Lauksaimniecība kā dzīvesveids

(Turpinās no 1.lappuses)
Drosme, uzņēmība un strādīgums - šie trīs vārdi visspilgtāk raksturo divus lauksaimniekus no Alūksnes novada piemājas saimniecības “Tereški 9”. Edgars Brilts ir īstens alūksnietis, bet viņa draudzene Liene Veipa sevi par tādu sauc jau piecus gadus. Patīkami dzirdēt, ka cilvēki strādā darbu, ko mīl, un dara to kopā ar savu dzīvesbiedru.
- Kā jūs raksturotu - kāds ir jūsu darbs?
Liene: Mums nav noteikts darbs, kad saņemam konkrētu algu. Mēs strādājam, nopelnām un tad atkal ieguldām savā darbā, piemēram, naudu par zemenēm mēs ieguldām jaunas plēves iegādei. Vairāk domājam par savu saimniecību. Tas drīzāk ir dzīvesveids.
Edgars: Stādu audzēšana notiek paralēli kāpostaugu stādu audzēšanai - mēs to vairāk uzskatam par hobiju. Mūsu stādu sortiments ir ļoti plašs, bet katrs augs tiek audzēts nelielā daudzumā. Piemēram, dārzeņu stādi (20 dažādas kāpostaugu šķirnes), garšaugu stādi (dažāda veida baziliks, rozmarīns, timiāns, majorāns un daudzi citi), tējasaugu stādi - mūsu kolekciju veido 26 dažādas mētras un puķu stādi. 
- Kā radās doma par lauksaimniecību?
E: Vecāki nodarbojās ar dārzeņu audzēšanu. Pēc vidusskolas man bija grūta izvēle - studēt ekonomiku vai lauksaimniecību. Izvēlējos lauksaimniecību un aizgāju mācīties par agronomu Jelgavā, Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Tā kā vecāki nodarbojās ar dārzkopību, es nolēmu pievērsties augļkopībai. Bakalaura darbā bija jāveic pētījums, un es izvēlējos to veikt par zemenēm. Salīdzināju dažādus sintētiskos mulčas segumus zemeņu audzēšanā. Tā 2013.gadā tika iestādītas pirmās zemenes un sākās mana darbošanās. Iznāk, ka bakalaura darba izstrāde man bija kā mudinājums uzsākt kaut ko pašam.
- Jau agrā bērnībā tikāt pieradināti pie lauku darbiem?
E: Protams, es daudz ko darīju un palīdzēju - no mazām dienām esmu audzis šādā vidē līdzās lauku darbiem. Kā jau visi bērni, arī es reizēm mēģināju izvairīties no pienākumiem... Atceros, ka man nepatika sēt kāpostus - tagad varu teikt, ka man tas pat ļoti patīk! Domāju, ka savu profesiju izvēlējos tieši tāpēc, ka vecāki man bērnībā nespieda strādāt. Man tas neapnika.
L: Savukārt manai mammai Jūrmalā bija dārziņš, kur auga viss pašu vajadzībām. Tas man patika, jo varēja redzēt rezultātu, un bez piespiešanas arī es darīju mazos darbiņus. Citādākas izjūtas bija, kad vasarās man lika braukt pie vecmāmiņas uz laukiem - tur gan bija jāstrādā daudz un visi darbi. Es pavadīju brīvdienas, aktīvi ravējot, kas nebija mīļākā nodarbe. Vienīgais patīkamais process bija dzīvnieku apkopšana. Vecmāmiņa man iemācīja - ja neizravēsi, nebūs rezultāta, jo mūsu ēdiens ir tas, kas mums ir apkārt. Tagad es to laiku atceros ar siltām atmiņām. Varbūt, pateicoties šīm vasarām, esmu šeit.
- Kā jūs ar visu tiekat galā?
L: Mēs netrakojam ar lieliem projektiem, jo esam sākuma stadijā. Mums ir svarīgi saprast, kas un kā notiek. Ir pagājis salīdzinoši mazs laiks kopš sākām darboties, un viss vēl priekšā. Mēs uzkrājam pieredzi. Pamatā darbojamies divi vien. Ja ir intensīvāki darbi, palīgā brauc mana mamma vai brālis.
E: Neesam piedalījušies nekādos Eiropas projektos. Esam piemājas saimniecība, un ar mūsu nelielo apgrozījumu pagaidām mūs viss apmierina. Un mēs neesam nevienam parādā - arī tā ir laba sajūta. Zemes mums ir pietiekami, bet apstrādājam apmēram hektāru zemeņu un hektāru kāpostaugu. Bija doma par daudz ko vairāk - sīpoliem, ķiplokiem un daudz ko citu, bet sapratām, ka ar visu netiksim galā.
