Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Laukos bez feldšera iztikt nevar

Kalncempju pagasta feldšeru un vecmāšu punkta ārsta palīdze (feldšere) Mārīte Vērse ir pārliecināta, ka laukos iztikt bez feldšera nevar.

Kalncempju pagasta feldšeru un vecmāšu punkta ārsta palīdze (feldšere) Mārīte Vērse ir pārliecināta, ka laukos iztikt bez feldšera nevar. Savā profesijā viņa strādā 16 gadus un visvairāk priecājas, ka var citiem palīdzēt un ka arī pēc vairākiem gadiem kādreizējie pacienti pie viņas labprāt nāk vienkārši aprunāties.
Viņa ir ārsta palīdze arī Lidijas Jukses ģimenes ārsta prakses vietā Zeltiņu pagastā. Pēc Rīgas 2.medicīnas skolas absolvēšanas M.Vērsei bija izvēles iespējas, kurp doties strādāt - Rīgā, Dobelē vai Alūksnē.
“Pirms tam Alūksnē nebiju bijusi un kursabiedri teica, ka tā esot skaista pilsēta ar lielu ezeru, tādēļ paļaujoties viņu ieteikumam devos uz šejieni. Trapenē un Kalncempjos nebija feldšera, un es varēju izvēlēties, kurā pašvaldībā strādāt. Zināju, ka Trapene ir liels pagasts. Bija bail, ka nepagūšu visu izdarīt, tāpēc izvēlējos Kalncempjus. Tolaik Kalncempju pagasta priekšnieks bija Viktors Ķirps, kas mani sirsnīgi sagaidīja un mierināja, ka varbūt pagasts marta beigās neizskatās tik krāšņs kā citos gadalaikos, tomēr ir skaists. Pēc laika sazvanījos ar kolēģi Trapenē un secināju, ka man darbi sokas labāk. Tad biju pārliecināta, ka esmu izdarījusi pareizo izvēli. Kad sāku strādāt Kalncempjos, biju gatava kājām aizskriet uz dzimto Krāslavu, ja vien kāds man tur piedāvātu darbu, bet tagad tā vairs nedarītu,” atceras feldšere.
Pacienti ies tikai pie Mārītes
M.Vērse vērtē, ka pēdējā laikā pacientos ir zudis draudzīgums un sapratne, kā tas bija agrāk. “Viņi ir kļuvuši skarbāki un egoistiskāki, mazāk ieklausās apkārtējos. Ir jāpiedomā, ko varu atļauties pateikt, jo katram pacientam vajadzīga citāda pieeja. Apzinos, ka visiem laba nebūšu, un ar to rēķinos. Kad mācījos Rīgā, psiholoģijas nodarbības pasniedza Jānis Gulbis. Vēl tagad atminos viņa atziņu: “Ja jums nav neviena ienaidnieka, tad vispār nav vērts dzīvot”. Domāju, ka tam var piekrist,” saka M.Vērse.
Viņa atklāj, ka darbā prieku sagādā tas, ka var kādam palīdzēt un ka jaunieši, kurus viņa pirms daudziem gadiem ir ārstējusi, tagad uz ielas sveicina un labprāt aprunājas. Lai arī atvaļinājuma praktiski nav, M.Vērse neskumst. Bieži cilvēki nāk izrunāties, tādēļ pie M.Vērses pagastā daļēji vēršas kā pie psiholoģes.
“Daudzas ģimenes, kad es biju dekrēta atvaļinājumā, man atklāti pateica: “Dusmojies vai ne, bet mēs iesim tikai pie tevis.” Tas pagodināja, un bija patīkami. Protams, ir arī dažādas problēmas. 24 stundas diennaktī man ir jābūt gatavai, ka kāds var piezvanīt, un jāsteidzas palīgā. Ir jābūt gatavai, ka var aizkavēties ātrās medicīniskās palīdzības automašīna, lai vestu slimnieku uz slimnīcu. Ziemā reizēm ir aizputināti ceļi, līdz lauku mājām jāveic lieli attālumi un cilvēkiem ir finansiālas problēmas. Es varu ieteikt labāko risinājumu, bet reizēm man pacienti lūdz nerakstīt zāles, jo zina, ka nebūs naudas, par ko tās iegādāties. Tad varu palīdzēt tikai ar labu vārdu. Prieks, ka cilvēki ir kļuvuši izglītotāki, bet biedē lielais bezdarba līmenis un pārmērīgā alkohola lietošana, it īpaši starp sievietēm, kā arī bezatbildība pret bērniem,” viņa stāsta.
Vajadzētu iejusties feldšera profesijā
Pašlaik M.Vērse Rīgā apmeklē profesijas resertifikācijas kursus. Viņa neslēpj patiku, ka lektori kursantus neuztver kā zemākas kārtas cilvēkus un neskopojas ar atzinīgiem vārdiem. “Laukos bez feldšera iztikt nevar. Diemžēl ministri situāciju laukos neizprot. Agrāk man bija doma, ka vajadzētu Veselības ministri Ingrīdu Circeni uzaicināt nedēļu padzīvot pie manis, iejūtoties feldšera profesijā - celties naktī uz izsaukumiem, brist pa dubļiem un pavērot cilvēku bezcerību laukos. Man šķiet, ka ministri to nesaprot. Retajās reizēs, kad viņi izbrauc uz rajoniem, viņus uzņem, cik vien labi iespējams, tādēļ patieso situāciju neredz,” secina M.Vērse.
