatā “Latvietis. 100 nacionālās īpatnības” teikts, ka latvieša zemes mērvienība ir savs kaktiņš, savs stūrītis. Tā ir, ka mums ir grūti kaut ko mainīt, mēs pieķeramies savam kaktiņam un stūrītim, kopjam, bet visi kopā pa mazumiņam vien veidojam to lielo patriotismu.
Es sacītu, ka patriotisms ir aktīva cilvēka darbība. Taču viņš nevar būt aktīvs un pozitīvs, ja jālauza galva, par to, kā izdzīvot. Tāpēc gribētos, lai valsts vairāk rūpējas par saviem cilvēkiem. Jo labāk dzīvosim, jo vairāk mīlēsim savu zemi.”
Mīlēt savu zemiVilnis Blūms, Zemessardzes 31. kājnieku bataljona veterāns:
“Patriotisms – tas nozīmē mīlēt savu zemi, neaizmirst savus varoņus un godināt viņu piemiņu. To mēs darām kopā ar represēto kluba “Sarma” vadītāju Dzidru Maziku, veidojot filmas par nacionālajiem partizāniem. Nupat pabeidzu filmu par Veclaiceni, kur nesen tika atklāta piemiņas vieta. Tagad daudzi saka – nevajag domāt par pagātni, ir jādomā par rītdienu, bet bez tās nebūs arī nākotnes. Leģionāru kapos Lestenē ir uzraksts “Mēs gaidām taisnības augšāmcelšanos”, un tas liek atcerēties vīrus, kuri ir krituši cīņās par Latviju.
Patriotisms nozīmē arī darīt visu iespējamo, lai mums savā zemē būtu laba dzīve. Ne visi to grib, ne visi to var, bet katram jādara tik, cik ir viņa spēkos. Patriotisms ir nekaunēties no savas valodas. Bet mēs esam tik viesmīlīgi, lai te labāk jūtas iebraucējs, kurš neprot un arī negrib runāt latviešu valodā.
Lielai daļai jauniešu interesē tikai dators un internets, bet ir jaunieši – īsteni patrioti. Viens piemērs, ko gribu minēt, ir Dainis Rižkins. Mani pārsteidz un sajūsmina, ka ir jaunietis, kuru interesē viss, kas saistīts ar Latviju un tās vēsturi. Manuprāt, lielākā loma patriotisma audzināšanā ir ģimenei. Ja ģimenē to nedarīs, neviena skola neiemācīs. Daudzus gadus veidoju filmas par vēsturi un tās lieciniekiem. Domāju, ka arī tas ir veids, kā uzrunāt jaunatni, jo grāmatas par vēsturi viņi diez vai lasīs. Esmu saņēmis arī Alūksnes novada pašvaldības apbalvojumu “Sudraba zīli” par jaunatnes patriotisko audzināšanu, tas ir mans devums patriotisma veicināšanā.
Sadarbībā ar vēsturnieci Astrīdu Ievednieci veidojam filmu par Ojāru Svārti un vēl diviem jauniešiem, kuri uzvilka sarkanbaltsarkano karogu bērzā pie tagadējās Alūksnes novada vidusskolas un skatu tornī kapsētas pussalā. Domāju, ka pavasarī tā būs gatava. Ja kaut vienam jaunietim, kurš būs noskatījies manas veidotās filmas, radīsies interese, tas jau būs labi.”