L: Svarīgi izdarīt visu labi, nevis pavirši. Izvēlamies kvalitāti, nevis kvantitāti.
- Kāds ir jūsu darba grafiks?
E: Pavasarī audzējam stādus gan sev, gan tirgošanai - tie tiek audzēti jau no februāra. Aprīlī sējam kāpostus, maija beigās un jūnija sākumā piedāvājam pircējiem stādus. Jūlijā sākas agrā raža - galviņkāposti, brokoļi, ziedkāposti, kolrābji. Ziemā es skābēju kāpostus - to daru pēc tēta receptes, par ko viņš ļoti priecājas. Zemenes ir kā sezonas darbs: aprīļa beigās un maijā - apkopjam, jūnijā un jūlijā novācam ražu. Tad augustā - septembrī atkal apkopjam un stādam no jauna. Zemenes aug uz plēves segumiem, lai ogas būtu tīras un kvalitatīvas.
L: Cilvēkiem ir svarīgi, ka produkts ir pašu audzēts un ražots. Lielākoties piedalāmies zaļajos tirdziņos Alūksnē, Balvos un Gulbenē. Ir mēģināts aizbraukt arī tālāk, bet vislabāk mums iet mūsu pusē - ir savs klientu loks.
- Lauksaimniecība ir ļoti laikietilpīga - kā un kad jūs atpūšaties?
E: Mums patīk apceļot Latviju un braukt ciemos pie citiem lauksaimniekiem. Vasaras sezonā ir mazāk laika atpūtai, principā visā zemeņu vākšanas periodā tikai strādājam. Nedaudz uzelpojam augustā, kad baudām ne tikai izbraucienus, bet arī koncertus un teātri.
L: Kad studējām, tad strādāšana nebija tik nopietna. Atradām laiku arī izklaidēm, bet tagad tās ir citas - mēs esam mainījušies.
- Kas jūsu darbā ir visneparedzamākais?
E: Diemžēl, tā nenotiek, ka viss izaug - vienmēr kāds no augiem, dārzeņiem mums izdara pārsteigumu. Dabā katru gadu ir citādāk: kādā ir pārāk karsts, citā – pārāk mitrs. Piemēram, ja maijā uznāk salnas, tad kvalitāte un zemeņu daudzums var krasi atšķirties. Zemenes audzējam kopš 2013.gada, un nav bijis neviens gads, kad varētu teikt - zemeņu gads. Ceru, ka šogad viss izdosies.
L: Sajūtas, kad kaut kas neizdodas, protams, nav patīkamas. Bet tas mums dod pieredzi. Katru gadu rēķināmies ar nejaukiem pārsteigumiem. Ir tik daudz kultūraugu - kas vienam ir labi, otram var nepatikt. Mēs esam iemācījušies tādas lietas un situācijas pieņemt - ir jābūt gatavam riska situācijām.
E: Tāpat kā dzīvē, arī mūsu dārzā nepaliek tukša vieta. Domājam sākt mācīties audzēt Ķīnas un Briseles kāpostus. Tas ir kā neliels izaicinājums.
- Kādus padomus varat dot tiem, kuri arī grib ko jaunu dzīvē pamēģināt?
L: Es visiem, kuri grib darīt kaut ko savu, iesaku pamēģināt. Tas nekas, ka var neizdoties - vismaz būs skaidrs kāpēc, ko darīt savādāk. Tā ir pieredze. Mums tā ir katru gadu - kaut ko jaunu pamēģinām, kaut kas nesanāk. Citiem ir problēma tieši uzsākt. Vajag darīt, jo dzīve tā var arī paiet - tikai domājot. Kaut ko sasniedz tikai tie, kas dara un eksperimentē.
E: Arī negatīva pieredze ir pieredze. Iesaku, aprēķinot savu saražoto un saaudzēto produkciju, neaizmirst ierēķināt arī ieguldīto darbu - daudzi par to bieži vien piemirst.
- Kāda ir vienaudžu reakcija par jūsu nodarbošanos?
L: Kad studējām augstskolā, sapratu, ka tādu kā mēs ir vairāk nekā simts. Tas ir stereotips, ka ar lauksaimniecību jaunieši nenodarbojas.
E: Mēs esam arī “Latvijas Jauno Zemnieku kluba” biedri, kur apvienojas jaunieši no lauku reģioniem. Regulāri tiek rīkoti pieredzes apmaiņas braucieni, kad varam redzēt, kā strādā citi jaunie lauksaimnieki. Tādu kā mēs ir daudz.
Daudzi jaunieši aizbrauc uz ārzemēm. Vai jums nav bijusi tāda doma?
E: Nekad neesam gribējuši braukt prom no Latvijas. Ir trīs iemesli, kāpēc cilvēki aizbrauc: nopelnīt naudu, aizbraukt kaut ko iemācīties vai vienkārši aizbēgt. Neviens no šiem variantiem neattiecas uz mums.
