Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Laulībā roku rokā un ar pozitīvisma dzirksti

25. kāzu jubileja ir gluži kā sudrabs – ģimenes savienība ir cēla, tās izturība jau vairs nav atkarīga ne no kādām nejaušībām. Alūksniešu Jeļenas un Intara Zitānu savienība ir bijusi tieši tāda – par spīti dzīves prieka un rūgtuma brīžiem viņi ir spējuši roku rokā iet pa dzīvi, nezaudējot dzīvesprieku un optimismu. Lai gan pirms 25 gadiem 5.martā viņi nesvinēja grandiozas kāzas, priecīgu brīžu un skaistu notikumu kopīgajā dzīves ceļā netrūkst. Gribas pat teikt, ka viņu savienība bija jau zvaigznēs ierakstīta.
Zitānu pāris smej, ka pašiem nemaz nešķiet, ka kopā nodzīvoti jau 25 gadi. Kāzu jubilejas viņu ģimenē ir svētki. Tad neiztrūkstoši ciemos uz nelielām svinībām nāk draugi, apsveikumus velta viņu  dēls Vunders. Šogad viņš vecākiem sarūpēja īpašu dāvanu – Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta komanda uzvarēja draudzības spēlē hokejā pret Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu. Jeļena un Intars ir priecīgi, ka dēls izvēlējies savu nākotni saistīt ar ugunsdzēsības un glābšanas dienestu, tāpat arī viņi iespēju robežās ir klāt dažādās hokeja spēlēs, kas ir Vundera lielā aizraušanās. Hokeju viņš sāka spēlēt Alūksnē, taču tagad turpina to darīt arī Rīgā.
- Svētki ir laiks, kad atskatīties uz pagātni. Kādi jums ir bijuši šie 25 gadi laulībā?
Jeļena: - Agrāk bijām gan skaisti, gan jauni, tagad - tikai skaisti (smejas)!
Intars: - Protams, laiks iet uz priekšu. Dzīve ir dzīve, un bijis daudz skaistu pozitīvu brīžu, taču neesam iztikuši arī bez rūgtuma. Dzīvojam pēc principa - ja nevari izmainīt lietas, tad jāmaina attieksme pret tām. Pasmaidi un dodies tālāk.
Jeļena: - Nezinu, kā ir citās ģimenēs, bet mēs šajos 25 gados neesam pat tā kārtīgi sastrīdējušies. Kā nopelns tas ir – mans vai Intara, nezinu, bet mēs protam līdzsvarot situāciju. Ja šķiet, ka svari sveras uz vienu pusi, otrs tos nosver uz citu, lai būtu līdzsvars. Jā, esam dažreiz skaļi izteikuši savus viedokļus, taču nekad neesam dusmojušies un ilgstoši nerunājuši. Vienreiz pamēģināju nerunāt – ilgāk par piecām minūtēm neizdevās (smejas)!
Intars: - Tas ir gluži kā ar ūdens glāzēm – pesimistam tā būs pustukša, optimistam – puspilna. Mūsu dzīve ir vairāk kā puspilna glāze - abi esam optimisti. Ja arī kādreiz kādam iezogas pesimistiska doma, otrs to līdzsvaro ar savu optimismu. Bēda, dalīta uz diviem, ir pusbēda, prieks, dalīts uz diviem, ir dubultprieks!
- Abi esat līdzīgi - optimisti. Vai esat pētījuši savu saderību gan horoskopu, gan raksturu ziņā?
Jeļena: - Vienreiz pētīju mūsu zīmju saderību, un tur bija teikts, ka neesam pati labākā saderība. Tad arī zuda ticamība šiem testiem un horoskopiem.
Intars: - Var pētīt sakarības, likumsakarības, likumus, bet jāatceras -  vienmēr ir izņēmumi. Ja pastāv mūsu horoskopu nesaderība, tad mēs esam izņēmums.
- Kā sākās jūsu kopīgais dzīves ceļš?
Intars: - Var teikt, ka esam pazīstami vēl pirms dzimšanas - mūsu mammas iepazinās slimnīcas dzemdību nodaļā Alūksnē. Lai gan es piedzimu 29 dienas agrāk nekā sieva, kādu brīdi mūsu mammas slimnīcā bija vienlaikus. Esam vienaudži, un, kā jau mazpilsētā tas notiek, kopš 1.klases mācījāmies kopā, apmeklējām vienas un tās pašas ārpusstundu nodarbības. Visu skolas laiku bijām kopā. Neteikšu, ka baigi draudzējāmies, bet “vienā katlā vārījāmies”. Absolvējot skolu, katrs aizbraucām uz savu pusi, katrs apguvām savu profesiju. Vienā no atvaļinājumiem, 1991.gadā, satikāmies un trīs dienu laikā apprecējāmies. Acīmredzot tā zvaigznēs bija rakstīts.
