Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Laulības dimanta mirdzums

Tik aizraujošu, kaislīgu, patiesu un reizē skarbu dzīvesstāstu savās žurnālistes gaitās sen nebiju dzirdējusi. Zinaīdas (80) un Mintauta (88) Skudru kopīgais dzīvesstāsts un arī katram atsevišķi līdz mirklim, kad abi satikās un iemīlēja viens otru, ir grāmatas sarakstīšanas vērts, jo stāsta ne tikai par divu cilvēku kopdzīvi 60 gadu garumā, bet arī vairāku viņu dzimtu paaudžu piedzīvoto gan kara laikā, gan pirms un pēc tam.
18.februārī abi sirmie alsviķieši ģimenes lokā svinēja savas mīlestības svētkus – Dimanta kāzas jeb 60 laulībā nodzīvotus gadus. 1956.gada 18.februārī viņi laulību reģistrēja Gaujienā – bez greznām kāzām, divatā. Pēc kāzām dzīvoja Gaujienas pusē deviņu kvadrātmetru istabiņā. “Tikai kas mugurā un vēderā – sākumā mums vairāk nekā nebija,” saka Zinaīda.
Šķiet, ka viņu kopdzīves noslēpums ir prasme maigi piekāpties otram, tāpat kā arī parādīt raksturu īstajā brīdī, maiga rūpēšanās vienam par otru joprojām, būšana kopā priekos un bēdās. Bēdu nav bijis maz, jo 12 gadu vecumā vecāko dēlu Dzintaru nobrauca automašīna, dēlam Aināram kopš zīdaiņa vecuma, kad pārdzīvoja krampjus un augstu temperatūru, ir invaliditāte, bet viņš apguvis dažādus amatus un ir palīgs vecākiem.

Negribēja viena palikt
Zinaīda dzimusi Krievijā, Lokņas rajonā. 1944.gada pavasarī, kad pirmo gadu bija sākusi skolā iet, vācieši krievu ģimenes izsūtīja uz Latviju. “Ar darba vilcienu atveda uz Tirzu, nomazgāja pirtī un noteica karantīnu. Pēc tam saimnieki brauca un izvēlējās sev strādniekus. Mūsu ģimeni paņēma uz Dūri – man bija ganos jāiet. Tad mūs aizsūtīja uz Jelgavu – tur notika bēgļu šķirošana: atlasīja, kurus sūtīt kā darbaspēku uz Vāciju. Mani neizvēlējās, tiku atpakaļ uz Dūri. Kad vācieši atkāpās un ienāca krievi, tēvs teica, ka negrib mirt Latvijā, esot jābrauc atpakaļ uz Krieviju! Aizbraucām, bet laimes tur nebija, jo mūsu māja bija nojaukta, zemes nebija – cietām badu, tēvs nomira, māte palika ar trim bērniem, dzīvojām pusbadā, ubagojām. Arī tur gāju ganos, biju pusaudze. Māsas meita nomira, puika palika – mana māte izdomāja kopā ar puiku, kurš vēl bija pavisam mazs, braukt atpakaļ uz Latviju, bet es lai paliekot Krievijā lopus ganīt un pati dzīvot. Negribēju viena palikt – pametu govis un skrēju viņai pakaļ uz staciju,” atceras Z.Skudra.

Caur grūtu darbu un spītību
Atbraucot līdz Abrenei, uzbruka laupītāji un atņēma pēdējo. Kājām mēroja ceļu atkal uz Dūri. Zinaīdu saimnieki pieņēma, bet māti ar mazo puiku ne, jo nebija vēl strādātājs. “Beigās māte tomēr aizbrauca atpakaļ uz Krieviju, bet es paliku dzīvot Dūrē. Man tur bija labi, tikai – personu apliecinošu dokumentu nebija. Policija saimniekiem uzlika sodu, ka tur mani bez pieraksta, bet mani 1949.gadā aizsūtīja uz bērnunamu Alsviķos. Skolā neesmu gājusi – cik 1.klasi Krievijā, tad nedaudz bērnunamā un mājas apstākļos saimniece mani mācīja, lai vismaz lasīt protu. Kad bērni pieauga, viņus sūtīja prom no bērnunama, bet man nebija dokumentu – nebija, kur sūtīt! Bērnunama direktore sarunāja, ka varu aiziet uz komisiju Alūksnē, kur man izsniedza dzimšanas apliecību. Tur mani apbrīnoja, ka, ņemot vērā grūto bērnību, vēl jokoju. Tad dzīvoju Dūrē, tad par aukli Apē strādāju, kur arī kolhozā strādāju, dārzniecībā. Kādus tik darbus dzīvē neesmu darījusi! Rāvos kā kamielis – lai cik grūti bija, es dzīvē nepazudu, esmu spītīga. Visa dzīve bijusi kā uz adatām. Tad atkal Ilzenē dzīvoju un tad satiku Mintautu…” atceras Zinaīda.