L: Viena liela daļa cilvēku šeit ir nogurusi un meklē vieglāko ceļu. Viņiem šķiet, ka Anglija ir laimes zeme. Nepiekrītu viedoklim, ka šeit nav darba. Protams, katrs nevar būt uzņēmīgs un aktīvs. Apsveicami, ja cilvēks brauc mācīties un tad atgriežas atpakaļ. Es neatbalstu aizbraukšanu. Mums ir jādzīvo savā valstī.
- Vai jums ir viegli dzīvot dzīvoklī?
L: Protams, tuvākajā nākotnē vēlētos savu privātmāju. Tas būtu pavisam citādāk, kad dārzs būtu blakus. Tagad mums jābrauc, lai nokļūtu saimniecībā, neesam visu laiku blakus, un tas prasa lielu laika patēriņu.
E: Tā ir viena no nākotnes svarīgākajām iecerēm - savs stūrītis, kur mēs dzīvojam kā ģimene.
L: Tas ir šobrīd aktuāli. Mēs gribam atrast tādas mājas, kurās ir sajūta: tālāk es vairs negribu meklēt, jo šī ir mana vieta.
- Kādas vēl ir jūsu ieceres?
E: Mums ir plāns apprecēties. Ir svarīgi sakārtot ģimenes lietas, jo mēs abi to gribam.
L: Man bieži ir bijušas situācijas, kad kāds svešāks cilvēks nesaprot, kas es esmu Edgaram. Tad sāku domāt, ko atbildēt - draudzene, dzīvesbiedre, civilsieva? Vēlos būt sieva. Pati svarīgākā ir mīlestība.
- Un kas jums ir mīlestība?
L: Dzīvot saticībā un līdzsvarā vienam ar otru. Svarīgi ir dzirdēt otru. Manuprāt, lielākā problēma pāriem ir tā, ka viņi negrib klausīties, nesarunājās. Mēs ar Edgaru ļoti daudz runājam - es esmu tā, kura mums abiem liek runāt, jo tas daudz ko atrisina. Mīlestība ir rūpes, un Edgars ir rūpīgs - viņš gādā par mani un par mums.
E: Ja abi izrunājamies, tad nav pārpratumu. Mēs redzam sevi kopā arī vecumdienās. Mīlestība ir stabilitāte.
- Jūs esiet ļoti dažādi, vai ne?
L: Man ir grūtāk saņemties un darīt ko jaunu, nezināmu. Edgars ir tas, kurš grib iet uz priekšu, vienmēr gatavs eksperimentēt. Mēs esam atšķirīgi, tāpēc esam kopā. Mēs esam līdzsvars. Edgars reizēm grib skriet, neapdomīgi kaut ko jaunu izdarīt, un tad nāku es ar savu apdomu, reizēm ar bailēm, un mazliet viņu piebremzēju. Es uz lietām skatos kritiskāk. Man šķiet, ka mēs esam laba komanda - plusiņš un mīnusiņš.
E: Man patīk, ka reizēm tieku piebremzēts, jo Lienes apdomāšanās bieži vien ir mūs aizvedusi pareizajā virzienā. Liene ir emocionāla, un man tas patīk.
L: Edgaram ir ļoti daudz motivācijas. Edgars visu pierāda ar darbiem, nevis ar vārdiem. Viņš ir mierīgs, taču nav kluss un garlaicīgs. Ja es esmu stress, tad Edgars ir miers.
- Liene, tu esi dzimusi Rīgā. Kā nonāci līdz Alūksnei?
L: Kad pēc vidusskolas bija jāizvēlas tālākā izglītība - sapratu, ka nevēlos turpināt mācīties Rīgā. Ar Edgaru satikāmies skolā - pirmajā gadā bijām vienkārši draugi, bet otrajā gadā satuvinājāmies un kļuvām par pāri. Bieži braucu pie Edgara uz Alūksni. Mani interesēja, ko viņš te dara, un sanāk, ka Edgars mani pārvilināja uz Alūksni. Patiesībā vienalga, kur Edgars dzīvotu - es ietu viņam līdzi jebkur.
- Kā ir dzīvot mazpilsētā?
L: Dzīvoju šajā pilsētā jau piekto gadu un sevi saucu par alūksnieti - ceru, ka arī pārējie mani par tādu uzskata. Kad atbrauc draugi, vienmēr ar lepnumu izrādu pilsētu un reizēm jūtos lielāka alūksniete nekā šejienieši! Esmu novērojusi, ka daudzi alūksnieši nenovērtē savu pilsētu - tas mani izbrīna, jo te ir tik daudz ko redzēt un baudīt! Es ļoti novērtēju šo pilsētu. Es nāku no Rīgas un varu salīdzināt dzīvi mazpilsētā un lielpilsētā - Rīgā cilvēks ir vienkārši masa. Šeit katrs var sajusties īpašs. 
— Laura Felša