Jeļena: - Īpašu kāzu mums nebija, jo viss tapa vien trīs dienu laikā. Izpalika baltā kleita, lielas svinības, taču es nekādā ziņā nevienu brīdi neesmu par to jutusies slikti. Gluži pretēji – priecājos par to! Intaram bija jādodas dienēt, un viņš teica – vai nu precamies tagad, vai nekad. Tiktos tikai pēc gada un grūti prognozēt, vai tad gribētu precēties. Izlēmām pamēģināt. Pamēģinājām un kopā dzīvojam jau 25 gadus. Ja kāds man dažus mēnešus pirms kāzām būtu teicis, ka es precēšos un vēl ar Intaru, es neticētu. Jā, kāzas bija klusas, vien tuvāko radinieku lokā, toties visa pārējā dzīve, ko dzīvojam kopā, ir skaista un priecīga. Zinu pārus, kuri precas ar lielu vērienu, bet ātri vien šķiras. Kāzu grandiozumam nav nekāda sakara ar turpmāko dzīvi. Galvenais ir iekšējā pārliecība, kas ir pašos.
- Abi esat izvēlējušies profesijas, saistītas ar valsts drošību. Tā ir nejaušība vai apzināta sakritība?
Jeļena: - Mums abiem šīs nav vienīgās un pirmās profesijas. Esam izmēģinājuši dažādas darbavietas, bet valsts drošības iestādēs sākām strādā gandrīz vienlaikus. Mana civilā profesija ir ekonomists, iepriekš strādāju rajona patērētāju biedrībā. Laiki mainījās, un bija jāmeklē cits darbs. Tas sakrita ar laiku, kad Robežsardze atdalījās no Bruņotajiem Spēkiem un darbā ņēma arī sievietes. Nolēmu izmantot šo iespēju, arī algas tur bija lielākas, kas nenoliedzami vilināja. Toreiz likās, ka tas būs tāds pagaidu variants, īss pārejas periods, līdz atradīšu kaut ko citu. Pārejas periods nu jau ilgst 20 gadus. Nekad nebiju domājusi, ka tur palikšu tik ilgi, taču man patīk mans darbs.
Intars: - Mūsu abu darbos galvenais ir aicinājums palīdzēt cilvēkiem. Tas saskan arī ar mūsu dzīves moto. Darbi paši mūs ir atraduši, jo arī mana karjera nesākās ar ugunsdzēsības un glābšanas dienestu. Sākumā biju virsleitnants Bruņotajos Spēkos, vēlāk strādāju pašvaldības projektēšanas birojā, un tikai pirms 20 gadiem nonācu Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā. Sāku kā ugunsdzēsējs, vēlāk jau biju Apes posteņa komandieris, tad jau Alūksnes daļas komandieris, Alūksnes brigādes priekšnieka vietnieks, priekšnieks. Un tad 2007.gadā sāku strādāt Rīgā kā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieka vietnieks. Tas bija tieši laikā, kad atgriezos no darba Vācijā un manas pirmās sajūtas bija – ar ko lai tagad sāk? Biju redzējis, kā viss notiek Vācijā, un gribējās daudz ko no redzētā ieviest pie mums. Tas bija smags darbs. Arī iepriekš esmu smagi strādājis. Varbūt nebūs tas veiksmīgākais piemērs, bet, sākot strādāt Apē, bija sausā tualete. Ātri vien to mainījām un ieviesām mūsdienīgu tualeti. Arī Alūksnē bija šī pati problēma - vieglāk bija nomainīt ēku. Pēc tam arī Rīgā cīnījos par to, lai nebūtu neviena depo ar sauso tualeti. Tas ir tikai viens piemērs, kas ir padarīts. Tie, kuri ir ar mani strādājuši kopā, noteikti apstiprinās, ka nekad neesmu sācis ar sava kabineta remontēšanu, bet gan domāju par padotajiem. Sākot strādāt Alūksnē, nebija neviena elpošanas aparāta, lai cilvēki varētu ieiet dūmos, glābt cilvēkus un dzēst ugunsgrēkus. Šodien tas vispār nav iedomājams! Attīstība ir ļoti strauja un prasa arī mainīties cilvēku domāšanai. Taču pie mums ir divas galējības: cilvēki netiek līdzi attīstībai vai gluži pretēji – saskatās filmas un grib, lai arī pie mums tā būtu. Esmu gandarīts par padarīto darbu un par dienestu kopumā. Protams, pārbaudījumi un izaicinājumi ir bijuši dažādi, tajā skaitā arī smagi. Piemēram, 2013.gads bija dienestam pārbaudījumu pilns: notika četri negadījumi, kas pēc statistikas notiek 50-100 gados. Gads sākās ar makšķerniekiem, kas uz diviem ledus gabaliem bija ienesti jūrā, turpinājās ar pavasara paliem, kuri pārtapa par reāliem plūdiem, kad cilvēkus evakuējām pat naktī, dega prezidenta pils un, kad likās, ka gads iet uz beigām, ka vairāk nekas nenotiks – Zolitūdē veikalam “Maxima” iebruka jumts...
- Esat dzīvē daudz sasnieguši, bet tomēr – vai ir kādas nākotnes ieceres?