Rīgas puika
Arī Mintauta dzīvesstāsts bijis raibs, pirms satika Zinaīdu. Dzimis un pirmos desmit gadus audzis Rīgā. Kad 1935.gadā Rīgā atklāja Brīvības pieminekli, gāja skatīties parādi pie Esplanādes. Vēl tagad atmiņā ir pirms 2. pasaules kara pēdējie Dziesmu svētki Rīgā 1939.gadā, kad  Mintauts pirmo reizi mūžā brauca ar automašīnu –  taksometru. Viņa tēvs jau 16 gadu vecumā brīvprātīgi aizgāja strēlniekos – 1. Daugavgrīvas strēlnieku pulkā. Kad nodibināja Latvijas valdību, dienējis Valmieras pulkā. “1937.gada rudenī, kad tēvs pretī Apes mežniecībai iegādājās īpašumu, pārcēlāmies uz šejieni. Mācījos Grūbē, Jaunlaicenes sešu klašu pamatskolā. Ulmaņlaikā divus gadus mācījos angliski, Staļina laikā – vienu gadu krieviski, pēc tam pie Hitlera vāciski…” stāsta Mintauts. Vēl šodien viņam spilgtā atmiņā ir kara laika notikumi, kad kaimiņš aiz atriebības, ka tēvs nepārdeva viņam savas labākās ganības, nepatiesi apmeloja tēvu divu komjauniešu nošaušanā un ieroču glabāšanā.

50 gadi pie auto stūres
“Cits kaimiņš tēvu brīdināja – tēvs iebēga mežā. Otrā dienā mūsmājās no Apes ieradās bars miliču, veica kratīšanu, pratināšanu, pie reizes nozaga vērtslietas un grāmatas. Mammu arestēja, aizveda uz Api – vakarā palaida, lai pasakot tēvam: ja neatgriezīsies, ģimeni aizsūtīs uz Sibīriju. Tēvu slēpnī novaktēja “labā kaimiņa” sarunāti radinieki un ievainoja. No Valkas atbrauca čekisti. Vakarā ielenca mūsu māju, atkal pratināja, man arī šaujamo pie krūtīm lika un solīja visus aukstus pataisīt, grīdu uzlauza. Tēvam bija tālskatis – to ieraudzījām kaklā vienam čekistam un sapratām, ka ar tēvu nav labi. Neatraduši ne patronu, veda māti pie tēva, lai aprokot – mežā gulēja nošauts, abās pusēs galvā…” atceras Mintauts.
1943.gada rudenī Mintauts iestājās Lauksaimniecības skolā Apē, bet 1944.gada vasarā jau nāca fronte un skološanās bija jāpārtrauc. “Mūsu mājās uz mēnesi apmetās leģionāri. Man toreiz bija 16 gadu – gandrīz aizgāju viņiem līdzi, jo luste karot bija. Pēc kara no 1949.gada strādāju uz tēva zviedru sējmašīnas kolhozā - aprīlī visi brīvprātīgi iestājās kolhozā, jo 25.martā notika izsūtīšana. 1950.gadā mani iesauca armijā – četru gadu dienestu aizvadīju Ukrainā pie Slavutas. Atgriežoties strādāju dažādos kolhozos, vēlāk “lauktehnikā”,” viņš stāsta. Mintauts atzīst, ka 50 mūža gadus nostrādājis par šoferi uz dažādiem transportlīdzekļiem un, braucot pie stūres, saticis arī savu Zinaīdu.

Satiekas ceļu krustojumā
Zinaīda un Mintauts satikās 1955.gadā – Mintauts darba gaitās brauca ar pašizgāzēju no Zeltiņiem, un Ilzenes ceļu krustojumā stāvēja Zinaīda, kura pēc ciemošanās Ilzenē “stopēja”, jo autobusi nekursēja. “Bija jāpaņem. Aizbraucām Gaujienā, garāžā visu nakti nopļāpājām – rītā viņš brauca uz darbu un aizveda mani uz Līzespastu,” atceras Zinaīda. Abi sāka draudzēties un 1956.gada 18.februārī mija gredzenus. “Mintautam jau toreiz daudzas brūtes bija… Viņam bija liela piekrišana pēc armijas! Bet es nekā neprasīju. Kad vēl bija brīvs puisis, Mintauts man arī meloja – teica, ka brauc pie mammas, bet patiesībā staigāja ar citu brūti. Bet es arī pratu padarīt viņu greizsirdīgu! Es neskrēju viņam pakaļ. Visas viņš beigās pameta, bet mani meklēja,” saka Zinaīda.
Mintauts atzīst – Zinaīda starp visām izcēlās, viņa bija prātīgāka un atturīgāka. “Ir jau Zinai arī savi niķi. Jā, bučojies esmu ar daudzām, vienreiz pat markas nopirku un aizgāju uz tiesu noskaidrot, kas jādara, lai iesniegtu šķiršanos, bet Zina manas markas iztirgoja draudzenei! Nu nebija lemts mums izšķirties!” saka Mintauts.
Nu jau daudzus gadus abi dzīvo Alsviķu centrā, savās “Teiksmās”. Zinaīda palaikam ņem rokās adatas, lai adītu zeķes - viņas adītajās zeķēs silda kājas gandrīz visi Alūksnes dakteri, medmāsas (un nu jau arī šā raksta autore – red.). Brīvajā laikā skatās televīziju, vasarā iekopj piemājas dārziņu. Meita Zaiga strādā Īrijā, mazdēls Sandis - Latvijā, otrs mazdēls – arī Īrijā, bet dēls Ainārs dzīvo pie vecākiem un uzpasē viņus.