Nereti cilvēki mēļo, ka mediķu bērni neslimojot. M.Vērse uzskata, ka tā nav taisnība.
“Ir atziņa: ja mediķim slimo bērni, tad ir dubultsmagi. Ja slimo mani bērni, tad ļoti pārdzīvoju. Desmit gadus ilga cīniņš par jaunākā dēla dzīvību. Kad aizbraucām Rīgā uz Bērnu klīnisko slimnīcu, mediķi teica, ka esam paspējuši ielēkt pēdējā vilciena pēdējā vagonā. Tagad viņam ir izoperēta viena niere, bet arī otra ir ļoti slima. Ir bijuši bezcerīgi brīži, kad man nenāca klāt pat ārstējošais ārsts, jo baidījās, ka bērns nesagaidīs rītu. Mēs cīnījāmies. Šīs vasaras beigās pārbaudē bija patīkami dzirdēt, ka dēlam nav kļuvis sliktāk, bet gan nedaudz labāk. Dēls ir optimists, un es ticu, ka viss būs labi. Arī otram dēlam ir bijusi smaga slimība, bet man vienmēr šķiet, ka šādos grūtos brīžos mūs uzmana sargeņģelis. Varbūt tā ir mana māte,” saka feldšere.
Ģimenes tradīcija ir ceļošana
M.Vērse smej, ka ir vecmodīga un uzskatos iesīkstējusi. Viņa kopā ar vīru Jāni šā gada 5.novembrī svinēs 15 gadu kāzu jubileju un audzina divus dēlus - trīspadsmit gadus veco Mārtiņu un četrpadsmit gadus veco Jurģi, 16 gadus strādā pirmajā darbavietā Kalncempjos un viņai ir uzticami draugi kopš jaunības. Viņa cer, ka dēli nevēlēsies kļūt par mediķiem, redzot šīs profesijas grūto ikdienu.
“Domāju, lai ģimenē būtu harmoniskas attiecības, ir jāprot ar otru cilvēku izrunāties. Lai cik nogurusi arī esmu, nekad neatsaku bērniem vai vīram palīdzību. Mana ģimene nebūs stabilāka, ja mājās būšu dusmīga. Svarīga ir māka piedot, jo katram var gadīties kāda kļūme. Ģimenē nedrīkst būt viens pārgudrais, jo pārējie ir tikpat gudri,” norāda M.Vērse.
Brīvajā laikā M.Vērse labprāt min krustvārdu mīklas un lasa grāmatas, kur jau tās sākumā nevar noprast, kādas būs beigas. “Labprāt televīzijā vēroju “Kamenskas” ekranizējumus, filmas par medicīnu, prāta spēles “Gribi būt miljonārs?” un “Prāta banka”. Patīk ātri braukt ar automašīnu, bet tomēr protu sevi apvaldīt. Ģimenē mums jau vairākus gadus ir tradīcija vasarās ceļot. Esam bijuši Igaunijā Munameģī, Kurzemes skaistākajās vietās, Riežupes smilšu alās, Latgalē un Vidzemē. Man mīļākā pilsēta ir senatnīgā Kuldīga,” stāsta feldšere.
Lepojas ar -avu vecmāmiņu
M.Vērse uzskata, ka ir liela optimiste, kura uz cilvēkiem nespēj ilgi dusmoties, jo zina, ka ideālu cilvēku nav.
“Pēc horoskopa esmu Auns un domāju, ka manas rakstura īpašības pilnībā atbilst šai zīmei. Ja esmu ko nodomājusi, tad ar pieļaujamiem līdzekļiem noteikti to sasniedzu. Ja es būtu jaunāka, noteikti piedalītos autosportā, jo man patīk mašīnas, ātrums un sacensības. Vīrs jau mani mudina, lai piedalos autosacīkstēs uz ledus, tomēr vēl nevaru saņemties. Manus ģimenes vīriešus saista motosports, bet mani - autosports,” viņa akcentē.
Lielākās dzīves vērtības M.Vērsei ir ģimene, veselība un darbs. ‘“Man patīk teiciens, ka gudri cilvēki mācās no citu kļūdām, bet muļķi - no savām. Protams, es vēlētos, lai mani bērni ir tie gudrie. Dēliem mācu nebūt ļauniem un atriebīgiem,” apgalvo mediķe.
M.Vērse lepojas, ka viņai ir bijusi gudra, jauka vecmāmiņa un māte. “Vecmāmiņa man mācīja - ja kaut ko dara, tad jādara kārtīgi un līdz galam. Māte vienmēr uzsvēra, ka katrai rīcībai jābūt tādai, lai pašai pēc tam nav kauns.
Jaukā piemiņā man ir Viktors Ķirps un viņa ģimene. Apbrīnoju ģimenes ārsti Lidiju Juksi, kas ir kārtīga un rūpīga. Ikvienai meitenei novēlu tādu vīramāti kā man, kas nejaucas dēla un viņa sievas attiecībās un gudri nepamāca, jo zina, ka mēs dzīvojam savu dzīvi. Esmu gandarīta, ka man vienmēr apkārt bijuši labi cilvēki. Man gribētos dzīvi nodzīvot tā, lai maniem bērniem par mani nebūtu kauns, lai viņi varētu ar mani lepoties kā es ar savu vecmāmiņu,” atklāj M.Vērse.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Mārīte Vērse.
Dzimusi: 1968.gada 25.martā (savā vārdadienā) Krāslavā.
Izglītība: absolvējusi Rīgas 2.medicīnas skolu.
Ģimene: precējusies, vīrs Jānis, dēli Mārtiņš un Jurģis.
Profesija: ārsta palīdze (feldšere).
Vaļasprieks: krustvārdu mīklu minēšana un ceļošana.