Intars: - Protams, darbs mums ir specifisks un bieži vien pat brīvdienās nevaram atiet no visa. No tā cieš arī ģimene, jo prasa emocionālu atbalstu no pašiem tuvākajiem cilvēkiem. Man patīk tur, kur esmu šobrīd. Esmu, kur esmu, un, ja daru, tad daru par visiem 100 procentiem. Arī šajā amatā man vēl ir, ko darīt. Nav noslēpums, ka valstī bija krīze un atlabšana notiek ne tik strauji, kā gribētos. Ja mēs salīdzinām ar deviņdesmitajiem gadiem – dienesta izaugsme ir liela un strauja. 80 procenti funkciju ir nākušas klāt. Tādu, ko šobrīd spēj darīt dienests, ir desmitreiz vairāk, nekā bija tad, kad uzsāku dienestu. Kopš krīzes vairāk domājam par kapacitātes saglabāšanu, nevis attīstību. Šobrīd šķiet, ka esam nostabilizējušies un lēnām sāksim domāt arī par attīstību. Darba daudz. Kas tālāk? Ir šādas tādas idejas. Var teikt – būs tā, kā zvaigznēs sakritīs. Vairākkārt ir pierādījies – dari savu darbu, cik vien labi vari, un agri vai vēlu novērtējums amatu veidā atnāks pats. Vienmēr atvērts jaunajiem izaicinājumiem.
- Pēdējos gados ikdienā neesat kopā, jo Intars strādā Rīgā. Jūsu attiecības no tā ir zaudējušas vai ieguvušas?
Intars: - Katram darbam ir sava specifika, gluži kā katrai maizei sava garoza. Mūsdienu tehnoloģiskajā laikmetā attālums nav šķērslis. Kopā var būt ne tikai fiziski. Sazvanāmies katru dienu. Protams, gribētos tikties biežāk, bet tāda ir darba specifika.
Jeļena: - Es tomēr negribētu pārcelties uz Rīgu. Nekad jau nevar teikt, ka nekad, jo dzīvē viss var mainīties. Domāju, ka man tas nebūs jādara, jo Intars vecumdienas plāno pavadīt dzimtajā pusē, nevis galvaspilsētā.
Intars: - Līdz vecumdienām tālu, tad redzēs (smejas)!
Jeļena: - Jaunībā varbūt arī gribējās uz Rīgu, bet tagad, kad esmu iedzīvojusies, vairs negribu nekur pārcelties. Alūksnē dzīve ir mierīga, nav burzmas, stresa, ir svaigs gaiss.
Intars: - Visur citur Latvijā ir slapjš, bet pie mums vēl skaista ziema. Alūksnē viss ir rokas stiepiena attālumā: gribi - ej peldēt, gribi - brauc ar velosipēdu vai ej pastaigāties pa parku. Viss ir tepat. Daudzveidība un iespēju šeit ir pat vairāk nekā Rīgā. Tikai cilvēki bieži vien to nenovērtē.
- Vai mūsdienās nav zudušas ģimenes vērtības? Jaunie izlemj dzīvot kopā bez precēšanās.
Intars: - Katram ir savas vērtības. Protams, daudz kas ir atkarīgs no ģimenes, ko iemāca un kādā vidē aug. Diemžēl precēšanās vecums aug augumā, toties bērnu skaits ģimenē – mazumā. Kā šodien atceros, ka man, skolas puikam, viena tehniskā pulciņa vadītājs teica: “Nesatraucies, kad tev būs jāprecas, tādu kāzu nebūs! Varēs katru dienu citai meitenei vilkt pirkstā gredzenu un nebūs par to jādomā.” Nu, ir pagājis laiks, un viss ir tāpat. Domāju, ka ģimenes vērtības ir fundamentālas un bez tām nevar iztikt. To klasiskā vērtība noteikti atgriezīsies.
Jeļena: - Neprecas, jo negrib saistības. Neprecētiem kopā dzīvot ir vieglāk. Ja esi apprecējies, ir jādzīvo kopā un jāpielāgojas. Ja neesi precējies – ej, kur un kad vēlies.
Intars: - Uzspiest precēties nevar. Tas nav pareizi. Cilvēkam pašam līdz šīm vērtībām jāizaug. Ir divas lietas. Pirmā – vēlme pašam uzņemties saistības un kaut kādu atbildību, otrā – tiesības un likumīgas attiecības. Lai kā arī būtu, dzīvojot valstī, pastāv noteikumi un likumi, kas kaut ko reglamentē. Ja veido ar cilvēku likumīgas attiecības, valsts tomēr kaut ko garantē. Viss ir labi līdz brīdim, kamēr kaut kas notiek, un tad jau labāk lai tās likumīgās attiecības un formalitātes tiktu nokārtotas.
- Ko gribētu novēlēt vai ieteikt citiem?
Intars: - Dzīvot dzīvē dzīvu dzīvi! Dzīve ir par daudz īsa, lai to tērētu negācijām un kašķiem. Angļiem ir labs teiciens – dzīve ir viegla, tikai cilvēki to padara sarežģītu. Mīliet savu zemi, cilvēkus blakus! Jāmainās pašiem un jāpriecājas par otra sasniegumiem, ja nepieciešams – jāsniedz atbalsts. Un galvenais - visur mācēt saskatīt pozitīvo! ◆