Citu datumu laikraksti

  • Svinēs svētkus un pasniegs apbalvojumus

    Svinēs svētkus un pasniegs apbalvojumus

    Svinot Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, Alūksnes pilsētā svētku pasākumi notiks gan 3. un 4.maijā.“Valsts svētku svinības sāksim 3.maija...

  • Alūksnē - koru skate

    Svētdien, 22. aprīlī, pulksten 12.00 Alūksnes Kultūras centrā notiks Alūksnes, Gulbenes, Balvu koru apriņķa skate.“Ikviens kora mūzikas mīļotājs...

  • Visiem vietas nepietiek

    Visiem vietas nepietiek  2

    „Jūsu bērnam šobrīd vietas bērnudārzā nav, jāgaida rindā” – tie ir vārdi, kurus, tuvojoties vecumam, kad bērnam vajadzētu uzsākt gaitas pirmsskolas...

  • Drosmīgi un atklāti par TO

    Latviešu bestsellers – tādu apzīmējumu izpelnījies pagājušajā gadā izdotais romāns „Saplēstās mežģīnes”, kura autore ir Karīna Račko. Tas bija viņas...

  • Aizvada otro sabraukumu

    Kārtējās spēles aizvadītas Apes novada čempionātā florbolā. “Gaujiena”, kuras spēlētāju sastāvs ir viens no jaunākajiem čempionātā, pēcspēles...

  • Alūksnes džudistiem labi rezultāti

    Alūksnes džudistiem labi rezultāti

    Alūksnes pilsētas Bērnu un jaunatnes sporta skola aizvadītās nedēļas nogalē piedalījās džudo sacensībās Saldū – 9.Starptautiskajā džudo turnīrā...

  • Lasītāji, braucam uz Līgatni!

    Lasītāji, braucam uz Līgatni!

    Turpinot jauko tradīciju, arī šovasar Alūksnes un Apes novadu laikraksts “Alūksnes Ziņas” savus zinātkāros un atraktīvos lasītājus aicina izzinošā...

  • Arī aprīlī aicina uz kino

    Aprīlī Alūksnes Kultūras centrā būs skatāmas trīs ļoti atšķirīgas, aizraujošas Latvijā tapušas filmas. Dokumentālā filma visai ģimenei “Turpinājums”...

  • Ekspedīcijas laikā iepazīst, kas un kā notiek mežā 8

    Ekspedīcijas laikā iepazīst, kas un kā notiek mežā

    Turpinās no 1.lappusesParažas vēsta, ka Zaļajā ceturtdienā jādodas pie dabas, jāmeklē kāds ezers, strauts vai upe un jāmazgājas. Daļa no šīm darbībām...