Citu datumu laikraksti

  • Iesālītās cerības

    Kādā ziemas vakarā es sēžu pie galda un nesteidzoties malkoju karstu tēju, kad pie durvīm kāds nedroši pieklauvē. Uz mirkli aizturēju elpu: vai man...

  • Robežsargiem un muitniekiem darbs būs

    Ja reiz pēc iestāšanās Eiropas Savienībā tiks likvidēta muita starp ES valstīm, kas pēc iestāšanās ES notiks ar tiem muitas, robežsardzes un...

  • “Prāta bankā” labprāt piedalītos vēlreiz

    Skatītāji televizora ekrānos 21.septembrī varēja vērot intelektuālo spēli “Prāta banka”, kurā piedalījās arī alūksnietis Aldis Zelčs.Skatītāji...

  • Iesālītās cerības

    Nu jau ap manu māju pacēlās vairākas jaunas mājas. Izveidojās mazs ciematiņš. Dzīve kļuva jautrāka un interesantāka.5. Nu jau ap manu māju pacēlās...

  • Iepazīst bērnu dzīvi vēju pilsētā Ventspilī

    Brauciens uz Ventspili sākās 19.septembra rītā pulksten 7.00 no Alūksnes administratīvās ēkas pagalma rosīgā noskaņojumā.Brauciens uz Ventspili sākās...

  • Francija ir bagāta ne tikai ar Parīzi

    Kāds teicis, ka viņš gribētu redzēt Parīzi, pēc tam varot mirt. Varu apgalvot, ka Francija ir bagāta ne tikai ar Parīzi. Šajā valstī ir arī citas...