Vizītkarte

◆ Vārds, uzvārds: Jeļena un Intars Zitāni.
◆ Dzimšanas laiks, vieta: 1969 gada 2.septembrī Intars un 1.oktobrī Jeļena Alūksnē.
◆ Nodarbošanās: Jeļena - Latvijas Republikas valsts robežsardzes Viļakas pārvaldes Pededzes robežapsardzības nodaļas priekšniece, majore; Intars – Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieka vietnieks, ģenerālis.
◆ Bērni: dēls Vunders (23) – Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta vada komandieris (dežūrmaiņas vecākā amatpersona) vienā no struktūrvienībām, leitnants, absolvējis Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžu.
◆ Vaļasprieks: ceļošana, šaušana, zemūdens peldēšana ar masku (snorkelings), Intaram – medības un niršana (daivings).
◆ Dzīves moto: “Visam pāri ar smaidu uz lūpām!”

Citu datumu laikraksti

  • Afiša

    Alūksnes pilsētas bibliotēkas bērnu literatūras nodaļā ◆ Gaļinas Kavaces akvareļu izstāde.4.martā ◆ 10.00 Alsviķu kultūras namā ◆ leļļu teātra “Tims”...

  • Top jauns Apes depo 2

    Top jauns Apes depo  3

    Apes pilsētas iedzīvotāji kļuvuši par nozīmīga notikuma vērotājiem – pagājušajā nedēļā pilsētas centrā sākušies Valsts ugunsdzēsības un glābšanas...

  • Sadala naudu Alūksnes novada pagastu projektiem

    Alūksnes novada domē apstiprinātas septiņu pagastu ieceres infrastruktūras un vides kvalitātes uzlabošanas mērķprogrammas līdzekļu izlietojumam šajā...

  • Saglabā  čempionu titulu!

    Saglabā čempionu titulu!

    (Turpinās no 1.lappuses)Alūksnes bērnu un jauniešu centra komandai “PaGALMS” izdevies noturēt pērn iegūto Latvijas čempionu titulu “FIRST LEGO...

  • “Bēgošā” dzimšanas diena

    “Bēgošā” dzimšanas diena

    Ēriks Plūšs no Annas pagasta dzimis 29.februārī un šogad viņam paliks 16 gadi. Šogad ir tas retais gadījums, kad Ēriks savu dzimšanas dienu var...

  • Afiša

    26.februārī ◆ 14.00 Zeltiņu tautas namā - interešu grupas „Zeltenes” nodarbība - galda spēļu pēcpusdiena „Senās un jaunās spēles”.26.februārī ◆ 19.00...

  • Karstais kartupelis - “Simone”

    Karstais kartupelis - “Simone”  15

    Šonedēļ Alūksnes novada domē gan tautsaimniecības, gan finanšu komitejas sēdēs skatīja SIA “Eiro-Āzijas investīciju aģentūra” iesniegumu par biomasas...

  • Ir sava stāvvieta

    Ir sava stāvvieta

    Pagājušajā nedēļā pašvaldības aģentūra “Spodra” uzstādīja jaunu ceļa zīmi “Vieglo taksometru stāvvieta”, kas apzīmē astoņas taksometru stāvvietas...

  • Šķirotos atkritumus  izved pārāk reti

    Šķirotos atkritumus izved pārāk reti

    Ko darīt, ja gribi dzīvot, saudzējot dabu, bet nav kur likt sašķirotos sadzīves atkritumus? Ar šādu jautājumu “Alūksnes Ziņu” redakcijā vērsušies jau...