Šķīrušies un salabuši
Kā saticībā nodzīvot līdz Dimanta kāzām? Abi atzīst – uz vecumu jau cilvēks paliekot mierīgāks un prātīgāks, kad jaunības dullums pārgājis. “Varbūt mums, vecajiem, pacietība lielāka – jaunajiem šodien tās bieži pietrūkst. Visādi mums ir gājis – esam paši strīdējušies, sadevusi viņa brūtēm, pati arī ar ķebli vienreiz pretī dabūju no brūtes, esam uz laiku pašķīrušies, tad atkal salabuši. Bet mēs joprojām esam kopā. Gatavoju vīram ēst, skatāmies televīziju – ja Mintauts tik ļoti aizrāvies, ka ēst nenāk, tad nesu klāt pie televizora,” saka Zinaīda. Mintauts atzīst, ka šodien daudzi jaunie dzīvo kopā, bet neprecas – muļķīgi tas esot. “Jāprecas! Bērniem ir svarīgi, ka vecāki precējušies,” domā Mintauts.
Šķiroties Mintauts saka: “Tiksimies pēc desmit gadiem, kad būs nākamā kāzu gadadiena!” 70.gadadiena ir Briljanta kāzas, jo briljants ir noslīpēts dimants... Lai abiem dzīves gudrajiem alsviķiešiem laba veselība! ◆

Citu datumu laikraksti

  • Karstais kartupelis - “Simone”

    Karstais kartupelis - “Simone”  15

    Šonedēļ Alūksnes novada domē gan tautsaimniecības, gan finanšu komitejas sēdēs skatīja SIA “Eiro-Āzijas investīciju aģentūra” iesniegumu par biomasas...

  • Ir sava stāvvieta

    Ir sava stāvvieta

    Pagājušajā nedēļā pašvaldības aģentūra “Spodra” uzstādīja jaunu ceļa zīmi “Vieglo taksometru stāvvieta”, kas apzīmē astoņas taksometru stāvvietas...

  • Šķirotos atkritumus  izved pārāk reti

    Šķirotos atkritumus izved pārāk reti

    Ko darīt, ja gribi dzīvot, saudzējot dabu, bet nav kur likt sašķirotos sadzīves atkritumus? Ar šādu jautājumu “Alūksnes Ziņu” redakcijā vērsušies jau...

  • Atbildīgs darbs – būt aktierim

    Atbildīgs darbs – būt aktierim

    Tieši pirms nedēļas Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvoja Valtera Sīļa režisētā Māra Bērziņa godalgotā romāna “Svina garša” iestudējums...

  • “Veclaicenē” – ierobežojumi

    “Veclaicenē” – ierobežojumi

    Veclaicenes aizsargājamo ainavu apvidus “Veclaicene” dabas aizsardzības plāna sabiedriskās apspriešanas sanāksme bija ļoti kupli apmeklēta. Gan...

  • Lielu briesmu priekšā

    Lielu briesmu priekšā

    Alūksnes novadā arvien pieņemas spēkā satraukums par ģimenes ārstu trūkumu, jo jau šobrīd ir brīva prakses vieta un ar aprīļa vidu savu praksi slēgs...

  • Skaisti runāt ir jāmāk

    Skaisti runāt ir jāmāk

    Šonedēļ Alūksnē norisinājās skatuves runas konkurss Alūksnes un Apes novadu posmā. Kopumā tajā piedalījās 130 audzēkņi, un konkursa noslēgumā tā...

  • “Keksi” Alūksnē sola  tikai rokenrolu

    “Keksi” Alūksnē sola tikai rokenrolu

    Alūksnes Kultūras centrā 11.februārī pulksten 19.00 gaidīs rokenrola cienītājus, jo šajā dienā  lielo zāli pieskandinās grupa “Keksi” ar savu...

  • Jauna grāmata

    Jauna grāmata

    Izdevniecībā “Dienas Grāmata” klajā laista Keneta Slavenska grāmata “`Dž.D.Selindžers Dzīve”. Džeroms Deivids Selindžers, viens no populārākajiem un...